Pēdējie notikumi Baltajā namā, par kādu tiek saukta mūsu Latvijas Nacionālā opera, līdz pamatiem satricinājuši cēlo mākslas templi, kas vēl nesen daudziem šķita šķīsts un godājams. Varētu domāt, ka notiekošajā saskatāma klasiska divu pasauļu sadursme – mākslinieks pret neaptēsto pūli jeb šajā gadījumā – Andreja Žagara cīņa ar sīkmanīgo politfinansistu iegribām. Bet tā nav taisnība.
Veiksminieks Žagars ar pareizo faktūru
Pirms vēl otrdienas vakara, kad LNO direktors Andrejs Žagars uz gadu tomēr noslēdza līgumu ar Kultūras ministriju, šīs pašas dienas rīts iesākās uz citas, pavisam zemiskas nots - intervijā no LNO direktora mutes sāka plūst vārdu vēmekļi, atklāti un tieši nosaucot savus darbiniekus par neveiksminiekiem*.
Iemesls ir narcisa dvēseles cienīgs – tos operas māksliniekus, kuri neparakstījās par atbalstu A.Žagara palikšanai direktora amatā un klusi izteica neapmierinātību ar LNO direktora diktātu, viņš nosauc par lūzeriem. Ja gribam būt precīzi, tad lūzeru skaits Operā ir 2/3 no 575 darbiniekiem, savukārt direktora nosauktie «normālie cilvēki» laikam ir domāti Žagara atbalstam savāktie 180 opernama darbinieku paraksti. Pārsteigums izpaliks, ja pēc šādiem Žagara izteikumiem kāda daļiņa «normālo» vairs negribēs sevi redzēt upurjēru lomā.
Daļu parakstu Andreja Žagara atbalstam LNO administrācija esot ieguvusi, manipulējot ar operas mūziķu bailēm par Inta Dāldera nokļūšanu Operas direktora amatā. Starp citu, cik daudz parakstu par atbalstu Žagara kunga palikšanai amatā varētu savākt, ja baiļu bubulis būtu Adriana Dāvja kandidatūra («Gazprom» vasaļa «Latvijas Gāzes» šefs)? Pērn septembrī Adrians Dāvis pats skaļi apsvēra, vai pieteikt savu kandidatūru LNO direktora amatam: «Man vecāki bija mākslinieki,» viņš smejoties teica.
Opernama cilvēku publiska noniecināšana acīmredzot nebija gana laba, jo Andrejs Žagars ir piešāvis roku arī «smalkākiem» psiholoģiskā terora veidiem. Intervijā viņš turpina: «Pirmajās rindās pret mani stāv arī, atvainojiet, koriste, kura ne pēc kādiem parametriem neatbilst solistei - ne pēc balss, ne faktūras.»
«Turēt bailēs» ir pārbaudīta metode
Pat ja solistes ambīcijas patiesi pārsniedz varēšanu, ar šādu izteikumu plejādi A.Žagars vienā triepienā sagrāva ne tikai savu ierasti nosvērto tēlu, bet arī visu pozitīvo, ko sasniedzis, nemaz nerunājot par operas mākslinieku un darbarūķu kaunpilno pazemojumu. Loģiski tagad būtu sagaidīt streika pieteikumu no LNO arodbiedrību puses, lai saglabātu darbinieku pašcieņu un neļautu A.Žagaram pavisam sagraut mūsu Balto namu pīšļos.
Metodes, ar kādām Andrejs Žagars strādā Operā, raksturoja kāda operas soliste: «Viņš ir gan LNO direktors, gan mākslinieciskais, saimnieciskais un administratīvais vadītājs, tāpēc vienpersoniski lemj par repertuāru, finansēm, tērpiem, solistiem utt. Viņš nosaka, kurš ir labs un kurš nav. (..) Ja līdz šim vajadzēja sakost zobus un klusēt, lai pretendētu uz labākām lomām jaunuzvedumos, tad jaunais (Žagara) līgums noteikti bez sekām nepaliks - dos viņam stimulu izrēķināties ar nepaklausīgajiem lūzeriem. (..) Piemēram, piešķirs lomu tikai saviem favorītiem - klusucietējiem. Pārējie varēs knapināties ar saviem 300 latiem. Viņš to var un ir darījis līdz šim, kāpēc lai nedarītu arī tālāk?»
Teikt «Žagaram paspruka» šoreiz ir nevietā, jo ilggadējā LNO direktora psiholoģiskais spogulis opermāksliniekiem katru dienu ir pie sienas, ja neskaita tās, piemēram, 190 dienas 2010.gadā, kad darbīgais režisors galvenokārt priecēja savu ego citu valstu operās.
Interesanti, ka Žagara režisētie uzvedumi citvalstu opernamos nav izpelnījušies kritiķu viennozīmīgus sajūsmas spiedzienus un apbrīnotājus no skatītāju vidus, kā varētu domāt pēc paša režisora izteikumiem vietējā publiskajā telpā. Viedokļi par Andreja Žagara - režisora māksliniecisko varēšanu tiek daudz nesaudzīgāk apskatīti, pārmetot gan pārlieku lielo aizraušanos ar ārišķībām uz skatuves, gan ekstravagantās interpretācijas režisūrā.
