Ārstējoties šņabi dzer un ārstējas no šņabja (98)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: flickr.com/thelastminute

Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis dalās pārdomās par alkohola lietošanu un tās sekām svētku laikā. Viņš norāda uz latviešu tradīcijām dzert stipro alkoholu pārlieku daudz. Ārsts iesaka šņabi nedzert vai vismaz dzert nedaudz.

Par šņabja dzeršanu Jaunajā gadā

Parasti Jaunajā gadā pie galda sēzdamies, kāds (a) no kompānijas sūdzas: “Man kuņģa čūla (izrauts zobs, pārgriezts furunkuls, angīna, dzemdes piedēkļu iekaisums, grūtniecība 8. mēnesī), tādēļ es nevaru dzert alu un vīnu – varu dzert tikai tīru mantu.”

Jo no alus un vīna viss pūžņošot vai strutošot, bet šņabis turpretī visu izārstēšot. Šņabi ārstniecībai latvieši lieto ārīgi – mutes dobuma skalošanai, kompresēm uz locītavām pēc sporta traumām un muguras lejasdaļas radikulītisku sāpju gadījumā.

Iekšķīgi latvieši šņabi lieto, lai ārstētu augšējo un dziļo elpceļu iekaisīgas slimības (groka veidā ar tēju), lai cīnītos ar bezmiegu, psihoemocionālu spriedzi, depresiju un citām centrālās nervu sistēmas likstām. Nereti šņabi lieto, lai likvidētu slāpes, uzlabotu vai nomāktu apetīti, uzlabotu gremošanu. Ļoti nopietna indikācija šņabja dzeršanai ir bailes no zobārsta vai vispārējs organisma izsīkums pēc zobārsta apmeklējuma.

Kamdēļ latvieši tik ļoti tic šņabja ārstnieciskajam efektam?

Tāpēc, ka mīl to. Latvieši parasti dzer šņabi. Šņabi var nopirkt visur — veikalā, kafejnīcā, benzīntankā, tirgū vai vienkārši aiz stūra. Šņabis Latvijā ir ražots rūpnīcā vai privāti mežmalā. Pēc etiķetes vienu no otra neatšķirt, vieglākā atšķirības zīme — cik ļoti nākamajā rītā sāp galva.

To šņabi, kas ražots mežmalā, visbiežāk gatavo, atšķaidot ārvalstu mucas spirtu ar krāna ūdeni. Šādos gadījumos latvieši ir uzmanīgāki nekā igauņi, kuri ar ūdeni labprāt atjauc arī metilspirtu un izmirst pa simtam vai diviem. Nereti spirtu ražo pēc pašmāju mūžvecām receptēm, raudzējot un tvaicējot graudus, cukurbietes, konfektes vai vienkārši dēļus. Tad šim šņabim dod skaistu un patriotisku nosaukumu – Latgalīte, Kurzemīte vai Dzimtenīte.

Neatkarīgi no tā, kādu šņabi latvieši pērk, izvēli nosaka pudeles ietilpība, etiķetes krāsainība un cenas.

Latvieši vislabprātāk pērk lielu pudeli par mazu cenu ar tautiski simbolisku etiķeti.

  Ir pat zināma latviešu nacionālā mērvienība Ēvalds, ko aprēķina pēc formulas litrs reiz grāds dalīts ar latu. Tādējādi normāls puspolšs par diviem latiem atbilst desmit ēvaldiem (0.5x40:2), bet vienlaikus arī divām promilēm alkohola asinīs – tieši tik daudz, lai radītu pastiprinātu interesi ceļu policistos.

Šņabis tiek ražots ar dažādiem cēliem nosaukumiem, turklāt – kā uz etiķetes lasāms – pēc senām receptēm. Savs šņabis Dziesmu svētkiem, savs šņabis Rīgas Dinamo faniem, savs šņabis bērna iemidzināšanai, šūpuļdziesmu dziedot. Izmērs atkarīgs no kompānijas lieluma, bet parasti — viena pudele uz galviņu. Dvēseles un fiziskajam stāvoklim pēc izdzertas pudeles latvietim ir speciāls apzīmējums – skaidrs kā bāreņa asara.

Šņabi dzer, sajaucot ar sulu, limonādi, uzdzerot, uzkožot vai tāpat vien. Atpakaļ šņabi parasti atdod no kuņģa, sajauktu ar uzkožamajiem.

Šņabi dzerot, dzied, spēlē kārtis, sarunājas vai noskaidro, kurš kuru ciena. Parasti šņabi dzer nedziedot, nespēlējot, nerunājot, daudz un ātri. Šņabi dzer no glāzēm, metāla krūzītēm un no pudeles.

Pēc šņabja dzeršanas sēžas pie stūres un brauc daudz ātrāk un pārliecinošāk nekā līdz tam.

Ja neskaita Jauno gadu, visvairāk šņabi dzer bērēs, kāzās, kristībās, draugu pulkā, izbraukuma sēdēs, makšķerējot, pirms un pēc medībām, kā arī bērēs pēc medībām. Izdzertā šņabja daudzuma ziņā latvieši var droši nostāties līdzās krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem. Šņabja marku ziņā latvieši tomēr paliek saviem lielajiem kaimiņiem iepakaļ, jo mēs vienkārši esam maza tauta un kopumā tik daudz šņabja saražot un izdzert nevaram.

Ja šņabi latvietis pie viena galda izdzer kopā ar krievu, ukraini, ebreju, igauni vai nēģeri, latvietis kļūst internacionālists un antirasists, dzied krievu dziesmas, runā par Baltijas vienotību, cīnās pret antisemītismu, labprāt uzkož speķi. Ja latvietis šņabi dzer kopā ar latvieti, viņš kļūst nacionālists un par visiem iepriekšpiesauktajiem stāsta vairāk vai mazāk rupjas anekdotes.

Par ārstēšanos no šņabja dzeršanas 1. janvārī

Visaugstākais alkohola līmenis asinīs, kāds jebkad esot reģistrēts pasaulē dzīvam cilvēkam, esot 8.6 promiles. Avīzes uzrāda arī augstākus ciparus, bet neesmu atradis šiem faktiem kaut cik  ticamu izskaidrojumu. Tā kā 8.6 promiles ir aprakstījuši Maskavas Skifofovska institūta līdzstrādnieki savā ziņojumā, šis skaitlis uzskatāms par puslīdz korektu.

Īsumā leģenda bijusi šāda. Pacients I. (medicīnā parasti ziņojumos uzrāda tikai vārda pirmo burtu), pēc profesijas ekskavatorists, pēc darba mazliet sastiķējis ar kolēģiem turpat būvbedres malā. Izdzēruši katrs polšus trīs vai četrus, mūsu varoni aizsūtījuši pēc vēl viena turpat uz kioskam līdzīgu bodi. Vīrs ar mokām nopircis lielo 750 gramīgo šņabi, kad pie kioska piebraukusi milicija. Sapratis, ka tūlīt var nonākt atskurbtuvē un pazaudēt dārgo mantu, pilsonis I.nokritis šķērsām durvīm, un, kamēr miliči tikuši iekšā, visu pudeli tāpat no kakliņa izdzēris.

Miliči sapratuši, ka ar tādu alkohola devu parasti mirst, aizveduši I. uz blakus ielā esošo Skifofovska institūtu, kur pacients tūlīt intubēts, jo elpošana jau apstājusies. Tā esot uzstādīts jauns pasaules rekords. Visi pārējie rekordi nav fiksēti, jo šiem pacientiem apstājas elpošana un viņi vienkārši nomirst trepjrūmē, pritonā vai policijas iecirknī.

Policisti parasti stāsta kādu leģendu par ievērojamu policijas dienesta vadītāju, kurš ministra nelabvēlības dēļ nu vairs policijā nestrādā. Katru reizi, kad Rīgas ceļu policisti noķēra pulkvedi pie stūres par kādu nenozīmīgu pārkāpumu – nepiesprādzēšanos ar drošības jostām, pagriezienu no labās joslas kreisajā virzienā vai braukšanu ar 160 kilometriem stundā pa pretējo braukšanas joslu, viņi atklāja, ka pulkvedis bija dzēris. Parasti šādos brīžos alkometrs rādīja 5 vai 6 promiles, kas no medicīnas viedokļa ir pilnīga garantija, ka cilvēks ir miris.

