Un nu, pēc septiņpadsmit gadiem, mēs, daži no tiem, kas tolaik tuvāk vai tālāk stāvējām to trauksmaino dienu epicentram, esam sanākuši uz īsu sarunu "Kurzemes Vārda" mazajā zālītē. Lai atcerētos. Lai vērtētu. Par ko katram no mums pārvērtusies to dienu jūsma un pašaizliedzība. Un kas ir tas kopīgais, kas saglabājies.

Kas mēs bijām?

Pie redakcijas mazā galdiņa sēd Sandra Šēniņa, 1991.gadā – Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļas sekretāre, tagad – Kultūras pārvaldes projektu vadītāja. Teodors Eniņš, toreiz – Augstākās Padomes deputāts, kurš barikāžu dienas pavadīja gan savā Augstākās padomes deputāta darba vietā Jēkaba ielas namā, kas bija ieslēpts milzīgos betona žogos, gan devās pastaigā pa Vecrīgu. Lai būtu kopā ar tiem, kas sargāja Latvijas brīvību. Tagad – pensionārs, otrās grupas invalīds. Stepans Striela, gan toreiz, gan tagad – Labiekārtošanas kombināta strādnieks mehāniķis, kurš 1991.gada janvāra barikāžu dienās ar savu greideru bloķēja iespējamo uzbrucēju pieeju "Kurzemes Vārda" redakcijai. Jānis Kazāns, toreiz – LTF valdes loceklis, "Laumas" elektrodaļas vadītājs, kas gādāja par eletrovadiem par sakariem ar ārpasauli, tagad – būvdarbu vadītāja palīgs akciju sabiedrībā "UPB". Juris Raķis, toreiz – Tirdzniecības pārvaldes šoferis, tagad – "Kurzemes Vārda" Realizācijas daļas vadītājs.

Esam it kā sveši, katrs savu dzīvi pa šiem septiņpadsmit gadiem izdzīvojuši un reizē līdzdzīvojuši atdzimstošās valsts sasniegumiem, nelaimēm, goda virsotnēm, arī kauna un nodevības bezdibeņiem.

Ko glabā to dienu atmiņas?

Teodors Eniņš vēl tagad apbrīno to milzīgo organizētību, ar kādu cilvēki, neviena nekomandēti, 1991.gada janvāra barikāžu laikā pulcējās pie ugunskuriem, kā pa nakti uz Rīgu veda baļķu vezumus gan ugunskuriem, gan barikāžu celtniecībai un cik tīrs un sakopts pēc lielās pārkārtošanās un krāmēšanās izskatījies Doma laukums pēc tās nakts. Atceras cilvēku sirdssilto attieksmi. Krievu babušku, kas uz kāda celma atritina kabatas lakatiņā iesitinātus pāris pīrādziņus: "Tas jums!" Divus melnīgsnējus kaukāziešus, kas nes kastes ar apelsīniem. "Nu gan atraduši vietu, kur tirgot," nodomājis Eniņš. Bet viņi kasti vienkārši nolikuši un gājuši prom: "Cienājieties!" Vai atkal kāds zemgaliešu pulks. Vīri cits citam stāsta briesmu stāstus, kā būs, ja tanki brauks pāri, ko darīs. Te viens no viņiem pieceļas, izvelk no ugunskura pagaru dzirksteļojošu pagali, novelk gar tuvējiem vārtiem un saka: "Par šo vietu neviens tālāk netiks!" Vai atkal rucavnieki. Baltādas kažokos, aiz azotēm pašdarinātas vāles. Kā senču laikos. "Ja nebūs nekā cita, liksim lietā tās!" Jā, vēl kā joks, kā nopietnība tiek aprunāti tīri latviskie ķīmiskie ieroči – vircas un fekāliju mucas, kas bija domāti interfrontiešiem, ja tie sadomātu no Daugavmalas uzbrukt barikāžu aizstāvjiem pie Augstākās Padomes un Ministru Padomes.

Sandrai Šēniņai pirmās atmiņas no 1991.gada barikāžu laika – bailes. Nevis no omoniešiem, kas trakoja pa muitas punktiem, tos demolēdami, muitniekus apšaudami un demonstrēdami PSRS neuzvaramību. Bet no tā, ka otrā rītā pēc omoniešu uzbrukuma Viļņas televīzijas tornim mūsu cilvēkiem varētu būtu bail braukt uz mītiņu Daugavmalā. Taču Tautas frontes sarūpētie autobusi bija pilni. Pilni bija darbavietu autobusi. Visi, kas juta sevi piederīgu Latvijai, bija Daugavmalā. Ar savām mašīnām, ar nobalsotajām garāmbraucošajām. Bet bija. Ar tūkstošu un tūkstošu sarkanabaltsarkano karogu gāzmām. Vējā, aukstumā, zem padomju helikopteru rēkoņas. "Tagad vajadzētu piecas dienas aģitēt, lai sapulcinātu 700 vai 800 tūkstošu cilvēku," rezignēti novelk Sandra. Toreiz ļaudis aicināja nevis organizatori, bet kas vairāk, tas, kas dvēselēs mita un pavēlēja tur būt. Var to saukt par senču balsi, par dzimtenes mīlestību, par taisnības alkām. Bet, iespējams, tas bija tas pats Dievs, kam mēs himnā toreiz un šodien lūdzam svētīt Latviju. Un, iespējams, tas brīdis Daugavmalā bija tas, kad arī saņēmām šo svētību. Pēc tam sastapu daudzus cilvēkus, kuru atzīšanās sakrita: "Nekad tā nebiju Dievu lūgusi kā Daugavmalā, kā ceļā turp un mājās braucot."

Atcerieties, mudina Stepans Striela, cik te pa Liepāju braukāja to bruņutransportieru. Gan pie ļeninekļa stāvēja. Gan pie daudzām mājām. Mēs Karostā tolaik strādājām, viņi blakām. Braukāja mums riņķī un apkārt. Likās, ka tur tuvumā viņiem ir štābs. Daudz kas varēja notikt. Jebkāda provokācija. Likās, viņi to gaidīt gaidīja, ka mēs neizturēsim, metīsim ar kaut ko. Izturējām. Mēs lūdzām Dievu, lai izturētu viņu ņirdzīgos skatienus, cenšanos nobraukt pāris milimetru gar mana greidera priekšu. Paldies Dievam, bet arī viņiem prātā neienāca, ka paši varēja sev uzmest pudeli ar degmaisījumu, būtu demonstrēta provokācija, un viss būtu gājis vaļā. Kāpēc to nedarīja? Laikam domāja, ka bez visām nejēdzībām, ko viņi te dara, viņiem arī pašiem ir mājas. Ģimenes, kas viņus gaida pēc dienesta.

"Meklēt ieganstu provokācijai viņi bija meistari kopš 1940.gada 15.jūnija, kad Masļeņikos uzbruka Latvijas robežsargiem," saka Teodors Eniņš. "Kas viņiem aizliedza tās pudeles uz tiem taņķeļiem toreiz mest?" Sandra Šēniņa: "Varbūt, ka arī viņos mājoja sirdsapziņa."

Visi sakām – latvieši, latvieši. Latvieši cēla barikādes, latvieši aizstāvēja, gāja. Bet Stepans Striela ir lietuvietis. Kas viņam lika "Kurzemes Vārdu" sargāt? "Es taču redzēju, kas Lietuvā notiek, kas sākās 13.janvārī Viļņā, kā cilvēkiem pāri brauca tanki. Tas grieza pa dvēseli kā ar dzīvu nazi. Man bija te jābūt. Ilgi jau te nebiju, pat īsti nosalt nepaguvu, mani nomainīja citi. Te bija daudz lauku cilvēku. Ar lielākiem traktoriem," viņš saka. "Un visa mūsu priekšniecība bija ar mums. Mēs bijām vienoti."

"Mums taču bija viens ienaidnieks – kopējais. Te nebija, ko dalīt. Un tas nebija krievs. Krievi bija arī Rīgā un Liepājā pie barikāžu ugunskuriem. Ienaidnieks bija tā sistēma, kas mūs par vergiem padarīja," – tā Jānis Kazāns. "Tur, Rīgā, bijām visi kopā – arī krievi, ne tikai lietuvieši un latvieši. Un to nedrīkst aizmirst. Tāpat tas bija barikāžu dienās arī man uzticētajā iecirknī Liepājā – Pilsētas domes apsargāšanā."

Kam vajadzīga barikāžu piemiņa?

