Kā vērtējat padarīto valsts kontrolieres amatā? Sākot te strādāt un zinot, ka mandāta laiks ir četri gadi, man ļoti ātri vajadzēja apzināt, kādā kvalitātē iestāde strādā, kas ir maināms, lai Valsts kontrole varētu pildīt savus uzdevumus. Patlaban Valsts kontrole no formālas prasību izpildītājas ir kļuvusi par aktīvu sabiedrības viedokļa paudēju. Lai to panāktu un efektīvi izmantotu iestādes resursus, tika pārveidota Valsts kontroles struktūra. Bija daudz grozījumu likumā par Valsts kontroli, lai padarītu efektīvāku lēmumu pieņemšanu, padarītu darbiniekus konkurētspējīgākus. Valsts kontrolei ir jāspēj paust un aizstāvēt sabiedrības viedokli.

Kāpēc Valsts kontroles darbība iepriekš bija neefektīva? Vienmēr ir divi apstākļi. Viens no tiem — kā paši iestādē strādājošie redz savu lomu, kā viņi ir sevi motivējuši, nākot strādāt uz Valsts kontroli. Otrs aspekts — kā iestādi uztver, un ko no tās prasa un sagaida parlaments, sabiedrība. Es esmu cilvēks, kurš uzskata, ka strādāju par nodokļu maksātāju naudu, tāpēc izdarīšu visu un vēl mazliet vairāk, lai tiešām attaisnotu mums piešķirto līdzekļu izlietošanu, ka mēs izpildām savu misiju vislabākajā veidā. Domāju, ka par Valsts kontroles autoritātes pieaugumu liecina arī tas, ka uz iestādi strādāt nāk kompetentāki un kvalificētāki darbinieki; viņi ir aktīvi, motivēti, un viņiem piemīt stratēģiska domāšana. Mūsu darbības mērķis ir pārbaudīt nevis tikai atsevišķus notikumus un tad izbeigt savu darbu, bet pārbaudes procesā spēt saredzēt kopsakarības, redzēt lietas, ko nepieciešams mainīt, uzlabot.

Kāda patlaban ir Valsts kontroles nozīme — tā ir represīva struktūra vai sabiedrotā? Mēs savā misijā Valsts kontroli esam definējuši kā padomdevēju. Tā mēs arī darbojamies — strādāt tik kvalitatīvi, lai spētu sniegt kvalitatīvu padomu ikvienam pārbaudāmajam. Mēs ejam dot padomu, nevis kādu nosodīt. Protams, ja Valsts kontrole iepriekš strādājusi ar mērķi atrast pārkāpumus un sodīt, klienti Valsts kontroli uzreiz neuztvers citādāk. Vēl pirms 2002. gada likums par Valsts kontroli paredzēja iespēju uzlikt sodus. Tagad mēs vairs nepieņemam lēmumus par sodīšanu. Līdz ar to visa mūsu darbība, kas saistīta ar revīzijām, ir vērsta uz to, lai, konstatējot nepilnības, mēs sniegtu rekomendācijas un darbību uzlabotu. Protams, ja tiek konstatēti likumu pārkāpumi, Valsts kontrole par to informē tiesībsargājošās iestādes, un tad attiecīgās iestādes lemj par turpmāko rīcību.

Vēlēšanu gados īpaša uzmanība tiek pievērsta varas resursu izmantošanai, kas dažādām amatpersonām vai viņiem tuvām partijām nodrošina popularitātes paaugstināšanu. Vai Valsts kontrole var pārbaudīt šādus faktus? Protams, Valsts kontrole var kontrolēt šādu valsts līdzekļu izmantošanu, jo mūsu atbildības lokā ir arī rīcības ar valsts budžeta līdzekļiem un valsts mantu. Revīzijās esam konstatējuši šo administratīvo resursu izmantošanu. Atcerēsimies revīziju Satiksmes ministrijā par valsts autoceļu pārvaldīšanu, uzturēšanu un atjaunošanu, tajā norādījām arī uz ministrijas rezerves fonda izmantošanu kopumā gandrīz viena miljona latu apjomā, ko pēc tam nodēvēja par ministra fondu, jo ar šiem līdzekļiem satiksmes ministrs rīkojās, balstoties uz vienpersoniskiem lēmumiem. Taču Valsts kontrole var pierādīt jebkādu darbību nelikumību vai neefektivitāti, tikai balstoties uz dokumentāriem pierādījumiem. Izveidotā sistēma nekādā veidā neapliecina to, cik bieži konkrēta amatpersona dodas darba braucienā vai komandējumā un ko šie cilvēki kādā konkrētā brīdī pārkāpj. Diemžēl lielai daļai amatpersonu likumu uztvere ir diezgan formāla. Nav likuma būtības uztveres — kur ir ētiskās vērtības, un kur ir likuma pārkāpums.

