Diemžēl jāsecina, ka tālākie notikumi un iegūtā informācija apstiprina teoriju par to, ka šie trīs objekti ir tikai viena sastāvdaļa krietni lielākā projektā. Bet tagad par faktiem.

Jau iepriekš biju dzirdējis par UNESCO it kā izvirzītjām pretenzijām pret koncertzāli un pārējiem „brāļiem”. Tādēļ nolēmu parakt arī šajā virzienā un ilgi rakt nevajadzēja. Ieejot UNESCO mājas lapā (http://whc.unesco.org )un meklētāja logā ierakstot, piemēram, „Riga concert hall” netiek uzrādīta praktiski nekāda informācija. Rodas loģisks jautājums kāpēc, jo aģentūra „Jaunie Trīs Brāļi” un Kultūras ministrija (KM) ir ziņojušas, ka UNESCO pilnībā atbalsta projektu. Arī speciāli koncertzālei izveidotajā mājas lapā ( http://www.koncertzale.lv ), sadaļā dokumenti ir pieejama atbalsta vēstule projektam. Rodas tikai neskaidrība, kāpēc galvenajā UNESCO mājas lapā nav nekādas informācijas, vai līdzīgas atbalsta vēstules projektam. Lai arī šo vietējās komisijas dokumentu ir parakstījis UNESCO nacionālās komisijas ģenerālsekretārs Rolands Ozols, viņš visticamāk nepieņēma konkrēto lēmumu. Tāpēc painteresējos par šīs komisijas vadību. Liels bija mans pārsteigums uzzinot, ka šo komisiju vada katras konkrētās valsts kultūras ministrs. Tātad Latvijā – HELĒNA DEMAKOVA. Domāju, ka tikai retajam radīsies jautājums, kādēļ galvenā UNESCO pārstāvniecība nevēlas runāt par šo projektu.

Dzirdēju arī par kāda vācu eksperta atzinumu, kurš esot bijis visai negatīvs, attiecībā uz koncertzāli. Sazinājos ar šo arhitektu, bet tā kā viņš esot pildījis pasūtījuma darbu viņš neesot tiesīgs šādu dokumentu publiskot. Arī UNESCO atteicās izsniegt šī dokumenta kopiju, pamatojoties uz to, ka dokuments esot paredzēts tikai iekšējai lietošanai. Tā nu sanāk – visi gali ūdenī.

Privātās sarunās ar vairākiem UNESCO tuvu stāvošiem cilvēkiem noskaidroju, ka Latvija šo objektu būvi esot izvirzījusi kā valsts prioritāti. Tādā gadījumā UNESCO nevarot iebilst, vienīgi var draudēt sankcijas – ierakstīšana „melnajā sarakstā”, kas pēc būtības nekādas tālejošas sekas nenes. Šādas problēmas esot visām valstīm. Varētu jau teikt, ka viss ir kārtībā, bet aizdomāties liek tā uzstājība ar kādu, pat esošajā ekonomiskajā situācijā tiek bīdīts šis projekts. Galvas ripo viena pēc otras, Valsts prezidents tiek saukts par bezatbildīgu un tā tālāk. Šeit, manuprāt, būtu vērts pievērsties teorijai, kuras būtība ir – visiem viss jau sen ir samaksāts, naudiņa notērēta un tagad atlicis tikai turēt solījumus.

Gribētu vērst lasītāju uzmanību uz vēl kādu jocīgu vienojošo faktoru. Ir iespējams atrast kopīgas nianses tādos projektos kā Zaķusalas, Andrejsalas apbūve un arī Trīs brāļu projektā. Visur kā detālplānojuma izstrādātāji parādās kāda firma SIA „Grupa 93” ( http://www.grupa93.lv ). Viss jau būtu labi, bet kā gan sanāk, ka gan privātos, gan arī valsts pasūtījumus saņēmusi viena un tā pati firma. Pie tam, šie jau nu tiešām ir ļoti apjomīgi pasūtījumi. Kad pirmo reizi pētīju šīs firmas mājas lapu (jūnijā), tajā bija tikai viens realizēts projekts – Madonas rajona Sausnējas pagasta detālplānojums. Manuprāt, ir dīvaini, ja firma, kas izstrādājusi tikai viena lauku pagasta detālplānojumu uzreiz tiek pie šādiem objektiem. Ar valsti viss it kā būtu skaidrs – iedod pateicību, kam vajag un viss ir kārtībā, bet privātie investori diez vai uzticētu šāda mēroga objektus kaut kādiem iesācējiem. Šodien situācija ir kardināli mainījusies. Ja pameklē, tad var atrast jau krietni vairāk un nopietnākus projektus. Interesanti, kāpēc tā sanāk, ka brīdī, kad es vai kāds cits ievēro kādu nepilnību, viss tiek mainīts un viss it kā ir kārtībā? Sakritība?

Vēl viens fakts, kuru vēlētos pieminēt. Man par lielu izbrīnu arī manā pastkastītē reizēm šis tas iekrīt. Materiāls, gan nav tik apjomīgs, kā dažam labam par tiesu sistēmu. Tātad, savā pastkastītē atradu pāris papīrus, kuros kāds Latvijā labi zināms uzņēmums skaidro iemeslus, kuru dēļ atteicies no kāda liela objekta būves. Pie oficiālajiem iemesliem tiek minēti arī tādi, kas atteikuma vēstulē, protams, neparādās. Esot informācija, ka pat tādi koncerni, kā Strabag, SRV – Terbelat, YIT un NCC arī atteikušies piedalīties konkursā, kaut arī to resursi un kapacitāte ir vairāk nekā pietiekami.

Pretkorupcijas deklarācijas parakstīšana nozīmē faktisku bankrotu, jo uzņemties atbildību par katru apakšuzņēmēju nevarot. Uzmanīgākie no lasītājiem noteikti būs ievērojuši, ka viens koncerns - ARUP, kurš jau būvē Latvijā un ir nemazāk nopietns starp minētajiem nez kāpēc neatradās. Neskatoties uz visām problēmām ar UNESCO, sabiedrības neapmierinātību u.c. projekts tomēr virzās uz priekšu. Tāpēc arī mēģināšu īsi ieskicēt shēmu, kā, iespējams, radās viens no grandiozākajiem projektiem atjaunotās Latvijas vēsturē un kāpēc tagad, par katru cenu ir jāuzsāk būvniecība? Tieši tagad un šeit! Shēma, manuprāt, ir aptuveni šāda - sēdēja pie viena galda ietekmīgi vīri un sprieda par to, ka viņi jau varētu apbūvēt visu Daugavu un sazin ko vēl, bet... Nevienam no šiem zēniem, iespējams, nebija tik lielu līdzekļu, lai apbūvētu tik lielas teritorijas – paņemt varēja, bet pacelt nē. Taču kumosiņš ir pietiekami gards, tāpēc kaut kur jāatrod investori. Atrada starptautisku koncernu ar nosaukumu ARUP. Starp citu, tieši šis koncerns ir būvējis arī slaveno Sidnejas Operas celtni. Varbūt tieši šis fakts bija galvenais iemesls, lai svaru kausus nosvērtu par labu tieši šim kandidātam, jo būvējot par valsts naudu tam nepiemērotā vietā (AB dambis), atbrīvojas daudz ērtākas un lētākas vietas, kur uzsliet savus biznesa projektus. Vai nevarētu būt tā, ka tika sīki un smalki sashēmots, tika radītas, vai pielāgotas nepieciešamās kompānijas u.t.t? Visticamāk tieši tad projekts sāka savu virzību. Domāju, ka tika ieguldīti arī milzu līdzekļi izpētē, projektēšanā u.t.t. Pienāca arī brīdis, kad bija jāuzsāk būvniecība. Lai arī Zaķusalas gadījumā izdevās noklusināt jebkurus sabiedrības protestus pret „lielāko spēļu un izklaides kompleksu Eiropā” (BORDELI?), ar valsts objektiem ir mazliet savādāk. Ziņas par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu grandioziem un ambicioziem projektiem nāca gaismā. Tās pārķēra arī politiķi (ar kuriem varbūt nepadalījās) un sāka uz šo projektu pamata audzēt savu politisko svaru. Taču spiediens no investoriem un citiem, iespējams, pašmāju lobijiem izrādījās tik liels, ka arī šie, it kā godīgie politiķi, zaudēja savas vietas Valsts pārvaldes struktūrās. Iespējams, tieši šī spiediena rezultātā kultūras ministrei tika izteikti draudi un viņai tika piekabināts miesassargs. Kurš, izņemot pašu ministri un draudētājus, var apgalvot, ka draudu saturs bija nebūvēt koncertzāli? Varbūt tieši otrādi?

Noslēgumā vēl tikai gribētu piebilst, ka šī un arī citu rakstu mērķis ir vismaz pabojāt šiem shēmotājiem nervus. Ņemot vērā, ka patreizējie vietējo kompāniju piedāvājumi tuvojas pusmiljardam latu, nebrīnīšos ja parādīsies glābējs baltā zirgā – ARUP. Vēl gribētu atgādināt par solījumiem, ka koncertzāle, bibliotēka un laikmetīgās mākslas muzejs nebūs nākamie Dienvidu tilti. To savulaik stāstīja gan ministrija, gan aģentūra. Redz, kā nesanāca un jau tagad zināms, ka vietējie būvnieki var uzbūvēt aptuveni par to pašu pusmiljardu.