Ventspils zintnieks

Pirms dažiem mēnešiem Lembergs visai aktīvi aizstāvēja domu, ka Latvijai vajadzētu vērsties pie Starptautiskā Valūtas fonda ar lūgumu pagarināt mums izsniegtā aizdevuma atmaksas termiņu, jo tas būšot valstij izdevīgāk. Tas nekas, ka šāda aizdevuma pagarināšana nozīmētu arī paildzināt SVF uzraudzību pār Latvijas budžetu, ko Lembergs citviet salīdzinājis gan ar padomju okupāciju 1940.gada 17.jūnijā, gan ar atrašanos nacistu nāves nometnē Aušvicā. Tas nekas, ka 2010.gada martā viņš pats šādu iespēju noraidīja kā neizdevīgu: "Var vērsties pie kredīta devēja ar lūgumiem pagarināt termiņu. Bet kādi būs noteikumi – labāki vai sliktāki? Skaidrs, ka sliktāki." Latvijas sabiedrība ir jau tā pieradusi pie Lemberga runas pretrunīgajiem plūdiem, ka tas, ka viņš vienbrīd saka vienu, bet citreiz gluži pretējo, jau sen nevienu vairs sevišķi neizbrīna.

Tomēr, spriedelējot par savu lielisko plānu, kā izvairīties no parādu atmaksas, Lembergs tomēr pieļāva kļūdu un izteica prognozi, kuras precizitāti jau drīz varēja pārbaudīt. Preses konferencē Ventspilī 15.aprīlī viņš centās apgalvot, ka Latvijai nebūs iespējams starptautiskajos finanšu tirgos aizņemties naudu par pieņemamu likmi: "Es domāju, ka, ņemot vērā Latvijas reālo ekonomisko situāciju, ne propagandu, Latvijai nav cerību aizņemties lētāk, kā to ir izdarījusi Lietuva. Lietuva ir aizņēmusies par [procentu likmi] 6,4%, un Lietuvas kredītreitings ir ievērojami augstāks nekā Latvijas. [..] Tātad var prognozēt, ka Latvija varētu aizņemties par [procentu likmi] apmēram 7% gadā.”

Ļoti kļūdaina prognoze

Tāda bija Lemberga prognoze. Bet fakts? Mazāk nekā divus mēnešus pēc Lemberga izteiktā pareģojuma Latvija pārdeva desmitgadīgās eiroobligācijas 500 miljonu dolāru vērtībā par likmi 5,491% gadā.

1,5 procentu kļūda. Finanšu pasaulē, kurā valsts obligāciju cenu atšķirības mēra procentu simtdaļās, tā ir ļoti liela novirze. 500 miljonu aizņēmumam tas nozīmē 7,5 miljonus dolāru atšķirību gada procentu maksājumos, kas Latvijas valsts budžetam un, iespējams, arī Aivaram Lembergam ir nozīmīga naudas summa.

Taču jautājums ir patiesībā pat nopietnāks nekā vienkārši viens Lemberga neveiksmīgi no gaisa grābts skaitlis. Šajā brīdī, kad Latvijai iet uz beigām starptautiskā aizdevuma programma un valstij vitāli svarīga kļūst spēja pēc iespējas lēti aizņemties naudu starptautiskos finanšu tirgos, kļūdaina izpratne par šiem tirgiem var ātri vien ievest Latviju ļoti nepatīkamā situācijā. Lemberga prognozes neko labu neliecina par viņa - ZZS ministru prezidenta amata kandidāta - spēju šajā situācijā orientēties.

Atkal garām

Protams, šī nav pirmā reize, kad Lemberga gaišreģa spējas izrādījušās gaužam vājas. Pagājušā gada jūlijā viņš ieskatījās kafijas biezumos un pareģoja, ka “man ir neoficiāla informācija un pietiekams pamats uzskatīt, ka saistībās, ko noslēdzis Valdis Dombrovskis un Einārs Repše, ir apsolīts, ka aizdevējiem izdevīgā veidā tiks privatizēti Latvijas valsts meži, Latvenergo un Latvijas dzelzceļš. (..) Šie uzņēmumi tiks pārdoti tūlīt pēc vēlēšanām.”

Lieki piebilst, ka, tāpat kā daudzas citas, arī šī pastardiena nepienāca.

Tā nu mums iet ar to Lemberga apokaliptisko gaisa tricināšanu, kurā bļaurīgi paziņojumi mijas ar apmelojumiem un nonsensu tādos apjomos, ka beigās to klausīties var vairs tikai žurnālisti (kuriem tas ir profesionāls pienākums) un vispasaules sazvērestības teoriju piekritēji (kuriem tā ir psiholoģiska nosliece).

Ventspilniekiem - divreiz vairāk ES naudas

Tikmēr aiz šīs Lemberga pūstās miglas aizsega Ventspils aģenti turpina savu darbu, izsūcot no Latvijas budžeta aizvien lielākas summas un nodrošinot, ka nauda, kura paredzēta visas valsts attīstībai, tiek koncentrēta vienā pašā Ventspilī. Finanšu ministrijas dati par piecām Latvijas pilsētām rāda, ka kopš 2004.gada, kad Lemberga ZZS nepārtraukti ir bijusi valdībā, Ventspils no ES fondiem saņēmusi 2186 latus uz vienu iedzīvotāju, kas ir gandrīz divreiz vairāk nekā Jelgava (1125 lati uz galviņu), Daugavpils (971) un Liepāja (908), un teju trīs reizes vairāk nekā Rīga (753 lati uz cilvēku).

Pēc nedaudz citas metodikas iegūti skaitļi, ko rēķinājuši par ES fondiem atbildīgi ierēdņi un kas ir manā rīcībā, atklāj citādus rezultātus, taču saglabājas graujošā atšķirība starp Ventspili (2776 lati uz cilvēku) un pārējām pilsētām: Liepāja - 1132 lati, Jelgava - 1077 lati, Daugavpils - 1057 lati utt.

Vai šīs atsķirības saņemtajās ES naudās izskaidrojamas ar to, ka Venstpilī valda gudrāki tautsaimnieki? Spriežot pēc Lemberga prognozēšanas spējām - nē. Drīzāk jādomā, ka Ventspils veiksmi nodrošina jau padomju laikā attīstītās iemaņas “izsist fondus”, kur tieši bezkaunīga demogoģija un draugu būšanas bieži vien bija efektīvākie ieroči tautsaimnieku arsenālā. Un var droši prognozēt - kamēr vēlētāji turpinās balsot par ZZS “ministru prezidenta kandidātu”, nauda turpinās pārpludināt Ventspili, bet Latvija turpinās slīkt tās mēra tukšajos vārdos.