„Kampēju brālības” ieraksti – atšifrējums (75)

– Mēs te esam sanākuši pēc ilgāka laika, ļoti daudzi patiesībā ne tik bieži tiekas, otrkārt, lai redzētu kaut kādu interesi, treškārt, lai dabūtu koordinātes no tiem, kuri nomainījuši savus telefonus, adreses, darba vietas... Un, ja jau mēs esam kopā, – ko mēs varam darīt, ko mēs spraužam sev par mērķi, uz kurieni mēs ejam. Un, ja mēs zinām mērķi, tad mums ir arī iespējas izvēlēties līdzekļus, lai sasniegtu. Un tāpēc arī, zinot, ka katrs droši vien ir pārdomājis to, kādā veidā darboties, kādā veidā viņš grib sasniegt to mērķi, kurš mums būtu jānoformulē, tad varētu parunāt par to, kādā veidā šim mērķim tuvoties... Ar vārdu sakot, ko es gribēju pateikt. Nav gari jāizklāsta kādas teorijas, vienkārši jāpasaka savs vēlējums – un ko katrs konkrēti varētu pie vēlējuma rezultātā darīt. Līdz ar to tas būtu īsi, ne garāk par divām minūtēm...

– Edmund, tagad tu. Nekādas rezolūcijas netiks pieņemtas, šeit patiesībā darbojas konferences princips, kā mēs zinām, ja, un tad, ja ir visiem pieņemams, tad arī ir pieņemams, līdz ar to arī nekādas redakcijas komisijas nebūs.

– Oļeg, man ir cits priekšlikums. Mērķus mēs visi labi zinām, es domāju, ka uzstādījums tāds, ka pašreizējais stāvoklis gan iekšēji grupā, gan kopumā ir vairāk nekā riebīgs gan subjektīvu, gan objektīvu apstākļu dēļ. Vajag visiem izteikties, ko tad mēs tālāk darīsim... Ko mēs darīsim?... Ko mēs ar telefoniem apmainīsimies? Te jānoskaidro...

– Es lieku priekšā – Šķēles kungs lai uzstājas ar programmatisku runu, ja. Mūs interesē, pirmkārt, parlamentārā darbība, legālā, ja. Mēs tomēr visi pārstāvam te to ārpusparlamenta darbību, bet, lai mēs dzirdētu, kā tad mums ārpus parlamenta darboties, mums jānoklausās, kāda situācija, kādas prognozes un cik ilgā laikā mūs apsitīs vai neapsitīs, kas notiks... Jo Pēteris teica, ka izskatās tā, ka visi uz bērēm sabraukuši. Tad kādu dzīvību Šķēle iedod, lai nav tā kā uz bērēm...

– Šķēles kungs, lūdzu, skarbi, kā jūs runājat...