Var jau būt, ka A.Žagara mērķis ir skatītājus pārsteigt, tāpat kā viņš sagādāja pārsteigumu saviem padotajiem, nosaucot tos par neveiksminiekiem. Nav labuma bez ļaunuma, Andrejs Žagars beidzot ir atklājis savu patieso seju, vairs nemaskējoties aiz glītās, sakoptās ārienes.
Kultūr-isti
Par paša režisētajiem operas uzvedumiem Andrejs Žagars nekad nav aizmirsis rūpēties, arī par jauniestudējumu «Lucia di Lammermoor». Tikai viena epizode: šonedēļ kļuva zināms, ka Operas direktors, LNO galvenais scenogrāfs Andris Freibergs un LNO galvenā kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka saņēmuši autoratlīdzību daļu par tikai šogad maijā paredzēto jauniestudējumu «Lucia di Lammermoor». Bet pērn novembrī pirmizrādi pieredzējušās izrādes «Dievu mijkrēslis» veidotāji ar Viesturu Kairišu priekšgalā vēl joprojām nav saņēmuši līgumā paredzēto autoratlīdzību.
Andreja Žagara pirmās režijas LNO sakrīt ar skandalozās Helēnas Demakovas (TP) piecu gadu valdīšanas sākumu Kultūras ministrijā (no 2004.-2009.g.). Šo gadu laikā režisors ieguva stipru morālo un finansiālo plecu, pateicoties toreizējai politiskai elitei jeb kultūr-istiem (autoratlīdzība par paša režisētajām izrādēm strauji pieaug).
«Sasniedzis savas mākslinieciskās virsotnes un kultūras politikas noteicēju iedrošināts, Andrejs arvien vairāk un biežāk izlikās neredzam citus (..), savu darbu un ambīcijas stādot augstāk par pārējiem. (..) Tas nu jau ir hroniski un neizturami,» stāsta operanama mākslinieki.
Opera, pilna niknuma un trokšņu
Valsts kontroles atzinums būs zināms vien 1.maijā, arī ministrijas audita rezultāti par Operas finansēm gaidāmi ne ātrāk kā pēc pāris mēnešiem. Tādēļ līdz tam LNO finanšu direktors Normunds Matuts visiem stāsta, ka Operas operatīvajai darbībai briesmas nedraud. Saprotamā valodā tas nozīmē, ka runāt par Operas maksātnespēju vēl nevaram. Cerams.
Uz izmeklēšanas laiku no amata ir atstādināta KM Valsts sekretāre Solvita Zvidriņa, kuras uzraudzībā bija gan Opera, gan vēl 11 valsts kapitālsabiedrības. Nevaru apgalvot, ka Valsts sekretāre S.Zvidriņa ir apzināti slēpusi datus par LNO finanšu stāvokli. Tomēr ir viens būtisks moments, kas norāda uz šīs personas patieso lomu «skandālā» ap Balto namu.
Pirms Zvidriņa kļuva par toreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas (TP) sabiedroto 2006.gadā, viņa bija Finanšu ministrijas valsts sekretāres vietniece budžeta jautājumos. Zvidriņa lieliski apzinājās, kādu mērķu vadīta, savulaik nomainīja audita un personāldaļas vadību Kultūras ministrijā. Finanšu joma ir viņas spēcīgā puse, tādēļ maldīgi ir domāt, ka Solvitai Zvidriņai nav izpratnes par finanšu darījumiem un naudas plūsmu LNO.
P.S.
«No visiem trokšņiem, ko pazīst cilvēks, opera ir visdārgākā,» reiz izteicās franču dramaturgs Moljērs. Mums Opera ir vajadzīga, tas nav apspriežams temats. Tik vien kā der iegaumēt – Andrejs Žagars nav Latvijas Nacionālā Opera. Mēs neesam garā nabagie, lai pašu vidū nevarētu atrast vismaz līdzvērtīgu aizstājēju esošajam LNO direktoram, kurš ar darbiem pierādītu to, ko nespēja Andrejs Žagars.
Viņa vārdiem runājot: «..lai ļaudis vairāk domā par mākslas un iestudējuma kvalitāti un tikai pēc tam – par personiskām ambīcijām un politiku.»
Atsauces
* - «Kādam varētu rasties iespaids, ka liela daļa mākslinieku iestājas pret mani. Tā nebūt nav. Visi mūsu vadošie solisti - [Jānis] Apeinis, [Inga] Šļubovska, [Raimonds] Bramanis, [Andris] Ludvigs, [Liene] Kinča un citi - ir normāli cilvēki, viņi visu ir panākuši ar saviem spēkiem un talantu, par solistiem izauguši no kora dziedātājiem. Bet pret mani iestājas neveiksminieki. Viņu vidū, ir, piemēram, viens no mūsu zināmajiem tenoriem, kuram neizdevās iedzīvoties Itālijā un kurš atgriezās. Vai arī, atvainojiet, koriste, kura ne pēc kādiem parametriem neatbilst solistei - ne pēc balss, ne faktūras. Viņi ir tie, kas stāv pirmajās rindās pret mani,» otrdien publicētā intervijā laikrakstam «Telegraf» saka Andrejs Žagars.
