Tuvojas 1.septembris. Daļai cilvēku tas ir prieka pilns datums, taču ir arī ļaudis, kas to gaida ar bažām... Tās ir dažādas, bet lielākoties saistītas ar materiālo situāciju. Sociālantropoloģe Aivita Putniņa sarunā portālu TVNET runā par izglītību un attieksmi pret to mūsdienu Latvijā. Viņa norāda uz nopietnām izglītības sistēmas problēmām, kas negatīvi ietekmē daļu bērnu.
Jautāta, vai šajos krīzes apstākļos Latvijā dzīvojošie sāk vairāk taupīt arī uz izglītību, Putniņa atgādināja statistikas datus, kuri liecina, ka Latvijā izglītībai atvēl salīdzinoši mazu daļu no iekšzemes kopprodukta.
Viņa atstāstīja kādu sarunu ar Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvi par kādu skolu Latgales pusē. “Tur jau bērni tāpat reti kad tiek uz kādu teātri. Vietējā pilsētā notika teātra izrāde, un klase brauca uz to. Autobusa biļete vienā virzienā maksāja 50 santīmu, teātra biļete – latu. Diviem klases bērniem nav tādas naudas.
Vieniem vecākiem nav, ko iedot. Otri pateica: “Mani padomju laikā nelaida, es arī tevi nelaidīšu. Tam nevajag tērēt naudu”,” viņa stāstīja un uzsvēra, ka šādā gadījumā bērni netika uz skolas organizētu pasākumu.
Izglītības ministrijas ierēdne man teica, ka šie bērni, kas netiek uz izrādēm, iemācīsies labāk konkurēt, ka viņiem būs motivācija izsisties uz augšu.
"Bet manuprāt tas signalizē par diezgan nopietnām problēmām un nevienlīdzību izglītībā.Daļa pulciņu, protams, ir pašvaldības apmaksāti, un tie ir pieejami. Bet krietna daļa nav. Tās ir mūzikas skolas, piemēram, Rīgā un citur Latvijā vecāku līdzmaksājumi ir krietni cēlušies.”
Nevienādās iespējas
“Bērnu nākotnes iespējas ir nevienādas. Tie nav tikai pulciņi. Tā vispār ir tāda segregācija skolu ziņā. Mums ir elitāras valsts un pašvaldības sponsorētas skolas, kurās mācās elites bērni un kuras ir labāk aprīkotas nekā citas skolas un kur apmācība ir kvalitatīvāka. Mums apmācība ir nevienlīdzīga. Mums ir skolas, no kurām 100% audzēkņu iestājas augstskolās, un ir tādas, kur šis procents ir ārkārtīgi niecīgs.”
Par izglītību uztraucas teju visi
Jautāta, vai arī izglītība kļuvusi par jomu, kurā cilvēki cenšas taupīt, Putniņa teica: “Izglītību jau tradicionāli uzskata par vienu no tādām pamatlietām. Ir salīdzinoši neliels skaits cilvēku, kuri neuztraucas par izglītību. Tās tiešām ir marginālas cilvēku grupas, un neviens nezina, cik daudz ir tādu bērnu, kuri nemācās.”
Vai visās skolās jāmaksā vienādi?
Vienlaikus speciāliste atgādināja, ka pārsvarā visas skolas ir valsts finansētas un, tā kā vecāku izdevumi teorētiski nemainās, sūtot bērnus labākā vai sliktākā skolā, cilvēki joprojām mēģina izmantot iespēju savus bērnus sūtīt skolās, kuras tomēr skaitās labākas par citām.
“Tas teorētiski neprasa papildu ieguldījumus, izņemot tos, kurus skola pieprasa un no kuriem teorētiski var izvairīties.” Tādēļ arī vecāki stāv rindās pie skolām, lai iegūtu iespēju bērnus sūtīt labākajās mācību iestādēs.
“Ja šis pakalpojums teorētiski ir par velti, protams, es izvēlēšos to labāko iespēju.”
“Tā īsti nav taupīšana,” viņa teica, vērtējot cilvēku darbības saistībā ar pamatizglītību. “Taupīšana sāktos tajā gadījumā, kad cilvēks, stājoties augstskolā, pētītu piedāvājumus par 1300 un 1500 latiem. Lai arī tā par 1500 latiem ir labāka, cilvēks tomēr izvēlētos stāties augstskolā, par kuru jāmaksā 1300 latu.”