– Ko jūs domājat, ko vajadzētu šodien apspriest... Es domāju, ka mums vajadzētu būt paškritiskiem kopumā pret sevi, varbūt kāds ilgāks laika periods, divi gadi gandrīz mums ir pietiekami neefektīvi bijuši, varbūt savstarpējā palīdzība, ko mēs esam varējuši pietiekami labi palīdzēt. Un es domāju, ka tas ir viens no jautājumiem, kuru vajadzētu šodien risināt – pacelt darba efektivitāti, lai nebūtu tā, ka mēs tikai satiekamies un tad viens otram interesējošus jautājumus risinām pēc būtības, vai arī netiek saņemta skaidra atbilde – kad nevar palīdzēt vai nevēlas. Man tas šķiet svarīgi, vēl jo vairāk tai laikā, kas nebūt nav vieglākais... Tas vienmēr ir bijis tas labākais un stiprākais, kad nav bijis autoritāra režīma, kaut kādas autoritāras kārtības, bet tai pašā laikā galīgi nekāda neesamība lēnām mūs noved pie anarhijas. Pārlieku liela demokrātija arī ved pie sabrukuma. Ko es domāju par tiem cilvēkiem, kas darbojas vai palīdz darboties saistībā ar pašreiz lielāko partiju – Tautas partiju. Ir skaidri redzams, ka, pēc mana vērtējuma, būs varbūt tomēr pietiekami ilgs laiks jāpavada opozīcijā. Es to vērtēju varbūt arī labi, domājot no ilgtermiņa investīciju viedokļa, tāpēc ka parādīsies cilvēki, kuri var turēt, kuri nevar turēt. Kuri nevar turēt, labāk lai viņi ātrāk parādās un aiziet. Milzīgs darbs un milzīgs laiks šobrīd tiek ieguldīts, strādājot ar cilvēkiem ārpus Rīgas, pa nodaļām, lai nostiprinātu reāli organizāciju. Jāsaka, atmosfēra kopumā, man šķiet, neskatoties uz milzīgo pretdarbību, kas darba gaitā, protams, vienam otram var izraisīt izmisumu – cik ilgi tas var turpināties! – man šķiet kopumā laba tādā ziņā, ka frakcija ir ļoti laba un vienota. Un cilvēki, kas nekad nav bijuši politikā un publiski aktīvi, saliedējas, un ir darbīgāki. Es domāju, parādās arī tas, ka šobrīd, teiksim, pretējās nometnes cilvēki jau sāk to novērtēt. Reāli sāk to novērtēt, un daži nesavaldīgākie jau skaidri apjūk. Kad gāja budžeta grozījumi, jaunais finanšu ministrs kā sadedzis skraidīja, izdrukas ķēra un nevarēja saprast, kā tas var būt. Koalīcija ir vienošanās, bet visu laiku nenotiek kaut kā otrādi, šķērsām, nevarēja saprast, kas tur notiek. Tā ka ir skaidrs, ka mums ir iespēja pārliecināt cilvēkus. Ļoti labi būtu, ja mēs zinātu, ja tas kādam nav saistīts ar kaut kādām citām lietām un viņš mums nevar palīdzēt, – es gribētu zināt, kuri ir tie cilvēki, ar kuriem no šī esošā loka mums kontaktēties. Mēs netaisāmies tur ar visiem plēsties. Un ir skaidrs, teiksim, vērtējot ļoti objektīvi, Latvijas ceļš izturas ļoti objektīvi, visgodīgāk no savas pozīcijas, viņiem ir liela pieredze, viņi ir spēcīgi cilvēki, viņiem ir iespējas piesaistīt mazāku partiju, un faktiski viņi nav no sava viedokļa nav pašlaik, no partejiskā viedokļa neko noderīgu darījuši. Tas, ka mums nākotnē var būt, ka tur ar kādiem citiem mums jādomā, kā mēs risināsim šīs lietas, tad no partejiskā viedokļa viņi izturas pilnīgi korekti. Visnekorektāk, man šķiet, uzvedas Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, un izskatās, ka tie ir arī visvairāk pērkamie un visvieglāk pērkamie. Jautājums ir tikai par cenu. Izskatās, ka arī pagājušās Saeimas laikā budžeta balsojumā Dobeli Juri varēja par konjaka glāzi dabūt. Es pats esmu maksājis. Un Juris teica – izmaksā man 50 gramus... Un tagad neizskatās, ka labklājība valstī aug. Jārēķinās ar to, ka dabīgi Tēvzeme un Brīvība būs tas politiskais partneris, kuru mēs visvairāk mēģināsim pārpirkt... Acīmredzot problēmas ir arī rajonu struktūrās, un, kas attiecas par sociāldemokrātiem un Tautas saskaņas partiju, viņiem pašiem gāja milzīgas problēmas. Tā neslēpti sociāldemokrātiem iekšēji jau notiek cīņa par varu, iespējams, ka kaut kādā pietiekami īsā laikā gan Bojārs, gan Ādamsons tiks parūpēti no vadības ārā, jo viņi saprot, ka tie neder. Vajadzētu būt citiem sociāldemokrātiem. Bet tie, kas nav tajā lapā... Bet tas nekas, galvenais, lai ir svaigas asinis, un, un... vienīgais, kas man, tas ir ceļš, un viņi mēģina, protams, sociāldemokrātus piesaistīt, jo viņi, no tāda ilgtermiņa viedokļa raugoties, grib to saukt par sociāldemokrāta cilvēcīgu seju. Viņi rada tādu iespaidu, ka tomēr ir jāstrādā, var strādāt, nu, protams, tur daži ir normāli un labi cilvēki. Bet jāatzīst, ka... tik traki, es domāju, ja būtu jāiztur kaut kāds pamatskolas tests vai kaut kas tamlīdzīgs, viņi nav spējīgi aizpildīt, tur ir patiešām cilvēki – nu apbrīnojami, apbrīnojami. Tautas saskaņas partija – tie ir ļoti pragmatiski cilvēki, no četrām brigādēm viņi sastāv, savādāk viņi nesaucās Tautas saskaņas partija, Par cilvēka tiesībām vai kaut kā tamlīdzīgi, tie ir pragmatiski cilvēki, deputāts arī ir cilvēks, bet tikai, ja maksā, tad ir jāstrādā, tā ka tur izskatās, ka tie pēc būtības nebūs problēma, vienkārši. Ja ar viņiem varēs sarunāt kā nosacīti opozīciju, bet ar viņiem varēs sarunāt, ka – kas un cik, kādā veidā to risināt. Es domāju, ka vistīrākais ir tas, kas atkal atkārtojas, ko es pats biju piedzīvojis deviņdesmit piektajā gadā, kad bija Gailis Ministru prezidents, – kad cilvēki netiek no tādiem padomju laiku niķiem vaļā. Kaut kādi personīgi naidi un personīgās vajāšanas kāres. Toreiz, deviņdesmit piektajā gadā bija kaut kādas visādas operatīvās lietas un visādas sekošanas, un viss pārējais. Un tas ir tas sliktākais, par ko es vēlāk arī kritizēju Latvijas ceļu un individuāli cilvēkiem teicu – mēs tādas lietas negribam ierādīt un atkārtot, un mēs nekad tādas lietas neesam darījuši, jo mēs uzskatām, ka tas ir zemākais, cik var krist cilvēks. Tur ir kaut kāds paradokss. It kā ļoti intelektuāla partija, bet rīkojas ar visniecīgākajām metodēm, kādas ir pieejamas. Un izrādās, ka viņi atkal ir iekrituši tai pašā savā iepriekšējā pozīcijā, ka tie gājieni jau ir diezgan cūcīgi. Tie ir skāruši daudzus cilvēkus, es par sevi nerunāju. Šobrīd, protams, jāsaprot, ka mums klāt neesošais Jānis Naglis pilnīgi pareizi izteicās publiski, ka šo valdību sastādīja divi cilvēki – Lembergs un Kargins, un, sākot no jūlija... Tie divi sastādīja. bet tai pašā laikā es saprotu, ka sāk strādāt kaut kāda pašdrošināšanās tai pašā Latvijas ceļā, jo šodien Latvijas ceļa valde ir pieņēmusi lēmumu Nagli nenoņemt un atjaunot iepriekšējo direktoru. Ja tiks izpildīts, tas nozīmē, ka Lemberga kungam atkal ir problēmas kaut kādā ziņā, jo cik var investēt projektā par Nagļa noņemšanu – astoņas reizes ņemt nost, Naglim ir vienpadsmitais ministrs viņa laikā, kopš viņš ir aģentūras vadītājs, viņš jau premjerministru vārdus nevarēs atcerēties, tikai atcerēties pēc sejas, ka tas ir bijis ministrs. Tas nozīmē, ka Latvijas ceļā sāk strādāt iekšējā aizsardzība. Cik var ilgi padoties. Cik var ilgi padoties. Gan jau ir kādas sakarības, kuras viņi gribētu pildīt, bet nu nebūs tik viegli. Es domāju, ka tas, kas notiek ar cienījamo kungu, es domāju, ka tas ir tiešām bīstami valstij. Tas ir tiešām bīstami valstij, jo nu tur nav nekādu robežu, tur nav nekādas aiztures, tur nav, tur tas viss uzstādīts – absolūti bandīts varētu teikt. Es saprotu kaut kādā veidā arī viņu, jo, kamēr nav viņam visi gali nosieti un visas problēmas atrisinātas, viņam ir bailes, ka tomēr kāds nesāk ķerties pie godības klāt. Un līdz ar to acīmredzot uz šo Saeimu un vēl varbūt nākošo viņam vajadzēs milzīgas naudas guldīt, lai kaut kāds atdzesēšanas periods būtu pagājis. Manā uztverē tas ir tas viens no tiem motīviem – varbūt ne tik daudz par katru cenu visu sagrābt, kura arī, protams, ir vēlme, bet tomēr svarīgākais ir tās bailes, ka nav kaut kas pabeigts kārtot. Es domāju, ka svarīgākais mums šajā periodā ir darīt visu, lai cilvēki, kuri dažādās vietās ar dažādām iespējām, – mēs tomēr par viņiem iestātos un palīdzētu. Diezgan dzelžaini, un tā ir varēts darīt ar Nagli Jāni, un visādi mēs esam mēģinājuši. Izskatījās, kā tā nebija tāda klaji bļaustīšanās, bet es ceru, ka pamazām uzlabosies situācija. Nu, Grūtupam, es domāju, nākošreiz spridzinās tā riktīgāk augšā, ja tu neatteiksies no Parex lietām dažām. Kāpēc tev tā jādara pāri Parex bankai? Solīda banka, jauki cilvēki, daudz naudas... Tāds raksturs. Tāds strīdības jautājums, pietiesāt Pareksam tur divi miljoni mēnesī, nu tā nevar, tā ir nauda (Es pats pastāstīšu!) Nu ja. Šeit stāv priekšā bruņoto spēku komandiera izvirzīšana, kur es domāju, neteiksim, ka Ābols ir pats labākais bruņoto spēku cilvēks, bet vienīgais, bet ar raksturu. Līdz ar to es domāju, ka mums ir visas iespējas paskatīties, jo nākošajam apakšpulkvedim Graubem arī tikai strādnieku fakultāte, nav augstākās izglītības... Tautas augstskola. Tā ka mums ir šādas lietas, un mums katrai vajadzētu mēģināt savās rindās un savos cilvēkos, kuriem ir kādas iespējas ietekmēt un veidot, vajadzētu uz to visu mēģināt un pastāvēt, jo, ja mēs ar puslīdz maziem zaudējumiem pārdzīvosim šo laiku, tad mēs dzīvosim ilgi. Tad mēs dzīvosim ilgi un laimīgi. Tādēļ es aicinātu katru apdomāt, varbūt arī dot informāciju, ko Gundars dara ar vislielāko daļu šobrīd, jo viņam vienīgajam bija aknas apsēsties... ar viņiem visiem kopā, ar visiem izrunāties. Ādamsonu es nerunāju, tāpēc labāk es eju malā... Man vectēvs no Latgales, man gribas iekraut pa ausīm, es nevaru. Tā kā Gundaram dodat šo informāciju, un, Gundar, tev arī kaut kā izdomāt, lai šādi te brīži, kuri nāk, nav jāskatās mazā skaitā. Mēs jau tiešām brīžiem vienu otru jautājumu spējam izvilkt cauri ar tiem maziem spēkiem, ka vienkārši jābrīnās, kā mums tas izdodas, bet ar viltību un gudrību mēs to dabūjam cauri. Tā diezgan atklāti tiek runāts par to, ka tomēr vajadzētu nomainīt ģenerālprokuroru, ja, pat to runāts atkārtoti. Acīmredzot es domāju, ka būs kaut kāds spiediens uz viņu, lai viņš pats atkāptos. Nezinu, kurā brīdī, ar kuru, ar kādām lietām to saistīs, bet gan jau kaut kādu spiedienu darīs, vismaz to, cik Jūlijs Krūmiņš atļaujas bļaustīties cilvēku klātbūtnē, tas ir... Es pieļauju, ka Jūlijam Krūmiņam piemīt tā bļaustīšanās kāre tik liela, ka būtu jābļauj pa desmit, bet nu ... Tāpat par Augstākās tiesas priekšsēdētāju iet runa, ka jāizdara. Viņi nonākuši tagad pie varas, viņiem vajadzētu visus nomainīt. Es domāju, ka lielas revīzijas būs visādos vārtos. Valsts institūcijās. Bet beigās, ka mēs esam atkal kaut kā drusku satrūcinājuši pozīciju, ja. Sončikam galu galā ir uz divi gadi parakstīts līgums, stingrs darba līgums, to var savaldīt. Bet tur vajag motivāciju. Tāpat vēl dažās lietās mūsu cilvēki pastiprināti ar dažādiem līgumiem un ... Es domāju, ka viena lieta, kas nav vieglākā priekš manis personīgi, bet tas, protams, ir jāņem vērā: mēs tagad ejam pēc principa – mēs ar visiem draudzējamies. Mēs ar visiem draudzējamies... Bet tiešām ceru draudzēties, ceru darboties tādā ziņā – kādi ir spēles noteikumi, tādi jāpieņem. Mums jāapstrādā viņi ar viltību, un pietrūkst vienkārši citu spēku. Īstenībā man šķiet, ka arī tas milzīgais naids, kāds tur tika kurināts, ka tas mainās, ka, teiksim, tai pašā konkrēti Latvijas ceļa valdes sēdē, tā bija pavisam cita... Ja trīs nedēļas atpakaļ bija milzīgs naids, tad tagad cilvēki jau, kā saka – cik vien ilgi te varēsi, nenervozē, mēs jau tev varbūt palīdzēsim. Tā kā ļoti normāla situācija. Mums visiem cilvēkiem, lūdzu, visus konkrētus, kādi jums ir iespējami palīdzēt mums, dot šīs iespējas ar cilvēkiem runāt, saieties kopā un attiecīgiem balsojumiem dot to, ko vajag. Mēs netaisāmies kāpt tribīnēs par katru jautājumu, runāsim tikai par svarīgākajiem jautājumiem. Mums arī jāmācās daudz kas vēl, bet nekas. Pazīmes ir dažādas jau, jau parādās, žurnālisti lieto – opozīcijas līderis. Tā ka mēs lēnām ejam. (..)

