Sapnis par Latviju

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: AFP/LETA

Runā, ka gadu mija esot labs laiks, kad mazliet pasapņot. Domājot par saviem sapņiem, ir vērts mazliet pasapņot arī par savu zemi un valsti – Latviju. Izklausās mazliet gaisīgi un nenopietni, bet tā var izrādīties gana pragmatiska un vērtīga nodarbe. Ja mēs paši sev noformulējam, kādu valsti vēlamies redzēt, tad labāk saprotam, ko prasīt un gaidīt no politiķiem. Var, protams, kā padomju laikos, sēdēt virtuvē, gānīt politiķus visneglītākajiem vārdiem un tīksmināties, cik paši gudri un skaisti. Tikai jēgas no tā nekādas.

Sapņot ir vērtīgi. Arī padomju laikos bija sapņotāji, kas netērēja laiku Brežņeva mēdīšanai, bet gan sapņoja par brīvu Latviju. Toreiz šķita, ka viņi ir naivi ideālisti, bet pienāca tā diena, kad sapnis piepildījās. Tieši pateicoties šiem sapņotājiem un domātājiem, Latvijai izdevās atjaunot valsti daudz veiksmīgāk nekā citām bijušajām padomijas republikām.

Kur pamodās igauņi?

Igauņiem esot izdevies mazliet labāk. Iespējams, ka viņu sapņus skaidrākus darīja labāka Somijas TV uztveramība. Viņu izpratne par brīvību nebija iestrēgusi 1940.gadā. Paši igauņi gan ne vienmēr ir tik sajūsmināti, daži viņu sapņotāji divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas jautā – vai tik nav pamodušies nevis Igaunijā, bet gan Dienvidsomijas provincē. Vēl tikai atliekt izrakt tuneli zem jūras, apvienot Helsinkus ar Tallinu un izveidot kopīgu galvaspilsētu – Talsinkus. Valsts himnas melodija jau ir kopīga.

Kur pamosties latviešiem?

Arī latviešiem derētu reiz tikt galā ar saviem sapņiem. Katram ir jārada savs sapnis par Latviju. Tas, protams, skan ļoti skaisti, bet bez šā sapņa mums neiztikt un nepiedzīvot to dienu, kad jutīsimies labi un droši paši savā zemē. Vēl vairāk – būsim lepni par savu valsti un tautu. Vārds sapnis skan mazliet poētiski, tādēļ katrs var izvēlēties sev piemērotāko apzīmējumu. Var to saukt par valsts nākotnes redzējumu vai lietot smalku svešvārdu – nākotnes vīziju.

Varbūt praktiskie latvieši jautās – kāpēc mums domāt par tik augstām lietām, tur mēs tik un tā neko nevaram ne ietekmēt, ne mainīt. Patiesībā mēs katrs varam ietekmēt daudz vairāk nekā ikdienā iedomājamies. Politiķi ar katru gadu aizvien vairāk spiesti rēķināties ar sabiedrības vajadzībām un prasībām. Laiks un rūgtā pieredze ir vēlētājus tik tālu norūdījusi, ka vairs nepietiek ar «Zīgerista banāniem» vai Stendzenieka un Liepnieka «smadzeņu skalojamām» politreklāmām. Politiķi aizvien biežāk spiesti ieklausīties cilvēkos, saprast viņus un mēģināt darīt kaut ko kopējās lietas labā.

Skeptiķi varbūt iebildīs, bet tieši šajā ziņā burtiski pēdējos trijos gados ir notikušas lielas izmaiņas. Līdz puslīdz apmierinošai situācijai vēl tāls ceļš ejams, bet neskaitāmi politiskie spīdekļi ir patriekti. Palikušie ir kļuvuši daudz uzmanīgāki un piesardzīgāki. Vara ir pārāk ērta un salda, lai viņi atļautos būt tik kurli un augstprātīgi kā agrāk.

Kam sapnis, kam redzējums, kam vīzija

Tieši šajā brīdī īpaši svarīgi top mūsu sapņi, mūsu redzējums, vīzijas. Politiķi patiesībā ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie, un viņiem ir būtiski saprast, tieši ko viņu vēlētājs vēlas. Konkrētas prasības un idejas. Mums ir jāspēj formulēt, kādu valsti vēlamies redzēt. Daudz par maz ir vienkārši nosaukt visus politiķus par zagļiem un neliešiem. Ko viņi uz to varētu atbildēt? Neko. Labākajā gadījumā. Var jau paštaisni paģērēt – ja jau viņi ir ievēlēti, tad lai domā, ko darīt. Arī tā var. Tikai tad nevajag žēloties, ka viņi rīkojās pēc savas gaumes un izpratnes par lietu kārtību. Tādēļ ir svarīgi domāt līdzi un saprast, ko tieši no viņiem vēlamies. Nebaidoties viņiem to stāstīt, skaidrot un pieprasīt. Lai tik pamēģina neklausīties.