"Tāpēc arī rīkojam šos piemiņas pasākumus," saka Sandra Šēniņa. "Pirmais sāka "Kurzemes Vārds", tad Latviešu biedrības nams, tagad rīkojam mēs – Klāva Ukstiņa ielā, pie muzeja filiāles "Liepāja okupāciju režīmos". Un šī piemiņas diena būtu jāpārņem pašvaldības un valsts institūcijām. Tā vairs nevar būt tikai barikāžu dalībnieku un citu tā laika cīnītāju sanākšana kopā savas atmiņas un pašapziņas uzspodrināšanai un sava prieka pēc kopā šņabja glāzi izdzert. Bet tai jābūt valstiski nozīmīgai svētku dienai. Valsts svētku dienai. Jo tā diena ir pārāk nozīmīga valsts neatkarības atgūšanas vēsturē. Cilvēki bija dzīvās barikādes. Cilvēki zaudēja dzīvības. Latvijas dēļ. Bet joprojām visiem barikāžu dalībniekiem nav izsniegtas piemiņas zīmes, kas ir vienīgais valsts apbalvojums par Latvijas valstiskās neatkarības aizstāvēšanu šajā laikā. Tagad ar Piemiņas zīmi saistīto lietvedību kārto Saeimas kanceleja, kura veic arī piemiņas zīmes izgatavošanas un tās pasniegšanas organizatoriskos pasākumus. Bet – praktiski nekārto neko. Juris Raķis, sabiedriskā kārtā būdams Liepājas novada nacionāli patriotisko organizāciju koordinators, divus gadus apzinājis cilvēkus, kas piedalījušies barikādēs un pelnījuši apbalvojumus, iesniedzis sarakstus Saeimas kancelejai, bet – ziņu nekādu. It kā naudas neesot. Un tas nav taisnīgi pret daudziem jo daudziem, kas tolaik bija kopā ar mums.

"Daudzu no tiem, kas bija uz barikādēm, vairs nav dzīvo vidū," atgādina Juris Raķis. "Un tas ir visnepiedodamāk." Daudziem izklaides pasākumiemm naudas valstij pietiek, greznu salūtu šaušanai pietiek. Simtiem miljonu dārgu tiltu būvei pietiek. Lai pateiktu paldies cilvēkiem, kas kailām krūtīm un rokām stājās pretī bruņotiem omoniešiem, tanketēm, kam Latvija bija svētāka par visu, tiem naudas nepietiek."

Vēl viena piemiņa tiem, kas stājās uz barikādēm, būtu sakārtota, plaukstoša Latvija. Tā vietā – inflācija. Iznīcinātas fabrikas. Iznīcināta cukura ražošana. Ķinīšos amerikāņu varoņi uzrunā bērnus un visi kāri grauž popkornu. "Pēdējā mirklī," piebilst Jānis Kazāns, "vēl paspēja cukurfabriku renovēt."

"Bet tad nāca tā sasodītā Eiropas nauda," secina Teodors Eniņš. "Un visi metās apturēt rūpnīcas, griezt kuģus, tirgot zemīti. Par Latviju piemirsa. Par barikādēm piemirsa."

Ļaudis brauc peļnā uz ārzemēm. Jāpievienojas būs Āzijai," ironizē Jānis Kazāns. "Tad to, Eiropas naudu, ko būsim apēduši, dabūsim atpakaļ."

"Es tik pesimistiski neskatos," bilst Sandra Šēniņa. "Būs labi. Nu, kaut vai "Rīgas sargi". Jauniešu pilnas zāles. Popkorns rokās. Bet kādas acis! Kā viņi to filmu skatās. Tās alkas pēc tādas varonības, sevis ziedošanās, kas viņos mostas, tās ir no gēniem. Un viņiem tur viss saprotams. Viņi to jūt kā par sevi stāstītu nevis kādu amerikāņu Džonu."

"Notiek jauniešu selekcionēšanās. Ir pietiekami gudri un tālredzīgi jaunieši, kas mācās," – tā Teodors Eniņš.

"Un viņi tāpat ietu uz barikādēm, kā gājām mēs," saka Sandra Šēniņa. "Tikko nāk svētās lietas, tā dvēsele atmostas."

"Tie, kas Anglijā, Īrijā, diezin vai brauktu šurp," Juris Raķis ir skeptisks. "Katru gadu arvien mazāk nāk uz piemiņas pasākumiem. Bet akmens ir jāmet uz Pilsētas domes un valdības pusi. Nu, nevar atnākt nolasīt dažus vārdus no lapiņas un aiziet, nesagaidot pasākuma beigas. Cilvēkiem sevišķi šodien, milzu tarifu uzblīšanas brīdī, inflācijas trakošanā pārtikas veikalā, aug dusmas. Pamatoti aug. Uz ko – uz valdību. Un reizē – uz Latviju. Vai par to es cīnījos? Vai es vecāsmātes sudraba Mildu pārdevu, lai Tautas frontei būtu nauda, ko brīvību atvest, vai lai šodienas miljonāram vienu dakstiņu pilij nopirkt?"

"Ne jau mēs valdību toreiz aizstāvējām! Latviju!" neatlaižas Sandra Šēniņa.

"Cilvēki to saprot," saka Juris Raķis, "Bet viņi ir noguruši no pelēkās, grūtās rutīnas, ikdienas cīņas. Viņi labāk ielaižas lētās izpriecās. Neviena nopietna filma no tiem laikiem jau vēl nav tapusi. Skatās meksikāņu ziepju operas."

"Tu esi pārāk pesimistisks," viņu mēģina nomierināt Sandra Šēniņa.

"Bet, ja cilvēks nedabū algu, kur meklēt mierinājumu?" Juris neatlaižas. "Rainis jau teica: "Domā vien uz gaišo tāli!""

"Mēs ar Līviju nebijām 1991.gadā starp tiem, kas domāja uz gaišo tāli," turpina Jānis Kazāns. "Mēs vienkārši tur bijām, jo mums bija jābūt."

Vai tu šodien celtos?

Šodien atkal ir 1991.gada barikāžu atcere. Liepāja pošas piemiņas dienai. Vai šodien mēs celtos un ietu, ja atkal draudētu briesmas Latvijas brīvībai? Sandra Šēniņa: "Barikādes man ir svēta lieta. Latvieši ir miermīlīga tauta. Visu cenšas darīt pa labam. Ja neizdodas, tad ceļas kājās. Sirdsapziņa viņam neļauj palikt mājās. Es esmu latviete." Teodors Eniņš: "Man ir jāiet. Jo es biju pašā sākumā tajā kustībā. Es tur būšu. Kaut vai kā saucēja balss tuksnesī. Latvijai ir jābūt." Stepans Striela: "Ir jāiet. Kļūdas, nepatikšanas ir, bija un būs. Tās ir jārisina. Bet šo kļūdu dēļ nedrīkst novirzīties no galvenā – no savas valsts." Jānis Kazāns: "Ja Latvijai, nedod Dievs, atkal būs tāda situācija, mēs tur visi būsim." Juris Raķis: "Es tur būšu un savus bērnus vedīšu līdzi."

Janvāris. 1991.gads. Kā tas notika

2.janvāris PSRS Iekšlietu ministrijas karaspēks okupē Lietuvas kompartijas CK ēku un Viļņas Preses namu. Rīgā OMON pilnībā pārņem Preses namu.

4.janvāris LSDSP Liepājas pilsētas komiteja izsaka kategorisku protestu pret Preses nama bruņotu okupāciju un pieprasa saukt pie kriminālatbildības LKP CK pirmo sekretāru A.Rubiku. Laikraksta "Kurzemes Vārds" redakcija un žurnālistu organizācija nosoda PSKP Latvijas organizāciju, kuras vadībā bruņotas bandas okupējušas Preses namu.

7.janvāris PSRS Aizsardzības ministrs izdod pavēli nosūtīt uz Latviju, Lietuvu, Igauniju, Moldovu, Ukrainu, Armēniju, Gruziju desanta karaspēka vienības, lai nodrošinātu iesaukumu PSRS Bruņotajos spēkos.

8.janvāris Viļņā ap 25 tūkstošiem interfrontie�u pieprasa atkāpties Lietuvas parlamentam. Lietuvas TV ielenkušas 6 bruņumašīnas. Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem lēmumu par PSRS bruņoto spēku nelikumīgu ievešanu Latvijā, aicina iedzīvotājus nesadarboties ar tiem un iestādēm, kas piedalās Latvijas iedzīvotāju piespiedu mobilizācijā. Liepājas apriņķa Pilsoņu komiteja nosūtījusi preses izdevumiem vēstules, kurā protestē pret PSKP un izvērsto teroru Latvijā. Latvijas Tautas fronte pieprasa, lai Latvijā ierodas ANO novērotāji. Pilsētas kara komisārs I.Bolonkins izdod pavēli par pilsoņu pierakstīšanu iesaukšanas iecirknī.

