Šis raksts ir tapis ar mērķi vēlreiz darīt zināmu savu viedokli par dažiem tautsaimniecības krīzes, lata devalvācijas un sociālās spriedzes aspektiem, kā arī sašaurināt iespējas divdomīgi tulkot manus iepriekšējos publiskos izteikumus par pasaules ekonomikas krīzi un tajā smagi cietušo Latviju.

Kas ātri sasilst, tas ātri atdziest. Kas neliecas, tas parasti lūst. Kurš ir paštaisns un kļūdas neatzīst, tas par tām liek maksāt citiem. Šādas būtu atziņas, kuras varētu attiecināt uz ekonomisko krīzi mūsu valstī.

Pēdējos mēnešos tomēr ir kāds labs jaunums, kāda normālu analītisku diskusiju veicinoša tendence – runāt par lata devalvāciju vairs nav „tabu”. Jā, vēl arvien tiem, kas par to kaut vai tikai pieļāvuma formā ieminas, augstas amatpersonas mēdz uzbrukt privāti, aizskart personīgi un uzdot savus pieņēmumus par apkarojamās personas ļauniem nolūkiem. Tomēr tos, kas piemin lata devalvāciju Latvijā, vairs neliek cietumā. Varbūt tāpēc, ka to vidū, kas redz priekšrocības lata devalvācijai kā ātrākam un mazāk sāpīgam krīzes pārvarēšanas ceļam, ir arī pasaulē atzītas autoritātes (Paul Krugman – Nobela prēmijas laureāts, Ricardo Hausmann – profesors Hārvardas universitātē, Bengt Deniss – bijušais Zviedrijas centrālās bankas vadītājs, Torbjorn Becker – Stokholmas Ekonomikas augstskolas institūta direktors) un daudzi citi.

Mēs visi zinām, ko nozīmē vārds „krīze”. Man pašam ir nācies vadīt valdības gan grūtajā periodā pēc "Bankas Baltija" sabrukuma, gan Krievijas defolta seku brīdī. Taču šobrīd notiekošais pasaulē un Latvijā ir kas nepieredzēts. Kapitālismam kā sistēmai nebijis. Vienkāršoti, bet varbūt klasiski „tīri” būtu teikt, ka kapitālisms ir labs un derīgs kā sistēma, ja saražotais ir patiešām patērētājiem vajadzīgs, ja preces ir saražotas par cenu, kuru tie ir gatavi un arī spējīgi par tām maksāt.

Bet nekas tamlīdzīgs šobrīd nav vērojams. Pēdējos 30 gadus pasaules ekonomiku vadības, finanšu uzraudzības, emisijas banku un valdību atbildības jautājumi ir bijuši pakārtoti milzīgam finanšu lobiju spiedienam. Šie lobiji ir vienmēr sasnieguši to, ko vēlējušies. Galu galā absolūti lielākā daļa patērētāju ir padarīti par „patēriņa narkomāniem”. Par „patēriņa narkomāniem” kļuvušas arī pašas valdības un veicinājušās šodienas krīzes nenovēršamu atnākšanu. Tā, piemēram, lielākā suverēnā pasaules ekonomika ASV pēdējo 30 gadu laikā ir vairāk nekā dubultojusi savu kopējo parādu. Šobrīd tas ir 350% no IKP (!!!). Lai segtu sava patēriņa vajadzības, šogad tiks emitētas parādzīmes kopumā par 1,75 triljoniem USD. Pieprasījums pēc tām ir stipri krities. Bet kas tās pirks 2010. –2012. gadā? Un cik?

Latvija ilgstoši spēja saglabāt vēsu galvu. Latvijas politiķi ilgi spēja būt atbildīgi, kas izpaudās kā: 1) ļoti neliels valdības parāds, 2) neliels valsts budžeta deficīts, 3) bez sociālas spriedzes akceptēts bezdarba līmenis, 4) saprātīga nodokļu sistēma, 5) lēns, bet stabils kopprodukta pieaugums.

Reāli Latvijā sāka veidoties vidusslānis. Nācijas svarīgākie tuvākajā termiņā izpildāmie stratēģiskie mērķi – dalība NATO un ES – tika sasniegti.

Latvijas sabiedrība bija kopumā pārliecināta par attīstības procesu pareizu virzību. Tai pašā laikā Latvija jau bija kļuvusi par mērķi. Privātais parāds Latvijā bija zems, tālu atpaliekot no attīstīto valstu rādītājiem. Tātad vieta vieglai peļņai. Jāpieradina tik tauta aizņemties. Reklāmas biznesa ļaudis pasūtījumu izpildīja teicami. Drīz gandrīz katram radās sajūta, ka naudu bankās neaizņemas tikai muļķi. Banku akcionāri un naudas donori, gūstot pārliecību, ka Latvijas Banka nemainīs savu pieeju un nepiedalīsies inflācijas ierobežošanas pasākumos, bet gan apmierināsies ar savu apmātības pilno, bet vieglāko mērķi – lata kursa nemainīgumu, spieda komercbanku vadību izsniegt kredītus patēriņam un hipotekārām vajadzībām. Finanšu pakalpojumu sniedzēji guva fantastisku peļņu. Arī no valsts budžeta finansēti darbinieki iekāpa šai augšup ejošā kārdinājuma spirālē. Lai uzturētu šo kredītu apkalpošanu, arodbiedrības iestājās par darba algu palielināšanu publiskajā sektorā. Valdības centieni izlavierēt starp arodbiedrību prasībām un fiskālo disciplīnu tāda eiro aizņemšanās drudža apstākļos kļuva acīmredzami nepietiekami un nesekmīgi.

Latvijas Banka lietot plašāku monetāro instrumentu klāstu tai vien zināmu iemeslu dēļ negribēja. Latvijas Bankas monetārās politikas mērķi būtiski atšķīrās no valdības fiskālajiem. Situācija būtu cita, ja Latvijas Bankai būtu pieticis gribas ieviest tik vienu papildu normatīvu komercbankām – izsniedzamo eiro kredītu apjoma proporcionalitāti rezidentu noguldījumiem latos. Eiro aizņemšanās drudzis būtu ierobežots un kontrolējams. Valdības pretinflācijas plāni izskatījās vienkārši smieklīgi mērogu neatbilstības ziņā. Arī Kalvīša pēdējais sastādītais budžets ar pārpalikumu neatbilda situācijas nopietnībai. Valdības budžeta nozīmīgu daļu veido ES fondu naudas. Tās no piesardzības viedokļa ilgtermiņā būtu jāpieskaita deficītam. Kalvīša nespēja tikt galā publiskajā telpā ar Latvijas Bankas, opozīcijas politiķu un arodbiedrību prasībām, kā arī iestigšana sava politiskā resursa tērēšanā, izķerot zagļus Loskutova vadītajā KNABĀ, sagatavoja augsni tai sociāli smagajai un bezjēgas pilnajai politikai, kuru redzam Dombrovska izpildījumā šodien.

Latvijas Banka turpina darīt publiski vieglāko un vieglāk aizstāvamo – lata kurss, neskatoties ne uz ko, ir stabils, augsts un nemainīgs. Latvijas Bankas rezerves ļauj pilnībā visus emitētos latus atpirkt, un tas arī tiek darīts. Tirgū aizņemšanās latos ir ļoti dārga. Latvijas Banka turpina aģitēt par uzticību latam. Par starptautisku uzticību latam varētu runāt tad, ja šī milzu aizņemšanās ārpus Latvijas būtu iespējama latos. Bet tas jau ir jautājums par uzticēšanos Latvijas valstij kopumā.

Godmaņa valdība faktiski izšķiras par privātā parāda pārfinansēšanu caur publisko sektoru, caur budžetu. Tādiem nolūkiem pie krītoša IKP ir nepieciešams ārējs naudas avots, jo nav savu rezervju. Tas nepieciešams arī publisko izdevumu finansēšanai. Tam kalpo aizņēmums no SVF un EK. Savukārt Ministru prezidents Dombrovskis „iegriež” jaunu spirāles vijumu nabadzības virzienā. Būtiski samazinot algas, kā arī finansēto darbinieku skaitu no valsts budžeta, turpina kristies pirktspēja un iekšējais pieprasījums. Kredītu atdošana kļūst problemātiska. Bezdarbs turpina pieaugt. Kredītu un ES fondu naudas liela daļa tiek novirzīta neproduktīvos izdevumos. Eksporta tirgi, kuros Latvijas uzņēmēji varētu strādāt pat ar ne pārāk augsto darba ražīgumu, ir ciet augsta lata kursa dēļ. Privātais sektors pats sāk producēt bezdarbniekus. No publiskā sektora atbrīvotos nav kam un kur absorbēt. No aptuveni 130 tūkstošiem bezdarbnieku vairs tikai puse saņem bezdarbnieku pabalstu. Pašvaldībām paliek atbildība iedzīvotāju priekšā, bet valdība savu atbildību pašvaldību priekšā noņem. Nodokļu ieņēmumi turpina kristies. Tiek iedarbinātas populisma sviras. Darba algas tiek dramatiski samazinātas arī valsts uzņēmumu vadībai, neskatoties uz simtu miljonu atbildību, kas viņiem paliek. Ar to ir par maz. Lai finansētu bezdarbniekus, tiek revidēta otrā līmeņa pensiju sistēma, tādējādi dodot ziņu jauniešiem – „neticiet, nemaksājiet, neko tāpat nesaņemsiet vecumdienās”. Cilvēkiem, kas, cerot uz stabilitāti savā karjerā un valsts izaugsmē, ņēma hipotekāros kredītus, tieši tagad nolemj vēl papildus uzlikt sodu par šo risku – nodokli par mājokli.

Pedagogu, mediķu un policistu materiālais stāvoklis tiek pielīdzināts zemāk atalgotajam slānim privātā sektorā. Tas viss, neskatoties uz viņu neaizstājamu lomu gan valsts īstermiņa, gan ilgtermiņa attīstībā. Valsts budžeta finansētie darbinieki pamazām kļūst maksātnespējīgi arī par savām kredītsaistībām. Kredītu īpatsvars ar kavētiem maksājumiem komercbanku aktīvos jau pārsniedz 20%. Sociālā spriedze turpina augt. Reāla piedāvājuma nav. Dažs pat aizrunājas līdz naudas surogāta – talonu sistēmas ieviešanai. Reālais kopprodukta kritums jau pārsniedzis –20% robežu. Budžeta deficīts tuvojas –10%. Šobrīd sāk aizbraukt arī izglītoti cilvēki. Tie, kas saprot, ka, beidzoties ES fondu naudai un SVF aizdevumam, bet neesot eksportam, neesot pašu ražošanai, neesot kapitāla investīcijām, valsts savus tēriņus un parādus apmaksāt nespēs. Cilvēki jūt, ka Latvijā ilgstoši valdīs nabadzība. Cilvēki sāk saprast, ka ar viņiem eksperimentē. Tā vietā, lai pateiktu, ko darīt, kā vainīgos tiem uzrāda korpulentus bijušos vadītājus, mēģinot visu vainu uzvelt tiem. Un tā par šo darbošanās stilu varētu turpināt un turpināt.

Bet jautājums ir un paliek – vai var ko darīt citādi? Domāju, ka ir iespējams arī otrs alternatīvs ceļš Dombrovska valdības piekoptajam – griezt, griezt un vēlreiz griezt. Nebūt ne vieglāks vai mazāk sāpīgs, bet tas, manuprāt, ir daudz produktīvāks un labāks ilgtermiņā.

Tātad, ja runājam par ekonomiskās krīzes pārvarēšanu un sociālās spriedzes mazināšanu – te nav nekā jauna. Valdībai šajā laikā ir jākļūst par lielāko pasūtītāju. Iekšējā pieprasījuma stimulētāju. Tāpēc šobrīd ir jāatturas no tādiem pasūtījumiem, kuros liels īpatsvars ir importa materiāliem un precēm. Valdībai ir jāizšķiras par infrastruktūras objektu finansēšanu, kuru vajadzībām ir jau pietiekama materiāli tehniskā un cilvēku resursu bāze Latvijā. Tie ir ceļi, tās ir ostas, tas ir dzelzceļš, tā ir publiskā sociālā infrastruktūra, kultūras un zinātnes objekti. Pareizāk ir nevis spriedelēt par māmiņu algu noņemšanu, bet finansēt tipveida bērnudārzu, skolu remontus un būvniecību. Ja jau mazo skolu tīkls tiks samazināts, tad lai tās, kas paliks vai arī tiks paplašinātas, ir mūsdienu prasībām atbilstošas. Pie tik būtiska slimnīcu tīkla pārkārtojuma ir svarīgi, lai lielās un galvenās medicīnas aprūpes iestādes (Stradiņi, Gaiļezers, reģionālās slimnīcas) kļūtu modernas. Ir svarīgi, lai tās būtu ar citu uzturēšanas izdevumu bāzi, medicīnisko pakalpojumu kvalitāti un sniegto pakalpojumu izmaksu efektivitāti.

Bezdarba līmeņa samazināšana prasa savādāku pieeju no valdības. Daudz pareizāk ir iesaistīt cilvēkus publiskos un komunāla rakstura darbos, par to maksājot lielāku kompensāciju nekā bezdarbnieka pabalstus. Ņemot vērā, ka pat viseksportspējīgākie uzņēmumi gan farmācijā, gan metālapstrādē, gan kokapstrādē šobrīd nav spējīgi aizņemties naudu ne modernizācijai, ne apgrozāmiem līdzekļiem, ir vērā ņemama citu valstu valdību pieredze, piedaloties ar finanšu līdzekļiem kapitālā, iegūstot priekšrocību akcijas uz noteiktu laiku un noteikta konkrēta mērķa sasniegšanai, teiksim, modernizācijai un jaunu darba vietu radīšanai.

Plaša un ilgtermiņā svarīga joma, kurā ir vērts pastiprināti ieguldīt ES naudas, ir Latvijas pilsētu komunālais sektors – kanalizācija, ūdens un siltuma apgāde, kā arī atkritumu saimniecība. Daudz kas no darītā līdz šim ir bijis slikti vadīts no sakāpinātu izmaksu viedokļa. Tas šodien izpaužas nesaprotamos komunālo maksājumu tarifos iedzīvotājiem. Bet es gribētu brīdināt, ka iztērēt naudu šobrīd neefektīvai saimniecībai un neintegrētam komunālo pakalpojumu kopumam būtu vēl sliktāk kā to netērēt vispār.

Domāju, ka sociāli mazāk sāpīgu efektu radītu lata kursa koriģēšana apmēram 30% robežās, saglabājot piesaisti eiro. Ar SVF aizdevumu būtu jānodrošina valdības ārējo saistību un valsts uzņēmumu ārējo parādu kārtošana. Taču SVF līdzekļu tērēšana pašreizējā veidā un apmērā nozīmē aplaupīt bērnu nākotni jau šodien. Ilgtermiņā pareizāk būtu, ja valdība un Latvijas Banka izvēlētos rīcības modeli, kas paredzētu: 1) SVF un EK aizdevuma izmantošanu galvenokārt tekošo ārējo saistību segšanai, 2) iekšējo tēriņu un vajadzību apmierināšanu pie citas naudas masas ekonomikā un ar citu lata kursu pret eiro.

Tas būtiski samazinātu plaša patēriņa preču importu, veicinātu eksportu, stimulētu pašražotās preces patēriņu, neļautu reāli izvērsties nu jau deflācijas spirālei. Tas bankām liktu būtiski pārvērtēt savus aktīvus un veicinātu latu atgriešanos tautsaimniecībā. Lata devalvācija radītu spiedienu uz komercbankām pēc jauna kapitāla. Lata devalvācija pastiprinātu dažādu ekonomijas pasākumu ieviešanu importējamiem energonesējiem.

Neapšaubāmi šādai pieejai piemīt zināmi šoka elementi, bet labāk lai tas notiek vienreiz nekā ilgstoši. Pēc devalvācijas visas preces un pakalpojumi ar inflācijas palīdzību ātri „sameklē” savu patieso cenu. Būtiski precizētos preču un pakalpojumu pašizmaksu struktūra. Jāatzīst gan, ka daudzi aktīvi, tai skaitā pārmaksāti nekustamie īpašumi, diezgan bieži savu vērtību neatgūst nekad. Līdz ar to viss tuvinās ideālā kapitālisma formulai – „tikai vajadzīgas preces, tikai par pieņemamu cenu un ar reālu pirktspēju”. Tas arī būtu galvenais un svarīgākais ieguvums Latvijas iedzīvotājiem – ātra atgriešanās pie atbilstošām nekustamā īpašuma, preču un pakalpojumu cenām gan uzņēmumu bilancēs, gan privātam patēriņam.

Pašreizējā valdības rīcība sēj ļaudīs tikai neticību, rada depresīvu noskaņojumu un pat izmisumu. Pašreizējās valdības politika droši vien sasniegs to pašu mērķi, ko lata devalvācija, – tas ir, sabalansētu makroekonomisko modeli, bet diemžēl par citu, ļoti lielu nabadzības un sociālās spriedzes cenu.

Kādā nesenā diskusijā ekspertu vidū no dažādām nozarēm uz diskusijas vadītāja jautājumu, kurā gadā ekonomika sāks Latvijā atgūties, mana atbilde bija – „jau nākamajā gadā pēc tam, kad bankas būs pilnībā „iztīrījušas” savas bilances no „sliktiem” kredītiem”. Tas būtu nosacījums un pagrieziena punkts uz ekonomikas atdzīvošanos. Manuprāt, lata devalvācija šajā krīzē un šajos apstākļos to tikai veicinātu. Bet jautājums ir – vai Ministru prezidents un Latvijas Bankas vadītājs gribēs un spēs nostāties pret finanšu lobiju spiedienu? Šai jautājumā patiesi nav nekā personīga. Tas ir jautājums par politiskās diskusijas kvalitāti, par tālredzīgu izvēli, galu galā – par atbildību un veselo saprātu.

Andris Šķēle