Disidents, kurš no cietuma kameras nonāca prezidenta pilī, Vāclavs Havels nebija ne svētulis, ne sausiņš. Represijas pret rokgrupu “Visuma plastmasas cilvēki” viņam deva impulsu sākt organizēt nevardarbīgu pretestību komunistiskajam režīmām, un pēc sociālisma nobungošanas viņš draudzējās ne tikai ar Rolling Stones superzvaigzni Miku Džegeru, bet arī ar “plastmasas cilvēku” ekcentrisko iedvesmotāju, rokeri Frenku Zapu.
Havels bija gan bohēmisks, gan ironisks, tomēr, pretstatā dažam labam šķietamam inteliģentam, viņš nekad neaizmirsa, ka interesei par idejām ir jēga tikai tad, ja tā sakņojas morālā pārliecībā. Būdams dramaturgs un intelektuālis, viņš kļuva slavens kā politiķis, taču bija pietiekami stiprs, lai turpinātu atklāti izteikt savas domas par spīti ikdienas politikas neizbēgamajiem kompromisiem un konjunktūrismam.
Prom no Absurdistānas
Parādā viņam par atgūto brīvību un augošo labklājību ir ne tikai Havela paša tautieši čehi, bet visi austrumeiropieši, kuriem pēc 1989.gada bija iespēja atdalīties no “Absurdistānas” (viņa izdomātais nosaukums) un atgriezties Rietumos. Nav pārspīlējums teikt, ka lielā mērā pateicoties viņa un viņa sabiedroto - poļu “Solidaritātes” kustības līderu - morālajai autoritātei un skaidrajai vīzījai Rietumeiropas un ASV vadītāji bija spiesti pieņemt no PSRS impērijas gruvešiem iztapušās valstis un tautas kā sev līdzvērtīgas un atzīt, kam pienākas vieta pasaules “eksklusīvākajos klubos” - NATO un ES. Tagad varētu likties, ka tas viss notika bez problēmām un šķēršliem. Taču deviņdesmito gadu sākumā Rietumos nepārprotami dominēja viedoklis, ka Austrumeiropa ir atpalikusi, vardarbīga nacionālisma purvā slīkstoša perifērija, kura pieder Krievijas ietekmes sfērai. Ar savu neapšaubāmo, cietumā pārbaudīto demokrāta un nevardarbīgās pretošanās kustības vadītāja autoritāti Havels un viņa līdzgaitnieki sagrāva šos aizspriedumus un pavēra ceļu gan savām valstīm, gan visiem citiem, kuriem bija tie paši ideāli un mērķi.
Viņa rīcībā un rakstos visskaidrāk ir definēts mūsdienu revolūcijas modelis, kurš sākās Centrāleiropā un Baltijas valstīs 1989.gadā, turpinājās Gruzijā un Ukrainā 2003. un 2004.gadā, bet tagad izpaužas gan arābu pasaulē, gan Maskavā. Tas balstās nevis uz kādu patētisku, utopisku vēlmi pārveidot pasauli pašos pamatos - tāda doma jebkuram totalitārismu pieredzējušam cilvēkam izraisītu vai nu aukstus šermuļus, vai ironisku smīnu. Viņa revolūcijas mērķis bija gaužām vienkāršs - dzīvot normāli, kā ikdienišķā Rietumvalstī, un tās svarīgākais ierocis bija izraušanās no meliem cauraustas dzīves.
Bezspēcīgo spēks
Pretošanos melīgās dzīves pazemojumiem Havels aprakstīja savā slavenākajā un ietekmīgākajā, 1978.gadā uzrakstītajā esejā “Bezspēcīgo spēks”. Tajā viņš lasītāju iepazīstina ar anonīmu, taču neaizmirstamu dārzeņu veikala vadītāju, kurš skatlogā starp burkāniem un sīpoliem izliek lozungu: Visu zemju proletārieši, apvienojieties!
“Kāpēc viņš to dara?” jautā Havels. “Ko viņš cenšas pasaulei pateikt? Vai viņu tiešām pārņem sajūsma par pasaules strādniecības apvienošanās ideju?” Nē, atbild Havels, veikala vadītājs droši vien par šā lozunga nozīmi vispār nav padomājis. Taču tas nenozīmē, ka šai rīcībai nav nozīmes. “Lozungs patiesībā ir zīme, un tā satur neizteiktu, tomēr ļoti skaidru vēstījumu. Vārdos tas varētu skanēt šādi: “Es, dārzeņu pārdevējs XY, dzīvoju šeit un zinu, kā man jārīkojas. [..] Es esmu paklausīgs, un tāpēc man ir tiesības prasīt, lai mani liek mierā.”
