Ziņas, ka Eiropas Savienības vadītāji “norakstījuši Grieķijas parādu”, mūsu paviršajiem, savstarpējās krāpšanas ekonomikā rūdītajiem politiķiem un ekonomikas ekspertiem licis saausīties - a varbūt arī mēs varam piečakarēt Eiropu un neatdot mums aizdoto naudu?
Klasiskais kreditoru un ieguldītāju apkrāpšanas variants - slepus pārvest aktīvus uz jaunu veidojumu, kuram piekār klāt burtu B, C vai D, šajā gadījumā tomēr neies cauri. Tiesa, Latvijā pat tagad nav grūti atrast uzņēmumus ar nosaukumiem, kas veidoti pēc modeļa “SIA Naglijs B”, un Saskaņas Centra vadītājs Jānis Urbanovičs vēl samērā nesen runāja par nepieciešamību dibināt “trešo republiku”. Tomēr starptautiskajā praksē šādas manipulācijas nav tik viegli realizējamas. Pat pēc divām nosaukumu maiņām, no Krievijas impērijas pārtopot par Padomju Sociālistisko Republiku Savienību un pēc tam par Krievijas Federāciju, austrumnieciskā lielvalsts tomēr bija spiesta atzīt un astoņdesmit gadus vēlāk norēķināties vismaz par daļu cara laika parādu, no kuriem Urbanoviča slavētā “padomju vara” atteicās 1917.gadā.
Atkal “paņemt un uzmest”
Taču, pat ja šāda shēma neder, var taču mēģināt vienkārši atteikties maksāt parādus. Jau drīz pēc ES vadītāju galotņu trešdienas tikšanās Aivars Lembergs steidza ieteikt Latvijai sekot Grieķijas “lieliskajam” piemēram un censties neatmaksāt aizdoto. Protams, jāprasa, kurš prātīgs cilvēks ņemtu par padomdevēju cilvēku, kurš Latvijā tiek tiesāts par vērienīgu naudas atmazgāšanu un savu patieso īpašumu apjomu slēpšanu un kurš nevar un nevar sadūšoties aizbraukt uz Londonu, lai britu tiesai apliecinātu šo pašu īpašumu faktisko apjomu? Taču Lembergs nav vienīgais, kuram liekas pievilcīgi “paņemt un uzmest”. Arī Urbanoviča partijas biedrs Andrejs Klementjevs sūdzas, ka ES atlaiž grieķiem parādus, bet Latvijai ne.
Protams, cilvēkiem bez morāles parādu neatdošana ir dzīves veids, tomēr pat visciniskākajam krāpniekam pirms šāda soļa speršanas būtu jāuzdod sev divi jautājumi: vai tas ir iespējams? Un vai tas dos kādu labumu?
ES valstis parādu neatlaida
Lai saprastu, cik liela ir varbūtība, ka Latvija varētu panākt savu starptautisko parādsaistību nozīmīgu samazinājumu, ir jāizdara tas, ko Lembergs un viņam līdzīgie acīmredzot nav izdarījuši - jāsaprot, kas tieši Briselē tika lemts par Grieķiju. Eiropas valstis nenorakstīja naudu, kuru tās ir aizdevušas Grieķijai ar Eiropas Komisijas vai citu Eiropas struktūru starpniecību. Nākušas pie secinājuma, ka Grieķijas nepietiekamo reformu un vājās izaugsmes dēļ tās kopējais parāds varētu drīz vien tuvoties 200% no IKP un pat pie relatīvi optimistiskām prognozēm līdz 2030.gadam samazināties tikai līdz 130% no IKP, Eiropas vadītāji nolēma uzspiest privātajam sektoram pienākumu atvieglot Grieķijas nastu. Viņi nevis norakstīja 50% no sevis izsniegtās naudas, bet gan nolēma, ka tas būs “brīvprātīgi” jāizdara citiem.
