Nebūt ne. WikiLeaks publiskotās sarakstes nav milzu pārsteigums starptautiskajai sabiedrībai. Arī daudzu valstu valdībām iepriekš bija zināma dokumentu publiskošanas iespējamība - ASV tās laicīgi brīdināja nedēļas un mēnešus iepriekš. Neskatoties uz to, vairākas valstis, tai skaitā arī Latvija, tomēr uzskatīja par pienākumu sašust jau pēc publiskošanas fakta.

Patiesībā nodarītā skāde ir nenozīmīga, salīdzinot ar diskusiju, kas ieguvusi plašu rezonansi, - liekot apšaubīt līdz šim par pašsaprotamu un stabilu uzskatīto reālpolitikas praksi, kas balstās uz baiļu iedzīšanu t.s. ienaidniekos un uz slepenību - t.s. savējiem. Kādi ir iemesli politiķiem kaut ko slēpt, ja daudz kas ir tāpat nojaušams? Kauna, nekompetences vai plaši piesauktās "nacionālās drošības" dēļ? Varbūt bailes zaudēt varu ir patiesais iemesls?

Šādi apjomīgi un jau regulāri atklātībā nonākoši "slepeni" dokumenti acīmredzami norāda uz pārmaiņām, kuras nekādi negrib ievērot "vecās paaudzes" politiķi –

sabiedrība, kuras informētības un līdzdalības līmenis ir spēcīgi audzis, pateicoties digitālajam laikmetam un internetam, ir pāraugusi valsts politiskās pārvaldes aparātu.

Sabiedrība mainās, vai līdzi mainās arī politiķi?

Digitālā ēra ir mainījusi veidu, kā mēs iegūstam informāciju, - procesā iesaistot savus draugus, paziņas, pat pilnīgi svešus līdzīgi domājošus subjektus no citām pasaules malām. Varam iegūt un publiskot savākto pāris minūšu laikā, izmantojot informācijas nesēju dažādās formas un izpausmes.

Daudz no tā, kas bija ierasti personisks, ir kļuvis publisks ar facebook, google, twitter, draugiem utt. Informācija, kas kādreiz bija atrodama avīzēs, bibliotēku arhīvos, tagad digitalizētā formā ir pieejama visiem un pastāvīgi atrodama dažādās datubāzēs. Privāto dzīvi esam pārvērtuši par publisku apskates objektu, radot sev jaunas rūpes par privātuma potenciālo apdraudējumu.

Interneta iespējas ievieš zināmas korekcijas arī mūsu uztverē, dodot iespēju katram līdzdarboties sociālpolitiskajos procesos. Piemēram, nelegāli iegūtos datus, kā nupat WikiLeaks publiskotās ASV valdības sarakstes vai Ilmāra Poikāna jeb Neo amatpersonu atalgojuma pārskati, - var ātri un anonīmi "piespēlēt" daudz plašākai auditorijai.

Atšķirībā no personiska rakstura informācijas valsts amatpersonu atalgojums, sarakstes, lēmumi, viedokļi nav privāti, ar tiem ir tiesības iepazīties jebkuram.

Baiļu provocēšana, lai novērstu uzmanību no patiesajiem cēloņiem

Digitalizācijas laikmetā ir grūti noslēpt informāciju, it sevišķi slepenu. Ja tomēr slepens info noklīst un tiek publiskots, tad par jājamzirdziņu kļūst "valsts noslēpums", politiķiem baidot pat ar nacionālās drošības apdraudējumu. Tieši šāda baiļu provocēšana pašreiz ir atzīta par vienīgo pareizo komunikācijas formu Eiropas (arī Latvijas) un ASV valdību starpā, paužot nosodījumu par WikiLeaks publiskotajām diplomātu sarakstēm ¹.

Kopš 2001.gada kodi "valsts noslēpums" vai "terorisma draudi" tika uztverti burtiski, neuzdodot jautājumus. Taču pēdējos gados tiek apšaubīta daudzu valstu politiskās elites rīcība, arvien skaļāk izsakot aizdomas, vai kods "slepenība" ir vienīgais iespējamais un pieņemamākais arguments politiķu rīcībai un lēmumiem. WikiLeaks atklājumi norāda, ka ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas valstīs un ASV ne tuvu viss nav kārtībā, rosinot nopietnas pārdomas, vai politikāņiem šī tik pierastā un aukstā kara gados plaši piekoptā "slepenības" formula nav novecojusi un stagnātiska?

Latvija ir spilgts piemērs, kā lielvalstu slēptās intereses ar vieglu roku izraisa tautas traģēdijas un starptautiskus konfliktus, no kuriem vairāki ilguši pusgadsimtu, citiem vēl gals nav redzams, - PSRS; Vācijas, arī Korejas mākslīgā sadalīšana; lielvalstu dabas resursu intereses arābu zemēs; ASV un Krievijas interešu sadursmes Latīņamerikā utt.

Kompromitējošai informācijai jākļūst publiskai

Šī prasība nav nenormāla. Nenormāla ir situācija, ja pilnīgi viss, ko demokrātiskas valsts amatpersonas saka vai dara, NAV pakļauts sabiedrības vērtējumam. Kā uzskatāmi parāda publiskotās ASV valdības sarakstes – nav iespējams novērtēt politiķu paveikto, ja pēdējie publiski melo, bet aizkulisēs lemj citādi. Slepenības noteikšana procesiem, par kuriem sabiedrībai ir tiesības zināt, ir manipulācija ar sabiedrības viedokli, liedzot adekvāti novērtēt politiķu rīcību un prognozēt sekas, kas var skart arī citas valstis.

Patiesais iemesls slepenībai ir politiķu bailes zaudēt varu un ietekmi, jo daudziem tā ir vienīgā iespēja izlikties pārākam, gudrākam, noslēpumainākam, varenākam nekā mēs – pārējie. Diemžēl vairumam Latvijas politikāņu sausais atlikums pēc varas zaudēšanas ir kaunpilna aizmirstība greznā mājā, jo materiālā labklājība ir vienīgais lepnums – daudziem nekā cita nav un nekad nav bijis.

Adekvāta valsts pārvalde būtu tāda, ja politiķis atrastos konstanta uztraukuma stāvoklī, apzinoties, ka sabiedrība vēros un vērtēs viņa rīcību. Tā vairs nav gluži utopija, šādas iespējas aktīvākajiem iedzīvotājiem līdzdarboties un kontrolēt politiķus ir kļuvušas par realitāti interneta ērā. Neo varoņdarbs ir spilgts piemērs.

Tikai pavisam maza daļiņa no tā, kas tiek slēpts: Latvijas sabiedrībai ir tiesības zināt, cik saņem pilnīgi visas valsts amatpersonas; kādēļ "airBaltic" tikai uz papīra pieder Latvijas valstij. Kādi bija patiesie iemesli Krievijas vēstnieka Vešņakova sarunām ar t.s vietējiem oligarhiem pirms Saeimas nosodošā balsojuma lielajam lācim Gruzijas kara sakarā? Tāpat nodokļu maksātājiem ir tiesības zināt, kā un cik daudz miljonu politiķi nopelnīja un turpina pelnīt, privatizējot valsts īpašumus, tostarp valsts uzņēmumus Latvijas Gāze, Ventspils nafta u.c. Kāpēc sliktu slavu ieguvušā Vaškevica amatpersonas ienākumu deklarācija nupat ir noslepenota? Mums ir tiesības zināt, cik daudz Kremļa rubļu ieplūduši saskaņiešu kasē, cik naudiņas iekrita Rīgas domes partiju kabatās "Daimler" korupcijas skandālā vai kura roka zīmēja Latvenergo shēmas. Utt.

Vai brīvības cena ir informācijas totalitārisms?

Informācijas tehnoloģiju laikmets sniedz iespējas mainīt ierastās attiecības ar varu. Līdzšinējā prakse – tas, kurš kontrolēja piekļuvi informācijai, manipulēja ar iedzīvotāju viedokli. Mūsdienās kļūst arvien grūtāk izkontrolēt, ko cilvēki lasa un skatās, jo informācijas avotiem vairs neeksistē valstu robežas.

Ja kādreiz bijām spiesti ticēt visam, ko valsts varas pārstāvji mums stāsta, tad precedenti ar WikiLeaks un mūsu Neo pamatoti liek apšaubīt varas šķietami taisnīgo valsts pārvaldi pašos tās fundamentos.

Šis ir laiks aktīvi līdzdarboties arī katram no mums, jo Eiropā sabiedrības daļa ir atklāti pateikusi - līdzvērtīga līdzpastāvēšana un caurskatāma valsts pārvalde būs realitāte, neatkarīgi no politiķu nostājas. Ir acīmredzami sagaidāms, ka tuvākie pieci-desmit gadi parādīs, vai piedzīvosim fundamentālas pārmaiņas arī Latvijā un kādas konkrēti.

Vai Latvija būs starp tām maz pieredzējušām demokrātijām, kuras nespēs nobalansēt uz naža asmens un kļūs par formāli it kā demokrātiskām, bet patiesībā totalitārām, informāciju un medijus cenzējošām kroplēm?

^{1 - Datos figurē 701 sarakste no ASV vēstniecības Rīgā.}