Latvieši labāk izvēlas stipro dūri (50)

Dzimusi Amerikā un joprojām esot tās pilsone, Vita Matīsa lielāko tiesu ir dzīvojusi Šveicē. Latvijā Matīsa sāka strādāt 1992. gadā, kad kļuva par Sorosa fonda Latvijas nodaļas izpilddirektori. Pēc četriem gadiem viņa atstāja izpilddirektores amatu un kļuva par fonda padomes locekli, 2000. gadā tika ievēlēta par Latvijas Ārpolitikas biedrības vadītāju uz četriem gadiem; ir vadījusi un piedalījusies dažādos projektos.

Vai jums Latvijā šobrīd ir kādi darāmi darbi?

Darbs ar Latviju mani nesaista, tāpēc Rīgā pašlaik pavadu savu brīvo laiku. Pagājušajā gadā beidzās Rīgas un Lugāno sadarbības projekts, kuru vadīju. Saistība ar kādu projektu man ir kā autorei — esmu solījusi Rīgas Laikam uzrakstīt divus rakstus par Francijas pavasari. Vienu semestri, kurā man ir divi semināru cikli, pavadu augstskolā Šveicē, vasarās vienu semestri strādāju Amerikā. Es pasniedzu starptautiskās attiecības, salīdzinošo politiku, un viens seminārs man ir par literatūras un politikas mijiedarbību.

Literatūras un politikas mijiedarbības procesā ir vērojamas interesantas parādības. Grāmatā Robežas. Rainis un Aspazija starp Latviju un Šveici, kura iznāca pagājušajā gadā un kurai mēs bijām četri autori — Nora Ikstena, Pauls Bankovskis, Baņuta Rubesa un es —, man bija raksts par šo mijiedarbību. Es izcēlu Raiņa piemēru Latvijas kontekstā, jo šie jautājumi ir sarežģītāki, nekā Latvijā tos mēdz pasniegt. Mācot augstskolās, citās valstīs parasti kā piemērus minu Malro un de Gollu jeb mūsdienās Gundaru Grasi un viņa angažētību sociāldemokrātu partijai. Uz Eiropas fona Latvijas situācija izkristalizējas un ir redzama mazliet skaidrāk.

Vai jums ir skaidrs, kas notiek Latvijā?

Ir skaidrs, ka situācija, kāda Latvijā bija Piektajā gadā vai Tautas frontes laikos, bija izņēmums, kad kultūra un politika bija vienots veselums. Parasti inteliģencei normālā, demokrātiskā sabiedrībā ir neatkarīga pozīcija, tā ir reāls pretsvars varai. Jā, tas ir viens no varas pretsvariem, bet tas ir ļoti būtisks. Latvijā viss ir citādi, te ir pieņemts, ka viss ir angažēts. Un angažētība ir bez atbildības pēctecības.

Nesen man bija privāta diskusija par atbildības jautājumu ar draugiem Latvijā, un es viņiem atgādināju 1998. gada Saeimas vēlēšanas un vaicāju: "Vai jūs neatceraties, ka Latvijā ļoti pazīstams mākslinieks un māksliniece vistiešākajā veidā piedalījās Tautas partijas televīzijas reklāmā? Vai neatceraties, ka ļoti ievērojams Latvijas dzejnieks — ja ne pats ievērojamākais — un tikpat pazīstama dzejniece piedalījās Tēvzemei un Brīvībai vēlēšanu kampaņā? Un cits ievērojams dzejnieks, bijušais Rakstnieku savienības priekšsēdētājs gadu pirms vēlēšanām Dienā sacīja, ka viņš nekad nepiedalīsies nevienā politiskajā partijā — vai to arī neatceraties? Kā jūs varat runāt par neatkarīgu inteliģenci Latvijā?"

Un zināt, neviens šos gadījumus neatcerējās. Es runāju par Džemmu Skulmi, Miervaldi Poli, Imantu Ziedoni, Māru Zālīti un Jāni Peteru. Protams, ka viņi var tā rīkoties, ja neviens neko neatceras, un viņi var ne tikai to vien, jo tauta un iedzīvotāji nav pretsvars varai, cilvēki neko neatceras. Tiek uzskatīts, ka padomju laikos mankurtisms bija ļoti izplatīts, bet tam ir dziļas saknes Latvijā arī mūsdienās. Atcerēties — tā ir katra pilsoņa individuālā atbildība.

Runa jau droši vien nav par to, ka jūsu pieminētie cilvēki nostājās kādas partijas pusē, bet par to, ka viņi neturpināja strādāt kopā ar partiju, uzņemoties savu daļu atbildības par partijas izdarīto?

Tieši tā — nav pēctecības. Tas, ka cilvēks piedalās kampaņā un izsaka savu viedokli, nav peļami, bet viņš kļūst līdzatbildīgs par visu, ko partija dara pēc tam, kad ir ievēlēta. Partija taču tiek ievēlēta ar šā pazīstamā un ievērojamā cilvēka palīdzību, un viņa sacītajiem vārdiem ir cits svars nekā Jāņa Kalniņa vai Pētera Ozoliņa teiktajam. Bertolda Brehta izteiktajiem vārdiem savulaik bija konsekvences atšķirībā no kāda Berlīnes strādnieka sacītā. Jūs, žurnālisti un iedzīvotāji, dodat šiem cilvēkiem iespēju tā rīkoties, jo neviens pēc tam nejautā, ko viņi domā par partijas rīcību, piemēram, pēc gada. Turklāt šie cilvēki jau nemaz nav ar mieru brīvprātīgi paust savu viedokli, lai gan pirms vēlēšanām bijuši naski domu paudēji un varētu to turpināt.

No kurienes, jūsuprāt, nāk mankurtisms? Vai tas sazēla padomju laikos?

Atceros, ka es Saulcerītei Viesei pirms viņas nāves teicu paldies par grāmatu Mūžības spārni un sacīju, ka grāmata ir ļoti laba, jo viņa ir izdarījusi to, kā Latvijā ļoti trūkst. Saulcerīte prata saskatīt kopsakarības, kas vijas ap mazu faktu, un radīja veselu ainu. Toreiz viņai jautāju, kādēļ Latvijā spēja saredzēt kopsakarības ir retums. Saulcerīte atbildēja, ka cilvēki nav tā mācīti, jo tad ir jādomā, ir jāredz mazliet vairāk par to, kas tiek pasniegts uz paplātes. Ir vajadzīgs individuāls darbs ar sevi.

Ja runājam par mankurtisma saknēm, tad, pirmkārt, Latvijas pilsonis nav pieradis uzņemties individuālo atbildību par to, kas Latvijā notiek, — sekot līdzi tam, kas notiek, domāt un analizēt situāciju, nevis paļauties uz to, ka kāds tur, augstāk, visu nokārtos. Otrkārt, lai varētu sekot līdzi notiekošajam, analizēt to un saprast, ir jābūt elementārai zināšanu bagāžai. Acīmredzot ir paaudzes bez šīm zināšanām, kas ļautu saprast, kas ir kas.

Cilvēki nezina pat Latvijas vēsturi. Atceros, es 80. gados daudz laika veltīju ne tikai Raiņa un Aspazijas, bet arī Jaunās strāvas un Piektā gada vēsturei. Kad atbraucu uz Latviju 90. gadu sākumā, no trimdas latviešiem bieži gadījās dzirdēt, ka Latvija neatbilst viņu priekšstatam par dzimteni. Realitāte nesakrita ar to, ko viņi bija iztēlojušies. Man nebija tādu izjūtu. Latvija, ar ko saskāros 90. gadu sākumā, bija viens pret vienu ar to Latviju, ar kuru saskāros, piemēram, lasot Raiņa 20. gadu dienasgrāmatu. Paralēles bija satriecošas, bet mani tas nešokēja. Latvija, ko biju iztēlojusies, lasot vēstures avotus, bija tieši tāda, kāda bija 90. gados.

Vai jūsu priekšstatus neietekmēja trimdas latviešu sabiedrība un viņu darbošanās?

Šveicē nebija latviešu trimdas sabiedrības, un, godīgi sakot, es mazliet metu līkumu trimdas latviešu organizācijām. Neapšaubāmi, šīs organizācijas savā laikā izdarīja svētīgu darbu — svētdienas skolas, dziesmu svētki un vēl citas lietas. Cepuri nost to priekšā, kas to darīja! Bet arī trimdas aktīvo latviešu vidū ir tāds cilvēku tips, kuriem vienmēr vajag būt tur, kur kaut kas notiek, viņiem vajag būt centrā, vajag būt noteicējiem.

