Pirmā versija. Bailēs no poligrāfa slēpjas atskārsme, ka rūdītiem meļiem nerodas iekšēja spriedze jeb sirdsapziņas pārmetumi. Piemēram, kādu atbildi sniegtu satiksmes ministrs, atbildot uz specifisku jautājumu par Latvijas ceļu asfalta segumu – vai tas ir adekvāts ieguldītajiem miljoniem? Ja satiksmes ministrs piekrīt minētajam apgalvojumam un poligrāfs atzīst, ka persona tā patiešām arī domā, tas dos sliktu signālu elektorātam, jo autovadītāji zina, ka atbilde krasi neatbilst realitātei.

Otrā. Ja poligrāfs konstatē iekšējās trīsas ministra atbildē un neatzīst atbildi par patiesu, tad skāde ir tikpat liela kā pirmajā variantā, jo kurš gan gribēs publiski atklāt, kaut vai netieši, ka amatā pavadītais laiks ir bijis bezjēdzīga nodokļu maksātāju miljonu tērēšana. It sevišķi nepilnu mēnesi pirms vēlēšanām.

Trešā versija. Ja satiksmes ministrs nepiekrīt apgalvojumam par lielisko asfalta segumu uz Latvijas ceļiem un poligrāfam sniegto atbilžu analīze liecina, ka persona patiesi tā arī domā, tad atgriežamies pie iepriekšējo divu versiju izraisītajām sekām par ministra bezdarbību un nekompetenci. Jo kuram citam, ja ne satiksmes ministram ir pienākums parūpēties, lai ceļu būves konkursu nolikumos iekļautu prasību par adekvātu ceļu segumu materiālu izvēli, lai pēc gada tie atkal nav jālabo.

Ceturtā. Ja ministrs nepiekrīt apgalvojumam par lielisko asfalta segumu uz Latvijas ceļiem, bet pēc atbilžu analīzes poligrāfam tiek konstatēts, ka ministrs tā nedomā, tas norādīs uz ministra liekuļa dabu, liekot apšaubīt viņa rīcības pamatojumu un godaprātu arī citās ministrijas pārvaldītajās jomās.

Secinājums ir skaidrs – neviens no variantiem nav pieņemams vairumam politiķu, tādēļ atteikšanās iziet melu detektora jeb poligrāfa testu viņiem liekas loģiska. Ja vēlaties, satiksmes ministra vietā varam likt jebkuru amatpersonu no jebkuras partijas, situācija būs līdzīga, tikai tematika atšķirsies.

Nemelojam mazāk kā padomju laikos

Bijušajās padomju republikās ir liela pieredze, kā ar melošanu var manipulēt ar sabiedrību. Vairums mūsu deputātu ir auguši un skolojušies padomijā un, kā zināms, negrasās iegūtās zināšanas laist vējā, ikdienā regulāri trenējoties. Tomēr, lai kļūtu par labu meli, ar treniņiem būs par maz. Lai apmānītu poligrāfu, bez speciālista konsultācijām neiztikt. Šādi speciālisti Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi un nav viegli angažējami.

PSRS laikā melot un liekuļot bija valsts oficiālā politika. Šodienas Latvijā ir cita valsts pārvaldes forma, tomēr melošana nav zudusi, kas liek meklēt līdzības. Mūsdienu Latvijā politiķiem melot ir izdevīgi, jo pašu radītā politiskā sistēma pieļauj iespēju varas kārajiem iegūt pārstāvniecību, uzskatot vēlētājus par muļķiem. Līdzīgi bija padomju laikā – ja gribi iekļauties kopējā maizē, pierādi, ka kalposi partijai, nevis pakārtosi partijas mērķus kopējam sabiedrības labumam.

Kaismīgākā nieze ir par to, ka mēs vēlēšanas neuztveram tikpat nopietni kā darba meklēšanu vai bankas kredītmaksājumu grafiku uz tuvākajiem 20 gadiem. Politiķu melošana nebūtu tik izteikti hroniska, ja viņi tiktu sodīti, izvēloties balsot par citiem. Vai būtu daudz prasīts, ja mēs rīkotos līdzīgi kā ar savu bankas kontu - es neskatos izdrukas katru dienu, jo ir nepieciešamības, kuras man vajadzīgas iztikai. Tomēr mēneša beigās vai pirms lieliem pirkumiem uzmetu aci konta stāvoklim, lai zinātu, ko varu atļauties un kas man nav pa kabatai.

Vienkāršs piemērs, tomēr pietiekoši uzskatāmi parāda, kā, ikdienā nesekojot politaktualitātēm, atlicināt laiku un atbildīgi izvērtēt politiķu paveikto.

Kādēļ amatpersonām ir izdevīgi melot?

Situācijas, kurās politiķiem ir izdevīgi melot, ir sastopamas ik uz soļa. Kaut deputātu kandidātu tikšanās ar vēlētājiem, kas ir ļoti nopietni uzmeistarots teātris, lai pārliecinātu tos, kuri naivi cer uz jaunu zapti vecā burciņā. Daži kandidāti sakož zobus un norij krupi, smaidot stāsta, kādus kalnus gāzīs pēc vēlēšanām. Citi - iedomātās īstenības ilūziju pieņem kā vienīgo patieso un maļ vienu un to pašu, neatkarīgi no uzdotā jautājuma tematikas.

Ne visi meli ir tūlītēju ļaunumu radoši, piemēram, partiju, to pārstāvju priekšvēlēšanu solījumi. Tomēr meliem vienmēr ir konkrēts uzstādījums - kacināt vai radīt sabiedrības līdzjūtību, vēlme manipulēt ar citiem, lai sasniegtu savus/partijas mērķus; nonākt uzmanības centrā, piesaistot plašu sabiedrības uzmanību; bailes no negatīvas reakcijas un sekām utt.

Poligrāfa eksperts Uldis Miķelsons savulaik skaidroja: nav cilvēka, kurš nekad nebūtu melojis. Tā ir normāla cilvēka uzvedība, nevis ļaunuma pazīme. Meli radušies līdz ar cilvēka otrās signālsistēmas - valodas - attīstīšanos. Taču pat dzīvnieki maldina viens otru, instinktīvi izmantojot dažādas dabas dotas mīmikrijas metodes. "Arī cilvēku meli ir instinktīva uzvedība, dabisks psiholoģisks process, loģiska reakcija uz bailēm no apkārtējo negatīvās reakcijas un sekām."

Meliem Latvijā nemaz nav tik īsas kājas, kā šķiet

Ja amatpersona tirinās un negrib atzīties pagātnes kļūdās, tad jājautā – ko mēs tagad gribam sagaidīt no viņa solījumiem? Kaut vai minētais piemērs par satiksmes ministru. Vairums līdzšinējo satiksmes ministru publiski runāja vienu, bet spēlēja pingpongu kabatā jeb, kā padomijas sētā bērni teica, - viņam čuriki aiz muguras.

Ja mūsu iedomātais satiksmes ministrs nevēlas draudzēties ar poligrāfu, tad ne jau viņa publiski pausto iemeslu dēļ, bet gan bailēs no tā, kādi pagātnes rēgi nāks gaismā, ko par viņu padomās elektorāts un kā tas atsauksies uz partijas reitingu. Citu iemeslu nav.

^{* Būtiski ir ņemt vērā, ka ekspertīze ar melu detektoru jeb poligrāfu tiek veikta tikai pēc sarunas ar pārbaudāmo, kuras laikā tiek formulēti jautājumi, kas tiks uzdoti poligrāfa pārbaudes laikā. Tas nozīmē, ka pārbaudāmā persona ir iepriekš informēta par jautājumiem, tādēļ tai jau testa laikā ir iespēja atbildēt īsi un konkrēti - ar jā, nē vai nezinu.}