Šoruden aprit tieši 20 gadu, kopš latviešu izcelsmes žurnālists Kārlis Streips pastāvīgi dzīvo Latvijā. Viņš intervijā portālam TVNET runā ne tikai par latviešu rakstura īpašībām, kas bieži bojā attiecības, bet arī savu personīgo dzīvi Latvijā. Neskatoties uz cilvēku neiecietību un savrupību, žurnālistam Latvijā patīk.
Saistībā ar latviešu galda kultūru Streips novērojis kādu mūsu sieviešu iezīmi: “Viņas ir cēlušās trijos no rīta, lai visu gatavotu, ceptu, šmorētu, vārītu... Kad viss ir salikts uz galda, kas lūst un plīst, latviešu sieviete teiks – te jau nekā īpaša nav, tas droši vien nav īpaši garšīgi, varbūt jums nepatiks.”
Streipa skatījumā tā nav pati labākā attieksme, it īpaši, ja cilvēks visu dienu pavadījis pie plīts. Viņš piekrita, ka
latvieši nemāk sevi paslavēt.
“Lielākoties latvieši ir ārprātīgi intraverta tauta. Es reizēm runāju par garīgo mazohismu. Mums ir četras atsevišķas dienas, kurās ir jāizkar karogs, lai pieminētu padomju okupāciju un deportācijas.
Par to reiz pareizi teica politologs Ivars Ījabs – parādiet man kādu citu tautu pasaulē, kas liek izkārt karogu, lai pieminētu traģēdiju, savu okupāciju!
Latviešiem klājies vissmagāk?
Latviešiem ir indeve uzskatīt, ka nevienai tautai visā pasaules vēsturē nav bijis tik smagi kā latviešiem.
Tu nevari būt īsts latvietis, ja neesi pavadījis pāris gadu Sibīrijā.
Ja esi latvietis, kurš uzauga ārpus Latvijas, tu nekad nevari saprast, kas ir latvieši, Latvija un latviešu tauta. Visos gadījumos tās ir muļķības.”
Streips atgādināja, ka represēto ir ļoti daudz un viņi ir ļoti dažādi cilvēki. Šo ļaužu vidū ir turīgi un nabagi, veseli un neveseli, priecīgi un nelaimīgi.
Viņš arī akcentē, ka daudz latviešu ar represijām saskārās bērnībā, kad arī nokļūšana Sibīrijā bija interesants un aizraujošs piedzīvojums. “Cilvēki, it īpaši bērni, atrada pozitīvo.” Streipa mammai Latviju nācās pamest sešu gadu vecumā, un toreizējam bērnam tā bija “milzīga avantūra”.
Latviešiem jāskatās uz priekšu
“Latviešu nespēja atrisināt attiecības ar vēsturi liedz skatīties uz priekšu. Tas ir ļoti, ļoti smagi."
Ja visu laiku skaties pār plecu, nevari redzēt, kas ir priekšā.
Tai pašā laikā Streips piekrīt, ka šī problēma ir daļēji politizēta. Tas reducējas uz politiskiem strīdiem starp pilsoņiem un nepilsoņiem, par latviešu valodu un krievu valodu, latviešiem un krieviem.
Uz ielas un sadzīvē šo problēmu lielākoties nav. Par to liecina arī tas, ka ceturtdaļa laulību ir starp latvieti un cittautieti. Arī darba kolektīvos veiksmīgi sadzīvo abu tautību pārstāvji.
Taču tai pašā laikā daļā paši latvieši esot pārliecībā, ka nevienai tautai, tai skaitā un it īpaši ebrejiem, nav bijis tik smagi kā latviešiem.
Jādod vieta svaigām asinīm
Jautāju - kam jānotiek, lai latvieši kļūtu atvērtāki? Žurnālists ir tiešs - jānomirst vecākajai paaudzei. “Negribu nogalināt nevienu vecmāmiņu, bet tā ir tā paaudze, kurai ir vissāpīgākās atmiņas, smagākā pieredze un kura reizēm jūtas visapdalītākā un saskrobējusī.”
Savukārt jaunie cilvēki, kuri dzimuši pēc padomju laikiem un ir redzējuši pasauli, uz latviešiem pasaulē skatās citādi. Jaunieši ir redzējuši, ka pasaule ir atvērta vieta, un viņi atgriežas atvērtāki.
Latviešiem jāiepazīst pasaule
Streips iesaka ikvienam jaunietim, kuram vien ir iespējas, aizbraukt un kaut uz laiku padzīvot citā valstī un vidē. Tas nevienam nenāktu par sliktu. “Tas atver acis, ka pasaulē ir dažādi cilvēki.”
Kā uz delnas tas redzams metropolēs, piemēram, Londonā – tur pa ielu staigā tumšādaini, gaišādaini, aziāti, geji lesbietes, naturāļi, veci, jauni, invalīdi, veseli un visādi citādi cilvēki. “Viņi visi sadzīvo kopā. Daļēji tā pietrūkst Latvijā.” Mums Streipa vērtējumā ir diezgan homogēna sabiedrība. Uz tumšādainiem cilvēkiem rīdzinieki mēdz joprojām “lūrēt kā uz brīnumainu pērtiķi zoodārzā. Vienkārši viņi nav īpaši bieži redzēti.” Sabiedrībā ir arī pārliecība, ka
pie mums ir tikai pieci geji, turklāt viņi visi dzimuši Amerikā.
Atveroties Latvijas robežām, latviešu attieksmei pret citādajiem ir jāmainās. “Tie paši, kas ņurd par tumšādainiem cilvēkiem uz ielas, ar vislielāko prieku skatās tumšādainos leģionārus basketbola komandā un priecājas, ka šie cilvēki ir nākuši palīgā Latvijas komandām.”
Te redzama sava veida liekulība – komandā ir ok, bet uz ielas vai kaimiņos viņu negribu redzēt.
Latvieši joprojām būs
Streips ir pārliecināts, ka arī viņa vecumdienās latviešu tauta joprojām eksistēs un turklāt Latvijā. “Atjaunojoties ekonomiskajai izaugsmei, mūsu ģimenes atkal būs priecīgākas, un gan jau atkal dzims bērni. Kur tad latvieši lai pazustu?” viņš retoriski jautāja un atgādināja, ka īslandiešu ir vēl mazāk nekā latviešu.
Latviešu turpmākais liktenis lielā mērā atkarīgs no tā, vai mēs paši arī vēlamies palikt latvieši. Anglijā un Īrijā esošajiem latviešiem ir izvēle – audzināt savus bērnus kā latviešus vai īrus. “Maniem vecākiem nekad neienāca prātā doma, ka mēs ģimenē varētu runāt citādi kā tikai latviešu valodā.”
Streipam tas patīk – ja tā nebūtu bijis, viņš nevarētu darīt Latvijā patlaban iesāktās lietas. “Es varēju to darīt no pirmās dienas, jo atbraucu ar latviešu valodas zināšanām.”
Viņš priecājas, ka Atmodas laikā atbrauca uz Latviju: “Man te ir interesanti.”
Arī latviešu neiecietība un savrupība ir interesanta.
Līdz 1997.gadam Streips ik gadu braucot uz Čikāgu apciemot māsas, domāja un teica, ka brauc uz mājām, bet Latvijā pavadīja tikai 50 nedēļas gadā. Tad šis viņa uzskats mainījās, un kopš tā laika viņš par mājām sauc Latviju.
“Rīgā man ir iespējams dzīvot dzīvi atbilstoši tam, kā es to vēlos.
Man Rīgā nekā netrūkst!
Es nekad nevarētu dzīvot Tīnūžos vai Pampāļos. Esmu lielpilsētas cilvēks. Esmu dzimis un audzis pilsētā, kur ir vairāk vairāk cilvēku nekā visās trijās Baltijas valstīs kopā.”
Grāmatu izvēli nosaka pērtiķītis?
Kā pozitīvo Rīgā viņš uzskaita teātri, restorānus, kino, grāmatveikalus. Žurnālists gan kritizē veidu, kā Latvijas grāmatu veikali izvēlas grāmatas angļu valodā: “Man rodas iespaids, ka viņi aiziet uz zoodārzu ar sarakstu, ko iedod pērtiķītim. To, ko pērtiķītis parāda, tās grāmatas arī tiek pasūtītas.
Atrast Jāņa Rozes grāmatnīcā grāmatu, kas “New York Times” bijusi recenzēta iepriekšējā mēnesī, ir pilnīgi ārpus jebkādām iespējām. Ja nu vien tā nav grāmata, kas ir kaut kādā veidā konkrēti interesanta Latvijai.”
Tāpat arī daļa galvaspilsētas ir nolaista, Rīga ir skaista pilsēta. Te viņš var braukāt ar savu divriteni.
“Rīgā ir četras sezonas, kas ir jauki.” Sezonas mēdz būt arī krasi atšķirīgas un pat neprognozējamas, viņš saka un atgādina, ka novembra sākumā gaisa temperatūra bija +12 grādi. Viņš priecāsies, ja šoziem nebūs -30 grādi kā pirms vairākiem gadiem.
Te galu galā ir arī mana tēvzeme.
Te viņš var strādāt latviešu valodā. Vienlaikus viņš piebilst: “Negribu teikt, ka Latvijā ierados, mātes dzimtenes saukts,” ierašanās iemesls bijis piedāvātais darbs Latvijas Universitātē.
“Mani vecāki dzīvoja pilnīgā pārliecībā, ka Latvija kādreiz būs pilnīgi neatkarīga.”
Māsa aizbēg atpakaļ uz Ameriku
Streips arī pastāstīja, ka viena no viņa māsām 90. gadu sākumā pusotru gadu nodzīvoja Valmierā un strādāja par skolotāju. Viņa satika puisi, apprecējās un ieņēma bērnu.
“Viņa vienu reizi bija pie latviešu ginekoloģes un pēc tam nākamajā dienā sāka kārtot papīrus, lai varētu braukt atpakaļ uz Ameriku un dzemdēt tur.
Negribu apvainot Latvijas ginekoloģes, bet
viņa māsai acīmredzot sastāstīja kaut ko tādu, kas viņai likās ne gluži tā.”
Visas trīs Streipa māsas atkārtoti un vairākkārt bijušas Latvijā. No viņu sešiem bērniem Latvijā bijuši četri, bet pārējie divi vēl ir ļoti maziņi.
Pastāvīgi Latvijā Streips dzīvo kopš 1991. gada septembra.
