Ejot uz Kantrimūzikas festivālu, man pa priekšu streipuļoja divas meitenītes ap gadiem piecpadsmit. Sadzērušās, kurpēm milzīgi augsti papēdīši, Uzvaras ielas trotuārs jau arī šādai kustībai nelabvēlīgs – grambās un bedrēs. Ļoti smagi klājās meitēniem, kamēr tika līdz parkam. Garāmejošie uzjautrinājās par viņām. Tā meitenes pastreipuļoja garām policistiem, kas pie ieejas dežurēja...

Pati biju lieciniece, ka Amerikas Savienotajās Valstīs, piemēram, šādā situācijā policists nelaida garām pārdzērušos bērnus, bet tos sēdināja mašīnā un tūlīt veda pie vecākiem. Pie mums tā nenotiek. Te sadzērušies jaunieši ir pelēkā ikdiena un sabiedrībai tas jau šķiet normāli.

Sestdien sešos no rīta vēru vaļā dzīvokļa durvis, jo tā paagrāk bija jādodas uz uzņēmuma sporta spēlēm Gulbenes pusē. Kāpņu telpā man pretī slējās sabozies, iztraucēts zēns padsmit gados. Uz augšējā kāpņu laukumiņa liela lāma – noteikti jau noprotat, kas tas par šķidrumu... Puikiņš bija nakšņojis zem mūsmājas jumta, vai nu pārdzēries, vai citādas reibinošas vielas salietojies. Ko teikt, ko līdzēt, kā rīkoties? Jutos tā kā vainīga, ka nekādi nereaģēju. Nez vai zēna vecāki, tuvinieki un viņš pats arī jūtas draņķīgi?

Tas ir jautājums, kam patiesībā jābūt tam svarīgākajam. Mūs uztrauc pasaules terorisms, Irāka, Afganistāna un kas vēl ne, bet pašu ģimenes cilvēki tepat Bauskā tā kā paliek otrajā plānā. Vecākiem nav laika savus bērnus kontrolēt. Nav laika – universālā atruna, korķis, ar ko aizbāzt visas lietas un vietas. Arī vienaldzību pret saviem bērniem.

Mamma naktī atnākusi uz «Bumerangu» Bauskā pēc dēla, viņam gan jau pāri 20 gadiem, tā kā pieaudzis būtu... Tomēr mamma kopā ar mazo māsiņu puisieti nākusi saukt mājās, jo tā kā pārāk ilgi «aizdzēries». Laikam gan dīvaina situācija, katrā ziņā neviennozīmīga. Tomēr esmu par šādām mammām, nevis tām, kuras pat nenojauš, ka viņu nepilngadīgie dēli nakšņo un čurā svešu māju kāpņu telpās.