Tomēr atļaujiet vēl pakavēties pie tēmas par pretošanos pašreiz pie varas esošajiem, jo: ja sabiedriskajā dzīvē nebūs zināms spiediens par nepieciešamību sūtīt kungus “mājās”, Zatleram roka līdz 31.martam var nodrebēt (skat. Latvijas Bankas vadītāja šodienas pamācības par Saeimas atlaišanas nelietderību), gan jau atradīs attaisnojumus viedokļa maiņai, un beigu beigās mēs paliksim ar tiem pašiem “priekšniekiem”. Tādēļ nevardarbīgas pretošanās ideja ir jāuztur.

Tātad situācija ir vienkārša. Mēs, nodokļu maksātāji, esam nolīguši savam uzņēmumam – valstij – menedžerus. Menedžeri strādā draņķīgi, bet prom no sava kabineta arī negrib iet. Kādi varianti? Pirmais: vienkārši izmest, lietojot fizisku spēku. Šo variantu labi zināmu iemeslu dēļ neapskatām. Otrais: radām viņiem nepanesamu atrašanos kabinetā. Trešais: vienkārši ignorējam viņus un risinām uzņēmuma lietas paši. Pakavēšos pie otrā varianta.

Pirmais. Latvijas Krimināllikuma 89.pants par kaitniecību saka, ka ar sodu 5 – 12 gadi, konfiscējot mantu, sodāma „darbība vai bezdarbība, kas vērsta uz finanšu sistēmas, rūpniecības, transporta, lauksaimniecības, tirdzniecības vai citu tautsaimniecības nozaru, kā arī iestāžu vai organizāciju darbības graušanu nolūkā kaitēt Latvijas Republikai”. Vēršos pie juridiski kompetentiem ļaudīm ar lūgumu palīdzēt atrast veidu, kādā kriminālprocesi pēc šā panta tiek sākti pret personīgi visiem valdošās kliķes locekļiem. Saprotu, ka pierādīt, ka nu jau mēnešiem ilgā kaitniecība pret Latvijas ekonomiku ir apzināta, būs grūti, un tomēr mēģināt vajadzētu. Būs ļoti interesanti dzirdēt prokuratūras argumentus, kāpēc īstenotā politika Latvijā nav graujoša.

Otrais, un te pāreju uz citu literāru izteiksmi, lai pats neiedzīvotos juridiskās nepatikšanās. Iedomāsimies situāciju, ka Latvijas uzņēmēji masveidā rakstiski informē Valsts ieņēmumu dienestu par nespēju veikt nodokļu maksājumus. Šīs visnotaļ nosodāmās uzņēmēju rīcības rezultātā – jo kā gan var neticēt valdībai un apgalvot, ka bizness „stājas”! – var gadīties, ka izveidojas situācija, ka valdošajiem ir jāskaidrojas Valūtas fondam un Eiropai, kā Latvija atdos kredītus, ja Latvijas uzņēmēji ir tādā izmisumā un ķeras pie tik radikālām metodēm. Domāju, lai kādi apsvērumi vadītu aizdevējus, tik ļoti riskēt viņi negribēs un izdarīs uz valdošajiem spiedienu. Te, protams, svarīgi būtu panākt tādu iesniegumu/nemaksāšanas apjomu, lai VID nevarētu vērsties ar represijām pret atsevišķiem drosmīgajiem. Tādēļ tiem sliktajiem cilvēkiem, kuri negrib palīdzēt valdībai, vajadzētu dalīties domās, kā šo kampaņu koordinēt.

Šajā kontekstā sabiedrībai, piemēram, ar nevalstisko organizāciju starpniecību, vajadzētu intensīvi vērsties pie tām valstīm (piketi pie attiecīgajām vēstniecībām un pārstāvniecībām, piemēram), kuras gatavojas aizdot naudu. Ir jāmēģina šiem aizdevējiem paskaidrot, ka viņi faktiski stutē sabiedrības neatbalstītu režīmu, ka – gribēti vai negribēti – ir izveidojusies situācija, ka ar viņu piesolīto naudu mūsējie labieši piesedzas, izmanto kā indulgenci.

Man, protams, var iebilst, ka tik radikāla rīcība nav nepieciešama, jo prezidents šo Saeimu pēc diviem mēnešiem tomēr atlaidīs. Nu nekas – lai kalpo kā mācība nākamajiem, ka nevar nesodīti ņirgāties par cilvēkiem.

P.S. Tie nav “malā stāvošā padomi” – es tiešām no savas puses cenšos saprast, kas varētu nākt pašreizējo vietā, kā varētu izveidot saprātīgāku valdošo komandu. Gaidu priekšlikumus un ieteikumus, kam uzticēties, ko atbalstīt.