Pēdējo dienu masu psihoze pie bankomātiem liecina par kuplu skaitu padomju Latvijas nostalģijā iestrēgušo - pat pēc 20 neatkarības gadiem viņi netic nevienam un nekam. Šiem klāt jāpieskaita lētticīgie, kuri, redzot rindas pie bankomātiem un lasot pļāpas soc.medijos, "drošības dēļ" arī ļāvās panikai. Šķiet, ka daudziem no mums kaut kas nav kārtībā ar galvu, jo vainu notikušajā saskatām citos, nevis paši sevī.
Būs avis, būs kas viņas cērp
Varētu domāt, ka nekas traģisks nav noticis, bankas darbojās un turpinās darboties arī turpmāk. Tomēr būtu aplami mazināt ažiotāžas ap Swedbanku nozīmi. Ir sasniegta kritiskā robeža, kad jāapstājas un jāatskatās – kādēļ tik viegli var atkal un atkal zombēt desmitiem tūkstošus cilvēku? Šoreiz tie bija lielas bankas noguldītāji, citreiz tie ir vēlētāji, skolotāji, mediķi u.c.
Visvienkāršākais būtu nešķirojot visu vainu novelt uz iepriekšējām/tagadējo varu. Piemēram: kādēļ banku uzraugs FKTK atļāva blēdim V.Antonovam iegūt kontrolpaketi Krājbankā 2005.gadā; kādēļ Godmaņa valdība nemeklēja veidu, kā uz Parex bijušo īpašnieku Krasovicka un Kargina pleciem uzkraut bankas 700 miljonu vērto sindicēto kredītu nastu; kādēļ Dombrovska valdība sadarbojās ar blēdīgiem šeftmaņiem airBaltic aviokompānijā; kādēļ banku krīzes pieredzējusī valdība un FKTK vēl arvien neprot visiem saprotamā valodā izstāstīt, kāpēc Krājbanka aizgāja pa burbuli, bet Swedbankai nekas nedraud; kādēļ lielākais banku lobijs valstī M.Bičevskis bezatbildīgi aicināja uzticēties Krājbankai dienas pirms tās kraha utt.
Minētie pārmetumi neapšaubāmi ir pamatoti. Tomēr tas būtu pārāk vienkāršs skaidrojums. Šādi argumentējot nenovēršami nonāksim līdz secinājumam - pag, bet kurš īsti ievēl Saeimu, pastarpināti arī valdību un visus pārējos, kuri tieši vai netieši regulē mūsu dzīves kvalitāti?
Mums katram sen bija laiks padomāt, kā izvairīties no likstām, pirms tās ir notikušas, nevis nodarboties ar krīzes menedžmentu, meklējot nozagto laimi tur, kur tās nav, – ārpus sevis.
Izvēle
Ja promaskaviski orientētie saskaņieši precīzi zina, ko grib sasniegt – Latvijas atkarību no Kremļa stingrās rokas, tad vairāki desmiti tūkstošu mūsu brīvās valsts pilsoņu nespēj tikt vaļā no abstraktas nostalģijas par visuvarenā "vadoņa" spēcīgo ķepu, kas atbrīvos no mokošām sāpēm – no izvēles.
Izvēle prasa nemitīgu piepūli - kā labāk rīkoties; kur noguldīt naudu; kāpēc uzticēties vai apšaubīt; kam atdot savu balsi vēlēšanās, kāpēc... Un arī aktīvu līdzdalību sociālpolitiskajos un ekonomiskajos procesos kaut vai entuziasta līmenī, iegūstot aktuālo informāciju no vairākiem avotiem, nevis tikai no draugiem, kaimiņiem, tantēm vai ļaunprātīgiem baumotājiem.
Acīmredzot tādēļ ir prāvs pulks cilvēku, kuriem tā šķiet svētlaime – nomest "brīvības važas" un dzīvot mucā - ne bagāts, ne nabags, bet laimīgs savā kurlumā pret apkārtējo pasauli.
Ar šādu destrukciju mēs savu valsti neuzcelsim. Varbūt vienīgi suņa būdu, kurā paši dzīvosim, jo pārāk daudz prasām no citiem, bet par maz darām paši - atbildību par savu izvēli, lēmumiem un rīcību uzveļam citiem, nevis turam grožus savās rokās.
Zemais uzticības līmenis
Vien 14% Latvijas iedzīvotāju tic augstāko amatpersonu teiktajam par stāvokli Latvijā, valsts finanšu sistēmas stabilitāti un tamlīdzīgām tēmām, secināts jaunākajā pētījumu centra SKDS aptaujā (17. - 30. novembris*). Tiesa, pirms gada tādu bija vēl mazāk - 12%, savukārt 2008.gada novembrī 16% iedzīvotāju uzticējās valsts amatpersonu teiktajam.
Pēc SKDS sniegtajiem datiem redzams, ka uzticības trūkums iedzīvotāju vidū ir katastrofāli zems vairāku gadu garumā. Tādēļ nevar viennozīmīgi teikt, ka pēdējās nedēļas notikumi ar mākslīgi radīto ažiotāžu ap Swedbank ir īpaši atšķirīgi, piemēram, salīdzinot ar Parex bankas "glābšanu". Droši gan var apgalvot, ka iepriecinošus secinājumus aptaujas rezultāti neraisa.
Līdzdalība rosina abpusēju uzticību
Spēja operēt ar informāciju un adekvāti spriest ir atkarīga no tā, cik daudz un bieži katrs no mums ikdienā seko līdzi notikumiem publiskajā telpā. Citiem vārdiem, nav citu šķēršļu aktīvi līdzdarboties demokrātijas procesos kā vien mūsu pašu iniciatīva vai tās trūkums.
Tādēļ viens no galvenajiem nosacījumiem savstarpējās uzticības veicināšanai ir līdzdarbošanās, paužot atbalstu vai pretenzijas, arī pasīvi vērojot diskusijas sabiedriskajos medijos un sekojot valstī notiekošo aktualitāšu atainojumam vairākos medijos, jo nav noslēpums, ka dažu mediju īpašnieku politiskā ietekme negatīvi atsaucas uz kvalitatīvas informācijas ieguvi.
Paralēli pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm Saeimai un valdībai ir jāpiedāvā savs redzējums situācijas sistemātiskai uzlabošanai, ārpus varasvīru acīmredzami rupjām kļūdām un hroniskai vārdu/darbu neatbilstībai. Primitīvākais variants - apgūt Austrālijas pieredzi, kur piedalīšanās parlamenta vēlēšanās ir obligāta visiem pilsoņiem, tāpat kā nodokļu maksāšana.
Līdz šim neviens Austrālijā nav sodīts par neierašanos vēlēšanu iecirknī, kaut arī simbolisks administratīvais sods ir paredzēts. Tomēr pilsoņu līdzdalība Austrālijas parlamenta vēlēšanās svārstās no 80% līdz pat 90 un vairāk procentiem. Kā pastāstīja Austrālijas televīzijas ABC žurnālists Endrjū Grīns - lielāka līdzdalība vēlēšanās pozitīvi iespaido savstarpējo uzticības līmeni starp Austrālijas amatpersonām un valsts iedzīvotājiem.
* SKDS aptaujas ietvaros no šā gada 17. līdz 30. novembrim aptaujāti 1008 iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 74 gadiem visā Latvijā, veicot tiešās intervijas respondentu dzīvesvietās.
