Svarīgākais jautājums šobrīd FKTK ir nevis kāpēc tā notika, bet gan – ko darīsim? Jau šobrīd ir zināms, ka vairākas valsts un pašvaldības iestādes var pazaudēt ļoti lielas summas. Latvijas Valsts radio un televīzijas centram (LVRTC) Krājbankā ir "iesprūduši" apmēram 20 miljoni latu, Rīgas domei – 10, Latvijas Universitātei – 2,5 miljoni, bet Latvijas Televīzijai – 247 tūkstoši latu. Visticamāk, saraksts ar to vēl nav galā. Saskaņā ar likumu – garantēti ir vien 70 tūkstoši latu katrai juridiskai vai fiziskai personai. Tos Krūmane sola, un eksperti norāda, ka šis solījums ir pamatots. Kādas ir cerības atgūt pārējo? Kāda būs FKTK un pārējo atbildīgo iestāžu rīcība, lai maksimāli samazinātu iespējamos zaudējumus?

Saplosīt grēkāžus vai glābt miljonus?

Šobrīd būtu bezatbildīgi sākt grēkāžu medības, uz karstām pēdām saplosīt atbildīgo ierēdni un viņas vadīto iestādi. Krīzes situācijā no tā nebūtu lielas jēgas. Drīzāk pretēji – tā tiktu pilnībā vai daļēji paralizēta institūcija, kurai ir visreālākās iespējas glābt to, kas glābjams. Runa ir par patiešām nozīmīgām summām gan vienkāršajiem bankas klientiem, gan uzņēmumiem.

Šobrīd vissvarīgākais ir, lai sekmīgi sāktu darboties garantēto noguldījumu izmaksas mehānisms, kas iespējami ātri ļautu atgūt naudu vismazāk aizsargātajai grupai – pensionāriem un mazajiem uzņēmumiem. Tam būs nepieciešams papildus aizņemties no Valsts kases apmēram 200 miljonus latu. Tieši no FKTK rīcības ir atkarīgs, cik ātri šo naudu varēs atdot, neradot lieku spriedzi valsts budžetam. Papildus vēl jāmēģina atrast risinājumus, kā atgūt naudu, lai varētu kompensēt zaudējumus tiem, kuri Krājbankā glabāja vairāk nekā 70 tūkstošus latu. Tie ir ārkārtīgi sarežģīti uzdevumi, kuri jāspēj atrisināt.

Tas nav tikai naudas jautājums vien. Tas ir arī valsts stabilitātes un prestiža jautājums. FKTK ar Krūmani priekšgalā ir jāspēj piedāvāt risinājumus. Tas būs patiesais viņu profesionalitātes apliecinājums. Ja Latvija ar to tiks galā, tad pamatoti tiksim pie finansiāli visizturīgākās valsts titula Eiropā.

Šobrīd sabiedrība un plašsaziņas līdzekļi burtiski vārās un jautā – kāpēc tāda situācija tika pieļauta un kāda jēga no uzraugiem, kuru deguna galā no bankas izzagti 100 miljoni? Tas ir svarīgs jautājums, bet, mazliet ievelkot elpu, ir jāsaprot, ka šobrīd ir pārāk maz informācijas un pārāk daudz spriedzes. Irēna Krūmane ar savu lielo algu var patikt vai nepatikt, bet emocijas ne vienmēr ir labākais padomdevējs. Finanšu ministrs un citi eksperti saka, ka FKTK vainu vismaz šobrīd neredzot. Tēlaini runājot – profesionāls zaglis atmūķēs arī vissarežģītākās atslēgas. Pagaidām izskatās, ka runa ir par ciniski kriminālu shēmu. Te gan atkal ir virkne neskaidru jautājumu.

Ārlietu ministrs sūta nepārprotamu "akcentu" Lietuvai

Notikumi Lietuvā šobrīd rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Vēl trešdienas vakarā Latvijas ārlietu ministrs lūdza Lietuvas pusei sniegt ātru un pārskatāmu informāciju par plānotajiem lēmumiem saistībā ar "Krājbanku". Vēl viņš norādīja uz nepieciešamību Latvijas un Lietuvas tiesībaizsardzības iestādēm aktīvi sadarboties un apmainīties ar nozīmīgu informāciju. Acīmredzot, diplomātu valodā runājot, no Lietuvas puses ir bijis zināms informācijas deficīts. Informācijas noklusēšana, faktu neatklāšana rada aizdomas par patiesajiem Lietuvas puses nodomiem.

Šoreiz ir vērojama laba Latvijas valdības iestāžu savstarpējā sadarbība, jo Ārlietu ministrija aktīvi iesaistījusies risinājumu meklēšanā. Nekautrējoties arī no diplomātiska spiediena. Ministrijas paziņojumā smalki, bet nepārprotami norādīts: "Latvijas ārlietu ministrs akcentēja – Lietuvas valdības turpmāk spertajiem soļiem būs svarīga nozīme arī Latvijas un Lietuvas starpvalstu attiecību tālākajā attīstībā."

Ko zināja, nezināja vai nogulēja drošības iestādes?

Savādi izskatās arī "pēkšņās" atklāsmes par bijušo "Snoras" bankas un Latvijas krājbankas īpašnieka Vladimira Antonova reputāciju. Vēl salīdzinoši nesen viņš bija gana cienījams investors no Krievijas. Ne masu mediji, ne drošības iestādes necēla trauksmi, kad viņš tika iecelts par Latvijas finanšu sistēmai pietiekami būtiskās Krājbankas padomes priekšsēdētāju. Vai tiešām agrāk nevienam nebija zināmi tie fakti, kas tagad burtiski pārpludina mediju telpu? Tas ir nopietns jautājums Drošības policijai un Satversmes Aizsardzības birojam.

Ja FKTK un sabiedrība būtu iepriekš bijusi labāk informēta par aizdomu ēnām Antonova reputācijā, tad, iespējams, kontrole būtu bijusi daudz pamatīgāka un noguldītāju attieksme daudz piesardzīgāka. Tad, iespējams, valsts un pašvaldības iestādes nebūtu uzticējušas miljonus "skandaloza" biznesmeņa bankai.

Tas rada nākamos jautājumus – pēc kādiem kritērijiem iestādes izvēlas bankas, kurās glabāt ļoti lielas naudas summas? Kādēļ, piemēram, Valsts radio un televīzijas centrs bija uzticējis 20 miljonus tieši Krājbankai? Līdzīgi varētu jautāt Rīgas domei, Latvijas Universitātei un citiem.

FKTK, ko tagad?

Jautājumus mēs šobrīd varam uzdot daudziem, ne tikai FKTK un Irēnai Krūmanei. Tomēr ir jāapzinās, ka tieši no viņiem lielā mērā ir atkarīgs, vai izglābsim kaut daļu no kopīgi pazaudētājiem miljoniem. Tas ir daudz svarīgāk nekā grēkāžu medības. Tādēļ pareizais jautājums ir nevis – kāpēc tā notika, bet gan – kāds ir rīcības plāns? Skaidrs, precīzs un pārliecinošs. Ja tāds netiks piedāvāts, tad varam atdot FKTK ar visu Krūmani bargajai sabiedrības tiesai. Kopā ar atbildīgajiem politiķiem.

Kad runa ir par desmitiem un simtiem miljonu latu, tad vissvarīgākais ir saglabāt vēsu un ļoti uzmanīgu prātu.