– Viens gadījums, kas mums bija saistībā ar Sončika darba līguma parakstīšanu, pirmo reizi radīja nopietnas problēmas mūsu vidū, jo tas laikam bija jāpieņem Robertam, tas bija skāris tieši mūsu cilvēku, no mūsu vidus, un aptuveni pusotru mēnesi, divus nācās visādām manierēm runāt, spriest par to, un nebija neviena argumenta. Galu galā nebija neviena argumenta no Roberta puses, kas ir slikti vai kas ir nepareizi, kad nu beigās parādījās viņa partejiskās intereses, bet nu tas bija manā uztverē ļoti liels atbalsts konkrētam mūsu cilvēkam, kas nav bijis sliktākais Ieņēmumu dienesta vidū, kuram droši vien varētu taisni otrādi pastiprināt savus cilvēkus, bet dienests nav nostiprinājis. Un tā ir tā viena problēma. Mēs attiecīgos brīžos nespējam kaut kādi pieņemt atbildīgus lēmumus, lai aizstāvētu savas kaut kādas ilgtermiņa intereses un savu cilvēku. Tas tāds... Esam priecīgi, ka kaut kā esam palikuši vājāki, kaut gan jāatzīst, ja pietiekami daudz mūsu cilvēku šobrīd: teiksim, ir divi valsts sekretāri, ja, viņi gan nesēž pie galda, viņi ir saistīti ar partijas lietām. Viena sekretāre puslīdz, teiksim tā, nostiprināta. Visādā ziņā mums ir resursi, un mēs varam strādāt, lai gan mēs dažreiz kaut kādu nezināmu iemeslu nespētu... Un tagad par to mūsu kārtības reformēšanu arī, es domāju, ka ir ļoti labi jādomā, jo es negribēju varbūt minēt, bet tomēr uzskatu, ka pēdējo reizi jāmin, es uzskatu, viens liels projekts, kas bija saistībā ar bankām. Mums tā ietekme būtu bijusi pavisam cita. Bet nu no kļūdām ir jāmācās. Es domāju, ka mēs visi mācāmies, un tādēļ vajadzētu domāt, ko mēs varam atkal uz tādu bāzi, kas mums ir, ar tām iespējām, kas mums ir, attīstīt, ko mēs varētu izdarīt. Un, kas atteicas uz šo frakciju, es saku – daudziem no jums ir katram savi cilvēki un vēl kontakti ar frakcijām citās, bet Tautas partijas frakcija mums ir monolīta. Un, ja mums būs jautājums, kas skar mūsu cilvēku pēc būtības, vai jautājums, kas ir svarīgs mums un nav pret valsts interesēm, ne pret loģisku saprātu, ja, tad tas tiks vienmēr dzelžaini aizstāvēts. Ar visām metodēm, kādas vien būs, kādas ir atļautas un ko vien var darīt – tā kā mums jau pie tās Tautas partijas frakcijas jāturas jau vien ir.

– No Latvijas ceļa var darīt pietiekami daudz...

– Nē, nē, tas ir. Citiem varbūt ar sociāldemokrātiem iespēja vai Tēvzemi un Brīvību, katram mums jādara tajā jomā, ko mēs varam. Un mums jau vispār tas ir tas spēks. Bet es tikai varu izteikt vēlreiz to apliecināt, ja kāds domā par to, vai tā organizācija, kas lielākā šobrīd, vai tā... nekļūdīgi. Mēs to darīsim, mums ir tādi, es gribētu teikt, ļoti saprotoši cilvēki, un vispār tā negācija, kas tagad pret Tautas partiju ir bijusi vērsta, manā uztverē saliedē cilvēkus. Jo vīri sēž. Šinī gadījumā es izstāstu anekdoti par Tallinu. Mēs bijām Tallinā, kad tur, kad tur to Lembergu taisījās šaut un to kucīti nozaga, kuru nespēja atrast. Un pienāk žurnālisti klāt un kaut ko saka, kā es to komentētu, – es tā īsti nesaprotu, tā informācija, par ko tur šaus, kāpēc un kā. Nu tur kaut ko izstāsta, kaut ko atbild, tur Juris blakus. Juris pienāk klāt un saka: Andrej, par ko tu man neticēji? Hahaha!

– Varbūt divos vārdos par visiem tiem pēdējiem notikumiem, lai nebūtu nekādas tur baumas jāklausās, ko es esmu tur darījis vai nedarījis. Tātad rudenī es uzņēmos divas lietas. Pie mani griezās vidēja izmēra bankas, pagaidām nesaukšu, paši sapratīsiet, par ko iet runa. Vārdu sakot, no vienas bankas viena liela banka mēģināja piedzīt divarpus miljonus, no otras – divus. Bija iecerēts ļoti ātri un fiksi, kā pa sviestu izbraukt cauri attiecīgām tiesu institūcijām, un tad, kad uzzināja, ka bijuši pie manis un es esmu piekritis pārstāvēt, tad radās jau pirmās atskaņas, ko varēja dzirdēt – ko tad jūs šitā un tā. Nu, bet labi. Tur patiesājāmies dažādās instancēs, vēl vienā apgabalā, šķīrējtiesā, un nesanāca nekas. Tad apmēram kādu mēnesi atpakaļ es jau dzirdēju pirmos tādus – laikam viss tika darīts, lai man pateiktu, ja, griezās pie manis apmēram no man zināmiem cilvēkiem septiņi. Nu, atnāk tādā tekstā – ja jūs tur to neapturēsiet, ja, vai viņš tur nepārstās darboties tā aktīvi, tad būs problēmas. Nu, tas pie dažādiem cilvēkiem, dažādās mērcēs tika pateikts. Nu, tad piektajā tas komplekss iestājās. Bet šobrīd, dabiski, es iesniegšu ģenerālprokuroram savu versiju, bet tikai nekādā gadījumā, kas ir organizētājs, un kas ir spridzinātājs. To es šobrīd nekādā veidā nevaru pateikt juridiski, bet kad piektajā datumā kriminālpolicijas darbinieki man teica – vai jums ir bijuši kādi draudi, vai ir bijuši kādi mājieni, vai kas tamlīdzīgs? – jā, es teicu, bija daži, ja. To es šogad izstāstīju, rītā arī es iesniegšu ģenerālprokuroram personīgi, es jau faktiski jau biju Ģenerālprokuratūrā, es jau izstāstīju tā ļoti skopos vārdos, kas ir par situāciju, ja. Citu kaut kādu iemeslu, ja, ko raksta, cik iemeslu es saskaitīt nevaru, vienīgais iemesls tur ir kaut kāda neapmierinātība, ja, saistīt ar lietām, ko es nevaru pierādīt, ja, to es arī negribu. Svētdien LNT sižets, ja, kas tika rādīts, uzskatu, absolūti tendenciozs. Tur pirmais uzdevums bija vai nu pataisīt par joku visu, ja. Ja neizdodas pastāstīt par joku, nu, tad uzkūdīt viņu virsū Lembergam, ja. Tāds mērķis. Tad es jautāju – kurš varēja tādu mērķi spraust? Tad ir kriminālpolicijai jāmeklē, tieši kriminālajai policijai, ka tas cilvēks vēlas no sevis uzmanību, kurš ir jāmeklē. Nav grūti izsekot, kurš kuram tālāk pateica. Tā ka pavisam citas absolūti nesaprotamas saistības ar kaut kādām citām struktūrām un parādiem, vai kaut kādām tādām piedziņām man nav, es uzskatu, ka man pastāv morāls pārsvars, es sākšu saukt tos uzvārdus un datumus tad, kad tas vajadzīgs. Bet es katrā ziņā likšu tiem saprast, kuri, es uzskatu, varēja kaut kādi ņemt dalību, ja, ka viņiem labāk sargāt visu šo advokātu biroju, ja, un mani apsargāt, ja, jo, nedod dievs, ja kaut kas notiks, tad acīmredzot domās. Vot, tāda ir pašlaik situācija. Tālāk par mūsu grupu runāt es tomēr arī gribētu, varbūt pietiekami... Faktiski tā, apogeju viņa sasniedza tad, kad mēs, pirmkārt, Ulmani nomenedžējām kopīgiem spēkiem... Tad, kad mēs, Andris tapa par premjeru, bet jau uz to brīdi, es gribu teikt, ka uz to brīdi sākās arī mūsu savā ziņā noriets, ja, kuru es domāju, ka mēs kaut kādi novērsīsim, ja, jo es tiešām arī piekrītu – mums bija lieli projekti, un es negribu te saukt ne vārdā, ne nosaukumos, ja, meitenes staigā apkārt. Es domāju, ka visi, kas zina, tie sapratīs. Mums bija lieli projekti. Toreiz man Kazimirs teica, viņš saka – tie lielie projekti laba lieta, bet ka tikai bankas nesastrīdas. Nu, sastrīdējās. Daļa uzskatīja, ka līdz zināmam etapam, nu, paldies par palīdzību, un tālāk mēs paši. Tālāk mēs paši ... . Zigurds, to viņš labi teica, viņš teica, kaut kā tā tendence... vajadzīga tā kompānija tik ilgi, kamēr viņi atrisina savas problēmas. Problēmas ir atrisinātas, kompānija nav vajadzīga. Bet, redziet, mums kļūdaini ir iedomāties, ka tādi lieli projekti, teiksim, var pastāvēt paši par sevi, un viens, divi, trīs, četri cilvēki varēs viņus aizstāvēt. Nu, nevar. Un rezultātā mēs zaudējam visu. Es negribu uzskaitīt, kādās tās sekas katram ir, varbūt kāds izteiksies, bet, cik es dzirdu, tad nevienam sevišķi labi neiet, nevienam sevišķi labi neiet. Domājot arī, kā būs tālāk. Nu tālāk. Es negribu tikai kritizēt šo projektu, variants un cilvēks... mēs pietuvojāmies pie Andra valdības veidošanas – faktiski tas bija tas moments, kad mēs bijām visspēcīgākie vai arī citi domāja, ka mēs esam visspēcīgākie. Faktiski mēs iekšēji zinām, ka daudz kas mums pamatojās uz tādu mitoloģiju, kā mēs toreiz to saucām. Mēs to mitoloģiju milzīgi aktīvi toreiz attīstījām, ja, un faktiski mēs šajā gadījumā arī dēļ tās mitoloģijas daudz ko dabūjām, ja, jo mums tur pieraksta, vai dieniņās, ko tik ne... Kas ir noticis ekonomikas sfērā ar mūsu palīdzību. Tad no deviņdesmit piektā gada beigām sākās arī zināmā mērā kaut kāda eiforija, ka mēs varam tā ne vairs viltīgi, bet vienkāršāk un skarbāk, un skaļāk, ja, nu kaut ko mēs acīmredzot pa visiem kopā esam tur sastrādājuši arī pa to laiku, daudz ko. Mums pat parādījās tādas tendences pirms Tautas partijas, tagad pēdējais etaps, dibināšanas, ja, ka nu drīz grupai ir vakars, grupa vairs nebūs vajadzīga. Taču bija tā. Es pats personīgi kuluāros runājos un teicu, nu, es nezināju to, nu būs, nebūs vajadzīga, kā tas izskatīsies, nekādas pieredzes nebija. Bet, kā arī mēs te nespriestu, mēs redzam, ka mēs nekādi iztikt nevaram. Jo, ja mēs tagad sāksim pašķīst un tā pasprukt, ja, būs vēl trakāk. Tikko viņi jutīs, viņi jau tā... no tā brīža, kad pajuka lielais projekts, tas bija signāls, ka nav vairs monolītisma, nav vairs pieseguma, nav vairs attiecīgās bāzes, ka var sākt uzbrukt. To es jutu un dzirdēju i no Latvijas Bankas klerkiem, i no drošībniekiem un tā tālāk. Kāda ir izeja, es nezinu. Laikam taču jāatgriežas pie kādreizējās, ja tas ir iespējams, sistēmas, pēc principa, ka vecs draugs ir labāks nekā divi jauni draugi, un jāmēģina to pašu mitoloģiju ar lielāku segumu attīstīt uz priekšu. Es cita ceļa neredzu. Kas attiecas uz mani, es esmu ar mieru aizmirst tur dažādus apvainojumus, atvainošanos. Bet arī mums jāsaprot – mums aparāta nav. Es kādreiz gadiem organizēju, tas prasīja milzu enerģiju, un man tas resurss nav šajā ziņā, tāpēc es kādreiz te lūdzu, atceraties vasarā, kad sēdējām, ka lūk, Oļegs lai uzņemas, ja. Bet, par cik mums nav pašiem sava aparāta, katram jābūt, kā Karlsons teica, kādreiz cilvēkam – orķestrim. Kā viņš par savu banku runāja, katrs savā nodaļā, ja. Otrs. Mums vajag padomāt, vai nevajag, teiksim, vēl kādu cilvēku Oļegam klāt, kas var vēl palīdzēt, ja. Man tāds priekšlikums, ka mums taču var būt arī divi līdzpriekšsēdētāji, ka varētu mēs papildināt, teiksim, Oļega inteliģentumu, ja, ar, teiksim, Jura Aizezera tādu skarbo raksturu, ja, un apspriest. Es Jurim par to teicu, ja, viņš pret to neiebilst, bet šovakar, ja mēs to lemjam, tad vajadzētu, visiem jau nav konsekvences, principā lai novienotos, jo tālāk tādu eroziju mēs nevaram atļauties, jo citādi būs, es te šajā gadījumā nedomāju sevi, tik daudz ar visiem tiem, es te cīnīšos līdz galam un darīšos, un... nu tā divos vārdos.

– Kamēr Andris vadīja diezgan labi pēc principa – katram ir savas iespējas, un katram ir savas zināšanas un kontakti, kas otram var būt nav un ko otram varbūt vajag. Un man pašam vairākas reizes bija, man kaut ko vajadzēja, bet es nespēju ar otru no mūsu vidus sarunāt. Varētu būt – divi runājam un trešais klausās, kas tad pēc tam varētu būt tas soģis un teikt, – nu, ja tu apņēmies, tad pildi, tādā veidā tas iedod tādu to principu, ka mums tās saistības savstarpēji, ja varēja palīdzēt, labāk strādāt. Tas kaut kā mums daudzos gadījumos nav, un neesam spējuši viens otram palīdzēt, es neesmu spējis droši vien lielai daļai palīdzēt vai kāds cits atkal citam, tāpēc ka nestrādā normāli šie mehānismi un nav pārliecības. Ir zudusi šī pārliecība, ka jāpalīdz, ka tas kaut kādā veidā tev pašam atalgosies, noteikti, vienalga kādā formā. Un es domāju, ka tas ir svarīgs princips, lai varētu strādāt, lai nebūtu tikai tā, ka mētājas citreiz vienam par otru kaut kāds aizvainojums, ka neesam palīdzējuši vai kaut kā tamlīdzīgi. Ja var, tad mums ir zināms, ka var tikt uz priekšu.

– Nē, tur ir vairākas iespējas. Vienu es domāju šo te – pašpalīdzības moments, kas noteikti ir svarīgs, un arī tagad būtu jāatjauno, cik var. Un otra lieta arī tādā ziņā tomēr, ka mēs mēģinām savstarpēji tos kontaktus virzīt un to darīt, ka mēs paplašinām pozīcijas.

– Lai ieņemtu labākās pozīcijas, tad tomēr darbs ir jādara. Saprast, kādā, atvainojiet par izteicienu, veidojumā iespējams sākt darboties. Ja izplūdīs, tad ir kādreiz plusi un kādreiz mīnusi. Plusi tādi, ka viņš rada šīs te, ko te sauc par mītiem. Tas ir kaut kas... bet patiesībā tur ir arī savi vājumi. Viens no tiem vājumiem ir, ka grūti ir saņemties, nav nekādas organizācijas, tur tā nelaime. Es īsti neredzu pašlaik, kā to pārvērtēt. Bet ar to manā skatījumā laba lieta, cilvēki var satikties, ja kādam kāda palīdzība, – izdodas atrast, tad ir labi, ir gandarīti, bet, tā kā vienīgais tāds organizētais veidojums, ja mēs runājam par valdības lietām, ir Tautas partija, viņas frakcija. Bet tā ideja par kaut kādu starppartiju sadarbību, – ja mēs viņu gribam paplašināt, es baidos, ka šādā formā attīstību būs ļoti grūti īstenot.

– Bet, ja mēs pieņemam kaut kādus iekšējus, papildinošus lēmumus... Kaut vai tas gadījums ar Andreju un Robertu, ja, ka normāli tomēr būtu, ja mēs varam uzaicināt Robertu un pateikt: atvaino, Robert, tev ir jānāk – un iegūstam kaut kādu konkrētu viedokli. Un kas ir par iemeslu, kas tev tai mūsu cilvēkā neder, jo tai gadījumā skaidri izpaudās Roberta intereses par labu citiem cilvēkiem, kas mums ir galīgi sveši un strādājuši tikai pret mums.

– Te jau, Andri, konkurē divas idejas. Mēs nepietiekami iesaistījām grupā, dabiski, ka viņam saikne ar partiju daudz lielāka, interešu arī, tas svars ir lielāks, vai ne, un viņš izvēlas... Partijas biedri viņam saka, lai kādu savu kadru liktu un... Labi, viņš neērti jūtas, ja. Man ir bijusi saruna. Nu, beigās kaut kādu kompromisu atrod. Nē, un neapšaubāmi, es nesaku, ka diez vai tagad, kad viņš tur labi jūtas, vai ne, viņiem varas eiforija vēl daudziem nav beigusies, un tagad mums arī būs grūti ar Robertu kaut kādu... Jā, ar papildu metodēm nekā...

– Nē, es nedomāju piespiedu metodes, man baigi nepatīkami, es daudz dabūju ar Robertu strādāt, to pozīciju ieņemt nebija vieglākais moments, toreiz strādāja visi, pēc tam cauri un cauri viens savtīgs kadrs, ja, nu vairāk nekādīgi es viņu nevaru nosaukt. Varēja būt, ka arī par mūsu Andreju simtiem labāku cilvēku, bet nu labi, lai tā būtu, bet mūsu pašu cilvēki ieteikuši bija, kamēr neredz labāku, par viņu jācīnās.

– Ja, nu pašlaik kāds tāds kā Roberts – vai kā šo klubu var asociēt jeb neasociēt ar Tautas partiju, kaut kādu neitrālāku, vai tas ir iespējams?

– Nu, kāpēc nevar? Nu Gunārs, viņš no Latvijas ceļa sēž, nu, vai tāpēc es ar viņu plēšos?

– Nemaldināsim viens otru, ja mēs viņu gribam pārveidot par nekvalitatīvu klubu, īsti neredzu, kā to var izdarīt...

– Es gribēju pateikt, ka te ir iekšēja pretruna. Patiesībā mēs aizmirstam to, ka ir dažādas intereses. Ikvienam indivīdam, ja. Un tās interešu kopas, intereses var būt kolīzijā viena ar otru. Teiksim, vienā brīdī vienai grupai, teiksim, kolīzija interesē ar Roberta interesi, pastāvēt tanī partijā, caur kuru viņš ieņem attiecīgu amatu, ja. Līdz ar to viņiem jāizdabā... lai viņš varētu realizēt savu pozīciju, un tāpēc viņam tanī īstermiņa kolīziju periodā ir ērtāk paciest dejas, teiksim, nevis ar mums, kuri pašreiz nenodrošina viņam šo situāciju, nekā paciest dejas ar to vidi, kuri rada šo labvēlīgo situāciju. Un viņš ir tas, kas izvēlas, ja. Un jautājums ir par to, ja mēs domājam par ilgstošāku periodu, kādā mēs gribam darboties kā interešu klubs, patiesībā tad katram indivīdam ir jāizvērtē šī situācija, šīs te situācijas laicīgums un ilgtspēja. Un līdz ar to arī te teica, ka labāk vecs draugs, nekā divi jauni, un par tiem sistajiem un nesistajiem. Patiesībā mēs viens otru pazīstam un zinām arī reakciju daudzmaz. Te ir patiesībā indivīda interešu konflikta pieeja, katra no mums konkrēta pieeja, cik ilgstoši mēs gribam atrasties komfortā, un tās vietas arī viss, kurā mēs un ietekmējas, ja, un kurā brīdī mēs pieļaujam sev diskomfortu, ejot kolīzijā ar vidi, kurā darbojamies. Un tas būs arī katram ar saucamo partiju konkurenci, un šī indivīda konflikts pašā partijā un virzība, teiksim, uz viņu, uz labklājību, pozīcijas piepildījumu. Tāpēc arī šī te amatprasme ir izlīdzsvarojoša, jo darba centralizācija var arī būt zināmā iedīglī, kas viņu izārda, ja. Un, ko es gribēju teikt, ka principā mēs jau nodrošinājām šo te sadarbības mērķi, ideju, mūsu pleca ideju patiesībā. Un te ir tas jautājums, kā risināt tās iekšējās kolīzijas, Robertam ieskaidrot, ka viņa interesēs ir, ilgstošākās interesēs ir, teiksim, sadarboties ar mums un palīdzēt mums... Tā es domāju, ka arī jebkurai organizētai struktūrai vajadzīga kaut kāda materiālā bāze, jo skaidrs, ka man nav tīrā... un man nav tik daudz radinieku, tātad nu var nākt pie manis mājās un pieņemt tos cilvēkus, bet tas ir daudz sarežģītāk nekā, teiksim, aiziet un tikties uz kādu konkrētu vietu. Tātad ir šī te pults, kurā var jebkurā brīdī ierasties un sazvanīties. Un otrs jautājums ir uzticības jautājums, un arī tas, kuru cilvēku izvēlas. Tas nav nemaz tik vienkārši. Jo katram savs kaut kāds kutelīguma vai jūtīguma slieksnis, kur viņš paļaujas uz vienu vai otru spriedumu, un nemaz tik vienkārši nevar rast šo te konstantu vienprātību, ja. Ņemot vērā Andra taktu un visu pārējo, tas, ka viņš it kā ar jautājumiem, bet neuzbāzīgi veicina to sistēmu, iespējams, viņš ir piemērotākā persona, kas var risināt šādas konversijas bez asām domstarpībām, cenšoties neapvainot indivīdus, jo tomēr katram ir tiesības uz savu viedokli un uz savas personas nepazemošanu. Tur jāmeklē šī situācija, tas ir uzticības jautājums, nevar šī persona izšķirt strīdu, bet būtu tas mērķis... Veidot šeit kaut kādu piespiedu mehānismu un bez izpratnes, un vajadzības un kādā veidā, lai šī sistēma un ķēde... mēs varam redzēt, teiksim, tajā negatīvajā pieredzē, kāda mums ir izveidojusies. Kluba biedri ir arī palikuši bez darba, ja, un cik grūti ir situācijā palīdzēt atrast... teiksim, šo te, nemaz nedomājot par to, ka viņiem nebūtu šī kvalifikācija vai spēja. Bet tai pašā laikā, kad saule spīd, tad neviens neredz jumtā caurumus. Ja sāk līt lietus, tad caurumus redz un steidz glābt ciet. Varbūt, ka tas ir labi, jo ir vajadzīgs lietus, lai mēs redzētu, kur jumtā ir caurumi. Kaut kādā veidā viņus aizlāpīt. Tāpēc arī es jau runāju par to mērķa definēšanu – ne jau tādā nozīmē, ka... Bet mērķa definēšana ir vajadzīga katram no mums, lai patiesībā mēs saprastu, kādā veidā mēs atrodamies ķēdē, un ka šī ķēde ir svarīgāka, prioritārā pār visām pārējām ķēdēm. Jo šeit runa ir par savstarpēju atbalstu, ja, un palīdzību. Līdz ar to mums ir aiz muguras cilvēks, un mums nevar uzbrukt no mugurpuses un iegāzt pa galvu. Tāpēc mums jāveido šī pārliecība, ka tā ķēde tādā veidā darbojas. Ja šīs pārliecības nav, mēs izvēlamies spēcīgāku struktūru, un viņai dodam priekšroku. Tāpēc jau arī – es nezinu, kādā veidā to visu var formalizēt, bet viņa jau tāpat ir, teiksim, labprātīga.

– Bet, Andri, es vēlreiz uzdodu jautājumu – šī ir pašpalīdzības biedrība? Bez kādiem augstākiem uzstādījumiem? Ja šī ir tikai pašpalīdzības biedrība, cilvēks, kuram šī biedrība vairs nespēj palīdzēt, iet uz citu vietu, kur viņam palīdz vairāk. Ja nav nekādu augstāku uzstādījumu, tikai savstarpēja palīdzība... Kādreiz es atceros – bija. Ja mēs tagad runājam tikai par pašpalīdzības biedrību, tad kā uz to skatās...

– Diemžēl to partiju principu te nevar ievērot. Vienalga, teiksim, Latvijas ceļa pārstāvis Naglis nejustos komfortablāk, ja būtu vinnējusi kāda cita partija. Un to pašu par daudziem pārējiem runājot. Diemžēl tas īpaši nestrādā. Tautas partija atrodas tādā pašā pozīcijā kā jebkura, kuru biedri šeit sēž. Kamēr tā orientācija, kā tas viss ir veidojies, ir mazliet savādāk.

– Te ir divas lietas. Mums ir viena formāla struktūra – Tautas partija, kas šeit, liekas, galā tikusi ar šo, zināmā mērā... Es piederu pie šīm abām lietām. Tas ir tas, ko mēs varas struktūrās vairāk, kā Andris pateica, vadību nodrošinām caur šo... bet mūsu vidū ir pietiekami daudz cilvēku, vairāk vai mazāk, kuri strādā biznesā un kuri ir citās partijās. Tiek piesiets, nu, jums jau grupu pārstāvji Andris Šķēle, pārstāvēt to un to, tiem cilvēkiem, kas ir šai vēsturē, viņiem jābūt vairāk varbūt neitrāli, kā Andrim Starim. Biznesā daudzām partijām savas intereses, spiediens ir lielāks. Tikko mēs vairāk birokratizējam šo lietu, tad kā prese var parādīties vēl lielāk un būs smagāka izvēles situācija. Tātad izvēle ir kaut kur pa vidu. Tātad strādā šis pats regulēšanas process un spiediens... Ja ņemam vērā to nelaimīgo piemēru – Robertu... Mums ir jāizprot, ko vajag un viņam, ja viņam, ja viņš nevar, zēni, šitas ir varbūt mans mājas darbs un varbūt Roberts te nav īstā vietā, man tā situācija ir, man ir spiediens no manām formālām struktūrām. Tad skaidri un gaiši pasaki, bet neesi tas...

