Priekšvēlēšanu periods dāsni piedāvā aplūkot, ko mūsu politiķi un partijas sajēdz no komunikācijas gan ar savu mērķauditoriju, gan sabiedrību kopumā. Jāsecina, ka spilgti pierādījies ikdienas komunikācijas trūkums - tā ir pavisam neizkopta. Starpvēlēšanu periodā partijas nesarunājas ar sabiedrību kā līdzvērtīgu - tās nav ieguvušas sadarbības pieredzi. Šī virspusējā, paviršā attieksme savu apogeju sasniegs vēlēšanu dienā. Dažiem tas būs patīkams pārsteigums, citiem - katastrofa.
LV politiskā vide nekad nav pieredzējusi atgriezenisko saiti starp pilsoņiem un varas pārstāvjiem. Diemžēl. Iepazīstoties tuvāk ar partiju komunikācijas atribūtiku, tostarp mājaslapām, reklāmas avīzēm un skrejlapiņām, rodas sajūta, ka vēlētājs tiek lēti uzpirkts, nevis pārliecināts ar sasāpējušu problēmu risinājuma variantiem, jēdzīgāku partijas programmu, labāku deputātu kandidātu reputāciju nekā konkurentiem utt.
Jāpiebilst, ka partijas savas īsās programmas uztver kā kājslauķi, tāpat kā deputātu kandidātu reputāciju uzskata par labāk slēpjamu, nevis publiski iztirzājamu. Pirmo pēc vēlēšanām varēs izmest un solījumus nepildīt, apzinoties, ka par to cietumā neliek. Savukārt kandidātu reputācija visās līdzšinējās vēlēšanās nav bijusi noteicošais kritērijs vēlētāja izvēlei. Diemžēl daļa sabiedrības vēl arvien domā līdzīgi. Cik liela daļa - redzēsim pēc vēlēšanām.
Politiķu komunikācijas forma ar sabiedrību nav mainījusies
10. Saeimas partiju priekšvēlēšanu kampaņas ne ar ko īpaši neatšķiras no iepriekšējām, kur sabiedrības iesaistīšana jeb līdzdalība politiskajos procesos netika uzskatīta par nepieciešamību, arī šogad piedāvājot vairumā banālus reklāmas lozungus un apzināti noklusējot to, kas mūs gaida pēc 2.oktobra. Tāpat kā pirms pērnajām pašvaldības vēlēšanām, kad Dombrovska valdība slēpa no iedzīvotājiem pusmiljarda budžeta samazinājuma neizbēgamību, arī tagad nav zināms, kuras nozares cietīs smagāk, kad būs jāturpina pildīt Godmaņa valdības parakstītās saistības ar starptautiskajiem aizdevējiem.
Šāda partiju rīcība liecina, ka pilsoņi tiek uzskatīti par neaptēstiem - par līdzvērtīgu partneru sarunas necienīgu jeb lieku elementu, kas paši nespēj lasīt starp rindiņām un izsvērt, kas ir labs un kas nav pieņemams.
"Partiju priekšstati par to, kā jāveido komunikācija, ir ļoti inerciāli un stabili, iespējams, tāpēc, ka viņi sadarbojas ar vieniem un tiem pašiem reklāmas uzņēmumiem," sarunā ar TVNET secināja "Latvijas faktu" direktors Aigars Freimanis, piebilstot, ka politisko reklāmu blīvums ir viens no veidiem, kā panākt svārstīgo vēlētāju simpātijas: "Ja skatāmies pēc telpas noseguma un pieņemam visu partiju reklāmas kampaņu sagatavotos produktus par 100 procentiem, tad redzamu vietu tur ieņem apvienība PLL, kuras klipi nav tik gari, taču ir izvietoti ļoti blīvi gan radio, gan televīzijā. Arī informācijas radīšanas mašīna medijos, varbūt bez tiešas saistības ar reklāmu, viņiem strādā daudz aktīvāk nekā citām partijām. Šajā gadījumā ir jārunā arī par "Vienotību", jo PLL maksimāli vēršas pret šo partiju, un līdz ar to uz šā fona arī "Vienotība" paliek vairāk pamanāma," secināja Freimanis.
"Pelēkā reklāmas daļa" palikusi aktīvāka
Saruna ar vēlētāju kā līdzvērtīgu partneri ir ļoti reta parādība, partijas dod priekšroku pa lēto dot kukuļus solījumu formā, algojot skribentus, kas katru dienu uzražo 20 preses relīzes, lai pieķēzītu publisko telpu. Izteiktāk un vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās netiek smādēti arī profesionālu žurnālistu pakalpojumi, izmantojot mediju saturu kā netiešu un pastarpinātu partijas reklāmu.
Sociologs Aigars Freimanis pieļāva, ka tradicionālo reklāmas firmu produktu kopskaits ir mazāks nekā citās vēlēšanās: "Pelēkā daļa, kura nav ierakstāma iekšā reklāmas izdevumos vai kampaņās, ir palikusi aktīvāka."
Mūsdienās pieejamo komunikācijas kanālu daudzveidība aplami tiek uztverta kā lieliska iespēja politiskās reklāmas izplatīt vienādā intensitātē un visur ar identisku saturu. Piemēram, partiju mājaslapas un reklāmas avīzes ir primitīvas žurnālistikas paraugs, kas kalpo kā propagandas rīks, piebāzts ar vispārīgiem uzsaukumiem. Tajās neatradīsiet problemātisko jautājumu analīzi un konstruktīvu risinājumu piedāvājumus. Arī partiju reklāmas skrejlapiņas ar saukļiem, kuras var atrast gan ārstu kabinetos, gan vispārizglītojošās skolās (it sevišķi ārpus Rīgas), bliež tos pašus senilos saukļus, nevis iepazīstina ar deputātu kandidātiem, piemēram, ar viņu solīto un izpildīto darbu uzskaiti.
Arī TV veidotajos "šovos" ar partiju pārstāvjiem pietrūkst elementāras loģikas - politiķi atgremo partiju programmas, bieži nolasot sakāmo no lapiņas. Kandidāti lavierē un svaidās no viena grāvja otrā - pie pirmās izdevības ķeras pie konkurentu rīkles, bet kļūst pavisam stīvi, kad jāsniedz skaidra atbilde, kas mūs gaida pēc vēlēšanām. Konstruktīva dialoga šādās diskusijās bieži trūkst, ļaujot vaļu politiķu pļāpāšanai par iedomāto laimīgo zemi.
Skaidru atbilžu trūkums ir maskēta neziņa
Runājot par partiju priekšvēlēšanu kampaņu raksturīgākajām iezīmēm, sociologs Aigars Freimanis norāda uz sabiedrībai aktuālu problēmu skaidru risinājumu trūkumu, politiskajās reklāmās akcentu liekot uz emocionālajiem stereotipiem: "Nav vērts viņus (partijas, politiķus) kritizēt par slinkumu vai par stulbumu – viņi vienkārši orientējas uz to, cik ilgi šādi reklāmas produkti tiek patērēti. Ja tur ieliktu iekšā milzīgu intelektuālu ieguldījumu un analīzi un saliktu to kopā ar vēlētāju vēlmi, precīzāk sakot, nevēlmi iedziļināties, interese varētu būt tikai šauram ekspertu lokam un nevarētu būtiski ietekmēt vēlētāju izvēli. Gribot negribot tiktu runāts sarežģītā valodā (daudz terminoloģijas, grūti izprotami skaitļi un salīdzinājumi), līdz ar to partijas vairāk strādā ar emocionāliem stereotipiem un mēģina tās pogas spiest vienkāršākā, saprotamākā un iespējami ātrākā veidā."
Aigars Freimanis pieļāva, ka precīzu atbilžu trūkums skaidrojams ar starptautisko aizdevēju klātbūtni, kas politiķiem liedz atklāti blefot: "Politiķi skaidri apzinās, ka nekas pārāk nemainīsies. Tas gan netiek teikts skaidri un gaiši, jo visā vēlēšanu procesā piedalās trešā puse – starptautiskie aizdevēji, kuru klātbūtne runās par budžeta konsolidāciju, kas tagad, priekšvēlēšanu reibonī, izskan tikai no mediju cilvēkiem, bet ļoti maz no politiķiem. Kāda jēga veidot kaut kādu programmu un stāstīt brīnumus, ja viss ir skaidrs – budžeta konsolidācija par vairākiem simtiem miljonu latu," partiju nostāju iztēlojās Freimanis.
Sociālantropologs Roberts Ķīlis, runādams par nodokļu politiku partiju programmās, kurās trūkst skaidras atbildes/norādes, kā plānots izpildīt solījumus, secināja: "Ja arī citās jomās partijas ir nekompetentas, iespējams, esam pamatīgās ziepēs." Šāda nekompetence patiesībā ir maskēta neziņa, kā labāk uzrunāt vēlētāju šodienas situācijā - vai sekot jau ierastajām metodēm, noklusēt nepatīkamo un cerēt uz svārstīgo cilvēku, vai meklēt citas uzrunas formas.
20 gadu laikā šīs mistiskās "citas komunikācijas formas" ir atstātas novārtā, tādēļ arī šajās vēlēšanās politiskās reklāmas domātas tai sabiedrības daļai, kas izlems pēdējā brīdī, pieļaujot, ka kritiski domājošais vēlētājs jau ir izvēlējies. Pirms 2009.gada pašvaldības vēlēšanām lielam procentam balsstiesīgo nebija skaidra viedokļa, izvēle par labu kādai partijai notika pēdējā brīdī. Vai paļaušanās uz neizlēmīgo vēlētāju kārtējo reizi attaisnosies vai tomēr pārvērtīsies par katastrofu varas partijām, redzēsim uzreiz pēc provizorisko rezultātu paziņošanas vēlēšanu naktī uz 3.oktobri.
