"Nebūtu vīrs palicis bez darba, būtu vieglāk," tā sarunu sāk Aija, kura kopš tā brīža ir galvenā ģimenes apgādniece. Neskatoties uz to, ka mazākā meitiņa bija tikai dažus mēnešus veca, Aija bija spiesta iejūgties smagā darbā. Viņas ģimenē aug četri bērni un apstākļi ir tik grūti, ka dažkārt ēdamā nepietiek pat bērniem...
Rīdziniece, kuras vārds ir mainīts, intervijā portālam TVNET atklāti stāsta, ka cenšas darīt visu, lai ar salīdzinoši nelielo algu paēdinātu visus ģimenes locekļus. Taču ne vienmēr tas izdodas.
“Ir reizes, kad visiem vakariņu nepietiek. Tas nav bieži, bet gadās. Tad lielākie, saprotot situāciju, samierinās un iedzer vakariņās tikai tēju, lai vismaz mazākie būtu paēduši.”
Pamatīgs robs ēšanai sataupītajos līdzekļos parasti rodas saistībā ar dažādiem neparedzētiem izdevumiem, piemēram, bērnu fizkultūras apaviem.
Lai nopirktu “botas”, jātērē ēšanas nauda, jo plikām kājām jau bērni neskries.
Lai kaut kā šīs lietas sabalansētu, Aija ļoti rūpīgi apdomā naudas taupīšanu un tērēšanu.
Algas dienā Aija cenšas samaksāt spiedīgākos rēķinus, kā arī iegādāties ilgāk lietojamas pārtikas preces, piemēram, miltus, cukuru, eļļu.
Par pāri palikušo summu – tie ir aptuveni pieci lati dienā – sieviete cenšas iegādāties visu pārējo ģimenei nepieciešamo, tostarp sadzīves lietas un skolas mantas bērniem.
Lētāku preču meklējumos viņa dodas uz tirgu. Taču arī tur tagad dārzeņu cenas ir ievērojami kāpušas. Piemēram, ļoti dārgi kļuvuši kartupeļi.
Tā gribas kartupeli, bet nevaru atļauties nopirkt!
Tādējādi biežāk vakariņu galdā tiek celti makaronu ēdieni.
Lielākie kārumi ģimenei ir dažādi saldumi – cepumi, konfektes. Arī saldējums visiem garšojot. Jauku pārmaiņu mājās ienes pankūku cepšana. “Čipsus un tādas lietas mūsu mājās nelieto. Neesmu bērnus pie tiem pieradinājusi, un viņiem arī neprasās.”
Ierobežoto līdzekļu dēļ gaļa un tās izstrādājumi ģimenes maltītē sastopami reti. Taču Aija par to neskumst – esot pieraduši: “Labi, ka mājās ir maizīte.”
Trūcīgo iztiku atvieglo tas, ka Aija strādā veikalā “Maxima”. Tur ik dienas tiek nocenotas dažādas pārtikas preces, kuras tāpat kā pārējie veikala pircēji var iegādāties arī darbinieki.
Bērni palīdz sadzīvē
Līdz ar vīra darba zaudēšanu Aija savas darba gaitas atsāka gandrīz pirms gada - tiklīdz mazākajai meitiņai apritēja trīs mēneši. Tagad bērniņu mājās pieskata gan vīrs, gan vecākie bērni. Ar gandarījumu Aija atzīst, ka jaunieši ir liels atspaids – viņi ne tikai rūpējas par mazākajiem, bet arī apdara mājas darbus – sakārto mantas un pagatavo vakariņas.
“Viņi ir mans lielākais atbalsts. Ja nebūtu viņu, es nevarētu strādāt, jo vajadzētu sēdēt ar mazo meitiņu mājās. Auklīti es nevaru atļauties.”
Jaunieši mācās labi
Lielākais puika (19 gadi) mācās arodskolas pirmajā kursā, tur viņš saņem gan valsts, gan Eiropas stipendiju: “Vismaz ir pašam sava naudiņa, par ko nopirkt ēst vai izklaidēties.”
Lielais dēls no mājām aizgāja, lai mammai būtu vieglāk.
Vecākais dēls, kuram ir viegla galva, mācās labi un mammai galvassāpes nesagādā.
Arī jaunākajam dēlēnam, kurš šobrīd mācās 3.klasē, mācības padodas viegli. Turklāt viņam labi veicas gan valodās, gan sportā un mūzikā.
Nedaudz grūtāk skolā sokas 17 gadus vecajai meitai, kura tūdaļ beigs 9.klasi.
Savukārt mazākā meitiņa, kurai ir tikai gads un divi mēneši, patlaban dzīvojas pa māju, taču jau rudenī sāks bērnudārza gaitas. Aija ļoti priecājas un saka paldies Dievam, ka “peciņa” tiks pašvaldības dārziņā. Portāla TVNET viesošanās laikā mazā meitenīte mierīgi guļ diendusu un nejūtas apkārtējo sadzīves trokšņu traucēta.
Nespēj sagādāt visu skolai vajadzīgo
Galvassāpes Aijai rada arī vecāko bērnu apgādāšana ar visu skolai nepieciešamo. Īpaši aktuāls šis jautājums ir mācību gada sākumā. “Kad sākas skola, nevaru visu vajadzīgo uzreiz sagādāt. Tad skolotāja uzreiz raksta bērna dienasgrāmatā ar sarkanu, ka nav šis un nav tas.” Aija izsaka vēlmi, kaut skolotāji būtu vēl saprotošāki un ļautu trūcīgajiem bērniem skolas mantas sagādāt pakāpeniskāk.
Naudas trūkumu bērni jūt ne tikai mājās, bet arī skolā. Aijai nav naudas, ko bērniem iedot pusdienām, un tādēļ viņi pusdienas skolā neēd.
Bērni agri no rīta paēd mājās brokastis un tad nākamreiz ēd tikai pēcpusdienā, pārnākuši mājās no skolas.
Jauniešiem skolā esot ļoti nepatīkamas sajūtas, kad blakus citi skolēni grauž našķus. “Kad man ir kāda lieka kapeiciņa, tad, protams, viņiem iedodu, lai var kādu kārumiņu nopirkt, bet tas negadās pārāk bieži,” Aija skumju pilnām acīm saka.
“Slikti ir tas, ka viņi visu dienu neko neēd. Taču pozitīvais ir tas, ka mums jau kuņģi ir tā pieraduši,” viņa cenšas akcentēt pozitīvo.
Labi ir arī tas, ka mazajam puikam ir ļoti saprotoša skolotāja, kura pusdienu laikā bieži aizved bērnu uz virtuvi un paēdina viņu ar siltu zupu.
Stāstot par iztikšanu, Aija pieskaras arī “vissmagākajai lietai” - kredītam. Pirms dažiem gadiem viņa aizņēmās “Parex bankā” vairākus simtus latu, lai iegādātos jaunu ledusskapi. Tas laika gaitā saplīsis, taču kredīts jāmaksā vienalga. Atlikusī parāda summa ir aptuveni 300 latu.
Tā kā Aijai nav naudas kredīta atmaksai, bloķēts viņas bankas konts, kurā viņai ieskaitīja valsts pabalstus par bērniem.
Tagad nesaņemu arī “bērnu naudu”. Bet varbūt tā pat ir labāk...
Viņa domīgi spriež, ka vismaz par “bērnu naudas” summu viņai samazināsies parāds.
Pieraduši pie tagadējiem sadzīves apstākļiem
Tagadējā nelielajā divistabu dzīvoklī daudzstāvu ēkas pirmajā stāvā ģimene ievācās pagājušā gada ziemā. Pirms ievākšanās bija iecerējuši dzīvokli remontēt, saimnieks pat atļāva dzīvoklī ierīkot tualeti.
Taču, tā kā vīrs zaudēja darbu, nopirkto boileru un duškabīni nācās pārdot.
Ģimene patlaban samierinās ar esošajiem dzīves apstākļiem, tostarp sauso tualeti mājas otrajā stāvā.
Patlaban dzīvoklī ir silti, taču ziemā, kad laukā bija lielais aukstums, “bija tā, kā bija...” Kaut arī vīram bija iespēja dabūt malku, ne vienmēr veco dzīvoklīti varēja piesildīt.
Līdz ar naudas trūkumu ģimene ir parādā dzīvokļa saimniekam par īri, taču elektrības parādu gan viņiem nav. Rādot virtuves stūrī ielikto gāzes balonu, Aija saka: “Kad izbeidzas gāze, paliek vēl elektriskais riņķis, ko varam lietot.”
Aija atklāj, ka pirms vairākiem gadiem lūgusi sociālo dienestu palīdzību, taču toreiz saskārusies ar “šausmīgi negatīvu attieksmi” un tai netiek pāri arī šodien.
Varbūt vajag iet un lūgties, taču es psiholoģiski netieku tam pāri.
Sieviete vaļsirdīgi stāsta, ka izmanto katru draugu, paziņu un labdarības organizāciju doto lietu: “Drēbes izmantojam un atdodam tālāk citiem. Neko nemetam ārā.”
“Negribu lūgties. Varbūt ir cilvēki, kuriem palīdzība ir vairāk vajadzīga nekā man. Varbūt viņiem ir vēl trakāki apstākļi nekā man.”
Cer, ka bērni aizbrauks no Latvijas un paņems vecākus līdzi
Jautāta par skatu uz nākotni, Aija nopūšas un ar pesimismu saka: “Tas noteikti nav gaišs. Bērnus mudinu apgūt valodas un meklēt iespējas, lai tiktu prom no šejienes. Tagadējā situācija Latvijā nav domāta tādiem kā mēs. Tā domāta tiem, kas tur augšā sēž. Būšu ļoti priecīga, ja viņi radīs iespēju izmācīties un atrast darbu ārzemēs. Kas zina – varbūt kādreiz arī paņems vecākus līdzi. Perspektīvas šeit Latvijā nav nekādas.”
Kaut arī Aija cer, ka vīram izdosies atrast darbu, viņa uzskata, ka mūsdienu Latvijā vīrietim ir grūtāk atrast darbu nekā sievietei. Konkurence esot ļoti liela. Šobrīd vīrietis, kurš iepriekš strādāja poligrāfijas uzņēmumā un saņēma labu algu, piepelnās dažādās haltūrās, taču to neesot daudz.
Palīdzēt ir pavisam vienkārši!
Ja kādam portāla TVNET lasītājam mājās stāv neizmantots rakstāmgalds, divstāvu gulta, gāzes plīts, skapis, izvelkamais krēsls, ledusskapis vai kādas citas mēbeles, kas ģimenei var noderēt, lūgums nogādāt tās mazturīgo atbalsta centrā “Dace”. Vairāk par biedrību varat izlasīt raksta resursos.
Mantas var nogādāt gan Burtnieku ielā 33, gan Dārzciema ielā 6. Kaut arī ģimenei nav savas mašīnas, ar kaimiņu un draugu palīdzību tā centīsies nokļūt pēc šīm mantām.