Kur vairāk tiek fiksēti pārkāpumi un nepilnības — valsts vai pašvaldību struktūrās? Tās ir gan pašvaldību, gan valsts iestādes. Mēs, protams, neieiesim katrā iestādē, to nespējam izdarīt, un tas arī nav nepieciešams. Mums jāspēj ieraudzīt lielākos riskus un problēmas, lai norādītu uz nepieciešamajiem uzlabojumiem likumos, iestāžu darbībā. Lielāka problēma ir tā, ka likumu normas ir nepilnīgi izstrādātas, kas arī ļauj parādīties krāpšanas un korupcijas riskiem. Lielākā problēma ir pašu darbinieku un vadītāju izpratne par saviem darba pienākumiem — vai es strādāju tik tālu, lai sevi aizsargātu, vai tā, lai atrisinātu problēmu un izdarītu darbu pēc labākās sirdsapziņas, gūstot maksimālo atdevi no tiem līdzekļiem, ko patērēju, veicot konkrētas funkcijas.

Kāds ir jūsu viedoklis par ideju finansēt politisko partiju darbību no valsts budžeta līdzekļiem? Vai tas būtu loģiski un pareizi? Kā to varētu kontrolēt? Ir jāmeklē varianti, kā mazināt politisko partiju atkarību no lielajiem naudas devējiem, kas jau tagad zināmā mērā ir īstenots, nosakot ierobežojumus priekšvēlēšanu aģitācijas izdevumu ierobežojumiem. Protams, problēma tik un tā nav atrisināta. Būtu jārod veids, kā mazināt šo atkarību. Ja arī tā būtu finansēšana no valsts budžeta, nepieciešams noteikt ļoti stingrus kontroles mehānismus — kādiem mērķiem līdzekļi ir izmantojami, kā partijas sniedz pārskatus par finanšu izlietojumu. Ļoti svarīgi būtu par šāda finansējuma izlietojumu pārskatus sniegt regulāri, ne tikai pēc vēlēšanām. Tad noteikti parādītos arī jautājums par valsts iepirkuma likuma normu piemērošanu, jo tie ir valsts budžeta līdzekļi. Grūti pateikt, vai tas būtu pareizākais risinājums, jo valstis, kurās tika ieviests šāds mehānisms, ir atzinušas, ka tas tomēr nav efektīvs, tāpēc tās meklē citus mehānismus. Iespējams, tas varētu būt kāds kombinēts risinājums.

Sanāk, ka partijām tas nemaz nebūtu tik ļoti izdevīgi, jo līdz ar to jums būtu tiesības tās rūpīgi kontrolēt. Partijas jau tagad kontrolē Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs — pārbauda partiju kasu veidošanos un šo līdzekļu izlietojumu. Valsts kontrole tādā gadījumā revidētu tikai to sadaļu, kas attiecas uz valsts līdzekļu tēriņiem. Taču atkal — ja partijas un to cilvēki cer uz sabiedrības atbalstu, acīmredzot viņiem arī būtu lielāka atbildība nodokļu maksātāju priekšā, par kuru naudu viņi darbojas.

Jūs pieminējāt tēriņu griestus priekšvēlēšanu kampaņu izdevumiem. Vai uzskatāt, ka šāda norma vispār ir efektīva un loģiska? Kāpēc neļaut katram tērēt tik, cik viņš vēlas? Domāju, ka šis priekšvēlēšanu laiks ir parādījis, ka noteiktais izdevumu ierobežojums neko nav devis. Tāpat atrod veidus, kā stāstīt par saviem labajiem darbiem, kā piesaistīt vēlētāju uzmanību pirms vēlēšanām. Ja nav ētisko kategoriju, tad mēs varam radīt vienalga kādus likumus, vienmēr atradīsies kāda nianse, kas nav tik strikti noregulēta un tādējādi dod iespēju apiet likuma normas, vienlaikus neko nepārkāpjot. Un tā varbūt ir arī viena no Latvijas nelaimēm, ka mums ik pa diviem gadiem — gan uz pašvaldību, gan parlamenta vēlēšanām — politiķiem ir svarīgi sevi parādīt pozitīvi. Tas traucē valstij attīstīties ilgtermiņā. Ja runājam par līdzekļu racionālu izmantošanu, šī kampaņveida un ātrā reaģēšana, tuvojoties vēlēšanām, rada vajadzību politiķiem pakārtot darbības programmas tā, lai visu laiku ir ko parādīt. Ir nepieciešams ātrais efekts konkrētām darbībām.

Vai valstij kopumā ir stratēģisks skatījums uz attīstību ilgtermiņā, piemēram, nākamajos desmit gados? Ja paskatāmies valsts plānošanas dokumentus, jau pirms vairākiem gadiem ir pieņemti dažādi dokumenti, kas paredz attīstības stratēģiju ilglaicīgā periodā, taču reāli dzīvē tie nedarbojas. Šis ir pirmais gads, kad katra ministrija veido savu attīstības stratēģiju. Arī Ministru kabineta deklarācijas lielākoties tikušas definētas tikai vienam gadam. Diemžēl vienota, stratēģiski sagatavota un konkrēta dokumenta, kas definētu valsts attīstību un prioritātes kopumā, nav. Pastāvīgi ir vēlēšanās parādīt rezultātu īstermiņā — paaugstināt kādus pabalstus, algas. Protams, ir ļoti pozitīvi dzirdēt, ka mūsu prioritāte visu laiku ir bijusi un joprojām ir izglītība, bet vai mēs spējam uz šo jomu paskatīties stratēģiski un ilgtermiņā, lai to veiksmīgi sakārtotu un nodrošinātu, lai Latvijā būtu izglītoti, konkurētspējīgi un pirmām kārtām motivēti skolēni, kuri beidz vidusskolu un zina, ko dzīvē grib sasniegt. Lai mums būtu motivēti augstskolu absolventi, kuri ir spējīgi veiksmīgi konkurēt darba tirgū.

Viena no lielajām revīzijām, ko Valsts kontrole tuvākajā laikā sāks, būs tieši par izglītības standartu kvalitāti Latvijā — kāda līmeņa skolēns, ar kādām zināšanām un motivāciju beidz vidusskolu? Šo revīziju plānojam sākt aptuveni pēc mēneša, un tā tiešām būs apjomīga un ilgstoša izvērtēšana. Es uzskatīju, ka tas ir Valsts kontroles pienākums dot arī savu ieguldījumu un pateikt, kas izglītības sistēmā nestrādā. Mēs plānojam uzaicināt zinošus ekspertus, kuri spēs sniegt padomus un palīdzēs veikt revīziju. Būdama darba devēja, es arī redzu, ka trūkst motivētu, analītiski domājošu un patstāvīgi spriest spējīgu jauniešu. Daudz ir tādu, kuri ir gatavi pieņemt jebkuru viedokli; pasaki, kā jādara, un es rīkošos. Viņam nav sava redzējuma, kur un kāpēc viņš vēlas būt pēc pieciem vai desmit gadiem.

Vai šī situācija neatspoguļo kopējās tendences valstī? Arī valsts nezina konkrēti, kas un kā tiks darīts pēc pieciem vai desmit gadiem. Kad gatavojāmies šai revīzijai un lēmām par jomām, ko pētīsim, es runāju ar vidusskolēniem, studentiem. Man ir žēl, ka šie cilvēki jūtas nelaimīgi, viņiem nav motivācijas nākotnes plāniem. Kur viņi šo motivāciju gūs, ja pretī stāv skolotājs, kurš arī nespēj to sniegt. Jo valsts nav definējusi prioritātes, nedod pārliecību, ka šī valsts būs spēcīga un attīstīsies.

Mēs bieži cenšamies pārņemt citu valstu piemērus un pieredzi. Vai tomēr nav tā, ka pārāk daudz mācāmies no citiem, bet neizmantojam savu potenciālu, savus speciālistus, kuri varētu izstrādāt tieši mums piemērotākos attīstības risinājumus? Mums pašiem vienmēr ir jāzina, ko mēs gribam. Kādi un kur mēs gribam būt. Nekad nav peļams padoms, kas palīdz izprast lietas — pieredzi vai kļūdas, ko citi ir pārvarējuši. Mums pašiem ir jāpieņem lēmumi. Viena no mūsu nelaimēm ir tā, ka mēs paši neesam bijuši līdz galam lēmumu pieņēmēji, esam pieņēmuši to, ko mums saka, neizvērtējot, vai to mums vajag. Es varu vilkt paralēles ar Valsts kontroli, kur īstenojām daudz pārmaiņu. Sākot šeit strādāt, es skaidri zināju, kādu es šo iestādi gribu redzēt, un es izmantoju visus iespējamos padomus, tostarp citu valstu pieredzi. Protams, padomi ir nepieciešami, bet lēmumi jāpieņem pašiem. Turklāt lēmumi ir jāpieņem kopsakarībā un sabalansēti. Nevar vienā jomā iet vienā virzienā, bet, reorganizējot citu jomu, iet pavisam citā virzienā. Valstī pietrūkst kopsakarību redzējuma. Būtiski ir arī saprast, ka prioritāte nevar būt īstermiņa rezultāta sasniegšana, ja apzināmies, ka ilgtermiņā tam nav jēgas.

No jūsu teiktā rodas secinājums, ka visas valdības pārsvarā ir strādājušas īstermiņā un nav meklētas kopsakarības. Vai jūs piekrītat šādam secinājumam? Būtībā varu piekrist. Paskatieties, cik garš ir valdību mūžs Latvijā! Un kāda ir katrai valdībai motivācija, kad tā sāk strādāt? Cik daudz laika atlicis līdz Saeimas vai pašvaldību vēlēšanām... Tikko jauna valdība sāk darbu, viņiem ir ļoti strauji jāpierāda savi labie darbi un jāattaisno pastāvēšana. Acīmredzot arī sabiedrība gaida drīzu rezultātu. Turklāt Latvijā pārsvarā ir plašas koalīcijas veidotas valdības, kas padara valdības darbu grūtāku, jo visiem koalīcijas partneriem jāspēj rast kompromisu, apliecinot saviem vēlētājiem definēto mērķu realizāciju.

Jūs teicāt, ka nepilnības un trūkumi likumdošanā rada krāpšanas un korupcijas riskus. Cik daudzās veiktajās revīzijās radušās aizdomas par korupciju, un cik daudzās atklājas atbildīgo darbinieku negribēšana, neprofesionalitāte? Manas darbības laikā pēc veiktajām finanšu revīzijām esam izstrādājuši 356 dažādus ieteikumus, kā novērst trūkumus, un lielākā daļa atklāto nepilnību notikušas neprofesionalitātes dēļ — neadekvāta normatīvu lietošana, neefektīvas iekšējās kontroles sistēmas. Negribu teikt, ka pilnīgi visi speciālisti ir neprofesionāli, tomēr daudz ko var uzlabot un darīt labāk. Tāpēc ir svarīga mūsu palīdzība, jo mēs no malas spējam labāk saskatīt to, kas jāuzlabo. Tas nenozīmē, ka līdz tam visu laiku ir bijis tikai korupcijas un krāpšanās risks. Bet ir arī apjomīgas sistēmas, kurās šī problēma ir asāk iezīmējusies. Piemēram, veiktajā revīzijā par Eiropas Savienības fondu līdzekļu administrēšanu, pieteikumu izvērtēšanu un lēmumu pieņemšanu konstatējām krāpšanās vai korupcijas risku, kas iespējams neskaidri definētu atlases kritēriju un lēmumu pieņemšanas procedūru dēļ. Protams, mēs neejam pierādīt konkrētu pārkāpumu, taču izvērtējot mēs redzam vājās vietas, kur tas var notikt. Arī veicot revīziju par valsts budžeta izlietojumu un ieņēmumiem, esam konstatējuši sistēmas, kas nav skaidri definētas, piemēram, iespēja Valsts ieņēmumu dienestam lemt par nodokļu samaksas termiņa pagarināšanu vai nepagarināšanu. Arī šai sistēmai nav konkrētu kritēriju, katrā Valsts ieņēmumu dienesta reģionālajā iestādē rīkojas dažādi. Tad rodas jautājums: kurš ir tas uzņēmējs, kas saņem ilgāku termiņu nodokļu samaksai, un kurš — ne. Vai viņi neredz šo trūkumu, vai tā ir apzināta ieinteresētība, kas varbūt ļauj viņam no šādas nesakārtotas sistēmas gūt kādu labumu?

Vai šāda iespēja, ka pret diviem vienlīdzīgiem uzņēmējiem var būt dažāda Valsts ieņēmumu dienesta attieksme, nav negodīga valsts attieksme pret uzņēmējiem kopumā? Protams, tā nav skaidra un godprātīga valsts attieksme pret nodokļu maksātāju. Tāpēc Valsts kontrole arī norādīja uz šiem faktiem, un mēs vienojāmies ar Valsts ieņēmumu dienestu, ka viņi izvērtēs līdzšinējo situāciju un sagatavos priekšlikumus, kā sakārtot sistēmu. Katram uzņēmējam ir vieglāk strādāt, ja ir skaidri kritēriji, kas tiek piemēroti visiem uzņēmējiem vienādi, un nav variācijas iespēju. Jebkurā jomā, kas saistīta ar valsts pienākumu pret iedzīvotājiem, ir jābūt skaidri saprotamiem nosacījumiem, ko nav iespējams dažādi interpretēt. Valsts ieņēmumu dienests ir apņēmies noteiktos termiņos sakārtot šo situāciju.

Runājot par valsts attieksmi pret nodokļu maksātājiem, kā vērtējat ilgstošo spēlēšanos ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa iespējamo samazināšanu? Īpaši aktīvi politiķi par šo jautājumu ieminējās pirms vēlēšanām. Te atkal jāatceras kopīgais valsts skatījums. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis skar ne tikai katru darba ņēmēju, bet arī darba devējus. Ja būtu ilgtermiņa skatījums un tiktu definēts, ka nevaram atļauties fiskāli uzreiz samazināt nodokļa apjomu, tomēr ilgtermiņā skaidri zinām, cik ilgā laikā un kādā apjomā šīs izmaiņas notiks, tas ļautu plānot nākotni.

Kāpēc valsts pārvaldē joprojām ir vadības līgumu sistēma, kuru galvenā funkcija ir nodrošināt normālu atalgojumu darbiniekiem? Nav saprotams, kāpēc ir tik dīvains mehānisms, kā nodrošināt atalgojumu. Finansējuma avots taču ir viens. Vai Valsts kontrole ir pētījusi šo sistēmu, un vai tas nekropļo atalgojuma sistēmu? Protams, ka kropļo. Patlaban tieši veicam revīziju par atalgojuma sistēmu valsts pārvaldē, un tās rezultāti tiek plānoti novembrī. Arī šī revīzija ir apjomīga, jo aptver visu valsts pārvaldi un lielākās valsts institūcijas un to pakļautībā esošās iestādes. Jums ir pilnīga taisnība! Vadības līgumi, kad tos ieviesa, tajā brīdī bija domāts kā īstermiņa risinājums, jo veidojās krīzes situācija, kad vadošie speciālisti gāja prom no darba valsts struktūrās zemā atalgojuma dēļ. Īstermiņā šāds risinājums bija pieņemams, lai cilvēkiem radītu motivāciju palikt savos amatos. Diemžēl īstermiņa risinājums pārvērtās ilgtermiņa risinājumā. Vēl nevaru prognozēt, kādi būs galīgie revīzijas rezultāti, bet pats par sevi ir saprotams — ja tagad sistēma var apmaksāt vadības līgumus vai maksāt dažādas piemaksas, tātad šajā sistēmā nauda ir. Dzīve ir parādījusi, cik kurš amats ir vērts — cik jāmaksā, lai attiecīgajā amatā speciālistu noturētu. Te atkal kā piemēru varu minēt Valsts kontroli. Viens no maniem pirmajiem darbiem bija atalgojuma un amatu sistēmas sakārtošana. Te bija ļoti mazas algas, bet bija dažādas piemaksas un neizprotama prēmēšanas sistēma. Tas viss tika likvidēts, tika izveidota pietiekami augoša atalgojuma skala un amatu gradācija, un tagad jebkurš jauns darbinieks skaidri saprot konkrētas prasības attiecīgajam amatam un arī redz karjeras iespējas.

Pirms kāda laika jūs no valsts darba pārgājāt privātajā sektorā, tomēr pēc tam piekritāt uzaicinājumam atkal strādāt valsts amatā. Toreiz jūs savu izvēli pamatojāt ar nopietnu izaicinājumu, jo saredzat personiskās izaugsmes iespējas. Vai nenožēlojat savu izvēli? Man ir gandarījums par savu darbu. Esmu devusi sev solījumu. Teikšu godīgi, es nezināju, ka tas būs tik grūti. Protams, apzinājos, ka nebūs viegli, bet šis ir darbs, kurā jau varu redzēt rezultātu. Kādreiz ir skumji, ka pats sev esi izvirzījis mērķus un pats definējis, kādai šai iestādei jābūt. Varbūt kaut kur ir pretruna — vai sabiedrība un valsts ir gatava redzēt šādu pakalpojuma sniedzēju. Bet es ar savu darbu vēlos pierādīt, ka Valsts kontrole sabiedrībai ir vajadzīga un noderīga. Mēs neesam mazo pārkāpumu meklētāji vai sodītāji. Gribam parādīt sabiedrībai, ka daudz svarīgāk ir nevis uzzināt par konkrēto pārkāpumu, bet gan tas, lai jebkuru pakalpojumu sabiedrība saņemtu tādu, kādam tam jābūt. Tā, protams, būtu ideāla valsts. Gribas, lai arī sabiedrība izvirzītu augstākas prasības tiem, kuri tērē nodokļu maksātāju naudu.

Jūsu pilnvaras jau ir pusē. Vai jūs vēlētos darbu Valsts kontrolē turpināt vēl vienu termiņu? Es godprātīgi veicu savu darbu. Savu pilnvaru laikā centīšos sakārtot un efektivizēt Valsts kontroles darbu. Četros gados vēl nevar ieraudzīt pilnīgu rezultātu, jo šis laiks ir nepieciešams, lai izveidotu profesionālu komandu, kuras darbs dos daudz lielāku atdevi. Protams, būtu skumji izveidot komandu un neredzēt rezultātu, tomēr, godīgi sakot, vēl neesmu īpaši domājusi, kas notiks pēc diviem gadiem. Nopietni par to, iespējams, domāšu pēc gada.

Kas jums būtu svarīgākais — politiķu atbalsts vai Valsts kontroles prestižs sabiedrībā? Kopš pirmās manas darbadienas Valsts kontrolē man svarīgākā ir sabiedrības uzticēšanās.

Jūs to izjūtat? Daļēji izjūtu. To var redzēt, piemēram, pieņemot darbā jaunus darbiniekus. Pretendentiem jau ir cita motivācija, piesakoties darbā Valsts kontrolē. Kā vienu no faktoriem viņi min iestādes prestižu. Līdz ar to man ir gandarījums par paveikto, ka rodas atgriezeniskā saite.

Vai varam sagaidīt kādas būtiskas izmaiņas pēc šīs Saeimas vēlēšanām? Nekas kardināli jau nevar mainīties. Viens no sabiedrības vērtējuma kritērijiem par politiķiem ir reitingi, kas parāda partiju popularitāti. Pēc tā arī var spriest, kādas prasības sabiedrība izvirza politiķiem. Reāli solījumi un reāli darbi vai tikai solījumi, bet maz reāli paveiktu darbu. Tas arī parāda, ko sabiedrība sagaida no politiķiem. Varbūt politiķi asi vēršas pret korupciju, bet rodas jautājums — ko viņi reāli ir izdarījuši, lai korupcijas nebūtu, lai labklājība pieaugtu. Man personīgi reitingi daudz ko izsaka. Ja konkrēts politiskais spēks ļoti maz ir paveicis no solītā, bet vēlētāji joprojām ir gatavi par viņiem balsot, tad tā ir vēlētāju vērtību skala.

Vai jūs pati vēlējāt? Jā. Es gan to darīju Latvijas vēstniecībā Prāgā, kur biju vēlēšanu dienā, atgriežoties no komandējuma. Par ko balsoju? Es vērtēju lietas ļoti pragmatiski, bet mēs varam izvēlēties tikai no tā, ko mums piedāvā...