Pagājušās nedēļas sākumā vispirms izskanēja ziņa, ka par lidostas valdes priekšsēdētāju varētu tikt ievēlēts bijušais satiksmes ministrs un lidostas padomes priekšsēdētājs Krišjānis Peters. Jau nākamajā dienā kļuva zināms, ka viņš ievēlēts par Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) padomes priekšsēdētāju, bet vēl pēc vienas dienas viņu ievēlēja par lidostas valdes priekšsēdētāju.

Vai jūs pašu nepārsteidz tas, ka tagad pildīsiet reizē trīs darbus — vadīsiet satiksmes ministra biroju, būsiet lidostas valdes priekšsēdētājs un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra padomes priekšsēdētājs?

Pirmkārt, tās ir vienas nozares darbības jomas. Otrkārt, es jau esmu uzrakstījis atlūgumu un vairs nebūšu Aināra Šlesera biroja vadītājs. LVRTC padomes priekšsēdētāja amatu tuvākajā laikā neesmu plānojis atstāt, jo tas neaizņem tik daudz laika, lai to nevarētu darīt. Neapšaubāmi, ka lidosta šobrīd būs mana vienīgā prioritāte un vajadzības gadījumā atteikšos no LVRTC padomes priekšsēdētāja amata.

Vai tas, ka lidostas vadītāja amatu pameta tās ilggadējais vadītājs Dzintars Pomers un pēc tam izskanēja ziņa, ka arī lidostas valde ir gatava aiziet no darba, jūsuprāt, ir profesionāļu un satiksmes ministra domstarpību sekas vai arī tās ir tikai emocijas, kas pavada katras pārmaiņas?

Pēdējos piecpadsmit gados lidostai ir bijusi viena vadība, un jebkurš vadībai lojāls cilvēks grib palikt tai uzticīgs — neapšaubāmi, katrs kolektīvs ir tik stiprs, cik stiprs ir katrs tā posms. Protams, cilvēki cenšas savam vadītājam pierādīt savu lojalitāti. Bet gribu teikt, ka iepriekšējā valde nav aizgājusi no amatiem, kā tas skanēja ziņās. Šobrīd visa iepriekšējā valde ir pilnā sastāvā, bet tā tika paplašināta. Mēs lūdzām piekrist darboties valdē divus cilvēkus, kurus padome arī apstiprināja, — Juri Kaneli, bijušo vēstnieku ES un bijušo Valsts attīstības aģentūras vadītāju, un Jāni Baļķēnu, kas savulaik ir bijis airBaltic viceprezidents un šobrīd dzīvo Londonā un strādā SAS. Viņi abi piekrita.

Vai darbs lidostas valdē ir tik vilinošs un perspektīvs, ka gados jauns speciālists labprāt piekrita pamest darbu Londonā?

Katram cilvēkam ir sava motivācija, un Jānis piekrita strādāt valdē — acīmredzot katrā latvietī mīt patriotisms, un viņš labāk vēlas dzīvot dzimtenē.

Vai jūsu sacītais par bijušās lidostas vadības piecpadsmit gadiem un lojalitāti nozīmē, ka šajos gados lidostā tomēr valdījusi zināma stagnācija?

Domāju, ka tā nevar apgalvot, jo lidosta šajos gados ir attīstījusies. Nevar salīdzināt to, kāda tā bija pirms gadiem desmit un šodien. Ministrijas un lidostas vadības viedokļi par tās attīstības modeļiem un stratēģiju nesakrita, un domāju, ka valdes locekļiem tas bija emociju uzplūds. Valdi iepazinu, esot lidostas padomes priekšsēdētājs, un vēlos ar viņiem strādāt kopā, jo tā ir laba komanda un labi speciālisti.

Droši vien lielākā atšķirība ministrijas un lidostas speciālistu viedokļos slēpjas uzskatos par lidostas atlaidēm? Publiskajā telpā ir gadījies dzirdēt apgalvojumus, ka ieguvēji no atlaidēm, protams, ir pasažieri, bet zaudētāji ir gan lidostas darbinieki, kuri naudas trūkuma dēļ nesaņem vajadzīgo atalgojumu, gan arī lidosta, kuras attīstība tā paša iemesla dēļ kavējas.

Ja runājam par atlaidēm, tad kopā ar juristiem un speciālistiem meklēsim tām citu formu, gan neatceļot tās, lai neaizbaidītu jau esošās zemo cenu aviokompānijas. Tomēr uz lidostu nedrīkst raudzīties atrauti no kopējās tautsaimniecības. Lidosta ved uz Latviju tūristus, tās galvenais uzdevums nav pelnīt naudu, bet tai jābūt Latvijas un Rīgas ekonomikas dzinējspēkam. To mēs redzam no pārpildītajām viesnīcām un restorāniem vakaros, un ne velti Šlesers saņēma gada tūrisma cilvēka balvu, lai gan tūrisms nav Satiksmes ministrijas ziņā.

Taču varu piekrist, ka lidostā jāmeklē papildu ienākumi, un, iespējams, tie var būt ne no aviācijas. Tie varētu būt, piemēram, tax–free veikali. Var tikt piesaistīti privāti sadarbības partneri, un tas nebūt nenozīmē, ka lidosta tiks privatizēta, Eiropā ir desmitiem piemēru, kā privātie sadarbojas ar lidostu.

Vai lidosta valstij tomēr nav kā vērtīgs kompānijas darbinieks, kas nes tai peļņu un spodrina tās tēlu, bet ir spiests iztikt ar melnu maizi un ūdeni, jo darba devējs ir pateicis, ka negrasās maksāt? Tā sacīt — esi pateicīgs par to, ka tev ļauj tik labi strādāt... Nē, situācija nav tāda. Pirmo soli, lai atvieglotu lidostas budžetu, mēs jau esam spēruši. Agrāk tā pati apmaksāja visus operatīvos dienestus no sava budžeta, bet šogad valsts budžetā ir 2,25 miljoni latu lidostas operatīvo dienestu izmaksu segšanai. Iespējams, ka mums vēl vajadzēs runāt par papildu subsīdijām. Nekādā gadījumā es negribētu pieļaut, ka lidostas darbinieki ir tie, kas cieš no šīs atlaižu politikas. Lidostā nav sliktas algas, lai gan tām neapšaubāmi jābūt lielākām.

Vai tas nav paradoksāli — lidostā tiks ieguldīta valsts budžeta nauda, tajā pašā laikā ar atlaižu sistēmu tā nopelna mazāk, nekā tas būtu iespējams? Citiem vārdiem sakot, pasažieri mazāk tērē savu naudu biļetēm, bet tajā pašā laikā valsts nodokļos izņem no visu iedzīvotāju kabatām miljonus. Tiesa, tas notiek pastarpināti, veidā, kuru uzreiz cilvēki nepamana, bet naudas pietrūkst medicīnai, izglītībai, un beigās visi tāpat piemaksā no savas kabatas.

Pirmkārt, mēs dodam cilvēkiem iespēju un darba vietas Rīgā jau pieminētajās viesnīcās, restorānos un citās apkalpojošās sfēras jomās. Tas ir lidostas pienesums. Ja mēs būtu turpinājuši iepriekšējo atlaižu politiku, vieta jau tukša nepaliktu. Mēs nonāktu tādā pašā situācijā, kādā Rīga šobrīd ir salīdzinājumā ar Tallinu prāmju pārvadājumos. Rīga ir bezcerīgi atpalikusi no Igaunijas, un nekad Baltijā nebūs tūrisma centra, uz kuru dodas ar prāmjiem. Mēs varējām palaist garām iespēju, ka Rīga izveidojas par avio lidojumu reģionālo centru. Otrkārt, no tūrisma valsts budžetā pagājušajā gadā ir ieplūduši aptuveni 350 miljoni latu, no kuriem divi miljoni lidostai iedotās naudas ir nesalīdzināms lielums.

Kāds ir jūsu iecerēto darbu plāns lidostā?

Galvenais ir jautājums par lidostas finansējuma modeļiem, lai nodrošinātu tai pietiekamu finansējumu. Ministrs vēlas, lai jau februārī mēs iesniedzam valdībā konkrētus priekšlikumus. Domāju, ka būs trīs finansējuma modeļi.

Pirmkārt, potenciālais finansējums varētu būt no valsts budžeta. Otrkārt, tie varētu būt kredīti. Šobrīd pirms paplašināšanās piektās un sestās kārtas jau notikušas neoficiālas pārrunas ar bankām par iespējamo kredītu ņemšanu ēku paplašināšanai un otrā skrejceļa būvei. Otrais skrejceļš būs nepieciešams, kad gadā lidosta apkalpos desmit miljonus pasažieru, un tas prasīs aptuveni 300 miljonus latu. Ēku paplašināšanai arhitekta Kronberga izstrādātajā modelī vajadzīgi aptuveni 100 miljoni latu. Domājams, ka valsts garants kredītam nebūs vajadzīgs, jo lidostai pieder pietiekami daudz zemes un būvju. Treškārt, iespējamais finanšu avots ir privātā partnera piesaiste.

Kādi darbi, jūsuprāt, darāmi LVRTC?

Domāju, ka centrs šobrīd nav moderns un fleksibls uzņēmums un tam ir jābūt ne tikai retranslētājam, bet jāsniedz arī papildu pakalpojumi, jo ir tehniskā bāze šim nolūkam. Centrs varētu piedāvāt interneta pakalpojumus, izmantojot savus torņus, vietās, kur tos nepiedāvā citi. Pašlaik gan vēl nav pieņemts modelis ciparu televīzijas ieviešanai, bet tā varētu būt joma, kurā LVRTC infrastruktūra varētu tikt izmantota šim mērķim.

Tātad privātās kompānijas, kas gribētu piedāvāt ciparu televīzijas pakalpojumus, izmantotu valsts rīcībā esošo infrastruktūru un, protams, maksātu par šo pakalpojumu?

Šobrīd tas vēl nav nolemts, notiek visai asa diskusija, kuru mēs vērojam no malas. Uzskatu, ka infrastruktūra būtu jānodrošina no LVRTC puses, bet programmu paketes ir jāatdod privāto kompāniju rokās.

Vai valsts infrastruktūras izmantošana neradīs valsts monopolu šajā jautājumā? Vai tas ir vēlams?

Monopola situācija šajā jautājumā izveidosies jebkurā gadījumā, neatkarīgi no tā, vai tā būs valsts vai privātā kompānija. Vēlreiz gribu atgādināt, ka lēmums šajā jautājumā nav pieņemts, un mēs esam gatavi izskatīt arī privāto kompāniju piedāvājumus. Tas ir jutīgs jautājums, un, ņemot vērā visus tos skandālus, kuri jau bijuši, nepārdomāti lēmumi netiks pieņemti.

Gan jautājumos par lidostu, gan par internetu un ciparu televīziju jūs īstenosiet satiksmes ministra ieceres?

Tās gan vairāk ir kolektīvas ieceres, jo neba jau Šlesera kungs visu laiku sēž un izdomā, ko, piemēram, darīt ar LVRTC torņiem. Runājot par lidostu, tās atlaižu politiku un nākotnes plāniem, nevaru noliegt, ka tā ir Šlesera kunga iniciatīva.

Jūs esat Aināra Šlesera cilvēks, kas piekrīt viņa idejām un ir gatavs tās īstenot. Vai jūs nebaida, ka, mainoties politiskajam spēku samēram, varētu zaudēt darbu un karjeras iespējas?

Es akli neīstenoju visas Šlesera kunga idejas, par pietiekami daudzām lietām esam ar viņu strīdējušies. Viņš ir cilvēks, kas pieļauj situācijas, kad viņam nepiekrīt. Neapšaubāmi, ja politiskā situācija mainītos un tiktu uzskatīts, ka lidostai jāpaceļ pasažieru nodevas, es acīmredzot nevarētu pildīt savus uzdevumus. Es neesmu bezprincipu cilvēks un tādā gadījumā dotos meklēt darbu citur.

Vai jūs atgrieztos tikai politikā?

Es šobrīd neapsveru šādas iespējas, lai gan nekad nedrīkst teikt "nekad".

Tā vaicāju tāpēc, ka, piemēram, ārsts vienmēr ir ārsts, pat ja zaudē administratīvu amatu, aiziet no partijas un maina uzskatus. Jūsu dzīve un darbs ir tik cieši saistīta ar Aināru Šleseru, ka grūti iedomāties jūsu karjeru bez viņa un bez viņa partijas.

Domāju, ka mediķa risks, darbojoties politikā, ir daudz lielāks, jo viņš zaudē savu kvalifikāciju. Es negribētu zīlēt nākotni, bet man ir pietiekami daudz prasmju, kuras varētu izmantot. Es nekad neesmu bijis tikai deputāts — esmu bijis gan Ekonomikas ministrijas, gan Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs, tāpēc daudzās jomās man ir pietiekami liela pieredze. Negribētu teikt, ka bez Aināra Šlesera politiskās ietekmes mana dzīve beigtos. Savu maizi es varētu nopelnīt.

Tātad jūs nebaida tas, ka savu dzīvi tik cieši esat saistījis ar vienu politiķi?

Nē, mani tas nebiedē, un atšķirībā no daudziem citiem politiķiem man ir labas attiecības ar visām partijām, kas ir aktīvajā politikā.