Reiz sacīju draudzenei Latvijā, ka daļa aktīvo komjauniešu un komunistu, ja vēstures laiva viņus būtu izmetusi citā pasaules malā, arī tur kļūtu par aktīvistiem un vadoņiem. Un otrādi — trimdas aktīvisti droši vien tādi būtu arī šeit, Latvijā. Toreiz biju lepna par savu secinājumu, bet draudzene mani ātri nomierināja, sakot, ka tā jau agrāk kāds, laikam Jānis Einfelds, ir rakstījis un es neesmu oriģināla. (Smejas.)

Saprotiet, man ir cits raksturs, man patīk vērot procesus un domāt. Es ļoti cienu cilvēkus, kas trimdā nesavtīgi strādāja Latvijas idejas vārdā, un es nesalīdzinu darītājus ar domātājiem. Abi ir vajadzīgi, un nav pareizo un nepareizo.

Tātad jūsu savrupība ļāva jums saskatīt Latviju. Vaicāšu vēlreiz — atbildības trūkums un nespēja analizēt notiekošo nāk no Latvijas pirmās neatkarības laikiem?

Gribu vēl pateikt, ka trimdas organizācijās tomēr tika uzturēts mīts par Latviju. Esmu piedalījusies trimdas rīkotajos dziesmu svētkos kā pianiste, nevis politisku jūtu vadīta, un redzēju, ka priekšstats par Latviju bija romantizēts un — lūdzu, piedodiet! — mazliet salkans.

To, kas notiek mūsdienās, var daudz labāk saprast un analizēt, ja ir vēsturē smelto zināšanu bagāža. Notiekošajam ir sava pēctecība. Grāmatā, kura iznāca Šveicē, man bija divi raksti, un viens no tiem bija par Latvijas komiteju Šveicē, kurai Rainis bija priekšsēdētājs. Es sēdēju Rīgas pilī arhīvos un pētīju nekad nepublicētas vēstules no Feliksa Cielēna, Krauzes–Ozoliņas un vēl citus materiālus un brīnījos. Ja šīs vēstules publicētu šodien, tās būtu pārceļamas uz mūsdienām un atbilstu tam, kas pašlaik notiek. Visi tie strīdiņi un ķīviņi, kā latvieši plēsās savā vidū un parādīt nemācēja uz ārpusi vērstu vienotu nostāju, toreiz notika tāpat kā mūsdienās. Kad Šveices vēstniece Latvijā izlasīja šo rakstu, viņa pateica paldies, jo tagad viņa saprotot, kas te notiek, — līdz tam neesot bijis iespējams izprast daudzus no procesiem Latvijas politikā.

Ja savus tikumus un uzvedības nerakstītos likumus esam ņēmuši no pagājušā gadsimta sākuma, tad nākamais jautājums ir — kādēļ esam ieguvuši tieši šīs rakstura īpašības? Kā zināms, vieni uzskata, ka esam unikāla tauta, otri apgalvo, ka visur notiek tāpat, vienīgā atšķirība, ka, mainoties politiskajam režīmam un ekonomikas sistēmai, pie mums visas cilvēciskās īpašības izpaužas spilgtāk.

Domāju, ka tas ir mēroga jautājums. Protams, vairāk vai mazāk šādi procesi notiek visur — Āfrikā mazliet vairāk, Zviedrijā mazāk. Jautājums ir par to, kam tuvāk uz šīs skalas gribat atrasties — Zviedrijai vai Burkina Faso modelim?

Nupat atgriezos no Francijas, kur maijā notiks prezidenta vēlēšanas. Visa plašsaziņas līdzekļu telpa ir aizņemta ar diskusijām, ieejot grāmatnīcā, vienas sienas plaukti ir pilni tikai ar grāmatām par šīm vēlēšanām. Par katru kaut cik nopietnu prezidenta kandidātu ir vismaz desmit grāmatu, kuras ir uzrakstītas kritiskāk vai mazliet draudzīgāk. Tāpat ir arī grāmatas par dažādiem procesiem — piemēram, ir ar nosaukumu Testējiet kandidātus paši vai Atklāta vēstule nākamajam prezidentam par Francijas vietu pasaulē. Un atklāto vēstuļu grāmatas ir četras vai piecas — par dažādiem jautājumiem.

Cilvēki grāmatas pērk, lasa un spriež. Televīzijas kanālos nav iespējams izvairīties no diskusijām, un tā nav reklāma, jo tāda nav atļauta. Likums paredz, ka no 20. marta visiem prezidenta kandidātiem jādod pilnīgi vienāds ētera laiks. Mans mīļākais TV kanāls ir tas, kura nosaukumu Latvijā varētu tulkot: "Saeimas TV kanāls". Neticami, vai ne? Ar tādu nosaukumu Latvijā varētu iedomāties jebko, tikai ne to, ko šis kanāls rāda Francijā. Tajā strādā visšerpākie un kritiskākie Francijas žurnālisti. Šajā kanālā sīki tiek iztirzāti prezidenta kandidātu uzskati. Savukārt TV1 ir sācies lielais debašu cikls, kurā katru prezidenta kandidātu trīs stundu garumā iztaujā simts pilsoņi. Agrāk bija fantastisks raidījums Simts minūtes, lai pārliecinātu, kurā ministrs vai kandidāts bija viens pats piecu žurnālistu vai ielūgto viesu priekšā bez nevienas papīra lapiņas vai piezīmēm, pat bez galda. Raidījums ritēja bez pārtraukuma.

Raugoties Francijā uz šo priekšvēlēšanu mutuli, man kļuva skumji, un es domāju, kur Latvijā slēpjas problēma, kāpēc mēs nevaram diskutēt par prezidenta kandidātiem vasaras vēlēšanās? Vai problēma ir tā, ka nav, kas tādas grāmatas raksta? Vai problēma slēpjas tur, ka nav, kas tādas pirktu un lasītu? Bet varbūt nav, par ko rakstīt?! Patiesībā manas atbildes uz visiem trim jautājumiem bija neapmierinošas.

Latvijā prezidentu ievēlēs Saeima, un varbūt tāpēc pašlaik valda klusums?

Protams, Francijā prezidentu ievēl tauta, jo tā ir prezidentāla republika, un tajā prezidentam ir ļoti liela vara. Tāpēc interese par vēlēšanām ir lielāka, arī konsekvences ir pavisam citas. Tomēr atšķirība attieksmē ir graujoša. Latvijā valda kapa klusums un nekādu diskusiju par iespējamiem kandidātiem nav vispār.

Vadošo politiķu nostāja ir skaidra un stingra — jebkuru kandidātu pie mums apmētās ar dubļiem, tāpēc nevajag par prezidenta kandidātiem runāt.

Tas ir politiskās spēles noteikums, ka visi izteicieni un darbi vismaz desmit gadu garumā tiek rūpīgi izpētīti. Pašlaik viens no lielajiem jautājumiem Francijā ir tas, ka Sarkozī kungs, būdams prezidenta kandidāts, joprojām ir arī iekšlietu ministrs. Šī ministrija pārrauga visus priekšvēlēšanu procesus, un sociālisti viņam to pārmet. Savukārt Sarkozī atbild, ka pirms četriem gadiem sociālistu prezidenta kandidāts tobrīd bija premjerministrs un neatteicās no amata pirms vēlēšanām, bet viņš atkāpsies no amata marta beigās.

Financial Times nupat bija liels raksts, ka Sarkozī tomēr būtu jāatkāpjas tagad. Pirms vairākām nedēļām Sarkozī dēlam nozaga skūteru. Parīzē tiek nozagti tūkstošiem skūteru, bet šis tika atrasts ar DNS analīžu palīdzību. Tagad presē tiek uzdots jautājums, vai jebkuram Francijas pilsonim braucamais tiktu meklēts, izmantojot šīs modernās analīžu metodes, vai arī pusaudža uzvārda dēļ iekšlietu ministrijas darbinieki centās mazliet vairāk? Ir izvērsusies plaša diskusija.

Tātad rezumējot: pretstats starp attieksmi Francijā un Latvijā ir graujošs. Man ir grūti iedomāties, ka mūsu deputāti saprot, ka Latvijas valstij šādas brīvas un atklātas diskusijas būtu ļoti veselīgas un ka vajadzētu piešķirt zināmu naudas summu šādas brīvas diskusiju telpas izveidošanai.

Tautas partija un tās premjers ir pārliecināti, ka finansējumu nevajag ierobežot priekšvēlēšanu reklāmām, — ja partija var atļauties iztērēt reklāmām kaut vai Latvijas gada budžetu, tā ir tikai partijas darīšana.

Acīmredzot reklāmas aizpilda tukšo diskusiju telpu. Latvijas pilsonis tāpēc, ka citu informācijas avotu nav, tiek ļoti iespaidots no reklāmām, un rezultātus mēs redzam.

Tomēr — kāpēc mums ir tāda attieksme?

Domāju, ka mums ir reflekss — meklēt stipru vadoni, cilvēku, kas pateiks, kas jādara. Tādā veidā mēs noveļam atbildību no sevis, un šī īpašība latviešiem piemīt vairāk nekā citiem. Noskatījos TV raidījumu, kurā tiek intervētas valsts pirmās personas. Mani pārsteidza ministra gražīgā un vīzdegunīgā attieksme, kas citā demokrātiskā valstī nebūtu iespējama. Un žurnālists to pieļāva. Man sacīja: Latvijā tas esot stilīgi, ka tādā veidā politiķis pierāda, ka ir stiprs cilvēks ar stingru roku, un iedzīvotājiem tas patīkot.

Tas latviešiem jau ir vēsturiski ielikts — viņiem labāk patīk valsts priekšā stiprā dūre, nevis gudrā galva. Ja protat manipulēt ar iekšējo nepieciešamību pēc stiprās dūres, rezultāti ir garantēti. Ar šo vēlmi pēc stingrās rokas manipulē ne tikai tautas ievēlēti politiķi, bet arī ļoti augsta ranga valsts amata izpildītājs. Manuprāt, tā ir mazliet bīstama spēle ar šo latviešu vājību sava pašlabuma, nevis Latvijas dēļ. Paskatieties — ir politiķi, kas savas kļūdas atzīst, un ir tādi, kuri to nekad nedara. Latvijā labāk veicas tiem, kas iet kā buldozeri, kas prot nospēlēt, iemiesot sevī stiprā cilvēka tēlu un nekad neatzīs, ka ir kļūdījušies.

Latvijā vēlētāji nepiedod tiem, kas saka, ka ir kļūdījušies, jo stiprs ir tas, kas spēj atzīt kļūdas un no tām izdarīt secinājumus. Starp citu — vai prezidente kādreiz ir atzinusi, ka ir kļūdījusies? Viņa ir sapratusi, ka nekļūdīgā politiķa modelis ir tas, ko Latvija gaida un pieņem. Tāda dzīves īstenība ir fakts. Un es nezinu, vai kādreiz kaut kas mainīsies, bet pašlaik šī realitāte ir jāpieņem. Latviešu priekšstats par vadītāju stingri sakņojas voluntārismā. Tas nevieš optimismu, bet kaut kas var mainīties tikai tad, ja vēlētājs dos politiķiem citu ziņu — viņš vairs nav sajūsmā par voluntāriem lēmumiem un cilvēkiem. Kamēr vēlētājs sajūsminās par stingrajām rokām, viņš tās arī saņem.

Ir divu veidu vadītāji un politiķi. Vieni pasaka savus uzskatus ļoti noteikti, viņiem ir ļoti skaidra vīzija, un viņu nostāja ir — tu vari manus uzskatus pieņemt vai nepieņemt, bet savējos es nemainīšu. Tu vari izvēlēties, par ko balsot. Mūsdienu politikā aizvien vairāk dominē otrais — spoguļvariants. Politiķis runā to, ko tauta grib dzirdēt, un piedāvā to, ko tā prasa, bet viņam nav savas stingras nostājas un uzskatu. Šķiet, ka Latvijā aizvien vairāk parādās spoguļvariants. Es nezinu, vai kandidāts, kuram nav pašam savas idejas, bet kurš seko pieprasījumam, ir labākais variants. Latvijā, kur vēl nav politisko partiju tradīcijas, tas var būt bīstami.

Francijai maijā prezidenta vēlēšanās būs jāizvēlas starp Nikolā Sarkozī, kurš ir ar savu redzējumu, un Segolēnu Rojālu, kura ir tipisks spoguļvarianta piemērs. Bet tur tomēr ir partiju tradīcijas, un sociālistu kandidāte Rojāla nevar kardināli mainīt savu nostāju būtiskos jautājumos.

