Atjaunotā Latvija un „ebreju jautājums”: kurš sāka strīdus? (237)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Atmodas sākumā ebreju un latviešu organizācijas un to pārstāvji sadzīvoja tik idilliski, ka notikumi turpmākajos gados laiku pa laikam radīja aizdomas, vai tik dažādus pārsvarā nenopietnus asumus „ebreju jautājumā” dažādi ļaudis un arī mediji nerada savu savtīgo interešu dēļ.

Idilliskais sākums

Atmodas laikā latviešu un ebreju organizācijas sadzīvoja pat ļoti labi, un, šķiet, nevienam ne prātā neienāca, ka kādreiz vispār varētu rasties kaut kādi jautājumi par antisemītisma izpausmēm Latvijā. Piemēram, Tautas fronte daļu no ziedojumos iegūtajiem līdzekļiem atvēlēja arī Latvijas ebreju biedrībai, kas šo naudu ar pateicību arī pieņēma.

Interesanti, ka tieši Izraēla bija viena no tām nedaudzajām valstīm, ko Latvijas Republika oficiāli atzina uzreiz pēc 1991. gada augusta puča. Atšķirībā no daudzām citām valstīm, ar kurām Latvijai bija diplomātiskās attiecības jau trīsdesmitajos gados un atkārtota valstiskuma atzīšana nebija nepieciešama, Izraēla tika izveidota laikā, kad Latvija jau bija zaudējusi valstiskumu, un tādēļ attiecības ar ebreju valsti mums nācās veidot no baltas lapas. „Latvijā starp latviešiem un ebrejiem ir izveidojušās ciešas saites, kuras spilgtu izpausmi rada arī viņu kopīgajā cīņā par Latvijas atbrīvošanos no komunisma jūga,” cita starpā bija norādīts Latvijas parlamenta lēmumā par diplomātisko attiecību veidošanu ar Izraēlu.

Praksē gan attiecības ar Izraēlu tika veidotas diezgan īpatnēji: Ārlietu ministrijas 1992. gadā izstrādātajā dokumentā par ārpolitiskās sadarbības virzieniem bija minētas daudzas valstis, taču ne Izraēla. Kad parlamenta sēdes laikā ārlietu ministram Jānim Jurkānam uz šo dīvainību norādīja deputāte Rūta Marjaša, tad ministrs bija visai pārsteigts par šo faktu un teicās visas nepilnības novērst.

Pirmie strīdi

Pirmās domstarpības „ebreju jautājumā” izcēlās pēc piemiņas pasākuma Rumbulā 1991. gada beigās, kad Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs gan atzina, ka starp latviešiem bijuši noziedznieki, kuri piedalījušies ebreju slepkavošanā, taču turpat arī piebilda: „Arī ebreju tauta var paškritiski atskatīties uz iepriekšējo paaudžu personību lomu vēsturē, it īpaši 1918. gada revolūcijā un 1940. gada notikumos Latvijā.”

Šī frāze bija kā uguns pakulās, un ne viens vien ebreju pārstāvis parlamenta priekšsēdim veltīja dusmīgus vārdus. Viņu vidū bija arī Mavriks Vulfsons, kurš pats uzskatīja, ka mazliet vēlāk tieši šī vārdiskā konflikta dēļ viņš zaudējis parlamenta Ārlietu komisijas vadītāja amatu. Tomēr lielus skandālus šī vārdu apmaiņa vismaz pagaidām neizraisīja. 1992. gada beigās Šmerļa kapos ar valdības pārstāvju piedalīšanos svinīgi atklāja pieminekli 1918.–1920. gada brīvības cīņās bojā gājušajiem ebrejiem, un šoreiz viss noritēja bez mazākajiem pārpratumiem.

Savukārt 1992. gada rudenī pirmo reizi Latvijas presē tika sākta diskusija par holokaustu un latviešu lomu tajā. Diskusiju aizsāka viens no vadošajiem latviešu tautības holokausta pētniekiem Andrievs Ezergailis, bet vēlāk viņam pievienojās arī ebreju vēsturnieks Marģers Vestermanis. Tobrīd diskusijai bija tīri profesionāli vēsturisks raksturs un nekādu īpašu reakciju holokausta tēmas pieminēšana neizraisīja ne politiķu aprindās, ne arī sabiedrībā.

Pa kādam sīkam sadzīviskam incidentiņam gan reizēm notika, taču diez vai tos būtu vērts uztvert īpaši nopietni. Piemēram, kad valdības pārziņā esošā meteostacija un Mežaparka palīgskola gana veikli nepratās izvākties no ēkām, uz kurām bija pieteicies to kādreizējo īpašnieku mantinieks, ASV dzīvojošais Boriss Šmuljans, viņa advokāte Dace Pūce mēģināja likt lietā visai emocionālu kārti: „Mans klients pēc tautības ir ebrejs un pēc šādas attieksmes pret viņa īpašumu uzskata, ka Latvijā viņš tiek diskriminēts savas izcelšanās dēļ.” Patiesībā, protams, izcelsmei nebija nekādas nozīmes, vienkārši vispārējās denacionalizācijas buma laikā daudzām iestādēm nebija iespējas zibenīgi pārcelties uz citām telpām.

„Drīz viņi mums nāks pakaļ...”

Pavērsiens notika 1992. gadā, kad amerikāņu žurnāla "Life" reportieris pēc Latvijas apciemojuma uzrakstīja sirdi plosošu rakstu par to, kā pie Baltijas jūras atdzimst antisemītisms. Jau virsraksts vien bija gana izteiksmīgs – "Drīz viņi mums nāks pakaļ".

Par publikācijas pamatu kalpoja stāsts par Rīgas ebrejieti Miru Beiļinu, kura 1941. gadā izglābusies no nacistu rīkotajiem ebreju slaktiņiem, taču nu viņai atkal jābēgot prom uz Krieviju, jo Latvijā pie varas nākuši radikāli nacisti, kas gatavojot jaunas represijas pret ebrejiem. Ebreju bēgšana no Latvijas esot pieņēmusi masveida raksturu, un pie tā vainojama, protams, valsts antisemītiskā politika (iespēja, ka vainīgi varētu būt arī izceļotāju ekonomiskas dabas apsvērumi, rakstā izskatīta netika).

Interesanti, ka, pateicoties jau pieminētajai runai Rumbulā, kā viens no nacistiem bija pieminēts A. Gorbunovs. Kādā citā runā viņš esot atbalstījis Latvijas pilsonības likuma pieņemšanu, kas daļu ebreju nostādot teju vai ārpus likuma, liedzot viņiem iestāties darbā vai studēt augstskolā. (Patiesībā gan A. Gorbunovs bija viens no tiem politiķiem, kas atklāti izteica atbalstu pilsonības „nulles variantam”.) Lai ainu padarītu vēl dramatiskāku, "Life" žurnālists piesauca atdzimstošo aizsargu organizāciju, kuras šefs Jānis Rība (gadus desmit vēlāk viņš tika nogalināts mīklainos apstākļos) deklarējis: „Latvijai ir jāpieder latviešiem.”

"Life" versijā aizsargi bija parādīti kā gandrīz vai masu organizācija ar 14 000 biedru, kas patrulē ielās, godā tur tos, kas 1941. gadā šāva ebrejus, un vispār atgādina Hitlera trieciennieku mūsdienu versiju. Tas fakts, ka īstenībā aizsargu organizācijā (kas vēlāk sadalījās divās struktūrās, kuru līderi viens otru necieta) nekad nebija vairāk par dažiem desmitiem biedru, kuru apvienošanos zināmā mērā diktēja arī cerības atgūt Pirmās republikas laika aizsargu īpašumus (un tie nebija mazi), "Life" nebija licies būtisks.

Toties kā acīmredzama antisemītisma pazīme tika pieminēts fakts, ka kāda izdevniecība nodrukājusi trīsdesmito gadu ābeci, kurā kā ilustrācija burtam Ž izmantots vārds „žīds”. Te gan der piezīmēt, ka trīsdesmitajos gados latviešu valodā šim vārdam nebija tās negatīvās pieskaņas, kāda ir tagad; vēl vairāk – arī deviņdesmito gadu sākumā (pirms "Life" publikācijas) savos pētījumos ebrejus par žīdiem sauca vēsturnieks Aivars Stranga, kuram kaut kādas simpātijas pret antisemītiem nu nekādi nevar „piešūt”, un tobrīd nekādu negatīvu reakciju šī vārda pieminēšana neizsauca.

