Tautas nobalsošana par otru valsts valodu būs mazvērtības kompleksu raisītu emociju un vēsi izrēķinātu politisku manipulāciju festivāls. Vislabāk būtu to vienkārši ignorēt. Rezultāts droši zināms — Satversme netiks mainīta. Tāpēc veselajam saprātam un pilsoniskai pašcieņai būtu jāsaka priekšā, ka nav vērts veltīt savu laiku un enerģiju bezmērķīgām darbībām un risināt problēmas, radot to vietā vēl lielākas.
Nav nekādu pat tikai pieļāvuma izteiksmē iespējamu variantu, kā šos Lindermana, Osipova un Saskaņas centra virzītos Satversmes grozījumus varētu pieņemt. Pirmkārt, Saeimai tie būtu jāpieņem ar divu trešdaļu balsu vairākumu, kas nav iespējams, otrkārt, arī tad par tiem būtu jārīko tautas nobalsošana, jo starp grozāmajiem ir arī Satversmes 4.pants (par vienīgo valsts valodu), ko var grozīt tikai referendumā. Treškārt, referendumā par tā grozīšanu būtu jānobalso vairāk nekā pusei visu balsstiesīgo jeb 771 tūkstotim Latvijas pilsoņu.
Skaitļu loģika
No visiem Latvijas iedzīvotājiem 1,327 tūkstoši jeb 59,5% ir latvieši, kuri gandrīz simtprocentīgi ir pilsoņi. Krievu ir 610 tūkstoši jeb 27,4%, no tiem 365 tūkstošiem ir Latvijas pilsonība. Pārējie 13% Latvijas iedzīvotāju ir ukraiņi, baltkrievi, lietuvieši un citu tautību pārstāvji. Pat ja visi Latvijas balsstiesīgie nelatvieši piedalītos referendumā un visi nezin kāpēc balsotu par Satversmes grozījumiem, ar to būtu krietni vien par maz. Taču diezin vai referendumā aktivitāte būs pat tikai tik liela kā pēdējās Saeimas vēlēšanās, kurās piedalījās 59,5% jeb 917,7 tūkstoši pilsoņu. No tiem par Saskaņas centru balsoja apmēram 260 tūkstoši jeb 28% visu piedalījušos, jeb apmēram 16% no visiem balsstiesīgajiem. Tie tad arī būtu maksimums, uz kuru atbalstu grozījumiem SC var cerēt, — apmēram trešā daļa no grozījumu pieņemšanai nepieciešamā skaita.
Lai kā teorētiski kombinētu šos skaitļus un procentus, nav iespējams uzkonstruēt kaut cik ticamu situāciju, kurā par Satversmes grozījumiem nobalsotu 771 tūkstotis vai kaut cik tuvu tam. Latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu šis referendums nekādā veidā nevar apdraudēt. Tā ir pavisam citiem mērķiem iecerēta provokācija, kura, kā jau provokācija, var izdoties tikai tad, ja uz to reaģē.
Diemžēl itin lielai sabiedrības daļai emocijas varētu reducēt pilsonisko pašapziņu un atbildību līdz attieksmei «mēs viņiem parādīsim». Tieši to vajag referenduma atbalstītājiem abās nupat no jauna topošās etnisko attiecību frontes pusēs.
Saskaņas un nesaskaņas centri
Referenduma mērķis nav vis mainīt Satversmi, bet gan pārdefinēt nosacījumus «krievvalodīgo partiju» ienākšanai Latvijas valdībā. Nostiprināt etniskumu kā politisko partiju svarīgāko pazīmi, lai pēc tam piedāvātu «latviešu partiju» mērenajam vairākumam «integrēt» valdībā mērenu «krievu partiju».
Saskaņas centrs ir bankrotējis projekts, ko līdz nākamajām vēlēšanām būtu jāpārkārto, lai pārstāvniecību Saeimā var iegūt jau divas promaskaviskas partijas — viena būtu «nesaskaņas centrs», kurā vienkop savākti «neciešamie krievi» (tādi kā Rubiks, Kabanovs, Osipovs, varbūt arī no politisko kankaru šūplādes izvilkta Tatjana Ždanoka, kurai tracināt latviešus padevies labāk nekā jebkuram citam), otra — «prātīgie» ar Sergeja Dolgopolova tipa politiķiem priekšgalā jeb «īstais saskaņas centrs», kas uz pirmo fona izskatītos pieņemams «latviešu partijām» un to vēlētājiem.