Vai Latvijā nedarbojas cits fenomens — politiķi apsola to, ko vēlētājs grib dzirdēt, bet pēc ievēlēšanas dara to, kas vajadzīgs viņam un partijai, pat negrasoties piemēroties vēlētājam arī savā rīcībā?

Jā, tā tas notiek. Par spoguļvariantu es runāju saistībā ar vēlēšanām un ievēlēšanu. Tas, kādus vārdus un jēdzienus politiķi lieto pirms vēlēšanām, ir viena lieta, bet tas, ko dara pēc vēlēšanām, ir pavisam kas cits. Spoguļvariants tiek izmantots vēlētāju piesaistīšanai.

Latvijas publiskajā telpā pēdējā laikā izskan bažas, ka daudzi svarīgi lēmumi tiek pieņemti bez diskusijām un bez publiskas apspriešanas. Pie varas esošie pieņem lēmumus, pat nedodot iespēju tos apspriest politiskajā vidē. Piemēram, jautājums par koncertzāli uz AB dambja jau kļuvis traģikomisks, jo katrs, kurš jautā, ir ienaidnieks, nodevējs un tumsoņa.

Tāda attieksme Latvijai ir ļoti raksturīga. Esmu analizējusi vēsturiski politisko attīstību. Laikā, kad bijušas okupācijas, politiskais modelis ir bijis ļoti vienkāršs: mēs labie un viņi — sliktie okupanti. Visas politiskās cīņas, izņemot brīvvalsts laiku līdz trīsdesmit otrajam gadam, ir notikušas pēc šā modeļa. Piektajā gadā bija nabaga apspiestie un labie latvieši un sliktie okupanti vācu baroni. Arī Tautas frontē darbojās šis modelis. Latviešiem šis reflekss ir asinīs. Es to dēvēju par barikāžu refleksu — vai nu tu esi manā, pareizajā pusē, vai arī tu esi ienaidnieks. Un ienaidnieks ir jāiznīcina.

Mums Latvijā nav politisko diskusiju kultūras, jo tas prasa zināšanas, laiku, pūliņus un spēju pieņemt, ka arī otram cilvēkam var būt vismaz daļēja taisnība apspriežamajos jautājumos. Diktatoriskas metodes ir ērtākas un vieglākas, visi procesi notiek ātrāk, tos nekavē diskusijas. Demokrātija ir haotiska, to nevar tik vienkārši kontrolēt. Diemžēl arī tie, kas ienāk Latvijas politikā un grib visu mainīt uz labu, padodas barikāžu refleksam — laikam jau mums gaisā virmo kaut kas tāds, kas to veicina.

Varbūt, nokļūstot politikā, cilvēki saostās "politisko ģifti" un mainās. Es vienmēr esmu brīnījusies: agrāk bija tik sakarīgi cilvēki, bet, esot varā, zaudē realitātes izjūtu un izpratni. Viņi par katru cenu grib palikt pie varas, un tā kļūst par traģēdiju, ja viņi pēkšņi tiek izsviesti no varas "burbuļa". Jābūt neticami stipram cilvēkam vai partijai, lai, nokļūstot varas "burbulī", kaut ko mainītu. Patiesībā tas nozīmē iedurt pašam sev dunci mugurā. Visur jāiekārto savējie, un, ja atteiksiet partijas biedram pieņemt darbā viņa sievu, jo uz šo amatu būs konkurss, jūs neviens nesapratīs. Vēl vairāk — ja konkurss notiks objektīvi un darbā tiks pieņemts labākais, un atbilstošākais un konkursa uzvarētājs sapratīs, ka viņš patiešām ir labākais un jums neko nav parādā, zaudētājs būsiet jūs. Kad aiziesiet no sava amata, jūs neviens neatbalstīs, jūs nevienam neko nevarēsiet prasīt — vai nu tāpēc, ka jums neviens nav parādā, vai tāpēc, ka ir uz jums apvainojušies par savējo neatbalstīšanu. Latvijā visa sistēma ir balstīta uz abpusēju izdevīgumu. Tādēļ, lai kaut ko mainītu, ir jāsaprot un jāpieņem, ka jūs būsiet zaudētājs. Cik daudzi Latvijā ir ar mieru kļūt par zaudētājiem idejas vārdā?