Tiesa, katram gadījumam gan vēsturnieks piezīmēja, ka vārda „žīds” lietošana nesaturot antisemītismu, un cita starpā atsaucās uz ebreju tautības profesora Pētera Krupņikova 1991. gada interviju, kurā tas saka: „Mana paaudze un tie, kas vēl vecāki, kas dzīvojuši Latvijas laikā, izvēlas viņiem pierastāko vārdu „žīds”.” Tomēr ne visa ebreju kopiena šādam traktējumam piekrita (piemēram, M. Vulfsons paziņoja: „Es sevi pieskaitu pie tiem 99 procentiem ebreju Latvijā, kuri uzskata, ka tas ir lamuvārds – tāpat kā "nēģeris" Amerikā”), tādēļ drīz vien no preses slejām vārds „žīds” uz ilgāku laiku pazuda.

Taču atgriezīsimies pie tendenciozās "Life" publikācijas, kas izraisīja tādu starptautisko skandālu, kādu amerikāņu žurnālisti droši vien nemaz nebija gaidījuši. Latvijā sacēlās īsta sašutuma vētra un par nepieciešamu paust savu viedokli uzskatīja gan politiķi, gan sabiedriskie darbinieki. Ņujorkā pat tika sarīkota preses konference, kurā bez vairākiem Latvijas diplomātiem un politiķiem piedalījās arī Rīgas ebreju kopienas līdzpriekšsēdētājs Grigorijs Krupņikovs; ar īpašu paziņojumu, kurā uzsvērts, ka Latvija nosoda jebkuras antisemītisma izpausmes, klajā nāca arī parlamenta priekšsēdētājs A. Gorbunovs.

Latvijas pusē nostājās arī Amerikas ebreju komitejas Eiropas nodaļas direktors Endrjū Beikers, kurš paziņoja, ka ebreju organizācijas Latvijā attīstās ļoti sekmīgi. Savas domas par "Life" rakstu pauda arī vairāki sabiedrībā labi pazīstami ebreji, piemēram, M. Vulfsons, kurš pat bija zvanījis uz "Life" un tā pārstāvim izteicis protestu: „Viņš nedaudz samulsa, kad jautāju, kā valstī, kur valda antisemītisms, es kā ebreju tautības cilvēks varu būt otrs populārākais cilvēks.” „Materiāls ir absolūti neobjektīvs, lai arī atsevišķi fakti ir patiesi, te ir sajaukta kopā taisnība ar meliem, patiesība ar fantāziju,” atzina parlamenta deputāte, ebrejiete R. Marjaša.

Lielas jēgas gan no visas šīs aizstāvēšanās kampaņas nebija, jo "Life" vadība publikāciju atteicās atzīt par tendenciozu un nepatiesu. Tiesa, pāris kļūdas gan amerikāņi bija ar mieru atzīt: jā, no Latvijas pēdējā gada laikā tiešām esot emigrējuši tikai 9000, nevis 15 000 ebreji (Latvijas oficiālie dati gan liecināja tikai par 1148 ebreju tautības emigrantiem); taisnība neesot arī tas, ka rakstā minētā M. Beiļina emigrējusi uz Krieviju – īstenībā viņa devusies uz ASV. Taustāmākais labums no protesta kampaņas bija tas, ka kāds amerikāņu ziņu raidījums atteicās rādīt "Life" reportiera uzņemtu līdzīga satura filmu par ebreju nedienām Latvijā. Bet pats žurnāls "Life" pēc pāris gadiem klusi bankrotēja – tiesa, starp šo faktu un publikāciju par antisemītismu nekāda sakara nebija.

„Ebreju jautājuma” pamattēzes

Par to, ka Latvijā esot ja arī ne īsts, valstisks, tad vismaz „ķēķa” antisemītisms, liela sabiedrības daļa ar izbrīnu uzzināja 1993. gadā. Jau pašā gada sākumā tas pats M. Vulfsons tieši „ebreju jautājumā” kārtīgi saķērās ar profesoru, Latvijas Demokrātiskās darba partijas priekšsēdētāju Juri Bojāru.

Skaļākais brīdis bija 1993. gada janvārī, kad presē tika publicēta M. Vulfsona intervija, kurā viņš cita starpā apgalvoja – J. Bojārs (starp citu, abi kungi bija vienas un tās pašas partijas biedri), lūk, atļaujoties antisemītiskus izlēcienus un diskreditējot visu savu partiju, jo nepiekrītot ebreju genocīda nosodīšanai, savukārt kāda viņa preses publikācija vispār neesot nosaucama citādi kā par „brūnu traipu”.

M. Vulfsona intervija izraisīja veselu diskusiju LDDP valdē, kurai virknes biedru ieskatā vajadzētu pieņemt speciālu paziņojumu, ka partijai ar antisemītismu neesot nekā kopēja. Savukārt pats J. Bojārs, pastarpām pieminot iespēju sūdzēt partijas biedru tiesā, taisnojās ar tēzēm, kuras nākamajos gados bieži tika izmantotas saistībā ar „ebreju jautājumu”. Pirmkārt, apvainojumi Latvijai antisemītisma vēsmās esot izskaidrojami ar to, ka „noteiktas aprindas” vēloties iegūt atvieglotus noteikumus, iebraucot citās valstīs jau kā politiskie bēgļi; otrkārt, latvieši, kas slepkavojuši ebrejus, neesot labāki par ebrejiem, kuri piedalījušies represijās pret latviešiem, bet neesot arī sliktāki.

Interesanti, ka tobrīd profesoram par šādām idejām neviens pa galvu nesita – arī tad ne, kad J. Bojārs sniedza arī šādu antisemītisma definīciju: „Antisemītisms ir visupirms rasisms – rasu problēmas apspriešana no kādas rases pārākuma pozīcijas pret ebrejiem. Nekā tāda manos rakstos nav, neesmu arī aicinājis uz genocīdu pret ebrejiem. Tāpat var atgādināt LPSR NKVD komisāra Šustina vai Berijas atbildību genocīdā pret latviešiem. Ir nevietā runāt par to, kurš genocīds ir briesmīgāks.”

(Vēlākajos gados gan izrādījās, ka pašu ebreju nācijas organizāciju pārstāvju vidū genocīdi tomēr tiek šķiroti – par to 2004. gadā uz savas ādas pārliecinājās eirokomisāres posteņa neveiksmīgā kandidāte Sandra Kalniete, kuras nepatikšanu pamatu tas pats J. Jurkāns izskaidroja šādi: „Vai esat padomājuši, kāpēc viņa nekļuva par eirokomisāri? Sandra Kalniete pateica dažus ļoti nepareizus teikumus starptautiskā konferencē, salīdzinot fašismu un komunismu. Augsta ranga ebreju pārstāvji tā dēļ izgāja ārā un aizcirta durvis. Viņi aizcirta Sandrai Kalnietei durvis uz augstu amatu Eiropā uz visiem laikiem – tā ir mana pārliecība par to, kas notika. Ja Kalniete būtu pareizi sajutusi spēles laukumu, viņai būtu lieliska karjera Eiropas Savienībā.”)

Tā nu 1993. gadā „ebreju jautājuma” apspriešana beidzās, tā īsti nemaz nesākusies – acīmredzami neatradās neviens kaislību uzkurinātājs. Tā paša gada pavasarī gan tika saņemti anonīmi draudi uzspridzināt Rīgas sinagogu, taču Rīgas ebreju reliģiskās draudzes pārstāvji palika pie viedokļa, ka vainīgi vienkārši huligāni. Ebreju kopienas pārstāve Estere Čebikina presei arī skaidri un gaiši paziņoja – antisemītisks noskaņojums Latvijā varot būt vien atsevišķiem vienpatņiem, bet nekādu antisemītisku organizāciju gan valstī neesot.

Iespējams, tā tas arī būtu turpinājies, ja vien 1994. gada sākumā pie „ķēķa antisemītu” atrašanas un izskaušanas nebūtu ķēries laikraksts "Diena", kurš tolaik bija vērā ņemams publiskais un arī politiskais spēks. Bet par to – pēc pāris dienām.

Vai vēlaties izdarīt tā, lai mūsu visu kopīgi piedzīvotā vēsture saglabātos iespējami precīzi un detalizēti? Jums ir šāda iespēja. Pašlaik sagatavošanā ir grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” otrais sējums, kas klajā nāks šā gada otrajā pusē. Tieši TVNET lasītājiem būs iespēja iepazīties ar virkni jaunās grāmatas nodaļu sagatavju un dot ieteikumus – kā pietrūkst, kas piemirsts, kur autori kļūdījušies. Ieteikumi un labojumi tiks rūpīgi izstudēti un ņemti vērā, tā varam apgalvot – šī būs reāla iespēja piedalīties mūsu visu vēstures sarakstīšanā visiem, kurus tā interesē ne tikai vārdos vien.

Pilns citēto autoru, grāmatu un citu izdevumu saraksts – mājas lapā www.musuvesture.lv un grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” 1. sējumā.

Komentāri (237)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu