Referendumi, karš Gruzijā, gaidāmā tiesa Aivaram Lembergam – tie ir tikai daži notikumi un jautājumi, kas Latvijas sabiedrību sašķēluši pretējās nometnēs. Aivara Borovkova viedoklim kādā jautājumā, protams, var nepiekrist, bet melnbalto viedokļu pasaulē citāds skatījums ir vismaz uzmanības vērts, tādēļ mūsu žurnāls piedāvā ieskatīties atšķirīgā redzējumā.

Kā vērtējat referendumus par Satversmes un pensiju likuma grozījumiem?

Es tos vērtēju ļoti vienkārši – tā ir manipulatīva varas spēle. Šo referendumu nelaime ir tā, ka, pirmkārt, referendums tika sadalīts divās daļās vai divos referendumos. Otrkārt, abi notiek laikā, kad cilvēki ir atvaļinājumos un ar politiku prātus gribētu nodarbināt vismazāk. Trešā lieta, kas, manuprāt, ļoti traucē, – ir politiskā piegarša. Ļoti zemiski, ka politiskās interesēs tiek izmantota lielas sabiedrības daļas neapmierinātība ar notiekošo. Un vislielākā nelaime ir tā, ka referendumi neatbild uz jautājumu – kas un kā notiks tālāk? Kāds ir mērķis? Mērķa nav, jo savā būtībā opozīcijas radītais uzstādījums Satversmes grozījumu referendumam neatbild uz jautājumu, kas notiks tālāk. Otrais referendums ir tikai papildinājums pirmajam, tas ir kā pastiprinošais fons cilvēku neapmierinātībai. Satversmes grozījumu referendumam būtu bijusi jēga, ja grozījumi būtu papildināti ar vienu teikumu – ja sabiedrība pieprasa Saeimas atlaišanu un tā notiek, neviens no simts esošajiem deputātiem nedrīkst piedalīties nākamajās vēlēšanās. Tad referenduma uzstādījums ir pamatots un tam ir jēga. Pretējā gadījumā tā ir zemiska manipulācija ar sabiedrību, ar tās noskaņojumu. Ja referendums būtu devis iespēju pateikt: Viss! Jūs visi esat brīvi! Mēs jums neticam! – tad jēga būtu pavisam cita.

Vai nepiekrītat tam, ka balsojums jebkurā gadījumā liks politiķiem uzmanīties – pat ja referendums nebūs noticis?

Tā ir tāda emocionāla pašapmierināšanās. Sabiedrības atmiņa ir ļoti īsa, un, kad nākamajā reizē ir jāiet pie vēlēšanu urnām, tā ir aizmirsusi iepriekšējos solījumus par to, ka nekrāps, nezags un neapmānīs. Ja Satversmē būtu iestrādāts manis minētais princips, šāda spēlēšanās nenotiktu, bet būtu stingri brīdinošs instruments, kā neveiksminiekus, nejēgas vai citādi sabiedrības uzticību zaudējušus cilvēkus vismaz uz četriem gadiem atbīdīt no varas elites. Ja būtu tāda atbildības pakāpe, tā izslēgtu iespēju manipulēt ar sabiedrību kaut vai sporta pēc. Tagad sportiski "mačojas" visi. Opozīcija to izmanto, jo saprot – ja padzīs tos, kas ir pie varas, viņiem automātiski ir bingo, viņi tiks atpakaļ Saeimā un krietni vien lielākā skaitā. Lai Satversmes grozījumi nekļūtu par manipulācijas instrumentu, tajos vajadzētu tikai šo vienu, manis minēto teikumu.

Vai, jūsuprāt, Satversmē ir jāmaina prezidenta pilnvaras šajā jautājumā?

Jebkurām likuma izmaiņām ir jābūt ļoti harmonizētām, lai nebūtu likuma normu pretrunas un kolīzijas. Patiesībā par šo jautājumu nav vērts runāt, jo tas ir juridiskās tehnikas jautājums. Svarīgs ir princips – ja uz kaut ko aicini, ir jāsaprot, uz kurieni un kāpēc, un kāda ir atbildība.

Tomēr, runājot par juridiskās tehnikas jautājumiem, vai Latvijā ir pietiekami daudz zinošu konstitucionālo tiesību speciālistu, lai izdarītu grozījumus Satversmē gana profesionāli un tā nezaudētu savu iekšējo harmoniju un nekļūtu pretrunīga? Saeima, šķiet, tagad meklēs un meklēs speciālistus, domās, vai tādi ir, bet laiks iet.

Ja grib, šo darbu var paveikt godprātīgi un profesionāli, jo Latvijā ir speciālisti šajos jautājumos. Ir vajadzīga precīzi noformulēta griba. Jurists ir kā skroderis – ja vajag, viņš var uzšūt arī žaketi ar trīs piedurknēm, ar četrām vai ar vienu, tikai vajag to pateikt skaidri un gaiši. Šobrīd šī griba nav noformulēta. Protams, ka tāds radikāls priekšlikums, kuru pateicu, netiks pieņemts un noformulēts, jo visi taču saprot, ka būs pirmie, kas dabūs pa nagiem. Bet tas deformē gribu, un jebkuras izmaiņas likumos veidojas ar zemtekstu: vai tikai tas nesašaurina manas tiesības, neuzliks papildu atbildību, un vai tikai tas mani kaut kādā veidā neierobežo, bet sabiedriskais labums vienmēr paliek otrā plānā. Tādēļ grozījumi Satversmē pat nav profesionālās, bet politiskās gribas jautājums. Visu ir iespējams uzrakstīt profesionāli nevainojami, bet ir jābūt ļoti precīzi noformulētam pasūtījumam.

Kā nonākt līdz konkrētai un skaidri paustai politiskai gribai?

Ja Satversmē tiktu iestrādāta norma, ka, tautai balsojot par Saeimas atlaišanu, paldies tiktu pateikts visam simtam, tad referendumam būtu kvorums, jo cilvēki prastu to novērtēt. Cilvēki darbojas ar tiem instrumentiem, kas viņiem ir iedoti. Sabiedrībai ir labā griba, un, pat neesot speciālistiem konstitucionālo tiesību un jebkuru citu tiesību jautājumos, sabiedrībai ir ļoti laba tiesiskuma izjūta. To pierādīja Atmodas laika notikumi, kad sabiedrība turējās likuma rāmjos un deva ļoti precīzus norādījumus par to, ko grib iegūt neatkarības procesā. Viss notika. Bet toreiz bija vienota politiskā griba, taču šobrīd sabiedrība ir sarīdīta savā starpā un sakašķējusies. Tā teikt, daudziem vēl ir duncis mugurā, kas briesmīgi visu laiku duras acīs.

Vai visu to jautājumu risināšanai, kas saistās ar Lembergu, arī ir vajadzīga politiskā griba? Kā vērtējat esošo situāciju, jo arī šajā jautājumā ir izveidojušās vismaz divas pretējo uzskatu nometnes?

Lembergs sabiedrībā ir kļuvis par tādu kā lakmusa papīru, un man ir bail uz šo jautājumu atbildēt.

Kāpēc jūs baidāties?

Man ir bail nodarīt pāri vienam no retajiem analītiskajiem žurnāliem, kāds ir jūsējais. Tajā brīdī, kad es pateikšu kādu labu vārdu par Lembergu un jūs to tā arī uzrakstīsiet, žurnāls automātiski saņems zīmogu, ka Lembergs gan jūs, gan mani ir nopircis, jo, pēc sabiedrības domām, izrādās, ir tikai polāri viedokļi, pa vidu vai "nenopirkta" viedokļa nevar būt. Šajā jautājumā vari būt vai nu labs, vai nu slikts – no kuras puses nu katrs skatās. Tādēļ man ir tādas bažas, un patiesībā jūs bijāt ārkārtīgi neapdomīga, uzdodot man šo jautājumu (smejas).

Ja jau mēs vienalga kādas sabiedrības daļas acīs būsim nopirktie, tad vairs nav ko zaudēt, tādēļ, lūdzu, tomēr pasakiet, kāds ir jūsu viedoklis?

Ja runājam bez ironijas, tad, jūtot valsts politisko klimatu, es atļaušos pateikt – paldies Dievam, tiesu sistēma nav politizējusies. Tādēļ es ceru, ka tiesa visu precīzi saliks pa plauktiņiem. Diemžēl man tādas pārliecības nav par Latvijas represīvajām iestādēm, kurās tādā vai citādā veidā dominē politiskas simpātijas.

Varbūt tiesu sistēma nav politizējusies, bet izskatās, ka tā ļoti mīl naudu...

Man nav pamata to apgalvot. Ja tiesu sistēmā vājais posms ir administratīvās tiesas, tad krimināllietu izskatīšanā, cik man zināms, vēl joprojām ārkārtīgi rūpīgi pārbauda pierādījumus. Tiesa gan, izskan signāli, ka modernās jurisprudences vārdā parādās tendence no šiem principiem atkāpties. Advokāts Vaznis jūsu žurnālā par to ir nopietni runājis, un vistrakākais ir tas, ka cilvēks ar tādu dzīves pieredzi un autoritāti uzrunā sabiedrību par tik ļoti nopietnu tēmu, bet atbildes nav, viņa balss izskan tukšumā. Tas ir nepieņemami. Ja tiek runāts par to, ka rupji tiek pārkāptas procesuālās, cilvēktiesību un vēl citas konstitucionāli nostiprinātas normas, tad uz to ir jāreaģē: būtu jāseko pārbaudēm un jābūt ļoti precīzai atbildei – šādi pārkāpumi ir vai nav!

Vai jautājums par Lembergu nav skatāms no citas puses? Nav taču iespējams, ka viņš darbojās viens – ja izvirzītās apsūdzības apstiprināsies, skaidrs, ka viņam bija daudz līdzzinātāju un sadarbības partneru, viņš nevarēja darboties vakuumā un pārkāpt likumu dziļā vientulībā.

Es tam varu tikai piekrist. Esmu viens no deviņdesmito gadu biznesa un sabiedriskās dzīves aktīviem līdzdalībniekiem, esmu aculiecinieks šiem gadiem biznesā. Tādēļ labāk neizteikšos, jo tas ir laiks ar savām augšanas grūtībām, ar savām īpatnībām. Manuprāt, Lemberga lieta ar dziļu novēlošanos aizpilda kaut kādas darbības, kaut kādus virzienus. Mums ir viens notiesāts pučists, mums ir viens notiesāts reketieris, viens baņķieris un tagad grib notiesāt vienu cilvēku, ko ir apzīmējuši par oligarhu. Tas liecina par ļoti sliktu darba kvalitāti.

Ja mēs gribētu tiesāt visus, kas saistībā ar biznesu ir pārkāpuši likumus, vai, jūsuprāt, esam gatavi pieņemt to, ka tad runa būtu par simtiem cilvēku, kuru vidū noteikti ir arī sabiedrībā zināmi un pat mīlēti cilvēki ar pietiekami augstu sabiedrisko stāvokli?

Varu tikai piekrist, ka tad būtu simtiem tādu cilvēku, un to būtu grūti pieņemt, ar to būtu grūti samierināties. Sabiedrība prasa teātri vai realitātes šovus, bet nav gatava tam. Tāpat kā Latvijas sabiedrība noteikti nebija gatava uzzināt patiesos čekas atbalstītājus, ziņotājus un tos, kuri bija sarakstos. Ja tas būtu tapis zināms, domāju, ka Atmoda būtu noplakusi, iestātos milzīga nacionālā depresija. Tas, ka cilvēki prata sakopot savu garīgo spēku, atrada vienu kopīgu vektoru, izrāvās, neraugoties uz to, kurš ir komunists, kurš – partizāns, krievs vai latvietis, ļāva sasniegt politisko mērķi. Tā ir kā peldēšana prom no slīkstoša kuģa – tu esi nokļuvis krastā, un vairs nav jēgas šķirot, kuram vajadzēja peldēt pa priekšu, kuram vajadzēja peldēt kraulā, bet kuram brasā. Svarīgi ir tas, ka visi ir izglābušies, un nav svarīgi, kādā kajītē uz kuģa katrs ir braucis.

Gribat teikt, ka vajag novilkt robežu, no kuras vairs neskatās atpakaļ, bet iet uz priekšu?

Ir jānovelk strīpa, jo ārkārtīgi daudzas lietas ir deformētas, ieskaitot to, ka soda mērķis ir deformēts, tas ir pazaudējis savu preventīvo raksturu. Sods ir kļuvis par vienu no pie varas esošās grupas ieriebšanas instrumentu otrai grupai, arī par atriebības ieroci. Tas ir absurds no jebkura viedokļa. Mēs kārtējo reizi, izmantojot to, ka Temīdai acis ir aizsietas, iesperam tai rupji ar kāju pa vēderu.

Vai jūs redzat izeju no šīs situācijas? Varbūt to var labot tikai laiks?

To var labot laiks. Mēs visi esam saistīti vienā laikā un vietā, un sabiedrība ir ļoti atkarīga no līderiem. Es nezinu, kad tas mums būs, bet šobrīd Latvijai nav politiska līdera. Lai kā arī būtu, Valdis Zatlers pēc referenduma atšķirībā no Vairas Vīķes-Freibergas pateica paldies visai sabiedrībai. Prezidente pēc referenduma par Eiropas Savienību pateica paldies tikai tiem, kas atbalstīja valdošās elites un viņas viedokli.

Vai jūs joprojām esat eiroskeptiķis?

Es esmu eiroreālists. Daudz kas no tā, ko no sistēmanalīzes viedokļa prognozējām, ir izrādījies vēl sliktāks, nekā spējām iedomāties.

Vai nu jau gandrīz mūžīgais jautājums nav par to, cik lielā mērā mēs paši esam padarījuši šīs lietas vēl sliktākas?

Lai atbildētu, jāpakāpjas soļus piecdesmit atpakaļ. Vispirms es gribētu dzirdēt, kāda ir starpība starp vienu plāna saimniecību un otru plāna saimniecību. Tā dēvētais brīvais tirgus nav bijis brīvs ne vienu mirkli, varbūt tikai plānošanas mērogi citi. Ir apzīmējumi, ko pieliek dažādām lietām. Ir karavīrs – okupants, un ir karavīrs – miera nesējs, lai gan ķiveres vienādas un arī rīcība vienāda. Acīmredzot svarīgi, kā to nosauc. Tas ir jautājums par to, kurā pusē tu esi – pie savējiem vai pie svešiem – un kuri ir savējie. Padomju Savienībā, piemēram, bija tā, ka pie mums bija varonīgi izlūki, bet pie viņiem – ļaunie spiegi. Nekas jau nav mainījies. Tādēļ tas, ko varu teikt – cilvēkiem jābūt harmonijā pašiem ar sevi, un harmoniskā un veselīgā sabiedrībā politiski ekscesi veidojas mazāk. Tomēr tuvākā pārskatāmā nākotnē nav pamata cerēt, ka tas tā notiks, jo garīgajām vērtībām ir aizvien mazāka nozīme, tās ir sliktas un traucē. Turklāt valstiskā retorika, kas iespiežas aizvien dziļāk, tiek demonstrēta tikai no spēka pozīcijām.

Kādreiz, piemēram, Dziesmu svētki bija tikai Dziesmu svētki, tagad pat tajos ļoti lielu lomu spēlē apsargi. Daugavas stadionā pie vārtiem apsargi arī lietainā laikā atņem cilvēkiem lietussargus, bet iekšpusē varēja nopirkt jaunus. Neargumentētās bailēs, ka tautiskā deja var saturēt kādus svarīgus militārus musturus, pasākumos nelaida cilvēkus ar fotoaparātiem. Galvenais, ka cilvēkiem atgādina (un arī šādos tautas garīgos svētkos): te ir noteikta kārtība, mūsu kārtība, un nevienam nebūs atslābināties! Cilvēkiem visu laiku liek just dūres klātbūtni.

Ļoti lielu lomu tajā visā spēlē masu mediji. Spilgts piemērs nupat bija autoavārija Skanstes ielā, kur bija vairāki bojāgājušie un kur ugunsdzēsības un avārijas dienestam nācās nodarboties ne tikai ar glābšanas darbiem, bet arī bojāgājušos apklāt ar segām, lai žurnālisti neapgānītu mirušos. Ir laikmets, kad notiek informācijas pārdošana, un masu mediji ir viens no nežēlīgākajiem tirgiem, kurā morāles nav vispār.

Tomēr masu mediju uzdevums ir informēt sabiedrību par to, kas notiek.

Tas sen vairs nav tā. Mediji jau sen no informācijas sniedzējiem ir pārvērtušies par notikumu veidotājiem. Var jau gausties par to, ka katru gadu bojā iet daudzi žurnālisti, bet gribu vaicāt, kas viņiem bieži vien tajās vietās bija meklējams, jo ne jau vienmēr mērķis ir sabiedrības informēšana. Tiek jauktas dažādas lietas, un brīžiem tā ir veģetēšana uz citu nelaimes. Mēs bijām Pukhetas salā, kad to piemeklēja cunami. Kad parādījās CNN un BBC helikopteri, kas lidinājās, meklējot kādu līķi, ko nofilmēt, nevis kādam sniegt palīdzību, vienīgā doma bija – īsti maitu putni. Vai arī toreiz pēc dzelzceļa avārijas Rīgā, kad glābēji stundām ilgi pūlējās atbrīvot dzelžos iespiesto cilvēku – TV kamera nepārtraukti filmēja, rādot, kā cilvēks mokās. Daudzus notikumus masu mediji pārvērš par realitātes šovu. Vecāki, audzinot bērnus, māca, kas ir slikts un kas ir labs. Lūrēšana pa atslēgas caurumu ir zemiska un nepiedienīga. Bet cilvēkiem to gribas, un šobrīd šī palūrēšana tiek ļoti kultivēta kā labi pārdodama prece.

Vieni un tie paši Gruzijā nofilmētie kadri pilnīgi pretēji tiek komentēti Krievijas un citu valstu raidījumos. Vieni stāsta, ka Krievijas armija traucē nogādāt humāno palīdzību bēgļiem, bet otri sašutuši skaidro, ka palīdzība pazūd, jo Gruzijas valdība to neprot vai negrib nogādāt cilvēkiem.

Jā, tieši tā tas tiek rādīts, bet karš Gruzijā, manuprāt, ļoti labi iekļaujas tajās pašās shēmās, par kurām mēs runājām saistībā ar Latviju. Ir labie un sliktie, ir savējie un svešie, un ir tie, kas drīkst, un tie, kas nedrīkst. Šī formula darbojas nevainojami. Ir unikāla situācija, kurā informatīvo bloku veido Krievijas puse, un ir informatīvais bloks, kuru veido, teiksim, amerikāņu puse, bet ir tādi, kuri nokļuvuši pa vidu un kurus ir interesanti paklausīties. Ir tāds TV kanāls RTVi, kurā var dzirdēt visneglaimojošākās lietas gan par vienu, gan par otru pusi. Tas tikai apliecina to, ka patiesība ir tālu un notiekošā patiesās detaļas Latvijā nezina neviens. Te parādās arī mūsdienu pasaules trakums un netaisnība, ka ir svarīgākas un mazāk svarīgas tautas. Parādās dubultā morāle – tas, ko dara krievi Čečenijā, ir slikti, bet tas, ko dara gruzīni Dienvidosetijā, ir ja ne gluži labi, jo gruzīni nosacīti pieder savējiem, bet to var izlikties neredzam. Manuprāt, labie nav ne vieni, ne otri.

Mūsdienu karš ir biznesa projekts un sastāv no trijām fāzēm. Pirmā fāze ir kara gatavošana, kur pelna visi, kam nav slinkums. Otrā – ir reālā karadarbība, kur atkal ir milzīga peļņa, un trešā fāze ir palīdzības sniegšana. Turklāt masu medijus, tāpat kā militāro kompleksu, var pieskaitīt tiem, kas pelna visās trijās kara fāzēs. Taisnība un patiesība droši vien ir kaut kur pa vidu. Es un mani domubiedri uzskatām, ka Latvijas valsts politiskā griba tik ļoti aktīvi bija jāvirza nevis vienas puses nosodīšanai, bet tam, lai abas puses izbeigtu civiliedzīvotāju asins izliešanu.

Latvija uzsvēra to, ka pats galvenais ir pārtraukt karadarbību un sēsties pie sarunu galda, jo tikai tā var kaut ko risināt.

Jā, sarunas ar artilērijas palīdzību. Jau sen esmu teicis, ka pēc Berlīnes mūra krišanas netika izdarītas divas lietas, kas pasauli ļoti deformēja: komunisms netika pielīdzināts nacismam, un netika izformēta tāda starptautiska organizācijā kā NATO, kurai nemitīgi ir jāizdomā ienaidnieks.

Vai NATO, jūsuprāt, ir viena no pasaules ļaunuma saknēm?

NATO ir liela pasaules militārā kompleksa ļoti būtiska sastāvdaļa, liels un varens biznesa projekts, kas, protams, ir ieinteresēts, lai militārā produkcija tiktu ražota, lai tai būtu stabils noiets, lai militāra agresija vai tās draudi nemazinātos.

Šobrīd arī labi redzams, ka ne ANO, ne ANO Drošības padome nav spējīga neko izdarīt, un tur situācija būtu radikāli maināma. ANO šobrīd ir absolūti bezzobaina amēba, kas atrodas Amerikas teritorijā un Amerikas ietekmē.

ANO Drošības padomē Krievijai ir veto tiesības, ko tā arī izmanto.

ANO ir vajadzīgas radikālas pārmaiņas. Kaut kādā brīdī būtu jānovelk robeža, un šai organizācijai kaut kādas lietas tomēr būtu jāpastiprina. Varbūt tomēr mazās valstis varētu panākt, ka ir lielāka to ietekme, ka tiek panāktas jaunas, daudz lielākas prasības pret valstu politiskajiem līderiem, un tad varētu cerēt, ka kaut kādas lietas, kas uzliktas uz papīra, tiek ievērotas. Proti, jāpaplašina savas veto tiesības, jo lietas, ja tās ir uzliktas uz papīra, ir jāievēro. ANO uzstādījums varētu būt, ka jebkuras valsts vadītāji, kuras teritorijā valdošā elite sarunājas ar saviem iedzīvotājiem ar ieroču palīdzību, nokļūst politiskā izolācijā. Un varbūt vārda vistiešākajā nozīmē – stāv ANO un visu priekšā, pierāda un taisnojas, kāpēc viņi ir pieļāvuši pret cilvēkiem militāru darbību, vienalga, kā viņi šos cilvēkus paši dēvē – par separātistiem, teroristiem, miera uzturētājiem vai kā citādi. Tas ir absurds, ka valsts pati savā teritorijā veic karu. Lai gan saprotu, ka tas ir naivi, jo skaidrs, ka gadījumā, ja visi pēkšņi kļūtu labi un mieru mīloši... Tas nevar notikt pēc definīcijas, jo bizness apstāties nevar.

Tas atļautu sarunāties ar ieroču palīdzību ar citām valstīm citās teritorijās... Krievija taču aizstāv savus pilsoņus svešas valsts teritorijā.

Ja ANO spēj būt neiecietīga pret politiskajiem līderiem, kas izmanto militāru spēku pret iedzīvotājiem, ja masu mediji kļūst par cilvēku dzīvības sargātājiem, nevis veģetē uz viņu asinīm, tad varētu runāt par šādu situāciju risinājumu. Pašlaik uzstādījumi ir pilnīgi ačgārni – Pulicera prēmiju saņem tas, kurš veiksmīgāk nobildējis to, kā cilvēks zaudē dzīvību.

Kā ir iespējams boikotēt tādas valsts prezidentu, kura apgādā pusi Eiropas ar energoresursiem?

Ja par tādu uzstādījumu var vienoties un var to pieņemt, tad tas ir iespējams. Saprotu, ka tā ir utopija, bet sabiedrisko domu varbūt var uz to virzīt. Šobrīd sabiedriskā doma ir tā pusē, kurš ir stiprāks. Domāju, ka ir pienācis laiks atbildībai. Civiltiesiskajās valstu attiecībās jau nekas nemainītos, jo dažādu līgumu piegāžu nosacījumi jau ir ļoti stingri, bet no valstu pirmajām personām varētu prasīt tiešu atbildību .

Krievijā ekonomika ir ļoti politizēta, un politiskā vara jebkurā mirklī var vienpusēji pārtraukt jebkuru līgumu un ignorēt jebkādus savus pienākumus.

Viss var būt. Bet tikai tāpēc, ka kaut kas var būt, nevajadzētu apstāties darīt ko labu. Ir jāatceras, ka mūsdienu pasaulē ir divi agresori. Amerikāņi Irākā parādīja, ka viņi dara, ko grib, un ievēro tikai tos likumus un tās saistības, kuras grib ievērot. Krievija dara to pašu, un viņi ir viens otra cienīgi. Un vajadzētu atcerēties arī to, ka Latvija joprojām juridiski ir karastāvoklī ar islāma valsti. Un vēl ir kāda lieta, kas jāsaprot – pēc Otrā pasaules kara PSRS (tagad Krievija kā tiesiska pēctece) un Amerika nemitīgi ir karojušas vai demonstrējušas spēku svešā teritorijā. Koreja, Palestīna, Kuba, Suecas krīze, Vjetnama, Kongo, Angola, Afganistāna, Kuveita, Dienvidslāvija, Čečenija, Irāka... Gruzija. Visu nemaz nevar nosaukt un atcerēties. Ko mums dod tas, ka esam NATO? Tas nozīmē, ka ir garantēts placdarms, kurā veikt kaujas darbības. Šeit var karot uz mūsu rēķina, un tas arī viss, un pēc tam solīt nebeidzamu humānu palīdzību. Miera ideja diemžēl pasaulē nav populāra, bet cilvēki, kuri pauž miera idejas – tiek uzskatīti par dīvaiņiem. Sabiedrības pieprasījums pēc miera ir pārāk vājš.