Nevar teikt, ka tas ir pilnīg netaisnīgi. Jo tie, kuri bija pietiekami muļķīgi pirms krīzes aizdot naudu Grieķijai, droši vien ir pelnījuši par to ciest. Tomēr ir svarīgi apjēgt, ka ne Eiropas Komisija, ne Starptautiskais Valūtas fonds ne tagad, nedz nākotnē nedomā atteikties no savas daļas. Iedomājieties, kāda politiskā vētra sāktos Vācijā, ja kancelere Angela Merkele paziņotu, ka viņa ir piekritusi “uzdāvināt” grieķiem tādu naudu. Tas nenotiks.
Latvija nav Grieķija
Un, ja tas nenotiks Grieķijas gadījumā, kurā visiem kreditoriem varētu būt zināma ieinteresētība samazināt uz bankrota robežas esošās valsts parādsaistības, lai tikai dabūtu daļu savas naudas atpakaļ, tad tas noteikti nenotiks Latvijas gadījumā. No starptautisko aizdevēju viedokļa nav neviena argumenta, kāpēc valsts ar relatīvi zemu kopējo parādu (zem 50% no IKP) un augošu ekonomiku nevarētu izpildīt savas saistības, vēl jo vairāk tāpēc, ka jau no paša sākuma aizdevums bija par ļoti zemām procentu likmēm. Un tieši starptautisko institūciju aizdevumi veido gandrīz divas trešdaļas no Latvijas kopējā valsts parāda. Grieķijas scenārija atkārtošana un puses no privāto parādu norakstīšana Latvijai samazinātu kopējo valsts parādu tikai par kādu sesto daļu.
Bet pat ja Lemberga sapnis piepildītos un ES un SVF būtu gatavi norakstīt Latvijas parādus (vai, kas no parāda vērtības viedokļa ir tas pats, būtiski pagarināt atmaksas termiņus un samazināt procentu likmes), vai valstij tas būtu izdevīgi?
Gan vēsturiskā pieredze, gan elementāra loģika apliecina, ka parādu apzināta, mērķtiecīga nemaksāšana, lai kāds no tās ir īstermiņa labums, ilgtermiņā nes gan morālus, gan materiālus zaudējumus. Nesen publicēts pētījums rāda, ka valstīm, kuras noraksta parādus Grieķijas apmēros, ir maz iespēju pat desmit gadus vēlāk aizņemties naudu. Konkrētie rezultāti šādai politikai mēdz būt visai nepatīkami. Daudziem mīļā Argentīna, kura 2001.gadā atteicās atmaksāt savus parādus, vēlāk konfiscēja privāto pensiju fondu naudu, respektīvi, vienkārši atņēma saviem pilsoņiem uzkrājumus, jo neviens tai vēl aizvien nav gatavs aizdot naudu, un Argentīnas valdībai nebija citu avotu, kā pildīt budžetu.
Somijas piemērs
Lemberga aizraušanās ar Grieķijas piemēru varbūt nav tik pārsteidzoša, ja ņemam vērā, ka viņš tiek tiesāts par tādiem pašiem nodarījumiem, kas bija plaši izplatīti ar tālajā dienvidvalstī. Taču Latvijai kopumā būtu jāseko labiem paraugiem, kuri atrodami daudz tuvāk pašu mājām. Somija pēdējos simt gados divas reizes ir pilnībā izpildījusi savas starptautiskās saistības. Tā to izdarīja pēc Pirmā pasaules kara Amerikas Savienotajām valstīm. Tā to atkal izdarīja pēc Otrā pasaules kara, kad PSRS, bez šaubām, netaisnīgi, uzlika kara laikā stipri novājinātajai valstiji par pienākumu samaksāt “reparācijas”, kuru kopējā vērtība bija 7% no nacionālā kopprodukta.
Vai tik atbildīga attieksme Somijai nāca par sliktu? Tieši otrādi, kopš tam tā ir kļuvusi par vienu no pasaules attīstītākajām, turīgākajām, un, kas nav mazāk svarīgi, pārvaldes ziņā godīgākajām valstīm pasaulē. Šo attīstības modeli nav iespējams ne nozagt, ne izkrāpt. Tāpat kā noturīga labklājība, Somijas veiksme sākas ar atbildību pret savām saistībām. Savukārt Grieķijas krahā ļoti lielā mērā vainojama vēlme dzīvot uz citu rēķina. Valstis ar nākotni tā nedara.