10.janvāris Ažiotāža Liepājas maizes veikalos. Katru dienu piegādā 23 tonnas maizes, bet jau pēc pulksten 17 maizes veikalos nav. Ievieš talonus sviestam. PSRS prezidents M.Gorbačovs aicina Lietuvas parlamentu atjaunot PSRS konstitūciju, atcelt Lietuvas parlamenta aktus. Vītauts Landsberģis šos aicinājumus nosauc par ultimātu. Rīgā Ministru Padomi ielenc interfrontie�i, prasa valdībai atkāpties.

11.janvāris Strauji palielinās pārtikas cenas. Atjauno Liepājas Latviešu biedrību. Latvijas Tautas fronte gatavojas izziņot Tautas manifestāciju. Tiekas karavīru mātes no Baltijas republikām un Krievijas, lai protestētu pret dēlu izmantošanu demokrātijas apspiešanai.

12.janvāris No Sakas pagasta Līdumnieku mājām izvada nezināmā zemē padomju armijas dienestā bojā gājušo Kasparu Siņicinu. Tautfrontieši balto zārku nosedz sarkanbaltsarkaniem karogiem. "Kurzemes Vārds" publicē pilsētnieku vēstules, kas aizstāv Latvijas Republikas valdību. Latvijas Demokrātiskās darba partija valde nosoda PSRS papildu karaspēka ievešanu Latvijā.

13.janvāris Tanki aplenc Lietuvas AP ēku, ieņem Lietuvas TV ēku, radio, telegrāfu. Nogalināti 14, ievainoti 110 cilvēku. Pulksten 14 Daugavmalā – LTF rīkotā manifestācija. Piedalās ap 700 tūkstošiem cilvēku. Tiek celtas barikādes. Barikāžu ugunskuri sakurti arī Liepājā – pie Pilsētas valdes, televīzijas torņa, "Kurzemes Vārda" redakcijas, LTF Liepājas nodaļas valdes nama. Visur valda sirsnīga, pacilājoša noskaņa, cilvēki jūtas vienoti – kā brāļi un māsas, dalās ar maizītēm, tēju, uzmundrina cits citu ar jokiem un dziesmām.. Liepājas Pilsētas valde un LTF nodaļas valde aicina doties aizstāvēt Augstāko Padomi un savas pilsētas iestādes, aicina uz ģenerālstreiku, ja notiktu militārs apvērsums. Pulksten 1 naktī uz Rīgu dodas vairākas automašīnas ar cilvēkiem, kas gatavi apsargāt svarīgākos valsts objektus, pusdienlaikā un vakarā uz Rīgu aizbrauc vēl citi Rīgas sargi. Liepājnieki sāk masveidā rakstīt vēstules un protesta telegrammas, ko sūta Gorbačovam uz Maskavu.

15.janvāris "Kurzemes Vārds" publicē Borisa Jeļcina vēstījumu Baltijas kara apgabalā dienošajiem kareivjiem un virsniekiem, kurā aicina atzīt Baltijas valstu suverenitāti. Tiek parakstīts līgums starp Lietuvu un Krieviju, kas atzīst viena otras neatkarību. Rīgas OMON uzbrūk Rīgas Policijas skolai. Ojārs Potreki nolasa Vislatvijas glābšanas komitejas paziņojumu par varas pārņemšanu.

16.janvāris Sēru diena. Lietuva atvadās no 13.janvāra upuriem. Vecmīlgrāvī omonieši nogalina šoferi Robertu Mūrnieku. Pulksten 20.45 pie Politiskās izglītības nama sprāgst bumba.

17.janvāris Sākas operācija "Tuksneša vētra". ASV sāk Kuveitas atbrīvošanu.

18.janvāris Omonieši arestē piecus brīvprātīgos kārtības sargus.

20.janvāris 100 000 cilvēku liela demonstrācija pieprasa Gorbačova atkāpšanos. OMON iebrūk Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkā, nogalina leitnantu Vladimiru Gomonoviču, inspektoru Sergeju Konoņenko, režisoru Andri Slapiņu, skolnieku Ediju Riekstiņu, sašauj kinooperatoru Gvido Zvaigzni, kurš mirst 5.februārī.

25.janvāris Sēru diena. 20.janvāra upuru bēres.

3.marts. Visas Latvijas aptauja par neatkarību. Par demokrātiju un neatkarīgu Latviju no balso 73,8 procenti no 87,5 procentiem, kas piedalījās aptaujā.