Šausmas – tik tiešs ir Eiropas Parlamenta (EP) deputātes Ineses Vaideres vērtējums, runājot par pēdējā laika politiskajiem notikumiem Saeimā. Viesojoties Briselē, vairākkārt dzirdams, ka Latvijas politikā notiekošais ir kā cirks un teātris. Vaidere intervijā portālam TVNET kritiski izsakās par iespējamo “Saskaņas centra” (SC) iekļaušanu koalīcijā. Viņa arī mudina nesteigties ar eiro ieviešanu.
Sāksim sarunu ar pēdējiem Latvijas iekšpolitiskajiem notikumiem – nespēju vienoties par koalīciju, eksprezidenta Valda Zatlera neapstiprināšanu Saeimas spīkera amatā. Kā tos vērtējat? Izteicāties, ka tās ir šausmas.
Tie tiešām ir dramatiski notikumi. Ja koalīcija bija vienojusies un ja koalīcija faktiski jau bija izveidota no Zatlera reformu partijas (ZRP), “Vienotības” (V) un Nacionālās apvienības, tad tas, ka vismaz pieci, seši vai pirmajā balsojumā pat desmit deputāti nenobalsoja atbilstoši pieņemtajam lēmumam, man šķiet dramatiski. Tas tiešām liekas nepieņemami, neakceptējami. Manā skatījumā,
pirmdiena bija viena no sliktākajām dienām Latvijas politikas vēsturē.
Parādīja, ka arī jaunajā Saeimā diemžēl ir cilvēki, kuri mēdz blēdīties un melot. Melot saviem vēlētājiem.
Man liekas, ka šis bija pilnīgi atklāts mēģinājums mainīt koalīciju, visticamāk, lai panāktu koalīcijā SC iekļaušanu. (..)
Kā vērtējat iespējamo SC iekļaušanu koalīcijā?
Vispirms vēl gribēju pabeigt atbildi uz iepriekšējo jautājumu. Var dažādi un pretrunīgi vērtēt Zatlera kungu, tomēr vienošanās bija un tā bija jāpilda. Pat tiem deputātiem, kuriem ir lielas pretenzijas pret Zatleru, tomēr vajadzēja balsot tā, lai šī koalīcija varētu darboties. Bet man šķiet, ka tas nebija tik daudz vērsts pret Zatleru, kā par jaunu koalīciju.
Domāju, ka SC pagaidām nav partija, kuru es redzētu Latvijas politiskajā spektrā, kas ietilpst valdībā.
Neredzu SC Latvijas valdībā.
SC savā darbībā parādījis, ka nevis aizstāv tās vērtības, kas ir svarīgas latviešiem, Latvijai, bet gan tieši otrādi – darbojas pret to.
Pirmkārt, ir okupācijas neatzīšanas fakts. Partija to [Latvijas okupāciju] nav atzinusi. Ir viens garāmejot, varbūt pat nejauši, izteikts vārds. Varbūt [Rīgas mēram Nilam] Ušakova kungam bija sagatavots referenta teksts, ko viņš lasīja no lapiņas un nejauši nosauca padomju okupācijas terminu. Neesmu dzirdējusi, ka SC apstiprinātu vai to atzītu.
Otrs moments ir šīs partijas līgums ar “Vienoto Krieviju”, ko Eiropā neuzskata par demokrātisku partiju. Ja SC ir līgums ar Krievijas partiju, kas neizceļas ar demokrātiskām vērtībām, tad šādai partijai ir ļoti problemātiski atrasties [Latvijas] valdībā.
Ja SC kaut kādā veidā nonāktu valdībā, ir skaidrs, ka Latvija lielā mērā būtu izolēta no starptautiskās aprites. Uz valdību mums noteikti nesūtītu nopietnus dokumentus nedz NATO, nedz Eiropas Savienības (ES) valdošās aprindas, ja tā var teikt. Komisija savus nodomu plānus diez vai sūtītu uz Latvijas valdību. Ir skaidrs – ja tur ir partija, kurai ir līgums ar “Vienoto Krieviju”, šī partija konfidenciālo informāciju nekavējoties nodotu tālāk.
Man liekas, ka visprātīgākais būtu ļaut SC trīs gadus pastrādāt opozīcijā. Ja trīs gados SC pierādītu to, ko pēdējās dienās it kā aizstāv, ieskaitot cieņu pret latviešu valodu un tās stiprināšanu... Diemžēl redzam, ka [SC deputāts Valērijs] Kravcovs ar gandarījumu atzīmē, ka nu viņš var beidzot nerunāt. (..) Tas ir atklāts nicinājums, kas bija raksturīgs padomju gadiem un rusifikācijas periodiem.
Šī partija pēc būtības nav mainījusies. Ir tikai milzīgā vēlme, kas saistīta, iespējams, ar ārzemju sponsoru vēlmēm, lai SC nokļūtu valdībā.
Tiešām liekas, ka SC par katru cenu nolēmusi iekļūt valdībā.
Aculiecinieki stāsta, ka valdības veidošanas sarunas bijušas aptuveni tādas, ka uz visiem jautājumiem [viens no SC līderiem Jānis ] Urbanovičs atbildēja: “Piekrītam.” Viņi esot piekrituši visam. (..) Tas parāda, ka tas nav nopietni. Cilvēki ir nolēmuši par katru cenu nonākt valdībā, bet pēc tam parādīt varbūt savas īstās vēlmes. (..)
Vienlaikus pārējām partijām jādomā par integrācijas politiku – kā iesaistīt krievus, ukraiņus, poļus, kas ir Latvijai lojāli, bet kaut kādu iemeslu dēļ varbūt pagaidām atbalsta SC, jo viņiem liekas, ka tie ir savējie. Bet man tiešām liekas nozīmīga frāze – kas kopīgs krievu pensionāram un krievu biznesmenim no politisko procesu attīstības viedokļa? Viņiem intereses ir dažādas. Acīmredzot pensionārs varētu vairāk balsot par sociāldemokrātiskas ievirzes partijām, savukārt biznesmenis – par liberālas ievirzes partijām. Tā būtu normāla situācija. Mums ir jāpiesaista šie vēlētāji. Man šķiet, ka pagaidām Latvijā pārāk daudz jūtamas okupācijas sekas un Krievijas ietekme, kas neļauj šiem cilvēkiem uztvert Latviju kā savu dzimteni, mītnes zemi. (..)
Kā jūsu darbu EP ietekmē Latvijā notiekošais? Piemēram, tas, ka mēnesi nevar vienoties par jaunu valdību.
Uz manu tiešo darbu tas neatstāj nekādu iespaidu. Es daru to, kas man ir jādara. Ārlietu komitejā strādāju ar šobrīd aktuālajiem tematiem. Šobrīd tā ir Vidusāzija, Gruzija, Azerbaidžāna, Izraēla, Ukraina, Ēģipte. (..)
Mēs strādājam, bet, protams, ir ļoti nepatīkami, ka kolēģi [EP deputāti no citām valstīm] jautā, un kolēģi ir labi informēti par to, kas notiek Latvijā. Piemēram, man šodien jautāja, vai mums beidzot valdība ir izveidota. Es atbildu – nē, situācija ir traģiska. Diemžēl notikusi nepatīkama blēdīšanās un vienošanās nav pildītas. Mēs joprojām esam ļoti sarežģītā situācijā.
Ļoti patīkami bija atbildēt pirms pusgada. Valdības pūļu rezultātā Latvija no milzīgi dziļās bedres, kur iekrita iepriekšējās valdības darba dēļ, bija daudzmaz izķepurojusies, un lietas sāka sakārtoties. Mūs atzina, un bija ļoti labvēlīga attieksme pret mums. Latviju stādīja kā paraugu Grieķijai. Bija ļoti patīkami to dzirdēt.
Taču pašlaik šīs jukas nav patīkamas.
Viens no Latvijai sāpīgākajiem jautājumiem saistībā ar Eiropas Savienību (ES) ir par nevienlīdzīgajiem lauksaimnieku maksājumiem. Vai izdosies panākt vienlīdzīgu situāciju?
Mums ir jābūt pārliecinātiem, ka mums jāizdodas!
Jums ir tāda pārliecība?
Tādai pārliecībai ir jābūt! Ar tādu pārliecību mums jāstrādā.
Mēs nedrīkstam piekāpties noteikumiem, kas ir atklāti diskriminējoši un konkurenci kropļojoši.
Taisnīga prasība ir visiem noteikt 100% vienādus maksājumus.
Varbūt tiem, kam iet grūtāk, Latvijai, Lietuvai un Igaunijai, Somijai (šīm valstīm klimatiskie apstākļi ir aukstāki nekā Grieķijai, Spānijai, Portugālei), var maksāt vairāk. Nav pieļaujams, ka Latvija turpinās saņemt pusi no vidējā līmeņa un tās valstis, kurām nebūt nav lielu problēmu ar lauksaimniecību, piemēram, Grieķija, Nīderlande, saņemtu nesalīdzināmi lielākus maksājumus.
Tā situācija ir tik netaisnīga, ka mums jālieto visas sviras un argumentācija, un situācija ir jāmaina.
Beigās galējais līdzeklis ir mūsu valdības veto budžetam un reformai.
Vai Latvijas pārstāvji EP dara visu, lai panāktu vienlīdzību maksājumos?
Grūti teikt par saviem kolēģiem, bet es mēģinu darīt to, kas ir manos spēkos.
Tikko rādījāt bildi [skat. foto], kurā esat kopā ar citiem Latvijas deputātiem EP. Jūs bijāt piecatā bez Tatjanas Ždanokas, Alfrēda Rubika un Aleksandra Mirska. Vai Latvijas pārstāvji parlamentā darbojas kā viena komanda?
Diemžēl nopietni iezīmējas tas, ka mums pieciem ir ļoti nopietnas domas par Latvijas interešu aizstāvību un mēs praktiski daudz darām. Par tiem trim deputātiem, kas šajā bildē nav, es to nevaru teikt.
Drīzāk esmu manījusi izteikumus, kas Latvijai dara kaunu.
Piemēram?
Neatkārtošu Mirska kunga izteikumus, tos var lasīt internetā. Diemžēl viņš dažkārt mēģina arī sociālistu grupas (tā ir otra lielākā parlamentā) viedokli noskaņot negatīvi.
Piemēram, rada nepareizu iespaidu, ka SC neņemšana Latvijas valdībā ir etnisks un nacionāls jautājums. Tas ir pilnīgi nepareizi – tas ir politisks jautājums. (..)
Vai uzskatāt, ka Latvijai 2014.gadā būtu jāievieš eiro?
Redzēsim, kā eiro liktenis vispār attīstīsies. Pašlaik eiro ir tiešām ļoti nopietnā krīzē. Ir izveidots mehānisms, kuram ir noteikti kritēriji, lai tajā iestātos. Taču nav mehānisma, ko darīt tad, ja kāds neievēro šos kritērijus, kā piespiest viņu ievērot vai arī izslēgt no eirozonas.
Tas nozīmē, ka eirozonas izveides mehānisms ir ļoti nepilnīgs. Ja līdz 2014.gadam neizdosies šo mehānismu sakārtot, ja čaklākajiem un patiesākajiem joprojām nāksies visu laiku maksāt par tiem, kuri melojuši, kā, piemēram, Grieķija - viltojusi statistikas datus...
Ja tas turpināsies, mums būs ļoti rūpīgi jāapsver, vai mums ir vērts iestāties šādā apvienībā.
Bet pats galvenais ir tas, ka virzīties uz to [eiro ieviešanu] noteikti vajag. Māstrihtas kritēriju ievērošana nozīmē sakārtotu ekonomiku. Tas ir ļoti svarīgi. Būs ļoti labi, ja mēs līdz 2014.gadam savu ekonomiku sakārtosim un tad mums būs pašiem izvēle. Ja eiro mehānisms darbosies labi, tad mēs iestāsimies,
ja būs nopietnas krīzes pazīmes, tad mēs padomāsim, vai stāties iekšā eirozonā vai ne.
Tad jau mums būs izvēles iespējas. Principā gan Latvija ir solījusi pievienoties eiro mehānismam, bet mēs neesam pateikuši, kad. Ja tur ir nestabilitāte, mēs varam pievienoties tad, kad mehānisms kļūst stabils.
Ja turpinām runāt par naudu, gribu vaicāt par Latvijā izskanējušām bažām, ka varam zaudēt miljardu ES Kohēzijas fondu līdzekļu.
Jā, tā ir ļoti nopietna lieta. Kohēzijas politikas neveiksmes Latvijai, iespējams, būtu vairāk jūtamas nekā lauksaimniecības politikas neveiksmes. Kohēzijas politika paredzēta, lai izlīdzinātu dalībvalstu ekonomisko līmeņu atšķirības. Ja mēs tur saņemsim tiešām par miljardu mazāk, nekā mēs varētu saņemt, proti, 4,5 eiro miljardu vietā 3,7, tā būtu ļoti liela, nopietna neveiksme.
Tas nozīmētu mazāk ceļu, mazāk infrastruktūras, mazāks atbalsts uzņēmējdarbībai. Tas Latvijai ļoti, ļoti traucētu.
Lieta tāda, ka, piemēram, par lauksaimniecības politiku atbildīga Zemkopības ministrija. Bet par kohēzijas politiku nav īsta atbildīgā. It kā ir Ekonomikas ministrija, bet tikpat labi arī Finanšu ministrija. Uzskatu, ka pašam premjeram, lai kurš tas arī būtu, jāuzņemas personīga atbildība par to, lai kohēzijas politiku īstenotu pēc līdzšinējiem nosacījumiem. (..)
Esot Briselē, var uzskatāmi redzēt, cik daudz laba pilsētai un valstij dod dažādu ES institūciju atrašanās šeit. Arī Latvijā pagājušajā nedēļā atklāja Eiropas Elektronisko sakaru regulatoru iestādes biroju. Cik perspektīvi vērtējat to, ka Latvijā nākotnē varētu atrasties dažādas citas ES iestādes?
Par to vienmēr jāpacīnās.
Jūs pareizi teicāt – tas, ka valstī atrodas kāda starptautiska institūcija, dod papildu ienākumus. Tie ir papildu ienākumi restorānos, veikalos, transporta sistēmā. Tas ir ļoti, ļoti izdevīgi.
Bet, lai šādu institūciju iegūtu, valstij ir jāpacīnās.
Principā ir nostāja, ka jaunās ES institūcijas varētu veidot jaunajās savienības dalībvalstīs. Bet arī to skaits ir pietiekami liels. (..)
Negribētu, ka atkārtojas situācija kā ar Tehnoloģiju institūtu. Kad izskanēja par šāda institūta izveidi, es biju pirmā, kas no tribīnes pateica, ka tam piemērota ir Latvija, Rīga. (..) Uzrakstīju vēstuli arī Izglītības ministrijai. Saņēmu no ministres [Baibas] Rivžas atbildi, ka Latvija nav sevišķi ieinteresēta, [Latvijas] Zinātņu akadēmija pateikusi, ka mums tā īpaši nevajag, mēs varbūt labāk atbalstīsim Poliju vai Somiju šajā ziņā. Tas man liekas skumīgi. (..)
Ko uzskatāt par savu lielāko sasniegumu, ko izdevies EP panākt?
Tie saistās ar manu darba jomu – ārlietām. Tās ir nesaraujami saistītas ar vienoto vēstures izpratni. Kopā ar citu četru valstu deputātiem no Vācijas, Anglijas, Igaunijas un Ungārijas man izdevās panākt, ka 23.augusts tiek atzīmēts kā nacisma un staļinisma upuru kopīga piemiņas diena. (..) Domāju, ka tā ir liela uzvara, panākums.
Tāpat izdevās finansēt filmu “Padomju stāsts” jeb “Soviet Story”. (..) Daži jautā, kāpēc vēstures tēmas tik svarīgas. Bet tās parāda arī šodienas situāciju. Ja nezina vēsturi, nevar saprast, ka SC nav etniska partija, bet gan politiska partija, kuras saknes veidojušās okupācijas periodā.
2005.gadā tieši mana priekšlikuma dēļ izdevās rezolūcijā par Krieviju iestrādāt prasību Krievijai atzīt Baltijas valstu okupāciju. (..) Tāpat mana priekšlikuma rezultātā citas teritorijas atzītas kā okupētas. Piemēram, Azerbaidžānā Kalnu Karabaha, Gruzijā – Abhāzija un Dienvidosetija. (..) Tāpat strādāts pie citiem jautājumiem, piemēram, lobējot mūsu lauksaimnieku intereses. [Citā sarunā Vaidere stāstīja kādu gadījumu par Latvijas ierēdņu pārlieku lielo centību, izpildot it kā ES prasīto, ka govis drīkst dzirdīt tikai ar krāna ūdeni. Vaidere iesaistījusies, un noskaidrots, ka ES govīm neaizliedz dzert arī citu ūdeni.] (..)
Vai būtu gatava kandidēt trešo reizi uz EP deputāta amatu?
Pašlaik pagājuši nepilni divarpus gadi, un grūti pateikt, kā tas izskatīsies vēlāk.
Mani šīs darbs ļoti interesē. Domāju, ka arī mana kvalifikācija ir tāda, kas ļauj to darīt. (..) Ļoti liels gandarījums, ja šeit izdodas panākt kaut mazumiņu. Tam ir milzīga starptautiska rezonanse.
No otras puses – man ļoti, ļoti patīk būt Latvijā. Tā man ļoti pietrūkst. Tas, ka lielāko daļu savas dzīves pavadu ārpus Latvijas, man izraisa skumju noskaņojumu. Gribētu daudz vairāk būt Latvijā. (..)
Vai gribētu pārvākties uz pastāvīgu dzīvi Briselē?
Nekad! Zinu, ka to negribētu. (..) Man liekas, ka dzīvošanai Latvija ir vispiemērotākā zeme. Pirmkārt, mums dzīvot ir ļoti ērti un komfortabli. Protams, Latvija nav lēta zeme, jo mums ir mazs iedzīvotāju blīvums. Līdz ar to viss ir dārgs – gan transports, gan viss pārējais. Bet Latvija ir ļoti skaista. (..)
Vienīgā motivācija, lai pārceltos uz Briseli, ir materiālā – šeit cilvēki pelna vairāk nekā Latvijā. Bet tā motivācija man nav galvenā. (..) Man mājas ir tikai un vienīgi Latvijā.
Tad domājat tikai latviski?
Bet protams, kā gan savādāk!
Tad, kad runāju angliski, vāciski vai kādā citā valodā, tad es domāju līdzi šajā konkrētajā valodā, bet tā parasti es domāju tikai latviski.
