Personīgs stāsts par aizbraucēju dzimtenes nodevību

Izrādījās, ka tieši viņš nebija tas patīkamākais viesis. Vārdu pa vārdam, līdz mākslinieks paziņoja, ka "visi tie, kuri aizbraukuši no Latvijas, ir nejēgas. Ir tikai labāk, ka viņi ir prom, lai vispār vācas pēc iespējas tālāk." Tuvumā sēdošā liela uzņēmuma vadoša darbiniece piekrītoši bubināja līdzi. Aizrādīju, ka tā runāt nav labi, jo pazīstu daudzus aizbraucējus – lieliskus cilvēkus un labus speciālistus. Patiesībā viņa vēstījums bija krietni rupjāks, nekā atstāstu, un mūsu saruna tuvinājās rezultātam, kāds mēdz būt kāzās Latgalē. Pats arī esmu ilgāku laiku pavadījis ārpus Latvijas, tādēļ sajutos mazliet kā Dzimtenes nodevējs.

Ja šis būtu ārkārtas gadījums, tad šo sarunu varētu aizmirst. Tomēr aizdomāties lika fakts, ka šo viedokli pauda tā saucamās intelektuālās elites pārstāvji, kuri zināmā mērā ir sabiedrības viedokļu līderi. Arī agrāk biju sastapies ar līdzīgu attieksmi, tiesa, uzmanīgākā formā paustu. Latvijas sabiedrībā ik pa brīdim var pamanīt emocionālu spriedzi starp palikušajiem un aizbraucējiem. Asākas emocijas mēdz izlauzties no abām pusēm. Līdzīgi saspīlējumi nereti uzplaiksnī arī attiecībās ar iepriekšējās paaudzes trimdas latviešiem. Kulminācija bija pirms pāris gadiem, kad oligarhu partiju pārstāvji mēģināja noteikt dažādu amatu aizliegumus personām ar dubulto pilsonību. Tas bija atklāts uzbrukums tiem aktīvajiem trimdas pārstāvjiem, kuri varēja apdraudēt viņu ierasto "lietu kārtību". It kā ar papīra gabaliņu, sauktu par pasi, varētu izmērīt lojalitāti valstij. Gandrīz katrs no mums pazīst kādu patiesu Latvijas patriotu ar citas valsts pasi. Tāpat gadījies sastapt tādus Latvijas pases īpašniekus, kurus par patriotiem varētu nosaukt vienīgi tie, kuri saēdušies ļoti indīgas suņusēnes. Patriotisms ir sirds izvēles jautājums, un tam nav tiešas saistības ar pasi vai dzīvesvietu. Latvijas patriots var dzīvot Latvijā, Īrijā, Amerikā, Krievijā, Āfrikā, Grenlandē vai citur. Ja viņš domā, kā var palīdzēt valstij, tad viņš ir un paliek Latvijas patriots, lai arī kur atrastos. Cilvēkiem ir svarīga sakņu, piederības sajūta. Gudras sabiedrības to novērtē un izmanto.

Palīdzība ir tikai mūsu pašu rokās

Latvijas situācija, kad no valsts aizbraukuši tik daudz darbspējīgo cilvēku, nav nekas neparasts Eiropas jaunāko laiku vēsturē. Pagājušā gadsimta 60./70.gadu mijā ekonomisko problēmu dēļ no Spānijas uz Franciju un Vāciju peļņā devās apmēram 2 miljoni spāņu. Aptuveni tajā pašā laikā no Somijas uz Zviedriju izceļoja apmēram 200 līdz 300 tūkstoši somu. Daļa no viņiem atgriezās. Arī šobrīd Igaunijai un jo īpaši Lietuvai ir līdzīgas problēmas. Jautājums ir: kā mēs spēsim tikt galā ar šo situāciju? Palīdzību no "vecās" Eiropas nesagaidīsim, jo skarbā patiesība ir tā, ka Latvijas un pārējo jauno ES dalībvalstu pilsoņi lielā mērā palīdz mazināt "veco" dalībvalstu hronisko "eirosklerozi". Paradoksālā kārtā mēs esam viņiem snieguši palīdzību daudzu miljardu latu apmērā. Skatoties kopumā uz globālajiem procesiem pasaulē, demogrāfiskās situācijas uzlabošana latviešiem ir izdzīvošanas jautājums. Skaidrs, ka risinājumu mēs neatradīsim strīdoties, politiķiem kautri klusējot un ierēdņiem kusli bakstoties. Sabiedrībai kopumā, tajā skaitā viedokļu līderiem, ir jāmaina attieksme, politiķiem jādomā un jāpiedāvā risinājumi, ierēdņiem jāsāk aktīvi rīkoties. Situācija ir sarežģīta, taču tas nenozīmē, ka nav risinājumu.