Vai Dombrovskis sapņo vai tikai domā?

Pirmais pieticīgais sapnis varētu būt tāds, ka arī politiķi nebaidās skaļi pasapņot. Būtu labi zināt – kādu tieši viņi vēlas redzēt Latviju nākošgad un pēc desmit gadiem? Visu cieņu premjerministram Valdim Dombrovskim par paveikto, bet viņa sapni ir grūti saprast. Sakārtot valsts finanses? Labi. Stabilizēt valsti? Labi. Un tālāk? Patiesību sakot, jaunajai valdībai sākot darbu, deklarācijā tika ierakstīti skaisti vārdi:

– Valdības prioritātes turpmākajiem trīs gadiem ir:

♦ stabila un ilgtspējīga Latvijas attīstība, veicinot ikviena Latvijas iedzīvotāja labklājību, mazinot sociālo nevienlīdzību, kā arī stimulējot Latvijas ekonomikas starptautisko konkurētspēju;

♦ saliedēta un iekļaujoša sabiedrība, spēcīga laikmetīga nacionālā identitāte, vienlaikus nodrošinot latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību;

♦ tiesiskuma nostiprināšana un sabiedrības uzticēšanās valsts varai, sabiedrības līdzdalības un iniciatīvas veicināšana dalībai valsts pārvaldes procesos;

♦ Latvijas tautas ataudzes veicināšana, īpašu uzmanību pievēršot Latvijas valstspiederīgo imigrācijas veicināšanai un Latvijas reģionu attīstībai.

Nenoliedzami tie ir gudri, skaisti un formāli sausi vārdi. Bet vai tas ir lielais sapnis un mērķis? Tas ir vērtību uzskaitījums, kuru vajadzēja formulēt jau pirms divdesmit gadiem un uzcītīgi sekot. Varbūt ir vērts skatīties mazliet plašāk un skaidrāk?

Augstāk minētie igauņi ir mēģinājuši to ļoti precīzi formulēt. Laikraksta «Ir» un «The Economist» kopīgajā izdevumā «Pasaule 2012» igaunis Oto Perns savā rakstā «Igaunijas ekonomikas špikeris» jautā – kā izkļūt no Eiropas otrās līgas? Perna skatījums ir ļoti igauniski pragmatisks, viņš raksta: «Pašreizējās attīstības turpināšanās gan ļaus mūsu valstij (Igaunijai) tuvākā perspektīvā izdzīvot, taču nepadarīs mūs bagātākus ne kā valsti, ne kā tautu. Lai panāktu kvalitatīvas pārmaiņas, sava loma ir gan valstij un uzņēmējiem, gan izglītības iestādēm. Turklāt veiksmes atslēga būtu jauni attīstības priekšnoteikumi šo trīs vaļu sadarbībai – tā varētu būt valsts mēroga talantu politikas izstrāde un ieviešana, plašāku izaugsmes jomu formulēšana, visaptveroša plānošana pilsētu un valsts līmenī, ambiciozas jaunas uzņēmējdarbības attīstība, gudru ārējo investīciju piesaistīšana vai mērķtiecīga pasaules iepazīstināšana ar Igauniju.»

Raksta autors norāda, ka īpaši būtiska ir valsts lielo mērķu uzstādīšana. Tāds ir igauņa skatījums. Latvijai nav obligāti to jākopē. Tomēr būtu labi zināt Dombrovska lielo mērķu uzskaitījumu. Kāds ir viņa sapnis par Latviju?

Sapņotāji, kasieri un karodziņu vicinātāji

Varbūt viņa sapnis šobrīd ir daudz vienkāršāks – noturēt stabilu valdību vēl nākamos trīs gadus? Bet tam būs vajadzīgi citi sapņotāji. Tādi, kuri beidzot spēs izveidot puslīdz stabilu partiju sistēmu valstī.

Divdesmit gadu laikā Latvijā tā arī nav izveidojusies politiskā sistēma, kur būtu stabilas partijas, nevis ar baltiem diegiem šūti grupējumi, kuri regulāri pārdalās, izšķīst un atkal apvienojās visneiedomājamākajās kombinācijās. Arī paša Dombrovska "Vienotība" pagaidām ir ļoti vājš un nestabils veidojums. Zatlera pāris mēnešos steigšus savāktā partija spēja to bīstami satricināt. Var gari un plaši diskutēt par Dombrovski, Āboltiņu vai Zatleru, bet ir jāspēj radīt tādu politisko sistēmu ar stabilām partijām. Ar tradīcijām un mehānismiem, kur politiķi profesionāli rūdās, kāpjot pa karjeras kāpnēm savstarpējā ideju un prasmju konkurencē. Tā, lai pie virsotnēm nonāk tikai zināmi, pārbaudīti un droši profesionāļi. Nevis kārtējo reizi sazin kur savākti iesācēji. Dažreiz veiksmīgi, dažreiz – ne pārāk. Tā, lai partijās iesaistās pēc iespējas vairāk sabiedrības pārstāvju. Viņiem ir jābūt iespējai paust savu viedokli un aktīvi iesaistīties partijas darbā. Nevis tikai pūst baloniņus un vicināt karodziņus pirms katra kongresa vai vēlēšanām, kamēr atsevišķi «kasieri» ar tukliem sponsoriem smalkos krogos izlemj, kurš būs vai nebūs ministrs.

Prezidents, murkšķis Ādolfs, ušakovi un lindermaņi

Vēl mēs varētu pasapņot, ka pienāks tā diena, kad par Valsts prezidentu varēs kļūt tikai labākais no labākajiem, valstij visvairāk vajadzīgākais un atbilstošākais. Līdz šim katrs jaunais prezidents ir izrādījis pārsteigums. Labs vai slikts – kā nu kuru reizi. Ņemot vērā amata simbolisko nozīmi, šī savādā tradīcija tikpat simboliski un ironiski liecina kaut ko par Latvijas politisko sistēmu. Tā jau vienu dienu var gadīties, ka pārsteidzošā kārtā par prezidentu var kļūt pat murkšķis Ādolfs no leļļu teātra izrādes «Pīļu namiņa noslēpums». Ja vien tas nav jau noticis.

Tāpat mēs varētu sapņot par to brīdi, kad mēs par savu valodu un tautu spējam nopietni domāt divdesmit un vairāk gadu perspektīvā. Nevis pēkšņi drudžaini saņemoties un atbildot uz nožēlojamām un bezjēdzīgām provokācijām. Tā vietā, lai reaģētu uz kaut kādiem lindermaņiem un ušakoviem, mums vajadzētu pasapņot un izdomāt – ko un kā darīsim, lai latviešu valoda izdzīvotu un neizšķīstu globalizācijas ķīselī nākamos divdesmit, simts un tūkstoš gadus.

Naivie sapņi – politiķi, kuri pilda solījumus

Vēl tāds mazs, bet ļoti skaidrs sapnis varētu būt par politiķiem, kuri spēj pildīt solījumus. Vēl pirms pusotra, diviem gadiem dažas partijas solīja ieviest Latvijā bezmaz vai skandināvisku kārtību un tikumus. Tagad šīs partijas jau apvienojušās vienā lielā partijā un bauda varu, bet solījumi par kārtību nav pildīti.

Pēkšņi izrādās, ka joprojām nav skaidri kritēriji, pēc kādiem vērtēt Nacionālās operas direktoru. Līdzīgs jūklis bija ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NELP) pārstāvju izraudzīšanu. Vēl trakāk izrādījās ar valsts uzņēmumu naudām. Pēkšņi izrādījās, ka "Latvijas valsts mežu" vadība var dalīt milzīgas summas, kā viņiem ienāk prātā. Vai, pareizāk sakot, - kā ienāk prātā valdošās partijas ietekmīgiem biedriem. Vārdos - visgodīgākās partijas uz planētas Zeme biedriem. Šeit nav jautājums, vai basketbols būtu labāks par, piemēram, futbolu vai galda hokeju. Te ir jautājums par spēju ieviest kaut kādu kārtību, skaidrību un saprotamus kritērijus.

Latvijai un katram no mums nudien netrūkst, par ko sapņot gadu mijā. Galvenais ir nebaidīties mazliet pasapņot, radīt savu lielo redzējumu, vīziju. Salikt domas un vēlmes pa plauktiem un ķerties pie sapņu piepildīšanas. Galvenais noticēt pašiem sev.

Kārlis Skalbe reiz rakstīja:

«Laimīgs, kas tic savam sapnim,

Saule tam nenoriet. Arī ziemas gaisā

Vasaras puķes tam zied»

Skan ļoti ideālistiski un poētiski. Bet tieši šie naivie ideālisti spēja pēc Pirmā pasaules kara uzcelt Latvijas valsti burtiski no drupām un sabrukuma. Varbūt tieši tādēļ, ka viņiem bija savs Sapnis un viņi tam ticēja. Varbūt naivi, bet no sirds. Viņiem izdevās.

Lai laimīgs mums Jaunais gads! It īpaši sapņotājiem! Latvija ir pelnījusi sapņotājus, kas tic Sapnim par Latviju. Ne tikai tic, bet arī spēj tādus radīt un piepildīt!

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu