Vēsture nav objektīva. Katrai tautai tā ir sava un atšķirīga. Iekarotājvalstu vēsture vienmēr atšķirsies no pakļauto tautu vēstures, imperiālistu - no jauno valstu vēstures. Arī Zviedrijas un Somijas vēstures traktējums 20., 30. gados ļoti būtiski atšķīrās, bija daudz strīdu, kā vēstures notikumus redzēja zviedru aristokrātija un somu inteliģence.
Mums nav ne 8., ne 9. maija. Latviešiem un pilsoņiem jāvērtē. Mums ir 12 gadu karš, kas ilga no 1944.gada jūlija līdz 1956.gada vidum. Tas būtībā bija visas tautas partizānu karš pret okupantiem. Attālinoties notikumiem, varam vērtēt. Liecinieki nespēja vērtēt kopainu. Vēl 90.gados par to baidījās runāt.
Mums jāizceļ cīņas, kas attiecas uz pašiem. Arhīvā ir kāds dokuments, kas sastādīts Ludzā 1944. gada 24. augustā. Ludza jau mēnesi atradās padomju okupācijas zonā. Tur jau bija nodibināta tā sauktā Latvijas PSR valdība. Kā jūs domājat, kas bija šīs leļļu valdības pirmais un galvenais uzdevums? Atjaunot tautsaimniecību? Nē, pirmais bija sagatavot padomju dzimtenes nodevēju sarakstu. Tajā bija 218 cilvēki, no kuriem 210 latvieši. Un tas notika daudznacionālajā Latgalē. Ko iekļāva šajā "nodevēju" sarakstā? Leģionāru tur taču nebija, tie vēl karoja! Tie, kuri bija saistīti ar vācu armiju, noteikti atkāpās kopā ar to. Bagātos saimniekus izsūtīja jau 1941. gadā. Bet šajā "nodevēju" sarakstā katrs sestais bija mazpulcēns. Padomju aktīvisti izdomāja: šie bērni "fašistiskā režīma apstākļos" mācījās stādīt un sēt, tas nozīmē, ka viņi varētu ar pārtiku atbalstīt mežabrāļus. Nākamie šajā sarakstā bija skauti, viņi padomju varai bija bīstami: prata iekurt uguni, staigāja pa mežiem, pazina dabu - izaugs, būs diversanti! Ko varēja darīt tie, kuru atvases arestēja par to, ka viņi mīl darbu un pazīst dabu? Pieaugušie gāja mežā. Abrenes apriņķī radās mežabrāļu kustība, kurā iesaistījās 6,8 tūkstoši cilvēku. Pēc Maskavas arhīva datiem partizānu kustībā Latvijā bija iesaistīti 22 tūkstoši, bet faktiski bija daudz vairāk. 1956.gada vidū notika pēdējā nacionālo partizānu kauja pret boļševikiem. Par to jāstāsta jaunajai paaudzei, lai vērtē. Vai tiešām, sagaidot atbrīvotājus, jāveidojas mežabrāļu kustībai? Ja tā sev pajautāsim, vairs nebūs jautājumu par okupāciju.
Ja nacionālsociālisms pasaulē ir nosodīts, boļševisms mēģina reabilitēties ar 9.maiju. Pasaule 8.maiju pārvērtē. Tādi vēsturnieki kā Normans Deiviss atklāti raksta, ka Nirnbergas procesā uz sodīto sola vairāk bija jāsēž padomju, ne vācu noziedzniekiem. Mūsdienu vēsturnieki sākuši rakstīt grāmatas par atbrīvotāju noziegumiem - laupīšanām, slepkavošanām, ko veikusi padomju armija.
Vācieši izdarīja to, ko nav izdarījuši krievi. Viņi pārvērtēja pagātni, ir izlīguši ar Franciju. Krievi tikai nesen atzina Katiņas noziegumus, tikai pēc poļu prezidenta bojāejas aviokatastrofā atdeva Polijai arhīvu. Eiropā un Krievijā ir atšķirīga domāšana. Mums visi notikumi jāvērtē, izejot no savām interesēm. Kā somi to dara. Viņi nekautrējas atzīt - jā, karojām kopā ar vāciešiem, jo mūsu intereses īslaicīgi sakrita. Tāpat latviešu leģionāru un vāciešu intereses. Ja kāds saka - starp latviešu strēlnieku korpusa karavīriem un leģionāriem nebija atšķirības, es nepiekrītu. Leģionāriem būtiskais - atjaunot neatkarīgu Latviju. To nevar teikt par tiem, kas bija padomju pusē. Leģionāri dziedāja - mēs sitīsim tos sarkanos, pēc tam tos zili pelēkos… Latviešu strēlnieki slavēja Staļinu.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins, ierodoties Helsinkos, nolika vainagu pie maršala Mannerheima pieminekļa. Viņam netraucēja tas, ka maršalu apsveikt dzimšanas dienā savulaik bija ieradies Hitlers. Bet latviešiem, ja leģionāri iet nolikt ziedus, tad uzreiz sakām - ko domās Eiropa, ko Maskava. Latviešiem jāskatās uz mazajām valstīm. Somi nebiedrojās ar boļševikiem un arī nepiedalās Irākas kampaņās.
9.maijs ir kaimiņvalsts notikums. Lietuvas prezidente skaidri pateica - mums nav nekā kopīga ar šo datumu. Latvijas prezidents brauc uz Maskavu abu valstu attiecību dēļ. Bet šie datumi nav mūsu vēsture. Latvijai bija savs karš pret padomju iekarotājiem. 1951.gadā sāka raidīt "Amerikas balss", kas solīja pēdējo izšķirošo kauju. Cilvēki ticēja, dzīvoja mežos. Rietumiem par pēckara gadiem bija izdevīgi klusēt, jo tie Latviju bija nodevuši. Maskava arī par to nerunāja, jo nevarēja taču stāstīt, ka Latvijā neceļ sociālismu un ir mežabrāļi.
Aleksandrs Kiršteins, biedrības "Domas spēks" pārstāvis, 8. Saeimas deputāts