Tomēr pārgrupēšanās polittehnoloģiski nebūtu vienkārša. Pirmkārt, pašreizējā Saskaņas centra elektorāts ne tuvu nav viendabīgi promaskaviska masa, turklāt pēc SC pēdējās un izšķirīgās kaujas zaudēšanas jeb neiekļūšanas valdībā bija sācis svārstīties un pašķīst, kā vislabāk zinātu pastāstīt sabiedrības noskaņojuma profesionālie pētnieki. Līdzās arvien sarūkošajai, taču labāk pamanāmajai cieto imperiālistu daļai tajā ir arī tāda, kurai otrā izvēle ir «zaļie zemnieki» un Lembergs kā «mūslaiku Ulmanis» jeb «kārtīgs saimnieks», turklāt opozīcijā varai. Vēl ir valsts un pašvaldību iestāžu «nomenklatūra» un ar to saistītie, kuri ērti jutās ar SC līdzšinējo politiku, bet nu jūtas apjukuši. Un ir arī cilvēki, lielākoties gados jaunie, kuriem nav problēmu ar latviešu valodu vai piederības sajūtu Latvijas valstij, taču viņi jutās latviešu partiju neuzrunāti, bet nu jūtas pievilti arī no Valda Zatlera, kurš izvēlējies uzrunāt SC dinozaurus, nevis nepastarpināti viņus. Referendums var palīdzēt šo neviendabīgo un irstošo elektorātu atkal mobilizēt un sastrukturēt.
Otrkārt, ir arī «līderu personāliju» problēma. Pašreizējie nejūtas labi, ka ir politiski bankrotējuši, taču vietu pie silēm atdot labprāt negribēs vis. Nav jau gluži tā, ka ar «rīkojumu no Maskavas» var likt vieniem kļūt par priekšniekiem un citiem pavākties malā. Līdzās naudai un informatīvajam atbalstam (pirmām kārtām Pirmajā Baltijas kanālā) kā selekcijas stimuliem referendums būtu lielisks poligons dabiskai personālsastāva atlasei un tā hierarhijas sakārtošanai. Skaidrs, ka, piemēram, Nils Ušakovs vairs neiederas ne mērenajā, ne radikālajā spārnā — pēc parakstīšanās par referendumu viņš latviešiem vairs nav draugs, bet krievu imperiālisti viņam nepiedos «okupācijas atzīšanu». Arī Jāni Urbanoviču grūti iedomāties kā «jaunu seju» viena vai otra spārna priekšgalā. Taču to, ka referendums būs lojalitātes pārbaude, nav šaubu, apzinās visi. Lielās politiskās vadlīnijas ir skaidras un tiks ievērotas.
Prieks sašust
Latvija nav vienīgā bijušās Krievijas impērijas teritorija, kurā krievu valoda tiek izmantota par prezidentu atkal topošā Vladimira Putina neoimperiālistiskās politikas mērķu sasniegšanai. Pašlaik arī Ukrainā notiek parakstu vākšana par oficiālas valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Krievijas okupētajā Dienvidosetijā pirms divām nedēļām kopā ar šīs Gruzijas teritorijas daļas «prezidenta» vēlēšanām notika referendums, kurā vairākums balsotāju atbalstīja krievu valodas noteikšanu par otru valsts valodu. Otrajā no Krievijas kontrolētajām Gruzijas provincēm Abhāzijā jau agrāk krievu valodai piešķirts «valsts» valodas statuss.
Latvijā tas nav iespējams. Taču tie paši līdzekļi noder citiem mērķiem — politiskās ietekmes palielināšanai, panākot Maskavai draudzīgu partiju ieiešanu valsts izpildvarā. Referendums ir jaunās taktikas pirmais posms politisko spēku pārgrupēšanā pēc SC sešus gadus senā projekta neveiksmes.
Taču tam nebūs jēgas, ja nepiedalīsies gana plaša sabiedrības daļa. Bez latviešu gatavības sašutumā reaģēt nekas nesanāks. Referenduma iniciatori uzskatīs par uzvaru nevis Satversmes grozīšanu, uz ko viņi pat necer un to arī neslēpj, bet gan sabiedrības vairākuma gatavību atsaukties uz viņu iniciatīvu. Tāpēc droši var prognozēt, ka līdz tautas nobalsošanai tiks darīts viss, lai maksimāli satracinātu un sarīdītu latviešus un nelatviešus.
Sašust ir vienkāršāk nekā domāt. Sekas būtu nacionāli sašķelta sabiedrība un arī promaskaviska partija Latvijas valdībā. Būtu panākts tieši tas, ko daļa latviešu iedomājas mēģinām nepieļaut ar apņemšanos balsot bezjēdzīgajā referendumā. Vai nevajadzētu sašust drīzāk par to, ka kāds iedomājas mūs neesam spējīgus domāt?