– Es varbūt pateikšu tīri no savas intereses, kas saista un vispār, es gandrīz pie dibinātājiem biju un visus šos gadus arī uzskatu, ka tas ir vērtīgi. Gluži vienkārši katrs cilvēks ir iekārts vairākos desmitos saišu, aiz katra var būt gan draugi, gan ģimene, gan politika, gan sports, izklaide, viss kas, ja, un nebūs tā, ka visu var noreducēt un ielikt iekšā kādā rāmī. Un, ja šī ir viena no tām lietām, kur es, teiksim, gan kaut kādā veidā cenšos sevi izpaust, gan arī ceru, ka citi kaut ko gūst, tad tas nozīmē, ka tā ir tikai viena, bet ļoti nopietna arī priekš manis. Bet ne absolūti vienīgā, ja. Tātad, pirmkārt, man ir savas intereses, kāpēc es te esmu, ja, un tātad acīmredzot mēs te visi esam, ka tas ir arī kaut kas kopējs, un par to uzstādījumu derētu padomāt augstāk, kādu mēs to redzam nākotnē kopā. Un viens no tiem kopējiem variantiem ir pilnīgi skaidrs. Tā ir, pirmkārt, man nav varbūt laika un gribēšanas būt vēl kādā klubā, kura tā ietekme ir niecīga, ja, bet tā ietekme iet caur finansu sfēru, te ir ietekmīgi finansisti, utt., utt. Tā ka es domāju, ka tas jau summē to kapacitāti, ja, gan tā politika, gan pārējais. Un, ja runā par pašpalīdzību, es domāju, ka pilnīgi pareizi varbūt tikai tas niecīgais vārds – pašpalīdzība. Skaidrs, ka savstarpēja palīdzība – tas ir primāri. Ja man šodien varbūt nevajag palīdzību, varbūt rīt. Un es ar to rēķinos. Ka tādu palīdzību es šeit atradīšu, ja tāda būs vajadzīga. Un tas ir tas, kas mūs saista. Jautājums, kādā formā, kādā struktūrā. Es domāju, ka... tas ir viens sitiens. Tā kā visstiprākie stikli atrod vienu punktu, un viņš gatavs, viņš sabirst, es domāju, ka partija tagad tieši tāpēc, ka viņa stingri strukturēta, viņai bija grūtāk tādu spiedienu atkārtot. Jā, un es domāju, ka tā varētu būt. Jo strukturizētāks modelis, jo viņš bieži vien no to spiediena drūp. Nav izdevusies partija. Es domāju, no tāda viedokļa mums ir tiešām jāpadomā, kādas ir mūsu galvenās intereses, mūsu galvenie virzieni, varbūt arī jāuzstāda tie uzstādījumi, es domāju, ka ļoti nopietni. Patlaban situācija valstī, tas ir ārprāts, ja, es atceros, ka mums saruna nu jau cik gadus atpakaļ – sešus, jeb cik, ka mēs teicām – piedod, Bagdādi gan mēs negribētu redzēt Rīgā, ja, bet tad tagad ir Bagdāde. Un es domāju, kādā veidā tās lietas vērst kaut kādā normālā saprātā iekšā. Bet, no ārpuses skatoties, es nezinu, ko mēs te gaidām. Latvija tagad skatoties – kaut kas traks, tā nopietni ņemot. Un es neredzu kaut kādas pretrunas vai kaut kādus īpašus šķēršļus, izņemot pašu gribēšanu darboties un meklēt risinājumus, un, ja var nokompensēt problēmas, tad arī mēģināt viņas tiešām risināt. Un tas, ka, piemēram, būs kādas saistības aiz muguras, var jau būt, ka, piemēram, grupas interesēs jeb citu cilvēku interesēs. Nu, man, piemēram, var būt kaut kāda politiska ģimene, es pateiktu, es domāšu, tas taču neiet krastā un meklēšu risinājumu, jeb meklējam citus cilvēkus. Bet redz, tas ir īpaši kaut kādā nozīmē kaut kādas pretrunas.

– Grupas intereses var būt tikai tad, ja ir šis augstākais uzstādījums.

– Tieši tāpēc es vairākkārtīgi arī viņu uzsvēru.

– Bet viena lieta varētu būt, lai katrs no mums cilvēkiem būtu pēc iespējas augstākā ietekmes pozīcijā.

– Jā, arī taisnība.

– Tas ir tikai mehānisms, lai izpildītu visaugstākos uzstādījumus. Es vienkārši gribu par pirms gandrīz septiņiem gadiem atgādināt, kādi uzstādījumi ir. Ja es pareizi atceros, tur bija divas galvenās lietas. Viens – par ko mēs esam, un otrs, pret ko mēs esam. Faktiski mums šobrīd nav ne viena, ne otra, ir palikusi tikai šī pasaknīte. Tas līdz ar to rada tikai tādas šauras egoistiskas intereses un viņu apmierināšanu, kas neveido pamatu visai šai darbībai vērsties plašumā vai nostiprināties.

– Jāatgriež jaunības ideālisms un jāpieliek vecuma pragmatisms...

– Pirms septiņiem gadiem bija gan par, gan pret. Šobrīd tas, pret ko mēs bijām pret, vairs nepastāv. Jauns „pret” nav uzstādīts, tas, kas bija, par ko mēs bijām „par”, tas ir aizgājis.

– Jā, laukos jau, tā no lauku viedokļa raugoties, rīdzinieki un te centrā dzīvojošie daudz filozofē... vienkāršu lietu pateikt sarežģīti... Vienkāršā veidā jau tā ir, ka sākotnēji mērķis bija par labu Latvijai, lai būtu labi mums. Tas uzstādījums jau paliek, ja Latvijas interesēm... Un otra lieta: ja sākotnēji bija izveidojusies grupa, kas vadīja ar radikālām diktatoriskām metodēm, aizmirstot demokrātiju... taisni ar kādām Amerikas metodēm arī vadīja. Tādēļ bija grūti iebilst un teikt „nē”, tas bija vienkārši un skaidri saprotams. Pašreiz es saprotu, ka tas ir kluba princips un pakļaut klubu vienai partijai – tas nav nopietni, un šeit klātesošie uz to neparakstīsies. Pārstāv dažādas intereses, mēs varam atbalstīt, būt kopā, līdzi just, bet tā tīri izveidot partijai...

– Mēs varam algot palīgus, tādus kluba menedžerus, kas, teiksim, palīdzētu organizēt tiem, kas pašreiz darbojas par neformālo samaksu, ja jau šādu klubu mēs gribam. Es domāju, ka mēs gribam darboties. Bet te nevajag ne baidīties, ne meklēt dziļi filozofiskas sekas, vai tas Latvijai nāks par labu, nu, protams, ka nāks. Vai katram individuāli mums nāks par labu. Manuprāt, mēs varam iesaistīt jaunus cilvēkus, daudziem no mums jau labākie gadi nāk, mums jau dēli, meitas, mēs varam iesaistīt arī viņus šajā jaunajā darbā un tanī darbā, kas ir vajadzīgs. Nevajag ne to tā ņemt noslēpumā, un mēs tikko sakām – labāk viens savējais nekā divi sveši. Darbību finansēt no kluba iemaksām, no mūsu iemaksām, un tālākā sadarbība, kur tad mūsu mērķis, – lai būtu labi Latvijai, skaidrs, ka tos stiprākos, kas mūsu vidū ir, viņus var pieņemt amatos. Nu, un partija atbalstīs viņus, esam balstījuši, un vajadzēs – balstīsim. Dažam izdodas labāk atbalstīt, dažam sliktāk. Tāpēc jau nevajag, mēs varam vienoties, ka savus biedrus nepakārsim. Savu iespēju robežās darboties. Viņi paši pakārsies.

– Es domāju vienu lietu, ka Ervīns pareizi sacīja, ka faktiski mums iznāca tā, ka mums tie mērķi arvien īsāki, tie līdzekļi garāki… un viņi drīz sāk mainīties vietām. Tas ir... Es vienmēr esmu bijis tiešās ietekmes pretinieks, manuprāt, te ir runa par tiešu iespaidu, par tiešu atkarību kaut kādu, ko te runāja, Parex bankas projektu. Tā ir kļūda. Visefektīvākā ir netiešā vadība, netiešais iespaids. Pirmkārt jau tad viņš ir lielāks, iespaids rodas lielāks, viņš labāk arī nostrādā, mēģinot kaut kādu procesu tieši, viņš īsākā vai garākā laikā vairs nedarbojas. Svarīgāk ir iespaids, un svarīgāka ir vide, kurā darbojas. Nevis tieši materiāls, ar kuru var tieši rīkoties kā ar zobenu, ar kaut ko rokā. Spalvas kāts nav bīstams.

– Kazimir, paklausies, vājuma pazīme ir, kad kāds vispār atļaujas pret mums kaut ko tādu lietot, vot, tā ir vājuma pazīme. Vot, tā ir tā mīkstā ietekme. Un, ja vēl kādu atļausies, tad nozīmē, ka divtik vāja. Nekad agrāk, piecu gadu laikā, sešu gadu laikā neviens neatļāvās tādas lietas pret mums. Es to pārdzīvoju …

– Ja mēs tā nopietni, tā stingri runājam, tad acīmredzot ļoti slikti, nu neteiksim, ka ļoti slikti, slikti strādājusi partija, kuras biedrs es esmu, un slikti ir strādājusi arī grupa, atvainojiet, kungi, vai ne. Bērziņ, tu nesmaidi, tev trāpīsies visvairāk no visiem. Jo, jo, ja runājam par partiju, tad, godīgi runājot, gods un slava, ka dabūja 24 balsis ar tik maziem spēkiem, bet grupas iespējas un grupas ietekme faktiski šeit bija vispār minimāla. Mūsu saietos šeit esošie cilvēki kuluāros ir runājuši, ka viņi no malas uzzina daudz vairāk, un es personīgi informāciju pirms vēlēšanām saņēmu ne tik daudz kā Andris, bet pietiekami daudz, tā kā es visu uzzināju no malas, nevis no mūsu partijas. Ja runājam par partiju, tad acīmredzot konkrēti uzdevumi bija jāformulē, kas bija jādara, ja, un kurus cilvēkus piesaistīt. Jo līdz premjera nominēšanai, ja es runāju par sevi, iespējas bija milzīgas. Un es daudzkārt, Gundar, tev arī piedāvāju to otru, trešo, ceturto cilvēku piesaistīt, runāt ar viņu, bet teici – nevajag, mēs ar visu tiksim galā. Daudzi šie esošie cilvēki gribēja piedalīties ar saviem padomiem. Varbūt tas reizēm bija naivi, varbūt arī manas domas reizēm bija naivas, bet mēs viņas varējām stingri izdiskutēt un nospraust mērķus, vai izdarīt to jeb ne to. To mēs neizdarījām. Tagad pēc vēlēšanām. Nu ja, ir lielākā frakcija, bet mēs esam praktiski bez ietekmes. Visi pārējie norunā, nu ja, mēs esam. Tagad sāksies pa komisijām. Mūs visus mēģinās izķert pa vienam un to jau dara. Kamēr es nebiju paķēris to nejūtīgo, kā es iestājos, es to jūtu ļoti stingri no visām pusēm, no visām partijām, bet, pirmkārt, jādomā par partiju kā tādu ar konkrētiem uzdevumiem. Nu, kaut vai konkrētais uzdevums, kurš arī man ir formulēts, es tiešām esmu izpildītājs, teorijas varat atstāt citiem kolēģiem, kuri tagad savienojās, ja. Tu joprojām neesi komandieris. Par to ir jādomā. Viņš mums ir vajadzīgs vai nav. Neviens vēl šo jautājumu nav cilājis. Pieņemšanas vakarā, pirms nominēšanas, tad, kad bija Nacionālās drošības padomes sēde pilī, iepriekšējā vakarā izdarīt – es nezinu, kurš to var izdarīt. Kungs man teica – es gribētu saņemt konkrētus uzdevumus, tiešām konkrētus, konkrētus pildīt un izteikt kaut kādu grupas aizsardzību. Mēs nezinām ne konkrētus uzdevumus, ne arī jūtam konkrētu grupas aizsardzību... Mēs arī nevaram tā, kā zīgeristi stājās visiem pretī, nedod dievs, ka mēs izšķīdīsim un vēl būs vai ne, bet tad vajadzēs padomāt, kādā veidā. Sastādīt konkrētu programmu, un vajadzētu izdarīt to, to, to... tas būtu viens, runājot par partiju, par mums visiem kopā runājot. Nu, kolēģi, mums ir viens sindroms. Atzīstiet. Ja gribat, saukšu uzvārdos, vismaz no tā laika, kamēr es šeit piedalos. Es esmu vienmēr tā klusītēm, maliņā sēdēt, īpaši varbūt nepiedalīties daudzos jautājumos, mēs esam aizmirsuši to principu palīdzēt viens otram. Gribat – nosaukšu vismaz piecus uzvārdus no šeit klātesošajiem, no kuriem netika nekas prasīts īpašs, likuma ietvaros, elementāra palīdzība. Tā tika noraidīta. Vienkārši noraidīta, un viss. Atzīstiet, ka tā ir bijis. Es runāju ne tikai par sevi, bet mēs vārāmies taču arī savā starpā, vai ne. Tad arī šo jautājumu vajadzētu apskatīties. Nedrīkst tā noraidīt. Vai pateikt – es to nevaru izdarīt, – velk garumā. Vēlreiz saku – es varu nosaukt uzvārdus, bet es to nedarīšu, nav vajadzības. Šeit esošie cilvēki to zina. Tātad šis jautājums arī jāizskata. Un ja mēs gan partijā, gan šeit grupā neatradīsim konkrētus uzdevumus un mērķus, Edmunds jau vispār ar savu vīzdegunību ļoti pareizi visu to pateica, ja viņam šo to noskrāpētu nost, kārtīgs cilvēks iznāktu. Bet principā jāpārdomā gan partijā, gan grupā, savādāk nekas nesanāks. Runājot par Robertu, nu, piedodiet, veči, par Robertu runājot, sekojoši: Andri, nākošajā nedēļā, kad tu vairs nebiji premjers, viņš mums uzkakāja uz galvas pirmajā publikācijā, ka viņam neviens neprasīja. Tu ļoti labi to atceries... Glums cilvēks diemžēl, pie mums vienmēr ir, ko mēs par viņu vairāk runājam? Ko mēs vēl no viņa prasām? Es ar viņu esmu ticies Finanšu ministrijā vairākas reizes, tas ir izspļautais tēvzemietis, bez kaut kādām citām idejām. Es ar viņu esmu runājis tikai par valstiskām idejām, tikai par valstiskām un ne jau par prezidenta pils remontu, ticiet man, lai tas nākošais prezidents remontē to savu pili... (Tev par spirtu vajadzēja runāt...) Nu, acīmredzot, Ivar, nepareizi vai ne. Jeb arī, kad mēs ar Ivaru tikāmies, bija pāris nopietni, svarīgi valstiski jautājumi. Es pat nezinu, kur mēs viņus tālāk varētu virzīt. Grupā apspriest? It kā nav pieņemts, tagad partija nodarbojas ar savām lietām. Tā ka, kungi, mums vajadzētu formulēt uzdevumus un mērķus, un tiešām mazliet stingrāk. Un visatļautību un demokrātiju, tāda varētu būt, bet tikai ar nosacījumu: nu nevar izpildīt – neņem, var izpildīt – ņemiet. Nu tas tā īsumā. Jā, es vēl nepabeidzu vienu lietu. Tomēr ieklausīties dažos padomos. Mūsu datorcilvēki, kuri šeit neatrodas, uzvārdus es nesaukšu, es esmu pieradis visu rakstīt uz papīra, bet jūs jau paši zināt, un šie cilvēki, es nerunāju par vienu, kurš aizbrauca šodien komandējumā, bet ir arī vēl citi nopietni cilvēki, kas mūs atbalsta, kurus grib nomainīt, ar kuriem es esmu ticies un daudz runājis, kuriem bija daudz konstruktīvu priekšlikumu gan par grupu, gan par partiju, un praktiski viņi netika ņemti vērā. Varbūt tagad mēs varētu viņus apkopot! Bez uzvārdiem. Partija ir partija. Mums kaut kā jāskatās. Te ir partija, ja mums ir divas lietas, ja mēs koncentrējamies ap partiju, tad ap partiju... (Bet to var savienot...) Tad pasaki, kādā veidā? Tad Tautas partija pāriet blakus zālē, un, es atvainojos, es tagad bišķiņ vulgarizēju, bet katrā ziņā es domāju, ka to visu var savienot. Vajag savienot. Un to, ka mūs mēģina pašlaik izķert pa vienam, nu ticiet man, nu ticiet man. Par Andri, tas ir viens signāls, un tādi vēl ir par daudziem no jums visiem. Un par mani... Nu par tevi arī pietiekami daudz. Ja nav, tad izdomās, var būt droši, izdomās. Ja viens var izdomāt atentātu, tad otrs var izdomāt nezin ko.

– Man varbūt vieglāk runāt. Kādreiz kļūdas pēc vienas partijas biedri, kaut gan man te cenšas pierakstīt, ka es esmu Šķēles partijas biedrs, un tas ir no tā laika, kad tika radīts zināms mīts par mūsu brālības visu varenību, spēcīgumu. Es tikai gribētu atgādināt, ka šī te sapulcējusies brālība, brālības mērķi kādi bija. Es domāju, ka tos visus var kaut kādā zināmā mērā arī sakārtot un saistīt it kā augstākām interesēm. Kā šodien te izskanēja, tās augstākās intereses arī tika formulētas mūsu tādā nelielā dokumentā. Ko es gribu pateikt. Es daudzkārt piekrītu tam, ko teica Ivars un arī Andris, un varbūt tāds konkrēts priekšlikums, tik tiešām demokrātija nav visatļautība un es ierosinu, pilnīgi piekrītu Grūtupa idejai, ka ir varbūt jānostiprina šīs brālības vadība, ar diktatoriska tipa cilvēku, kāds ir Aizezers, un inteliģento Oļegu. Pirmais ierosinājums. Otrais ir, ko es gribētu akcentēt, varbūt mums būtu vieglāk strādāt varbūtās brālībai un arī partijai, te divi runātāji pirms manis drusku jau kritizēja partiju. Ka partija tomēr būtu izvēlējusies citādu aģitācijas un propagandas ceļu, nekā tas bija. Es domāju, ka būtu daudz vairāk domubiedru, daudz vieglāk būtu bijis strādāt. Treškārt. Es domāju, ka arī varbūtās mums pašiem jādara viss iespējamais, es saprotu, ka to ir grūti pārkāpt, it sevišķi vienam otram brālības biedram, vienam otram partijas biedram, bet tomēr mēs paši tālāk nekurinātu šīs kaislības – tranzīts un ražotāji. Jeb lauksaimniecības pārstrādātāji. katrā gadījumā es varu...

– Pagājušajā nedēļā viņi tikās, mūsu brālības kluba biedri... pateiktu to, kādi mums ir materiāli un kādi cilvēki iet pa šiem draudiem, es domāju, ka viņš saprata, un raidījums svētdienas televīzijā ir tam zināms pierādījums. Es arī negribētu simtprocentīgi piekrist Andrim, tā ir tikai viena no versijām, ko strādā spēku struktūras un pārbauda, bet es domāju, vai šis pats arī nav tas gadījums, kad, zinādami konflikta situāciju, es tā maigi izsakos, šeit darbojas arī, nu, zināmi trešie spēki. Es negribu saistīt to, kā teica tur ģenerālis, kurš arī iekrita, uzreiz tika pieskaitīts citam grupējumam un citai partijai, vai ne, ka kaut kādi no Krievijas pieteikuši daudz mūsu mazajā valstī nelabvēļu, kas cenšas izmantot šo zināmā mērā arī situāciju, ko paši mēs esam radījuši kaut kur, jeb arī attīstījuši tālāk. Es domāju, ka mans viedoklis tāds ir, ka mums tomēr jāturpina šī brālības ideja, un labāk ir pārbaudīti draugi nekā jauni, kaut gan es neizslēdzu, mēs tieši pirms gada šajā pašā zālē runājām par jaunās paaudzes piesaistīšanu, tieši jaunās, kas nāk varbūt no mūsu pašu ģimenēm, toreiz es te arī atbalstīju šo ideju, un es tomēr aicinātu mūs nesteigties ar tādiem pārsteidzīgiem secinājumiem, mūsu pašu darbība to ir pierādījusi, ka it kā nepārbaudītas informācijas dēļ mēs no viena otra grupas biedra jeb brālības biedra diezgan nežēlīgi atsakāmies, pēc tam esam spiesti atzīt savas kļūdas. Un tajā pašā laikā diezgan uzmanīgi mums ir jāizvērtē arī cilvēki, kurus mēs ņemam šajā lokā, ja vēl ņemsim klāt no jauna. Arī ir bijušas kļūdas, par kurām tagad arī mūs vienu otru reizi sāpīgi sit. Bet, ja kas, esmu ar mieru būt par šķīrējtiesnesi, pensijā aizies...

