11.11. – spītīgo, varonīgo un trako ideālistu diena (1)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

11.novembris ir īpaša diena Latvijai. Mūsu valsts pirmo gadu vēsture ir sarežģīta un ārkārtīgi grūta. 11.novembris ir diena, kad faktiski izšķīrās valsts un tautas liktenis. Var droši apgalvot, ka Latvijas valsts un līdz ar to arī tauta izdzīvoja, pateicoties īpaši drosmīgiem, varonīgiem un zināmā mērā trakiem ideālistiem. Tādiem, kuriem pat prātā nenāca ciniski indīgais – "mēs mīlam šo zemi, bet ienīstam valsti". Tādiem, kuri nebaidījās cīnīties ar skaitliski trīs reizes lielāku un gandrīz desmitkārt spēcīgāk bruņotu ienaidnieku.

Var droši apgalvot, ka tieši ticība valstij, tautai, tās ideāliem un vērtībām ļāva viņiem uzvarēt šo nevienlīdzīgo cīņu. 1919.gadā nepilnu gadu vecās Latvijas valsts drošība un nākotnes izredzes bija ārkārtīgi trauslas. Pasaules lielvalstis pat lāgā nezināja, kur Latvija atrodas, tās varenajiem latvieši bija vien maza zemnieku tautiņa bijušās cariskās Krievijas guberņā. Latvijas zeme un ekonomika bija burtiski drupās pēc Pirmā pasaules kara postošajām cīņām.

Visvairāk izpostītā zeme Eiropā

Somu žurnālists, patiess Latvijas draugs un patriots Juka Rislaki savā grāmatā par ģenerāli Krišjāni Berķi "Kur beidzas varavīksne" raksta: "Pirmā pasaules kara laikā un brīvības cīņu gados Latvijas teritorija tika izpostīta vairāk nekā jebkura cita vieta Eiropā. Daudz upuru prasīja karš, terors, bēgļu laiki, slimības un bads. Iedzīvotāju skaits samazinājās par 37%. (..) Puse Latvijas pagastu bija pārvērsti kaujas laukos. Materiālie zaudējumi bija neizsakāmi lieli. Vairāk nekā 10 000 zemnieku saimniecību bija iznīcinātas un 30% aramzemes pārvērtušās atmatā. Katra ceturtā ēka – kopā 180 000 – bija daļēji vai pilnīgi iznīcināta, rūpniecība – gandrīz izzudusi."

Rislaki turpinot raksta: "No austrumiem dzimtajā pusē atgriezies jauneklis Egons Dārziņš uzkāpa kalnā un ar šausmām skatījās uz plašo ainavu, kur neredzēja pat zāles stiebru. Viņš stāstīja: "Tas bija nebeidzams lauks, kurā rēgojās lielas bedres un caur kuru bija izvilktas dzeloņdrātis. Ūdens plūda pa tranšejām un pussabrukušajām zemnīcām. (..) Katra mazā pļaviņa bija kapi, kur varēja redzēt salauztu koka krustu gabalus un zemē iegrimušas kapavietas." Neviena ēka nebija saglabājusies; savu brāli ar sievu viņš atrada dzīvojamā zemnīcā."

Latvieši – kalpu tauta, kas nav savas valsts cienīgi

Tāda bija situācija Latvijā tālajā 1919.gadā. Jūnijā latvieši kopā ar igauņiem Cēsīs bija uzvarējuši vācu barona fon Manteifeļa karapulkus, atlika vien atbrīvot Latgali no sarkanajiem. Latvijas valsts bija tuvu mieram, brīvībai un stabilitātei. Tomēr mūžsenie kaklakungi un apspiedēji – Krievijas monarhisti un vācu baroni - ar to nebija mierā. Septembrī draudošo līgumu noslēdza un spēkus apvienoja Krievijas armijas bijušais virsnieks Pāvels Bermonts–Avalovs un vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs. Abi apvienoja savas algotņu un avantūristu armijas iespaidīgā militārā spēkā. Viņu plāni bija ne vairāk un ne mazāk kā atjaunot Krievijas un Vācijas impērijas. Šajos plānos Latvijas brīvvalstij vietas nebija. Latvieši viņiem bija kalpu tauta, kas nav savas valsts cienīgi.

Jau pavisam drīz sākās uzbrukums Rīgai, kurai Bermonta un Golca karaspēks postot un laupot tuvojās no trīs pusēm. Viņu pusē bija gandrīz trīskārtīgs karotāju, gandrīz desmitkārtīgs militārās tehnikas, tostarp lidmašīnu, pārsvars. Latvijas armija bija iepriekšējās cīņās novārdzināta, vāji bruņota un aizņemta cīņās Latgalē. Oktobra sākumā, kad sākās kaujas par Rīgu, daudziem šķita, ka cīņa jau ir gandrīz zaudēta. Reālpolitiķi aicināja padoties Bermonta prasībām, daļa karaspēka jau sāka atkāpties no pilsētas.

Ticība valstij un zemei ir izšķirošs spēks

Šajā tik draudošajā brīdī izšķirīga loma bija tiem, kuri spēja noticēt sapnim par brīvību un savu valsti. Liela daļa patriotu spītīgi izlēma neatkāpties, cīnīties un nepadoties. Bermontieši tika līdz Pārdaugavai, otrā Daugavas krastā tika izveidotas spēcīgas aizsardzības līnijas. Līdzās karavīriem plecu pie pleca strādāja arī civiliedzīvotāji. Epizode no Aigara Graubas filmas "Rīgas sargi", kur ministru prezidents Kārlis Ulmanis apstaigā priekšējās pozīcijas, ir vēsturisks fakts. Ulmanis, uzmundrinot un atbalstot aizstāvjus, pat guva vieglu lodes ievainojumu.

Latviešu cīņas garu novērtēja arī jaunās valsts draugi – britu un franču karakuģu komandieri, no Igaunijas palīgā ieradās arī divi bruņuvilcieni. Neskatoties uz savu pārspēku, bermontieši tālāk vairs netika. Iniciatīvu pārņēma latvieši ar sabiedrotajiem. Pulkvedis, vēlākais ģenerālis Krišjānis Berķis ar saviem vīriem forsēja Daugavu pilsētas ziemeļrietumos un ieņēma Daugavgrīvas cietoksni. Tas deva iespēju sākt plašus uzbrukumus ienaidniekam jau Daugavas kreisajā krastā un pamazām izspiest krievu monarhistu un vācu baronu spēkus no Pārdaugavas. 11.novembrī pēc smagām cīņām viņi tika sakauti un bija spiesti bēgt. Latvijas valsts ideālu iedvesmotais militāri vājākais spēks guva pārliecinošu uzvaru pār slepkavnieciskajiem un alkatīgajiem, smagi bruņotajiem monarhistiem.

Tā bija izšķiroša uzvara, kas likvidēja vislielāko jaunās Latvijas valsts apdraudējumu. Lielā mērā tas sagrāva Krievijas un Vācijas imperiālistu cerības atjaunot savu kundzību Baltijā. Tomēr vislielākais ieguvums bija atjaunotā un nostiprinātā ticība Latvijas valsts un tautas spēkam.

Viņi toreiz nepadevās, mēs nedrīkstam padoties tagad

Latvijas valsts ideja un ticība nākotnei guva izšķirošu uzvaru. Nākamajos divdesmit gados ar šo ticību tika uzcelta stipra, stabila, moderna un labklājīga valsts. Mūsdienās mēs mēdzam žēloties par grūtībām un sarežģīto politisko situāciju. Tomēr, salīdzinot ar 1919.gadu, mums ir pamats daudz lielākām cerībām. Latvija ir lielā mērā iztirgota, ekonomiku pārņēmušas lielvalstis un megakorporācijas, iedzīvotāji ir iejūgti parādos. Tomēr valsts nav burtiski sagrauta kā toreiz. Šodien mūsu zemē nav svešzemju karaspēka un līdzīgi kā 1919.gadā mūs sargā sabiedroto jūras un gaisa kara spēki. Līdzīgi kā toreiz mūsu likteņus cenšas lemt kaut kur Briselē, tomēr tepat Latvijā mums ir palikusi gana liela teikšana. Pamats ticībai un cerībai šodien ir daudz stabilāks.

Mēs varam uztraukties un baidīties par savu nākotni. Tomēr teikt, ka mēs tai vairs neticam, būtu zaimojoši. Mūsu senči, kuri izglāba valsti tālajā 1919.gada novembrī daudz, daudz sarežģītākā situācijā, to nesaprastu. Tāpat kā viņi nesaprastu tos gļēvos ciniķus, kas sakās "mīlam šo zemi, bet ienīstam valsti". 1919.gada 11.novembra varoņi teiktu: valsts - tie esam mēs. Un mums būs tieši tāda valsts, kurai mēs ticēsim un būsim gatavi cīnīties, pat ja milzīgs pārspēks jau ielauzies Pārdaugavā.

Ja visi būtu bijuši normāli, tad nebūtu Latvijas

Šodien daudzi saka, ka doma par neatkarīgu Latviju ir vien naiva doma – visu tāpat izlems lielvalstis, kur Latvijai ierādīta vien pazemīga bandinieka loma. Te atkal ir vērts citēt soma Jukas Rislaki grāmatu "Kur beidzas varavīksne". Aprakstot tā laika notikumus, viņš stāsta: "Daudzi novērotāji uzskatīja, ka doma par neatkarīgu Latviju ir fantāzijas auglis. Kara laikā pat Balodis izmeta, ka drosmīgais Kalpaks, kurš ar nelieliem spēkiem sāka cīņu par brīvību, bija "traks" un ka arī viņa štābs kļuvis traks. Iestājoties miera laikiem, kāds pulkvedis teicis: "Bet mēs, trakie, izcīnījām brīvo Latviju. Ja visi būtu bijuši normāli, tad nebūtu neatkarīgas Latvijas.""

Tieši tādēļ arī šajā 11.novembrī mums, aizdedzot sveces Daugavas krastā vai mājas logā, ir jāpiemin tie drosmīgie, trakie ideālisti, kuri, ticot Latvijas valstij un tās ideāliem, nepadevās bezcerībai un nomācošam pārspēkam.

Lai tā ir simboliska atbilde arī tam nešķīstajam Bermonta–Avalovam garam, kurš vismaz reizi gadā maijā mēdz blīkšķināt petardes un, skaļi klaigājot, klīst pa Pārdaugavu, dižmanīgi plātoties ar sen izkurtējušas impērijas simboliem.

Komentāri (1)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu