Aija uzsver, ka nekad nav bērnus fiziski sodījusi vai ietekmējusi, vai arī bļāvusi.

Vienmēr centusies visus strīdus un domstarpības atrisināt ar runāšanu un skaidrošanu. Viņa daudz runājusi ar bērniem par zagšanu, sišanu, melošanu, ko uzskata par negatīvās pagātnes pieredzes sekām. «Bērni grib būt labi. Viņi izgudro melus, lai paceltu sevi pieaugušo acīs.»

Mudina stāstīt patiesību

Lai mudinātu bērnus stāstīt patiesību, Aija pat piesolījusi viņiem naudas balvas. Tas nostrādājis un ļāvis salauzt melošanas vēlmi.

Pieredzes bagātā sieviete uzskata, ka audžuvecākiem jāpieņem bērnu pagātne, lai cik slikta tā arī būtu. «Bērnu nedrīkst nosodīt, ja viņš izsalkumā nozog maizes kukuli vai paņem cita telefonu tādēļ, ka viņš arī tādu grib.» Nelikumīgi pastrādātais Aijas ģimenē tika pārrunāts un pēc tam sākta jauna lapaspuse.

Vienmēr publiski aizstāvēju savus bērnus,

pat ja viņi bija īstenībā vainīgi,» Aija teica un paskaidroja, ka tā viņai likusi sirds.

Vecākiem jātic ne tikai skolotājiem

Gan toreiz, gan tagad Aija uztraucas par bērnu beztiesiskumu skolās – parasti pieaugušie tic skolotājiem, nevis bērniem.

Skarbus vārdus Aija velta arī policijas darbiniekiem un bāriņtiesām, kuras strīdus gadījumos ne vienmēr aizstāv audžuģimenes. Atbildīgo institūciju attieksme bieži vien ir nevis atbalstoša, bet gan uzbrūkoša, pavēloša un kontrolējoša.

Iesaka neatklāt, ka nav īstie bērni

Nekad, dodoties uz audžubērnu skolām, vecāki neatklāja, ka tie nav viņu īstie bērni. Arī citiem audžuvecākiem viņa iesaka nesūtīt bērnus tuvākajās skolās, tādā veidā aiztaupot bērniem liekus pārdzīvojumus un negatīvu attieksmi gan no vietējiem bērniem, gan pedagogiem.

«Visi bērni publiski vienmēr pozicionējās kā mūsu ģimenes īstie bērni, kaut arī viņi paši, protams, zināja, ka ir audžubērni. (..) Bērnunama bērns ir sava veida zīmogs. Tas nav karogs, ar ko jāiet sabiedrībā.»

Arī paši bērni, tikko ienākuši Aijas ģimenē, lūguši:

Mammīt, tikai nesaki, ka mēs no bērnunama!

 Pašiem audžubērniem vienmēr šķitis svarīgi uzsvērt, ka viņiem ir īsta ģimene, mājas. Lai to uzsvērtu, viņi savulaik izlīmējuši savas istabas sienas ar ģimenes fotogrāfijām.

Palīdz bērniem skolas gaitās

Izaudzinot piecus audžubērnus, Aija secina, ka bērnu sliktos paradumus nav iespējams mainīt dažu dienu laikā. Vajadzīgi vismaz četri gadi, lai bērns sāktu domāt, uzņemties atbildību un saprastu, ka viņš dzīvo un darbojas sevis, nevis kāda cita dēļ.

Sieviete bērnu vietā savulaik pildījusi mājas darbus, rakstījusi sacerējumus un pat adījusi zeķi. Viņa uzskata, ka galvenais ir nevis mehāniski izpildīt skolā uzdoto, bet gan iemācīties mācīties un radīt bērnā drošības un mīlestības sajūtu. «To var izdarīt caur šīm sīkajām lietiņām.»

Lielu vērību ģimene pievērsa darba tikuma stiprināšanai. Arī audžubērniem, tāpat kā īstajiem, vajadzēja daudz strādāt ne tikai mājās, bet arī ģimenes saimniecībā. Protams, ne vienmēr pusaudžiem tas patika. Dažreiz

audžubērni bļāva, ka grib atpakaļ uz bērnunamu,

jo tur nekas nebija jādara.

Tur apkalpojošais personāls lielāko daļu darbu izdarīja viņu vietā. Taču Aija to neuzskata par pareizu kārtību un tādēļ lika audžubērniem klāt gan savas gultas, gan gatavot ēdienu.

Pieraduši pie servēta galda, bērnunama audzēkņi nezināja, ko darīt, ja aizmirsās nopirkt maizi. Viņiem bija grūti izdomāt, ka var taču izlīdzēties ar ceptiem kartupeļiem vai pankūkām.

LASI TVNET: 14 gadus vecs puika nekad nav redzējis desu

Vēl kāds piemērs, ka bērnunama bērni dzīvo atrauti no realitātes, – pieņemtā meitenīte 7-8 gadu vecumā nav zinājusi nevienas puķes un koka nosaukumu.

Aija atklāj vēl kādu bērnunama audzēkņu bērnu īpatnību – bieži vien audžuvecāku teikto viņi izpilda kā pavēles, nedomājot loģiski. Piemēram – ja viņa liek puikam skaldīt malku, viņš tā arī dara, līdz mamma nav pateikusi, ka skaldīšana jāpārtrauc, kaut arī ārā ir melna nakts.

Baidās vēlreiz apdedzināties

Visiem bērnunamā pabijušajiem bērniem gan pusaudžu gados, gan tagad joprojām ir grūti atvērties un uzticēties cilvēkiem. Pašsaglabāšanās un sevis saudzēšanas dēļ šie ļaudis nelabprāt atklājas pilnībā, jo nevēlas atkal ciest no līdzcilvēkiem.

Ieaicinot bērnus savā ģimenē, vecāki jau sākumā uzsvēruši tajā valdošo kārtību un hierarhiju. Lai kā bērni uzvedās, viņi nedrīkstēja izrādīt necieņu pret vecākiem, piemēram, rupji lamājoties.

Audžubērniem bija jāievēro Bībelē noteiktie pamatprincipi.

Kā bargākais sods, ja bērni sastrādās pārāk lielas nepatikšanas, bija noteikts - viņa teiks, ka nav bērnu īstā mamma. Tas palīdzējis uzturēt kārtību.

Nenožēlo nevienu brīdi

Lai arī, bērnus audzinot, Aija un viņas vīrs piedzīvoja daudz rūpju un negulētu nakšu, viņa nenožēlo nevienu brīdi un nevienu lēmumu, pieņemot bērnus savā ģimenē. Arī vīrs, neskatoties uz grūtībām, atbalstīja sievas iniciatīvas.

Taču tai pašā laikā ģimene, pieņemot svešus bērnus savā pajumtē, zaudējusi daļu draugu, saņēmusi paziņu negatīvo attieksmi un neizpratnes pilnus skatienus, arī vaicājumus, kādēļ viņi tā dara. Taču Aija paskaidro, ka citādi viņa nav varējusi. Viņa ir kristiete un bērnu pieņemšanu savā dzīvē uztvērusi kā Dieva dotu iespēju.

Dievs redzēja, ka es to varēju.

Aija uzsver, ka katrs bērns viņas ģimenē ienācis ar savu pasauli un svētību.

Aktīvā sieviete uzskata, ka mūsdienās cilvēkiem vajadzētu vairāk rīkoties pēc principa «Ja ne es, tad kurš cits?», nevis nogaidīt, ka varbūt kāds cits sāks darboties viņa vietā. Tikai tādā veidā sabiedrība kopumā var kļūt labāka.

Ja, redzot nelaimes gadījumu, neviens cilvēks neies palīgā, bet skatīsies cits uz citu, labāk nebūs.

Durvis plaši atvērtas

Kaut arī gandrīz visi deviņi bērni ir jau lieli, Aijas mājas durvis vienmēr ir viņiem atvērtas. Un kādreizējie bērni to arī izmanto, kaut arī daļa patlaban dzīvo ārpus Latvijas.

Ģimenes mājās vienmēr gaidīti ne tikai Aijas bērni, bet arī viņu draugi un skolas biedri.

Audžubērni NAV bizness!

Audžubērnu pieņemšana nav bizness, Aija uzsver, komentējot izskanējušos viedokļus, ka audžuvecāki svētīgo darbu dara naudas dēļ.

Patiesībā no valsts saņemtais atbalsts ir niecīgs.

Turklāt sieviete uzskata, ka, izaudzinot tik daudz bērnu, viņa un citi audžuvecāki būtu nopelnījuši sociālās garantijas un agrāku pensionēšanās iespēju, pielīdzinot viņus daudzbērnu ģimenēm, jo tas ir darbs 24 stundas diennaktī bez brīvdienām un atvaļinājumiem.

Dāvā arī mazbērnus

Tagad gandrīz visi deviņi Aijas ģimenes bērni jau ir pieauguši un jau dāvājuši četrus mazbērnus, par ko vecvecāki ļoti priecājas.

Arī TVNET priecājas par šo aktīvo un kuplo ģimeni. Lai jums veicas arī turpmāk!