Citu veiksmīgā pieredze

Somi savulaik spēja uzlabot savu ekonomiku tā, ka daudzi no aizbraukušajiem varēja droši atgriezties. Savukārt tie, kuri palika ārzemēs, joprojām aktīvi palīdz savai valstij. Jau kopš senākiem laikiem Amerikā ir diezgan daudz somu. Viņi aktīvi palīdz saviem tautiešiem izglītoties ASV, palīdz izprast viņu tirgu, atrast pareizos kontaktus īstajā vietā un laikā. Gandrīz katrs somu augstskolas beidzējs ir vismaz pāris gadus papildinājis savas zināšanas un guvis pieredzi ārzemēs. Arī Latvijā ārzemju uzņēmumos, īpaši skandināvu, bieži redzami jauni speciālisti. Viņi uz šejieni atsūtīti tādēļ, lai iegūtu izpratni un pasaules pieredzi. Vēlāk, atgriežoties savās mītnes zemēs, viņi aktīvi izmanto iegūto zināšanu bagāžu, lai spētu radīt kvalitatīvākus eksportspējīgus produktus. Ir pamats domāt, ka tieši tie jaunie somi, kuri jaunībā mācījušies un strādājuši Amerikā, spēja gūt fenomenālus panākumus bagātajā ASV tirgū. Var droši apgalvot, ka tieši sadarbība ar somu kopienu ļāva Nokia uzvarēt amerikāņu megakorporāciju Motorola, tikt pie simtiem miljonu vērtajiem pasaules lielāko kruīza kuģu pasūtījumiem, kurus (kuģus) būvē Somijas pilsētā Turku. Tie nav vienīgie panākumi – somi turpina pelnīt arī ar citiem globāliem IT projektiem. Interesanti, ka pasaulē populāro aplikāciju spēli "Angry Birds" arī ir radījuši tieši somi. Tie, protams, nav vienīgie sasniegumi. Somu globālie panākumi liecina, ka ārzemēs dzīvojošo pieredze un produktīva sadarbība ar kopienām var dot lieliskus panākumus. Nenoliedzami, ka latvieši ārzemēs arī ir centušies cits citam palīdzēt, taču pagaidām iespaidīgu veiksmes stāstu nav. Mācoties no somiem, igauņi šobrīd aktīvi strādā tai pašā virzienā. Strādājot ārzemēs, pats biju klāt situācijās, kad igauņu kolēģiem zvanīja Igaunijas valdības pārstāvji. Igauņu valdība spēja atrast gandrīz katru izceļojušu igauni, sazvanīt un sīki izjautāt. Galvenais jautājums bija – kas mums būtu jādara, lai jūs atgrieztos? Interesanti, ka vairāki no sazvanītajiem bija tikai dzimuši Igaunijā, sen vairs nebija tās pilsoņi un ārpus Igaunijas bija nodzīvojuši vairāk nekā divdesmit gadus. Tas liecina, ka Igaunijas valdība spējusi diezgan pamatīgi apzināt pazaudētos pilsoņus. Vai Latvijas valdība to spēj? Izskatās, ka šobrīd nav spēts pat saskaitīt aizbraukušos.

Aizbraukušie – Latvijas zaudējumi un palīdzība "vecajai" Eiropai miljardos mērāmi

Cik darbspējīgu pilsoņu Latvija pazaudējusi šajos gados? Aptuvenais skaitlis varētu būt no 150 līdz 250 tūkstošiem. Pavisam noteikti tie nav kaut kādi nespējnieki. Lielākā daļa ir labi izglītoti speciālisti, uzņēmīgi un čakli strādnieki. Grūti aprēķināt katra vērtību naudas izteiksmē. Nesenajā žurnāla "Ir" speciālizlaidumā "20 gadi pēc PSRS" rakstīts, ka Igaunijā viena bērna uzturēšanai līdz 20 gadu vecumam vajadzīgi vismaz 64 tūkstoši eiro. Latvijā šī summa varētu būt vēl lielāka. Ja klāt pieskaita valsts izdevumus par bērnu izglītību un vēlāk neiegūtos nodokļus, tad zaudējumi par katru izceļotāju Latvijai, pieticīgi rēķinot, ir vismaz 100 līdz 150 tūkstoši eiro. Reizinot 150 000 aizbraucējus ar 150 000 eiro, sanāk, ka no Latvijas uz "veco" Eiropu aizplūduši cilvēkresursi 22,5 miljardu eiro vērtībā ... pieticīgi rēķinot. Varētu teikt, ka Latvijas sabrukušajai ekonomikai šie cilvēki varēja būt problēma, taču tas ir tikai pieņēmums – tikpat labi aizbraukušie varēja dot vērā ņemamu artavu, lai ekonomiku atjaunotu. Kāda daļa noteikti būtu palikusi, ja valdošie "negāzētu grīdā", skatoties mutē lielajam Rietumu kapitālam. Vienlaikus ir pilnīgi skaidrs, ka "vecajai" Eiropai šos cilvēkus patiešām vajadzēja.

Britu vēsturnieks Tonijs Džads raksta, ka "2004.gadā starp divdesmit no pasaules valstīm ar lielāku to cilvēku skaitu, kam bija pāri sešdesmit gadiem, tikai viena neatradās Eiropā (izņēmums bija Japāna). Dzimstība daudzās Eiropas valstīs bija krietni zem aizstāšanas līmeņa. Spānijā, Polijā, Vācijā un Zviedrijā auglība bija mazāka par 1,4 bērniem uz sievieti. (..) Eiropieši sadūrās ar acīm redzamu vienkāršu dilemmu: kas notiks, ja (kad?) nebūs pietiekami daudz jaunu strādājošu cilvēku, lai segtu arvien lielākas pensijā aizgājušu pilsoņu (kas tagad dzīvoja ilgāk nekā pagātnē, nemaksājot nodokļus un piedevām uzkraujot arvien lielāku slogu medicīnas pakalpojumiem) sabiedrības izmaksas?" Šajā situācijā ir skaidrs, ka "vecajām" ES dalībvalstīm bija vajadzīgi jauni un strādīgi cilvēki, kas spētu pelnīt nodokļus, lai viņiem būtu ar ko uzturēt savu "labklājības valstu" modeļus. Protams, tikai no Latvijas atbraukušie jūtamu palīdzību nesniegtu, bet, ja saskaita ekonomiskos emigrantus no visām jaunajām dalībvalstīm, tad tas bija labs pagaidu risinājums vecāko ES valstu "eirosklerozei".

Ko gan šajā gadījumā darīt Latvijai, kur dzimstība ir vēl zemāka – tikai 1,1 bērns uz sievieti? Tas ir viens no vissmagākajiem jautājumiem, kas sabiedrībai jāsāk risināt ja ne tūdaļ, tad nākamajā dienā pēc vēlēšanām. Skaidrs arī, ka šo uzdevumu vairs nevaram uzticēt tiem politiķiem, kuri rūpējušies par valsts labklājību līdz šim. Sekmes, maigi izsakoties, nav bijušas spožas. Paradoksālā kārtā atbildi uz jautājumu, kāpēc tik daudziem Latvijas iedzīvotājiem bija jāmūk pašiem no savas valsts, sniedzis ... Bertolds Fliks. Pagājušā gada aprīļa intervijā laikrakstam "Diena" viņš saka: "Būt bagātam Latvijā ir ļoti lēti, un man tā nodokļu sistēma perfekti der. Bet būt nabagam Latvijā ir ļoti dārgi, un tas ir briesmīgi." Viņa teiktais precīzi norāda, ka Latvijas „politiskā elite” visus šos gadus domājusi un kalpojusi tikai bagātajiem, bet pārējiem šo valsti padarījusi pārāk dārgu. Tik dārgu, ka vienīgā izeja ir aizbraukt.

Vai ar šādu domāšanu mums ir cerības atrast risinājumus, izdzīvot?

Latvijā tiek pamatoti runāts, ka bieži piesauktie trīs oligarhi nav vienīgie vainīgie. Protams, bez viņiem politiskajā elitē darbojas vēl vairāki, mazāk redzami, ar politiku cieši saistīti bagātnieki. Viens no šobrīd redzamākajiem bagātniekiem ir miljonārs – „prihvatizators” Andris Bērziņš, kuru atlaistajai Saeimai pietika nekaunības iecelt par prezidentu. Drīzumā viņš gatavojas pasaulei no ANO tribīnes paziņot ļoti personīgu vēsti: "Latvijas 20 gados noietais attīstības ceļš ir veiksmes stāsts." Šajā vietā vēlos citēt valstsvīru, Eiropas domātāju un bijušo Igaunijas prezidentu Lennartu Meri, kurš līdzīgā situācijā teica: "Tauta nav novērsusies no valsts. Tauta ir novērsusies no politiķiem, jo politiķi ir novērsušies no valsts. Valsts darbojas tad, ja sabiedrību vienojošas intereses ir, salīdzinot ar šķeļošajām, pārsvarā." Tieši šo domu mums vajadzētu paturēt prātā, kad domājam par tiem, kuriem laimējies palikt mājās Latvijā, un par tiem, kuri ir domās ar Latviju kaut kur tālumā. Ja mums būs vienojošas intereses, tad valsts reiz darbosies tieši tā, kā mēs visi esam to vēlējušies.