Savādais kosmiskais objekts – Latvija

Daudz neparastāks fakts ir tas, ka abām pusēm ir pilnīgi dažādi politiķi. Vieniem – kašķīgi, neuzticami, bieži pieķerti grēcīgos sakaros ar oligarhiem. Otriem politiķi ir viedi, drosmīgi, čakli, profesionāli un dažs labs pat seksīgi inteliģents, ar marcipāna zaķa aizkustinoši saldo smaidu un uzticamu acu skatienu. Kopīgas abām planētām ir tikai problēmas – bezdarbs, korupcija, ēnu ekonomika un citas likstas. Abas planētas ar visciešākajām saitēm kopā satur tikai milzīgas aizdomas vienai pret otru. Tādēļ nav brīnums, ka citplanētieši liek saviem kuģiem mest lielu līkumu šai savādajai valstij, kur pat Jauno gadu sagaida ar stundas starpību.

Tas izklausās pēc neliela pārspīlējuma, bet nevar noliegt, ka starp abām kopienām ir pamatīga plaisa, kas ar katru gadu palielinās. Lielākā priekšvēlēšanu intriga bija – vai vēlētāji beidzot izstums vecos, neveiksmīgos oligarhus? Tas ir izdarīts. Cits jautājums – vai viņu vietā nenāks citi?

Tomēr pati karstākā pēcvēlēšanu intriga ir jautājums par abām vienas valsts planētām. Vai beidzot krievvalodīgos pārstāvošais Saskaņas Centrs tiks pie valdīšanas? Pareizāk sakot – vai latviskās partijas beidzot būs gatavas ar viņiem dalīt varu valstī? Abas sabiedrības saprot, ka šī atšķirtība ir destruktīva – tā nekādi nepalīdz risināt kopīgās problēmas.

Tai pašā laikā ir skaidrs, ka, iesaistot valdībā Saskaņas Centru, tiks atgrūsta nacionālā apvienība Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK. Viņi ir politiķi, kuri apliecinājuši savu politisko briedumu un neapšaubāmu lojalitāti 1918.gadā dibinātās valsts ideāliem. Tāpat viņi ir spējuši distancēties no savies priekštečiem, kurus turēja aizdomās par vārdu "Tēvzemei un Brīvībai" konvertēšanu privātos miljonos. Jautājums ir tikai par dažiem VL biedriem, kuri mēdz publiski sarunāt muļķības, kas ir radikālas un būtu nepieņemamas arī Latvijas valstis dibinātājiem. Savukārt pār Saskaņas Centru joprojām ir pamatīga aizdomu ēna gan par sadarbību ar apšaubāmiem vietējiem un ārzemju oligarhiem, gan par lojalitāti Latvijas valstij.

Kurš gan cits – ja ne Zatlers?

Kādam būs jāizlemj – iekļaut valdībā krievus un atgrūst korektos nacionāļus. Vai arī kārtējo reizi pateikt krievu sabiedrībai – nekā personīga, bet valsts likteni mēs jums nevaram uzticēt. Abas ir smagas izvēles. Tēlaini runājot, politiķim, kurš to izlems, būs jāizvēlas – iešaut savas politiskās karjeras kreisajā vai labajā kājā.

Vienotības līdere Solvita Āboltiņa, acīmredzot atceroties Valda Zatlera pamatprofesiju, šo delikāto uzdevumu ir uzticējusi viņa partijai. Atbildības nogrūšanu viņa noformulējusi ļoti politkorektā veidā, sakot: "Patlaban ir ļoti svarīgi saprast, kurā virzienā un kādu koalīciju redz Zatlera Reformu partija. Galu galā viņiem ir šī zelta kārts, un viņiem šis virziens ir jānosaka."

Spēja nosaukt šāvienu kājā par "zelta kārti" liecina par ļoti specifisku humora izjūtu. Vienotībai šai ziņā ir bagāta pieredze kopš pēdējā ministru kabineta sastādīšanas, kad gandrīz katrs viņu ministrs izrādījās viegls mērķis sabiedrības kritikai un melnā PR šakāļiem. Nereti viņi bija vāji vai pavisam neaizsargāti arī pret ne gluži pamatotiem uzbrukumiem. Tagad izšķirīgais vārds uzticēts Zatleram. Lai arī ko viņš izvēlētos, ir sagaidāma barga kritika. Abos gadījumos tā ir arī pamatota.

Vai mums ir problēmas ar Saskaņas Centru?

Atgrūžot Saskaņas Centru, tiks noraidīti ne tik daudz konkrēti viņu politiķi, cik visa krievvalodīgo sabiedrība. Tas var izraisīt pamatīgu spriedzi, jo viņi kārtējo reizi jutīsies atstumti, nenovērtēti un arī pazemoti. Parodoksālā kārtā tas būs arī lāča pakalpojums latviešu valodai. Pēdējos gados krievu nevēlēšanās runāt latviešu valodā zināmā mērā ir arī protests. Viņi uzskata, ka nav pamata cienīt tās tautas valodu, kura viņiem neuzticas. Piedevām vēl nicinoši apsaukā par "okupantiem". Ņemot vērā, ka viņi ir no citas planētas jeb, pareizāk sakot, dzīvo citā informatīvajā telpā, krievvalodīgie retāk aizdomājas, ka Saskaņas Centrs nekad nav nopietni centies šo neuzticību mazināt.

Viņu masu mediji izceļ latviešu "riebeklības", bet vairās kritizēt krievu politiķus. Analītiķi ne reizi vien ir norādījuši, ka krievu prese Latvijā no objektivitātes ir tālāk kā Bauska no Mēness. Iespējams, ka viņi nenojauš, ka SC rīcība bieži vien vairāk biedējusi latviešus, nekā veicinājusi patiesu kopienu tuvināšanos. Ušakovs izliekas vai patiešām nesaprot, ka SC draudzības līgums ar Kremļa vadošo partiju ir ļoti biedējošs signāls latviešu sabiedrībai.

Latviešu kolektīvajā atmiņā ir baisa gadsimtiem ilga pieredze ar Kremli. Jau sākot ar cara Ivana Bargā sirojumiem, grāfa Šeremetjeva postījumiem, masīvo pārkrievošanu pagājušā gadsimta mijā; 1905.gada represijas, pirmajā pasaules karā par lielgabalu gaļu pamestie strēlnieki, Molotova–Ribentropa noziedzīgais darījums, deportācijas un citi pret latviešiem vērstie noziegumi. Par to visu nevar un nedrīkst vainot mūsdienu krievus, bet tik daudz vajadzētu saprast, ka pārlieka draudzība ar Kremļa vadoņiem latviešus dara uzmanīgus.

Okupanti. Okupanti?

Turpinot – krievu politiķi latviešiem nekad nav spējuši paskaidrot, kāpēc krievus tik ļoti aizvaino vārds "okupants". Latviešiem okupācijas fakta atzīšana nozīmē simbolisku vardarbības akta nosodījumu, kas reizē ir arī solījums, ka nākotnē nekas tamlīdzīgs netiks pieļauts, atbalstīts – militāri vardarbīga vai ekonomiski lienoša varas pārņemšana.

Tāpat latviešiem gandrīz nekad nav paskaidrots, ka krievu politiķi nevar pateikt vārdu "okupācija" kaut vai tādēļ, ka tas nozīmētu burtiskā nozīmē zaimot. Krieviem vārds "okupants" vēsturiski ir kaut kas daudz smagāks par vienkāršu vēsturisku terminu – tas ir zaimojošs lamuvārds.

Otrā pasaules kara laikā fašistiskie okupanti bija tie, kas burtiski izdedzināja, līdz pamatiem nopostīja viņu tuvinieku mājas. Krievus viņi uzskatīja par zemcilvēkiem un attiecīgi arī izturējās. Krievu vēsturiskajā atmiņā vārds "okupants" ir kaut kas ļoti pretīgs.

Atzīstot okupāciju, krievu politiķi pamatīgi riskē aizvainot savu vēlētājus. Vairumam krievu senči bija nevis Staļina rokaspuiši, bet gan cilvēki, kuri ar asinīm maksāja par nacistu sakaušanu. To pašu nacistu, kuri latviešus uzskatīja par neuzticamu zemnieku tautu, kura nav pelnījusi savu valsti.

Vēl šodien mēs visi esam šīs smagās vēstures ķīlnieki un lielā mērā tādēļ, ka politiķi to nespēj izstāstīt saprotamā veidā. Tas jāspēj abām pusēm. Iespējams, ka mēģinājums izveidot kopīgu valdību varētu dot impulsu beidzot par visu mierīgi izrunāties. Bez aizvainojuma un lieka paštaisnuma.