Taču šī paklausība tiek panākta caur meliem. “Ņemsim vērā: ja dārzeņu pārdevējam būtu uzdots izlikt lozungu “Man ir bail, un tāpēc es esmu pilnīgi paklausīgs”, viņš nemaz nebūtu tik vienaldzīgs pret tā burtisko nozīmi, lai gan šāds teikums atspoguļotu patiesību. Dārzeņu pārdevējam būtu neērti, viņam būtu kauns skatlogā izlikt tik nepārprotamu sava pazemojuma apliecinājumu, un tas ir gluži dabiski, jo viņš ir cilvēks un vēlas saglabāt pašcieņu.” Tāpēc režīms izdomā melu struktūru, aiz kuras tam pakļautie var izlikties neredzam savu pazemojumu.
Havela revolucionārā ideja ir ģeniāla savā vienkāršībā, toties grūti realizējama: cilvēki var mainīt savu dzīvi un savu sabiedrību, ja viņi ir gatavi vairs nepakļauties melu pazemojumam un sākt, kā viņš to nosauca, “dzīvot patiesībā”.
Revolūciju rinda
Šī vēlme “dzīvot patiesībā” iedvesmoja čehu kustību Harta ’77, kura prasīja, lai komunistiskais režīms ievēro tās cilvēku tiesības, kuras pats bija apņēmies aizsargāt gan konstitūcijā, gan 1975.gadā parakstītajā Helsinku līgumā. Apņemšanās “dzīvot patiesībā” deva brīvību Baltijas valstīm, jo pēc atklājumiem par Molotova-Ribentropa paktu un Maskavas režīma noziegumiem gan padomju varai, gan Baltijas okupācijai sagruva pamati. Protesti pret meliem - pret vēlēšanu rezultātu falsifikāciju - izsauca gan Ukrainas Oranžo, gan Gruzijas Rožu revolūcijas. (Pat tradīcija dot katrai revolūcijai savu simbolisko apzīmējumu sākusies no Havela vadītās “Samta revolūcijas” 1989.gadā.)
Tagad to pašu patiesības un pašcieņas aizstāvību pret uzspiestiem, pazemojošiem meliem mēs dzirdam gan no Maskavas, gan no Kairas. Apcietinātais krievu blogeris Aleksejs Navaļnijs, kura apzīmējums Vienotajai Krievijai - “žuļiku un zagļu partija” - tagad iet no mutes mutē, The New York Times pēc Putina partijas falsificētajām Domes vēlēšanām pateica: “Mēs neesam lopi vai vergi. Mums ir balsis.” Ēģiptiešu rakstnieks Alā Alasvanī NYT teica, ka viņu visvairāk aizvainojusi doma, ka bijušais prezidents Mubaraks plāno varu tā vienkārši nodot savam dēlam, “it kā mēs būtu vistas.”
Latvijas skatlogi
Par nelaimi, kā pēdējās desmitgades kopš PSRS sabrukuma ir pierādījušas, uzstādīt diagnozi ir vieglāk, nekā šo melu kaiti izārstēt. Arī tepat Latvijā mēs turpinām cīnīties gan ar politiķu un varas iestāžu iesīkstējušo nespēju atklāti runāt ar sabiedrību, gan ar cilvēku pašu gatavību turpināt spēlēt pēc tiem pašiem melu varas noteikumiem. Šovasar žurnālā “Ir” dzejniece Māra Zālīte par kopējo situāciju sabiedrības apziņā runāja veidā, kas, par nelaimi, būtu atpazīstams arī disidentam Havelam: “Ir sajūta, ka visi vadi vienā kolektorā sasprausti. Tie vadi ir jāizrauj ārā, lai nogalinošā strāva vairs neplūst. Ja Latvijas mediji atgūtu neatkarību, ja partijas būtu tiešām partijas, nevis ekonomisko grupējumu sargsuņi, tad mēs beidzot varētu pagriezties demokrātiskas valsts izveides virzienā, vispār sākt par kaut ko domāt.”
Un ja kādam vēl nav skaidrs, tad paprasiet dažam labam “Neatkarīgās” žurnālistam, kāpēc viņa avīzē tik bieži Lembergs tiek intervēts, bet tik reti Ventspils mēra domas tiek apšaubītas. Ātri vien skatlogā parādīsies uzraksts “Visu zemju antisorosisti - apvienojieties!”
Taču labāk ir cīnīties par patiesību ar vārdiem un bez vardarbības, nekā cirst galvas un dzīt cilvēkus uz lopu vagoniem kādas nesasniedzamas utopijas vārdā. Havels bija gatavs sēdēt cietumā, lai visiem būtu iespēja runāt patiesību un klausīties rokenrolu. Viņš bija moderns varonis.