Katastrofās bojā gājušie ir skaitļi ziņās, kamēr starp tiem nav tuva vai pazīstama cilvēka. Izcilo hokejistu Kārli Skrastiņu pazina, mīlēja un cienīja ļoti daudzi. Un ziņa trešdien par lidmašīnas katastrofu Krievijā, kurā gāja bojā 43 cilvēki, bija personiska ļoti daudziem.
Nāve Krievijā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Katra cilvēka bojāeja ir traģēdija. Nelaiķa tuviniekiem, draugiem, paziņām tā vienmēr ir traģēdija. Taču šoreiz tā ļoti daudziem nav tikai ziņa un tikai skaitļi par kārtējo negadījumu ar cilvēku upuriem. Dzīvību vienā mirklī zaudēja uzreiz gandrīz visi Jaroslavļas Lokomotiv komandas hokejisti (brīnumainā kārtā palika dzīvs hokejists Aleksandrs Gaļimovs un viens lidmašīnas apkalpes loceklis). Zaudējuma sajūta mijas ar neizpratni un sašutumu, ka tā varēja notikt.
Ārpus statistikas
Cik ļoti cilvēka nāve nav statistika (un cik briesmīga var būt statistika), pateica Jaroslavļā par sportistu izaugušais Ņujorkas Rangers hokejists Artjoms Aņisimovs: «Es pazinu pusi komandas. Iesākumā tam neticēju, bet pēc tam man palika slikti.»
Trešdienas vakarā cilvēki pulcējās pie "Arēnas Rīga", lai aizdegtu svecītes bojā gājušā latviešu hokejista piemiņai. Skrastiņu piemin arī Amerikā — Dalasā, Kolorado, Nešvilā un citās pilsētās, kuru klubos viņš ir spēlējis. Ziņa par katastrofu Jaroslavļā ir viena no galvenajām Ziemeļamerikā, jo daudzi no bojāgājušajiem bija spēlējuši Nacionālajā hokeja līgā — hokejisti no Krievijas, Čehijas, Slovākijas, Zviedrijas un Baltkrievijas.
Par šo katastrofu runās vēl ilgi un daudz. Šis nav viens no negadījumiem, par kuriem var tikai konstatēt, ka, nu jā, aviokatastrofas palaikam diemžēl gadās. Lidmašīnas avārija Briseles pievārtē 1961.gada 15.februārī jeb «Sabena reiss 548», kurā ceļā uz pasaules čempionātu gāja bojā visa ASV daiļslidotāju komanda, arī pēc pusgadsimta nav aizmirsta. Taču — arī kā unikāls, statistiski gandrīz vai neiespējams gadījums. Joprojām tiek spriests, kāpēc tā notika un vai varēja nenotikt.
Lidot vai dzīvot?
Diemžēl traģēdijai Krievijā ir drūma ikdienišķuma fons. Ziņu par cilvēku masveida bojāeju Krievijā šovasar netrūka. Satriecošākā bija 122 cilvēku bojāeja (līdz šim oficiāli apstiprinātais skaits) kuģa Bulgaria avārijā Volgā jūnijā. Ir sākta izmeklēšana, taču jau uzreiz pēc katastrofas zināmais par tās apstākļiem lika domāt, ka nejaušība ir drīzāk tas, ka kaut kas tāds nebija noticis agrāk, nevis neizpratnē taujāt, kāpēc kaut kas tāds varēja notikt. Šķiet, ka uz tā kuģa bija izdarīts viss, lai avārija notiktu un cilvēki nevarētu izglābties.
Bet ļaunākais — lai cik briesmīga bija traģēdija, tās izmeklēšana un valsts varas pārstāvju skarbie paziņojumi nevar novērst šādu katastrofu atkārtošanos.
Jau trešdien, uzreiz pēc aviokatastrofas, Krievijas varasiestādes paziņoja, ka tikšot pārbaudītas visas Krievijā izmantotās JAK – 42 lidmašīnas, kāda avarēja pie Jaroslavļas. Konkrētā avarējusī lidmašīna (borta numurs 42433) bija Eiropas Savienības «melnajā sarakstā», un to bija aizliegts izmantot reisiem ES teritorijā. Droši vien pārbaudē tiks secināts, ka arī citas no šā modeļa lidmašīnām nav drošas. Un ko tad?
Kad jūnijā Petrozavodskas tuvumā avarēja Tu-134 lidmašīna un gāja bojā 45 cilvēki, prezidents Medvedevs lika Satiksmes ministrijai sagatavot visu Tu-134 modeļa lidmašīnu pakāpenisku norakstīšanu.
Vēl pēc nedēļas, kad reisā no Tomskas uz Surgutu aizdegās dzinējs An-24 pasažieru lidmašīnai un tās avārijas nosēšanās Obā beidzās ar septiņu cilvēku bojāeju, Medvedevs paziņoja, ka pie norakstāmajām būtu jāpieskaita arī visas An-24 modeļa lidmašīnas.
Medvedevs nepateica, ar ko būtu aizstājami šie simti lidmašīnu, ar kuriem ik dienas pārvietojas tūkstoši cilvēku. Un kas par to maksās. Krievijas varasiestāžu projekti, ka vajadzētu aprīkot pasažieru lidmašīnas atbilstoši starptautiskiem drošības standartiem, atduras pret faktu, ka šāds aprīkojums maksātu dārgāk nekā aprīkojamās lidmašīnas, kuras lielākoties ir vecas un nolietotas.
Valsts, nevis cilvēks
Priekšstats, ka Krievijā esot milzum daudz naudas un fantastiskas iespējas pelnīt, ir it kā pašsaprotams. Nudien, naftas un gāzes dolāri tur aprit biezās straumēs, un tie nedaudzie, kuriem palaimējies šīm straumēm piekļūt, peldas naudā. Taču autoritārā sistēmā ar «varas vertikāli», kurai pieder nekontrolēts monopols pār šīs naudas avotiem, un ar impērisko tradīciju, ka cilvēks ir valstij, nevis valsts ir cilvēkam, tāpēc viņa dzīvībai nav vērtības, šī nauda aizplūst garām citās valstīs pašsaprotamiem mērķiem, no kuriem svarīgākais ir cilvēku drošība.
(Varas attieksmi pret tai «padoto» dzīvību vislabāk parādīja pats Vladimirs Putins, kad 2000.gadā Barenca jūrā nogrima atomzemūdene «Kursk» un gāja bojā visa tās 118 cilvēku apkalpe. Uz jautājumu, kas notika ar zemūdeni, valdnieks Putins salti vienaldzīgi bilda: «Tā nogrima.»)
Hokejisti ir profesionāļi, un tā ir viņu pašu izvēle, kurā valstī un klubā darīt savu darbu. Taču Krievija ir paaugstināta riska zona arī un pirmām kārtām politiski. Tāpēc līdzās daudzajiem jautājumiem, uz kuriem tiks meklētas un prasītas atbildes pēc trešdienas katastrofas, jāuzdod arī šāds — kādu godu Latvijas hokeja politiķi aizstāv vai izcīna kleptokrātiskās «Gazprom» impērijas hokeja līgā?