Patiesības mirklis (98)

Krievu, jeb Baltijas slāvu klātbūtne mūsu zemēs ir mērāma vairāk kā 1000 gadus. Ar tiem visus šos gadus ir rēķinājušās Baltijas jūras lielvalstis: Svētās Romas Impērijas Vācu zemes, Polija, Dānija un Zviedrija. Arī kristīgā ticība šeit pastāvēja pirms bīskapa Alberta un Meinarda.

Atrodoties vācu jūgā, līdz 18. gadsimta beigām latviešu senči pēc statusa tika pielīdzināti lopiem un darba instrumentiem zviedru un vācu zemes īpašniekiem. Kad Katrīna II caur savu ģenerālgubernatoru piedāvāja vietējam landtāgam atvieglot zemnieku dzīvi, izmainot likumus, tad krievi saņēma vienbalsīgu baronu atteikumu. Tā kopš Pētera I laikiem Krievija samierinājās, ka katru zemnieku dumpi vietējie muižnieki interpretēja kā dumpi pret Krievijas valstiskumu.

Līdz ar revolūciju laikmetu Eiropā un Vācijas apvienošanos, un arī tāpēc, ka kultūras elites Baltijas guberņās piederēja vienīgi vāciešiem, Krievija nolēma atbalstīt nacionālos spēkus, attīstot latviešu politiskās, ekonomiskās un kultūras vienlīdzību ar vāciešiem. Teritoriju pārvaldi no vāciešiem pārņēma Krievijas valsts, un krievi to pārdalīja par labu vietējiem, ielaižot latviešus vietējā pārvaldē un atverot latviešu skolas, arī uz vācu skolu rēķina. Jaunā politika deva pamatu Jaunlatviešu kustībai, kuras dalībnieki savu izglītību ieguva vietējās skolās un Krievijas augstskolās. Tika izveidota latviešu valoda un rakstība; Krievijas impērijā sāka izdot grāmatas latviešu valodā. Šī Krievijas iniciatīva rietumzemju vēsturē iegāja ar nosaukumu: „Baltijas zemju rusifikācija”.

Tas, ko nozīmēja latvietim Krievija līdz pat 1917. gadam liecina Jāņa Goldmaņa (vēlāk - pirmās republikas Zemkopības ministra) uzstāšanās Krievijas Domē latviešu un igauņu deputātu vārdā 1914. gada jūlijā:

„Starp latviešiem un igauņiem nav neviena cilvēka, kurš neapzinātos, ka viss, ko esam sasnieguši, ir iegūts krievu ērgļa aizsardzībā, un ka visa tā piepildījums, ko latvieši vēlas sasniegt, iespējams vienīgi tad, kad Baltijas novads arī nākotnē veidos varenās Krievijas nedalāmu daļu.

Lūk, kāpēc var redzēt pie mums tādu gara pacēlumu, tādu vēlmi iet aizsargāt dārgo Tēviju.

Šīs varenās dienas pierāda, ka ne nacionalitāte, ne valoda, ne ticība netraucē mums, latviešiem un igauņiem, būt karstiem Krievijas patriotiem un iet aizsargāt savu Tēvzemi plecu pie pleca ar visu krievu tautu pret ļauno ienaidnieku. Ne tikai mūsu dēli, brāļi un tēvi cīnīsies armijas rindās – katrā miteklī, katrā solī naidnieks sastaps mūsu mājās savu niknāko ienaidnieku, no kura tas pēdējā pirmsnāves minūtē sadzirdēs tikai vienu: „Lai dzīvo Krievija!””

Šajā pacilātajā gaisotnē tika veidoti brīvprātīgie latviešu strēlnieku bataljoni, kur aktīvu dalību ņēma Jānis Goldmanis un Jānis Čakste.

Pēc Cara atkāpšanās un Pagaidu valdības nodibināšanas, Krievijas valstiskums sāk strauji sabrukt, tam nonākot Antantes kontrolē.

Baidoties no boļševikiem, kā arī saņemot morālu un materiālu atbalstu no Rietumiem, Kurzemes komisārs J. Čakste un, vēlāk Pagaidu valdības nozīmētais Vidzemes vicekomisārs, K. Ulmanis uzņēma kursu uz Latvijas teritorijas atdalīšanu no lielās dzimtenes. Vācieši, saņemot solījumu iegūt tiesības uz zemi un īpašumiem, arī pievienojās Ulmaņa iecerei. Briti un franči, kā arī amerikāņi, kas aiz viņiem stāvēja, 1919. gadā atmeta cerības sasniegt „balto” uzvaru Krievijā, tāpēc nolēma ciešāk iesaistīties Latvijas neatkarības cīņās. Atstājot vāciešus ar garu degunu un piesaistot palīgā igauņus, kopīgiem spēkiem Latvijas neatkarības cīnītājiem izdevās iegūt neatkarīgu valsti.

Visvairāk pret atdalīšanos no Krievijas iebilda austrumu pusē dzīvojošie cilvēki, tāpēc piekrišana jaunajam valsts statusam tika iegūta tikai pretī dodot solījumus par kultūru autonomiju un tautu tiesībām.

Neatkarīgās Latvijas uzņemtais kurss nenesa solīto laimi plašām tautas masām. Rūpniecību un sadarbību ar Krieviju valdība nesāka atjaunot, orientējot valsti pamatā uz agrāro sektoru. 20 gadu laikā valsts tā arī nesasniedza 1913. gada ražošanas līmeni. Tā kā produkcijas noņēmējas bija Rietumu rūpnieciskās lielvalstis, tad tās arī kontrolēja Latvijas ekonomiku un ārpolitiku. Par eksporta produkciju valsts kopumā ieguva grašus: 4,4 dolārus gadā uz iedzīvotāju par eksportēto sviestu – galveno eksporta preci. Ražojumu pievienotā vērtība bija ļoti zema, tāpēc zemnieku saimniecības masveidā bankrotēja, auga bezdarbs, kas trīsdesmito gadu sākumā dažbrīd sasniedza pat 50%.

Sākoties II. Pasaules karam, pieauga varas nedrošība par savu nākotni. Nedrošību vairoja arī ar vien pieaugošā tautas neapmierinātība ar dzīves apstākļiem, tai arvien biežāk vēršot savus skatus austrumu virzienā. Tam par pierādījumu kalpo Latvijā akreditēto ārvalstu sūtņu ziņojumi.

Trīs dienas pēc vēsturiskā 1940. gada 17. jūnija „Jaunāko Ziņu” galvenā redaktora dzīvoklī savācās visa tā laika valsts elite, arī Augusts Kirhenšteins. Sanākušie viesi sastādīja jaunās valdības deklarāciju. Viņu uzdevums bija sagatavot apstākļus Latvijas iesaistei PSRS sastāvā. Drīz vien jaunajā valsts varā vietas ieņēma bijušie deputāti un amatvīri, no kuriem 94% bija latvieši, un nobalsoja par Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā.

Pēckara gados Latvijā tika ieguldīti milzu līdzekļi gan lai attīstītu rūpniecību, infrastruktūru un lauksaimniecību, gan lai celtu izglītības un zinātnes līmeni (visus neatkarības gadus analfabēti Latvijā bija katrs devītais iedzīvotājs, bet Latgalē – gandrīz katrs trešais). Ražošanas pieaugums Padomju gados bija mērāms nevis procentos, bet reizēs: divdesmit gadu laikā – no 1945 līdz 1965 – valsts ekonomiskais potenciāls pieauga 17,4 reizes salīdzinot ar 1940. gadu. Šo pieaugumu ar saviem resursiem Latvija spēja nodrošināt tikai 1/10 daļas apmērā. Nepārtraukti cēlās arī tautas labklājības līmenis.

1990. gadā neatkarīgā Latvija no Padomju Savienības saņēma augsti attīstītu tautsaimniecību, bez parādiem, ar pozitīvu tirdzniecības bilanci, augstu iedzīvotāju maksātspēju un sociālo nodrošinātību.

Tāpat kā 1917. gadā valsts graušanas un izpārdošanas kursu uzsāka Krievijas vadošā lielkapitāla partija - Kadeti (tai skaitā arī Jānis Čakste), arī 80-90. gadu mijā to veica vadošā partija ar saviem vietvalžiem perifērijā. Tādejādi 18 gadu laikā nacionālā vara iespēju robežās sagrāva un izpārdeva iegūto mantojumu, kā arī uzņēmās milzu parādsaistības.

Lai realizētu graujošo politiku, par valsts attīstības orientieri tika izvirzīts naids pret austrumu kaimiņu un vietējiem krieviski domājošajiem iedzīvotājiem. Ar to sākās krievu kopienas kultūras, sociālā, ekonomiskā, politiskā un tiesiskā pazemošana.

Tā kā brīvā informācijas apmaiņā nebija iespējams ilgstoši saglabāt esošo stāvokli, tad tika slēgta pieeja Krievijas informācijas kanāliem, ierobežota brīvdomība vietējos krieviski runājošajos masu informācijas līdzekļos un monopolizēta informācijas plūsma latviešu ēterā.

Lai nostiprinātu nacionālo politiku, tika sagrauta arī esošā izglītības sistēma, radot jaunu, kas pieskaņota jaunajai ideoloģijai. Ja vecās sistēmas pamatskolas vecāko klašu audzēknis zināšanu līmenī bija līdzvērtīgs Rietumu zemju vidusskolniekam, tad pēc jaunās sistēmas izglītības līmenis starp valstīm izlīdzinājās.

No valsts valodas statusa krievu valodai tika atvēlēts otrās šķiras svešvalodas statuss, pat neskatoties uz to, ka šajā valodā saprotas 90% iedzīvotāju!

Palūkojieties savā grāmatu skapī! Cik daudz tur ir grāmatu, kas izdotas mūsdienu Latvijā? Cik daudz neatkarīgās Latvijas filmu jūs atzīstiet par skatīšanās vērtām? Cik daudz mūzikas skaņdarbu, kas radīti mūsdienās, jūs atzīstiet par ievērības cienīgiem? Vai esat dzirdējuši par mūsu zinātnes un tehnikas sasniegumiem?

Latvijas valsts ir notērējusi visu atstāto kapitālu no padomju laikiem, kā arī iztērējusi tai no Rietumiem piešķirtos līdzekļus. Šie līdzekļi tika sniegti un pieņemti ne jau tāpēc, lai attīstītu valsti, bet lai samazinātu tās konkurētspēju un izveidotu Latviju par Rietumiem pakļāvīgu nomali.

Mūsu donoru valstīm, par kurām valdošā elite stāv un krīt, Latvijas valsts nenozīmē vairāk kā vien teritoriju, kam atvēlēts uzdevums uzturēt spriedzi attiecībās ar austrumu kaimiņu, iegūt lētu darbaspēku un realizētu savas preces. Rietumu izpratnē atšķirība starp šeit dzīvojošajiem latviešiem un krieviem, ir vien tajā, ka mums – latviešiem - ir atļauts aiziet bojā tikai pēc tam, kad būsim asimilējuši vai iznīcinājuši mums blakus dzīvojošo tautu -krievus. Kad lielais darbs būs paveikts, šeit paliks vien ASV militārā infrastruktūra, kas uzturēs spiedienu attiecībā pret Krieviju, bet atlikušajiem latviešiem, kas būs jau aizmirsuši savu valodu, būs atļauts izvest kanalizāciju no bāzēm, sakopt teritoriju un varbūt arī kaut ko ietirgot.

Miljardos mērāmie aizdevumi pēdējos mēnešos tika piešķirti nevis lai glābtu mūsu valsti, bet lai apdrošinātu Rietumu ieguldījumus, pārnesot tos no privātā sektora atbildības uz valsts saistībām. To, ka šie kredīti parastā veidā ir neatgūstami, ļoti labi saprata aizdevēji. Toties finansu injekcija ļāva nedaudz attālināt valsts sabrukumu, dodot iespēju kreditoriem sameklēt risinājumu ne Latvijai, bet sev – kā vismaz daļēji kompensēt zaudēto, saglabājot kontroli pār vasali.

Valdošajai elitei nekad nav bijis risinājuma valsts attīstībai. Vēl jo mazāk tāds tai ir tagad. Viņu galvenais uzdevums ir saglabāt sev esošos ienākumus vēl dažus mēnešus, lai pēc tam ar atbildību pret tautu un valsti atdotu visu, kas mums pieder vai varētu piederēt, kā maksu par parādiem ... ar cerībām vēlāk saņemt parādu piedzinēja statusu ar kaut kādu algu.

Ja jums liekas, ka valsts uzņemtais kurss un orientieri ir pareizi un ir tikai jāizvēlas piemērotākais risinājums, tad nacionālās partijas piedāvā jums plašu izvēli. Atliek vien nobalsot par izvēlēto.

Ja tomēr jums liekas, ka visus šos gadus valsts sludinātie mērķi un orientieri ir bijuši aplami un noziedzīgi, tad iesaku spert šādu pirmo soli.

Atlieciet visus savus darbus un izbraucienus sestdien, 9. maijā. Nopērciet ziedus un ar visu ģimeni aizejiet uz valsts varas nicināto krievu tautas svētvietu – Uzvaras pieminekli Rīgā. Ja dzīvojiet citā pilsētā, un tuvāk atrodas cita piemiņas vieta, aizejiet uz turieni. Lai pārliecinātu ļaudis, ka jums nav ļaunu nolūku, iegādājieties un piespraudiet pie krūtīm Georga ordeņa lentīti. Ja baidieties no pārējo pilsētnieku nosodījuma, piespraudiet to sev netālu no pulcēšanās vietas. Izstaigājiet cauri visiem klātesošajiem, ieklausieties runās, pavērojiet cilvēku sejas.

Ja jūs sajutīsiet sevi kā vienu kopību ar pārējiem, tad viss vēl nav zaudēts, un zemei un tautai ir iespējas izdzīvot. Apjautājieties cilvēkiem par šodienu un nākotni, iesaistieties sarunās, un jūs sapratīsiet, kā turpmāk rīkoties, par ko vajadzētu balsot šajās un nākošajās vēlēšanās. Ja nesapratīsiet, tad balsojiet par tiem, kas vismazāk ir izgājuši uz kompromisu ar varu un visvairāk ir aizstāvējuši vienkāršas tautas intereses. Svarīgi šajā dienā ir izteikties visiem saprotamā valodā...

Pēc svētku dienas jūsu dzīvei vajadzētu mainīties. Uzreiz jūsu labklājības līmenis necelsies, bet skatam uz nākotni pavērsies kāds cerību stariņš. Jūsu domas var dot cerību arī sastaptajiem cilvēkiem, ka saskanīga kopdzīve visām tautām mūsu zemē vēl ir iespējama.

Sāciet atsaukt atmiņā tos cilvēkus, kas devuši nozīmīgu ieguldījumu, šai zemei, pilsētai, ciemam vai uzņēmumam. Tos, kas pretēji valdošajām vērtībām ir saglabājuši cilvēcību, darījuši labus darbus vai devuši piemēru, kam sekot. Atcerieties, kā Interfrontes vadītājs Anatolijs Belaičuks, būdams aizliegtas organizācijas pārstāvis un nepieņemama pasaules uzskata nesējs, Latvijai grūtos laikos uzņēmās atdzīvināt mūsu valsts aviokompāniju. Viņa vadībā šis uzņēmums no aizmirstības tika pacelts par miljonus valūtā pelnošu valsts uzņēmumu. Tas bija laikos, kad orientieris bija ražotņu slēgšana un īpašumu izpārdošana.

Kad melnais darbs bija izdarīts, no labā vadītāja valsts atteicās, un atdeva aviokompāniju „īsteniem latvju tautas dēliem” izputināšanai, beigās pārdodot uzņēmumu par grašiem Rietumu kompānijām.

Sāciet lasīt ziņas krievu avīzēs, internetā vai televīzijā, un jūs pamazām atklāsiet citu pasauli! Sāciet lasīt grāmatas krievu valodā, un jūs labāk izpratīsiet krievu pasauli. Ja neesat vēl apguvuši kaimiņu valodu, vai esat to aizmirsuši, sāciet to apgūt! Vislabāk to ir darīt, cenšoties sarunāties ar krieviem viņu dzimtajā valodā.

Pasaulē ir tikai viena tauta, kura spēj būt nesavtīga pret latviešiem un atzīt tos par sev līdzvērtīgiem arī tad, ja tā patiesībā nemaz nav. Krievija ir vienīgā zeme, ar kuru kopā mums ir iespējams izdzīvot. Tas ir attiecināms arī uz tiem, kas lietas mēra ar izdevīguma mērauklu.

Vienādas tiesības ar krieviem šeit, Latvijā un draudzība starp tautām ir vienīgā iespēja, kā iziet no šī strupceļa. Pilsonības piešķiršana visiem šeit dzimušajiem iedzīvotājiem un to pēctečiem ir viena no vienlīdzības sadaļām, krievu valodas līdztiesība ar latviešu valodu – otra.

Tikai tad, kad jums būs pieņemams šeit teiktais, jūs varēsiet saprast un pieņemt piedāvātos ekonomiskos risinājumus valsts atjaunošanai. Citādi tie ir lemti neveiksmei.

Krievi ir vienīgais piepūšamais plosts mūsu Titānikā, ko sauc par Latviju.