– Katrā gadījumā es gribu pateikt arī to, ka man ir zināmas problēmas. Es esmu pateicīgs mūsu grupas, brālības biedriem, kuri strādā, zināmā mērā arī risina, tajā pašā laikā es varu atklāti pateikt, ja, protams, tā nav spēle, kaut gan es arī neizslēdzu, ka tā ir spēle zināma, arī Latvijas ceļš pagaidām atbalsta premjera personā, ir tādi, kaut gan mēs pārliecinājāmies nedēļu pirms vēlēšanām, pāris dienas, kāda bija situācija, kā mūs mēģināja, kādā veidā un kas no tā sanāca, zināmu kompromisu ar kaut kur, grūti pateikt. Es ceru, ka izturēsim. Vienīgais varu, attiecībās, man negribētos par to runāt, es saprotu Roberta problēmas ar Sončiku, tur ir grūti kaut ko pārmest. Bet tajā pašā laikā, kad mūsu grupai, mūsu brālībai un mūsu partijai cits pieņemams Ministru kabinetā, Andrejs Krastiņš, tad arī Roberts bija viens no tiem, kas strikti iestājās pret Andreju. Jā, tajā naktī tik tiešām izdevās sasist divus ļoti nevēlamus kandidātus, tāpēc arī pašlaik ir tāda situācija.

– Jā, Roberts, man arī personīgi teica, ka viņš ir pret Andreju Krastiņu. Motivācija nebija saprotama.

– Nu motivācija tur – gan ar Latvijas ceļu draudzējas, gan ar Šķēles partiju draudzējas, un arī nepilda partijas striktos uzdevumus. Pirmām kārtām, nav atjaunots ģenerālis, otrām kārtām, nav robežbūvēm noraidīts, un vairāki apsūdzības punkti...

– Kungi, tātad mēs taisām nelielu kopsavilkumu, par šī vakara sarunām. Tātad, kā es jau teicu, mēs patiesībā zināmā mērā esam izanalizējuši savas darbības principus un veidus, neapšaubāmi, te no vairākiem izskanēja šī ideja par divu līniju – par inteliģences un spēku pozīcijas salikšanu starp mums vadībā, ja, tātad es nedzirdēju, ka kāds pret to arī iebilstu, principā acīmredzot klubs to visu akceptē, atbalstīja. Jeb kāds ir pret šādu priekšlikumu?...

– Manuprāt, vajadzētu bez diviem cilvēkiem veidot nedaudz lielāku, un nesavtīgi lielāka autoritāte ir pats Andris... Un es piedāvātu apsvērt arī tādu, ka tiek veidots kaut kāds, teiksim, trīs, četru, piecu cilvēku prezidijs, kur valda absolūti visas grupas ietekme. Un tur nekādā ziņā nevar būt dominante. Es domāju, ka divu cilvēku spēka līnijas ieviešana neatrisinās šīs problēmas. Es esmu pārliecināts. Varbūt trīs, četri, varbūt pieci cilvēki, kam ir absolūta autoritāte pārējo vidū.

– Es gribētu iebilst attiecībā pret šo formulējumu. es domāju, ka tas nav jālasa kā diktāts, un ģenerators, kas ģenerēs tās idejas, pārējie visi kā izpildītāji, ja. Acīmredzot tas tā nebija domāts, kad runa ir vairāk par spēku sadalīšanu un pārdalīšanu. Nevar uzticēt, teiksim, šīs ģenerāllīnijas ģenerēšanu diviem cilvēkiem. tas absolūti nesaskan ar... Es šaubos, vai visi tam piekritīs. Šim viedoklim patiesībā ir jāizkristalizējas, jāģenerē gandrīz vai katram, jo katrs no mums spējīgs to darīt. Pamatideja, protams, ir, un šī problēma, kur kam tuvāka, viņa ir apspriežama un izdiskutējama, un mēs jau tiekamies ne tikai divreiz gadā, bet mēs tiekamies arī biežāk, ja. Līdz ar to tā tikšanās, kas mums notiek katru nedēļu, varētu sastāvēt no divām daļām. Pirmā daļa ir šī te problēmas analīze, kāda radusies, un pēc tam risinājuma meklējums, un tad mēs arī atrodam attiecīgos cilvēkus, kas to var darīt. Un otrā daļa varētu būt tas, šis te savstarpējais, individuālais postenis, kas, kur risina tās problēmas, kur pārējiem nav jāiejaucas. Tāpēc arī veidot kaut kādu pastāvīgu prezidiju, vienkārši smagnēja struktūra būs, kas nedarbojas. Katram konkrētam jautājumam jābūt individuālam risinājumam. Ko es vēl varētu teikt. Tad, kad veidojās, sākumā bija savādāka situācija... Šodien faktiski visas struktūras ir kaut kādi savā veidā organizētas. Laiks ir nedaudz mainījies, vai tās ir partijas, vai tās ir, teiksim, kā, Robertam. Tas tomēr ir tas grupējums, kas kaut kādā veidā ir formalizēts. Vai tas ir kaut kāds cits – Ventspils – Parex, vai kaut kāds finansu. Visas struktūras ir organizētas ar kaut kādu skaidru virzību. Šinī laukumā, ja mēs nopietni gribam dominēt vai vispār ietekmi, mums ir jāpieņem savādāka spēle. No dambretes pāriet uz šahu, vai vēl kaut kādā veidā. Un, ja grib ietekmēt, tad tas ir, es gribētu , ka ir autoritatīva vadība, un tas tiek apspriests, un gatavs to ievērot. Mums ir katram savs. Es šobrīd esmu partijā, protams, partija ir šī te galvenā. Un līdz ar to es nevaru šeit, man šīs intereses dominē. Ja kāds būtu augstāk definēts – bruņoto spēku, prezidentu, valdība vāja, teiksim, vai vēl kaut kas, sadarbība ar kaut ko, kur mēs formulējamies, ļoti labprāt gribētos dalīties. Tur vajadzētu būt tā, kā ģimenē. Lēmumu pieņemt pēc klasiskās teorijas vairāk kā desmit cilvēku nevar. Tā ir diskusija. Ja mēs gribam lēmumus, tam ir jābūt sagatavotam.

– Mums jāformulē. Saikne ar citām partijām, ietekmes sfēras palielināšana citās partijās. Ietekmes sfēras palielināšana valdības aparātā, mums ir jābūt tur iekšā. Laukos... tas ir uzdevums, ja man ko vajag nokārtot, pensijas, es zvanu tam vienam vīram, un gatavs, ja.

– Man nav iebildumu darboties, ja mēs varam formulēt konkrēti. Un pareizi jau Gundars teica, mums jārēķinās ar tiem finansiālajiem grupējumiem, kas ir. Un diemžēl tad, kad no mums baidījās, nu, tad bija drusciņ cita struktūra. Tad bija... un tāpēc mūs neaiztika, vai tad bija Blonskis ar... un tie arī saprata, ko var un ko nevar. Tagad tas viss ir pāraudzis daudz citādā kvalitātē. Jā, diemžēl, kur valda nauda. Ekselence nopērk informāciju, informatorus un balsošanu. Diemžēl tie ir latvieši, ar prievītēm, kas ceļ roku un balso pilnīgi šķērsām. Nu, un es domāju, ka tā izolācija – apkārt viss ir slikts, tikai viena Latvija laba.

– Patiesībā piegājām pie tās tēmas, par kuru jārunā...

– Nauda un vara, liels pārbaudījums...

– Man ir priekšlikums, lai ir Gunārs Klindžāns, lai ir Ivars Strautiņš, ja, rīcības cilvēki, nopietni. Šie visi ir organizatori, tiešām es runāju to, ko domāju. Tie, kas ir rīcības cilvēki, labi organizatori, ja, varēs piefilozofēt, varēs, un Šķēle. Lai ir, lai nāk, kad mums vajag kaut ko izbīdīt, pateikt – tas neder. Nu, vienam jābūt. Nevar visi apkārt staigāt. Andrim jāuzņemas atbildība. Tāpat var būt visādi deputātu pieprasījumi ministriem, ja, tas ir opozīcijas darbs ... Mēs piemēram...

– Deputāts izgājis visas cenu likmes, drusku pieaugums. tas ir atšķirībā no tā, par ko balso. Kas jāmaksā, jāmaksā. Nu tad piekrīt šiem cilvēkiem? Es vēlreiz nosaucu – Gunārs Klindžāns, Ivars Strautiņš, Juris Aizezers, Andris Šķēle.

– Un dodam viņiem trīs mēnešus laika, lai sevi pierāda par karavīriem. (..)