Izlasot ziņu par Latgales jauniešu centieniem panākt reģionālās valodas statusa piešķiršanu latgaļu valodai, nolēmu noskaidrot, kādi ir apsvērumi šādai rīcībai. Līdz šim taču it kā viss ir bijis normāli.
Latgaļu valodai jābūt! (252)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vienmēr esmu uzskatījis, ka ir latviešu un ir arī latgaļu valoda, tāpat kā līvu u.c. Taču visvairāk mani satrauca cita lieta. Ja latgaļu valodai tiek piešķirts kaut vai reģionālās valodas statuss, kādas tam varētu būt sekas? Vai nevarētu būt tā, ka tiek radīts precedents un Latvijas krievvalodīgie pieprasa tieši šādas pašas privilēģijas arī krievu valodai? Rīgā vien varētu pilnīgi mierīgi to prasīt, jo vismaz puse šeit ir krievvalodīgo. Man personīgi nav nekādu pretenziju pret šāda statusa piešķiršanu latgaļu valodai, taču, ja pastāv kaut niecīga iespēja iedot trumpi rokās ne pārāk lojālajiem krievvalodīgo iedzīvotāju spēkiem, es esmu pret. Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, devos uz jauniešu rīkoto piketu pie LU aulas.
Norunāju tikšanos ar vienu no aktīvākajiem piketētājiem un organizatoriem Mareku Gabrišu nākamajā dienā. Pirmais jautājums bija tieši par šo – krievvalodīgo problēmu. Manus pieņēmumus un bažas Mareks uzreiz atspēkoja. Vadoties pēc Eiropas Parlamenta hartas par reģionālajām vai minoritāšu valodām, šāda precedenta rašanās esot neiespējama. Reģionālās valodas statusu varot piešķirt tikai pamatiedzīvotāju valodām. Krievu valoda nav Latvijas pamatiedzīvotāju valoda un tāpēc uz šādu statusu nevar pretendēt.
Sarunas turpinājumā uzzināju vairākus faktus, par kuriem līdz šim vai nu nebiju dzirdējis, vai zināju par tiem diezgan pavirši. To, ka latgaļu valoda ir senāka un bagātāka par latviešu valodu, zināju tikai daļēji. Mareks pastāstīja, ka latgaļu valodā ir aptuveni četri tūkstoši vārdu, kuri nav sastopami latviešu valodā. Šai valodai ir arī sava gramatika un ortogrāfija. Deviņpadsmitā gadsimta sešdesmitajos gados latgaļu valodu esot mācījuši Pēterburgas garīgajā seminārā. Arī mūsdienās Valsts valodas centrā darbojas Latgaļu valodas ortogrāfijas komisija. Līdz 1934. gadam valoda ir tikusi mācīta arī skolās (Latgalē).
Uz jautājumu, ko iegūtu Latgale un arī Latvija kopumā, ja latgaļu valoda iegūtu reģionālās valodas statusu, Mareks atbildēja, ka viens no ieguvumiem būtu Latgales rusifikācijas novēršana. Jau tagad var novērot to, ka lielākajās pilsētās tiek plaši izmantota krievu valoda, taču, ļaujot attīstīties latgaļu valodai, šo problēmu daļēji varētu risināt. Neesot jau tā, ka visur Latgalē tiek runāts krieviski. Mazākās pilsētās un laukos krievu valodu praktiski nevar dzirdēt. Taču, lai valoda varētu pastāvēt, tai ir jābūt konkurētspējīgai.
Lai ilustrētu latgaļu valodas atšķirības no latviešu valodas, minēšu kādu piemēru. Vai kādam latvietim ir zināms, ko latgaļu valodā nozīmē vārds „klāvs”? Latviski tas ir cilvēka vārds, bet latgaļu valodā – kūts. Noslēgumā gribētu citēt kādu no uzrakstiem uz piketētāju plakātiem: „Katra mirusi valoda ir noziegums pret cilvēci.” (Lenarts Meri)