Civilizētas valsts vērtības?

Tikpat svarīgs ir pavisam cits, ļoti aktuāls jautājums. Latviešu partijas beidzot ir savā starp izrunājušās un vienojušās, ka ir nopietni jāmazina naudas ietekme uz politiku, jānostiprina normālas valsts vērtības – tiesiskums, caurspīdīgums, politiķu atbildība. Krievvalodīgo Saskaņas Centrs šai ziņā vairāk ir bijis "oligarhiski" orientēts un nav īstas skaidrības vai viņi nākotnē ir gatavi mainīties. Sadarbība Rīgas domē, balsojumi Saeimā bieži vien radīja aizdomas par sadarbību ar apšaubāmas reputācijas politiķiem, viņu interešu atbalstīšanu. Tagad būtu svarīgi, ka krievi un latvieši arī savā starpā varētu vienoties par normālas, civilizētas valsts pamatvērtībām un uzvedības normām.

Masīvais latviešu valodas spiediens? - 1:175. 1:400.

Visbeidzot – krievvalodīgajiem ir jāizbeidz burtiskā nozīmē mērkaķoties ar attieksmi pret latviešu valodu. No vienas puses teikt, ka neapšauba latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu, bet no otras puses uz Saeimu vest tādus cilvēkus kā Valērijs Kravcovs un tamlīdzīgus. Krieviem ir jāsaprot, ka latviešu uztraukums par savu valodu nav vienīgi untums.

Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur valsts līmenī var nodrošināt pilnvērtīgu vidi latviešu valodai. Īpaši svarīgi tas ir lienošās globalizācijas laikmetā. Latviešu valodā šobrīd runā mazliet vairāk nekā miljons cilvēku. Tā ir burtiski iespiesta starp milzīgajām, globālajām krievu un angļu valodas telpām.

Salīdzinājumam – krievu valoda dzimtā ir apmēram 175 miljoniem cilvēku, bet angļu – apmēram 400 miljoniem. Abām ir milzīgas kultūras, informācijas un biznesa telpas. Tādēļ latviešu uztraukums par savu valodu ir ļoti pamatots – latviešu valodai ir jāspēj izdzīvot, iespiestai starp simtu miljonu valodām.

Šajā jautājumā Saskaņas Centram ir jāsaprot, ka piekāpšanās nenotiks pat par milimetru. Tas gan arī nenozīmē, ka latvieši jelkādā veidā mēģinās ierobežot krievu valodu Latvijā. Tā šeit vienmēr ir bijusi cienīta un respektēta. Latvieši krieviski vienmēr ir runājuši vairāk nekā krievi latviski. Labprāt to darīs arī nākotnē, ja vien redzēs krievu attieksmes maiņu.

Latviešu valoda ir viens no vissvarīgākajiem latviešu identitātes fundamenta pamatakmeņiem. Varbūt ar laiku latviešu valodas zināšanas varētu kļūt arī par Latvijas krievu identitātes pamatu. Jo krievs, kurš bez dzimtās krievu zina vēl tikai angļu valodu, būtībā ne ar ko neatšķiras no krieva kaut kur Pleskavā vai Ņujorkā.

Būt krieviem valdībā vai nebūt?

Tas ir ļoti smags jautājums. Atbildīgs jautājums. Tas ir jautājums ne tikai Zatleram un viņa partijai. Tas ir jautājums arī SC un pašiem krieviem – vai viņi paši vēlas un spēj nākt soli pretī? Vai viņi vēlas dzīvot valstī, kuru viņu senči izvēlējās tādēļ, ka tā ir tālāk no Kremļa un tuvāk Eiropai?

Kāds politiķis nesen draudēja – pasaule nesapratīs, ja SC beidzot netiks valdībā. Viņš laikam piemirsis, ka galavārds tomēr pieder Latvijas vēlētājiem. Tāpat jāatceras, ka Maskavai, Vašingtonai un Briselei šobrīd ir dažas, nedaudz lielākas problēmas kā Latvijas jaunās valdības sastāvs.

Interesanti, ka jau otro reizi viena gadā laikā Valdim Zatleram būs jāpieņem smags un lielā mērā liktenīgs lēmums. Tas būs būs daudz nozīmīgāks lēmums par “šaušanu” labajā vai kreisajā kājā.