Finanšu ministrs Einars Repše publiski izteicies, ka Starptautiskais Valūtas fonds tā īsti neticot, ka Valda Dombrovska valdība spēs solītajā apjomā samazināt budžeta deficītu. Tiktāl skaidrs un it kā loģiski. Un tomēr – kas par lietu? Mūsējie taču i nodokļus ceļ, i pensijas samazina, respektīvi, solīto (cita lieta, ko par šiem solījumiem domā sabiedrība) „lielos vilcienos” pilda.
Man versija par neuzticības iemesliem radās tad, kad iepazinos ar Latvijas un Eiropas Kopienas vienošanās 2.pielikumu „Monitoring and reporting system”. Īsi sakot: aizdevēji prasa daudz un detalizētu informāciju. Un – vai nu šī informācija viņiem nepatīk, vai arī viņus tracina, ka Latvija nespēj īsti šo informāciju piegādāt.
Minēšu dažus piemērus. Nesen premjers paziņoja, ka prasīs, lai ministrijas smalki atskaitās par saviem tēriņiem – telpu, auto nomu utt. Tātad, ja ministrijas Dombrovska vēlmi nesabotēs, tad kaut kad nākotnē mēs šo informāciju ieraudzīsim. Bet – vienošanās ar Eiropu paredz, ka šāda informācija ik mēnesi JAU TIEK SNIEGTA (kopš vienošanās parakstīšanas brīža). Valdība ir apņēmusies arī ik mēnesi sniegt detalizētu informāciju par valsts, pašvaldību un – tas jo sevišķi interesanti – valsts vai pašvaldības uzņēmumu parādsaistībām, jauniem galvojumiem. Aizdevēji prasa informāciju par to, kā IK MĒNESI mainās nodarbināto skaits valsts iestādēs (vienošanās 19.lpp.) O, es arī – un domāju, ka ļoti daudzi, – gribētu šādu informāciju saņemt! Tikai kaut kā tik grūti to sadzirdēt, ka rodas bažas, vai tāda maz apkopota ir. Un tad var saprast, ka aizdevēji noskaišas.
Labi, nebūsim tik aizdomīgi – var jau būt, ka informācija ir. To tikai nedod reņģēdājiem, bet aizdevēju rīcībā tā ir. Tad varbūt tieši tāpēc, ka runa ir par detalizētu informāciju, šamējie sāk skurināties. Jo viena „bilde” ir lieli skaitļi, pavisam cita – kad sākam līst detaļās. Jo, ja aizdevējiem tiešām dod prasīto informāciju, tad viņiem neizbēgami rodas iespaids, ka viena lieta, ko runā, sola, dara Dombrovskis, un pavisam cita – kas notiek varas vertikālē zemāk.
Piemēram, ja runājam par iepirkumiem... Ir diezgan dīvaini, ka ik dienu lasām un dzirdam, ka slimnīcas ir uz bankrota robežas, bet vienlaikus burtiski šomēnes Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca izsludina divus iepirkumus: „Inženiertehnisko komunikāciju pārnešanas un ēku demontāžas jaunā korpusa būvlaukuma sagatavošanai tehniskā projekta izstrāde, autoruzraudzība un būvdarbu veikšanas 1.kārta” un „LKC laboratorijas 3.kārtas projektēšana”. Saprotu, ka droši vien vajadzīgi projekti, bet vai tomēr nevar atlikt? Pat ja iepirkumu organizētājiem ir pilnīga taisnība, nebrīnītos, ka šādi projekti, nolikti blakus traģiskajai informācijai par operāciju pārtraukšanu, vedinātu ārvalstu ekspertus secināt, ka strukturālo reformu vietā veselības aizsardzības sfērā joprojām ir “viena roka nezina, ko otra dara”. Šis, protams, ir tikai viens no desmitiem piemēru par valsts/pašvaldību tēriņiem, bet, ja šī informācija – atbilstoši vienošanās 2.pielikumam – patiešām nonāk aizdevējiem uz galda, tad es viņus mazliet saprotu.
Un nobeigumā cita rakstura jautājums, arī saistīts ar Latvijas aizņemšanos. Šobrīd publiskajā telpā uzmanība centrējas ap šā gada starptautisko aizdevumu. Par tā izlietojumu aptuvena skaidrība ir – cita lieta, ko mēs par šo izlietojumu domājam. Tomēr vai valdībai ir plāns (turklāt sajēdzīgi izskaidrojams publikai), kā tiks tērētas aizdevuma nākamās „porcijas”? Piemēram, šobrīd Eiropas Kopiena ir piekritusi izmaksāt 1 + 1, 2 miljardus eiro, bet kopumā aizdevums apsolīts 3,1 miljarda eiro apmērā. Kas notiek (notiks) ar Ziemeļvalstu apsolītajiem 1,9 miljardiem eiro, Pasaules Bankas 400 miljoniem eiro utt.? Respektīvi, kāds ir plāns par visiem 7,5 miljardiem eiro? Es saprotu, ka vēl jau tikai 2009.gads, nākamās “porcijas” attiecas uz 2010. – 2011.gadu, un tomēr – vajadzētu taču būt skaidrībai, kā šīs naudas tiks tērētas.