Tomēr pulkvedis bija dzīvāks par visiem dzīvajiem kā Ļeņins, iejaucās diskusijā ar roku vicināšanu un argumentu, ka alkometrs vienkārši ir sabojājies. Tiesa, alkometri pēc šiem mērījumiem tiešām parasti no pārsteiguma salūza, viņu rādītāji kategoriski atteicās atgriezties uz nulles un turpmāk piedāvāja par normu uzskatīt trīs vai četras promiles dzēruma.

Nekad neviens policists neatņēma pulkvedim tiesības, jo pulkvedis pēc pārbaudes allaž lūdza pašus policistus pārbaudīt alkometra kvalitāti, bet, tā kā alkometri bija mainījušies, viņi arī policistiem uzrādīja 2 promiļu dzērumu, un vēsture klusē, cik patiesībā dzēruši bija policisti, jo arī viņi taču bija dzīvi, strādāja valsts darbā un cīnījās par skaidrību uz ceļiem.

Latvietim parasti pēc svētkiem 1.5-3 promiles alkohola

Normāls latviešu pilsonis, kas pamostas nākamajā rītā pēc Jaungada svinībām ir nevis 8.6 vai 6 promiles piedzēris, bet kaut kur robežās starp 1.5 un 3 promilēm. Latvietim sāp galva, piemetušās sirdsklauves un augsts asinsspiediens, nedaudz miglojas skats, vērojama agnozija, afāzija un daži tikpat nozīmīgi simptomi.

Tas ir brīdis, kad latvietis no vietas, kur sagaidījis Jaungadu, vēlas doties mājup. Ar mašīnu, protams, blakus sev sēdinot sievu, sievasmāti, bērnus, mazbērnus, kaimiņus un suni. Un viņš zvana sev pazīstamajam ārstam un saka – es jūtos tik slikti, man sāp galva, sirds, vēders, kāja (salauzta dejās), seja (zilums zem acs gadījās nejauši). Ko šim latvietim iesaka viņa pazīstamais ārsts?

Pirmkārt, dzert nevajag vai vismaz nevajag dzert daudz.

Latvijas (un lielākoties citu Eiropas valstu likumdošana) paredz pieļaujamo alkohola līmeni, sēžoties pie stūres, 0.5 promiles. Savukārt tiem, kam braukšanas pieredze ir mazāka par 2 gadiem, nekādu atlaižu – pie stūres tikai skaidrā.

Alkohols mazās devās darbojas ļoti individuāli, katram atšķirīgi. Ir pilnīgi skaidrs, ka pat mazās devās alkohols samazina koncentrēšanās spējas, palielina nogurdināmību un miegainību. Tai pašā laikā lielai daļai cilvēku alkohols mazās devās uzlabo reakcijas spējas. Taču tas nav iemesls spekulēt ar alkohola lietošanu. Es nekādi negribētu redzēt pat nākamajā dienā pie stūres tipu, kas izdzēris pusotru polšu.

Ko nozīmē šīs 0.5 promiles? Atkal ļoti individuāli – muskuļotiem tipiem vajag iedzert vairāk, lai sasniegtu šo līmeni, vārgiem – mazāk. Parasti rēķina atkarībā no svara. Sešdesmit kilogramu vīram 0.5 promiles var būt sasniegtas jau no pirmā alus kausa; raženam simt kilogramu atlētam – no otrā. Tieši proporcionāli – 50 vai 100 g šņabja vai konjaka. Alus labāk jūtams izelpojamā gaisā, tādēļ vienāda dzēruma gadījumā policisti biežāk mēģinās pārbaudīt alus dzērāju.

Tātad esam vienojušies. Pie stūres ar alkohola saturu mazāk par 0.5 promilēm asinīs. Taču arī šī mazā deva var būt vainu pastiprinošs apstāklis avārijas situācijā.

Dakteris arī sniedza ieteikumus, kā rīkoties, ja ir dzerts, bet gribas vai vajag braukt. Viņš sniedza dažādus padomus, kā mazināt alkohola līmeni asinīs. Par to portālā TVNET varēsiet lasīt 1.janvārī.

Komentāri (98)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu