RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Latvieši – piētisma vīrusa smagi skartā nācija

Otto Ozols/ Speciāli TVNET 310

Latviešiem jau sen un bieži tiek atgādināts, ka tā ir jauna nācija ar ļoti mazu kultūrvēsturisko slāni, kas izveidojies salīdzinoši nesen. Šā apgalvojuma brutālākais piemērs ir stāsts, ka «patiesā un lielā kultūra un apgaismība tika dāvāta 1940.gada 17.jūnijā». Korektākā veidā, kam diemžēl piekrīt arī daudz latviešu, tiek stāstīts, ka latvieši vēl pavisam nesen bija neizglītota zemnieku tautiņa, kuru nevar salīdzināt ar tādām lielām un senām kultūras nācijām kā franči, krievi, briti un citi. Tā nav taisnība.

Latvieši ir viena no pirmajām izglītotākajām nācijām Eiropā, kas devusi lielu pienesumu Eiropas un visas pasaules kultūrai. Latviešiem nav iemesla taisnoties vai slīgt mazvērtības kompleksos.

Tautas jeb modernās nācijas mūsdienu izpratnē Eiropā sāka veidoties tikai laikā ap 18./19. gadsimtu. Iepriekš lielākoties bija dažādu veidu impērijas, kuras pārvaldīja šauras aristokrātu elites, kuras visai nosacīti bija saistītas ar konkrētās valsts pamatiedzīvotāju tautību. Iedzīvotāju lielākā daļa faktiski nebija iesaistīta ne kultūras, ne valsts pārvaldes lietās. Viņi kalpoja saviem kungiem, klausīja pavēlēm – cītīgi strādāja, rūpējoties par viņu labklājību un vajadzības gadījumā, kad augstie valdnieki kārtējo reizi pārdalīja teritorijas, karoja. Izglītība un kultūra bija aristokrātu privilēģija, un vienkāršajai tautai tika atmestas vien pabiras. Tādēļ līdz šim laikam nevar runāt par izglītotām un lielas kultūras tautām plašākā nozīmē. Tā tas bija visā Eiropā, Krievijā un, protams, arī Latvijā. Pirmās pārmaiņas un ceļš uz moderno nāciju izveidošanos sākās ap 17./18. gadsimtu ar Apgaismības idejām. Tajās īpaši tika uzsvērta cilvēka un pilsoņa tiesību pasludināšana, nostājoties opozīcijā reliģijas doktrīnām un cilvēka pakļautībai. Faktiski ar to sākās process, ko Latvijā mēdz dēvēt par Atmodu. Populāras kļuva cilvēku brīvības un nāciju idejas.

Labāk ar latviešiem runāt latviešu valodā

Vai latvieši stāvēja malā kā klusi, neizglītoti un pazemīgi kalpi? Nē. Jau 18. gs. pirmajā pusē sākās procesi, kas drīz vien padarīja latviešus par vienu no visizglītotākajām tautām Eiropā. Lielā mērā par to varam būt pateicīgi brāļu draudzēm jeb hernhūtiešiem. Tā ir kustība, kas cēlusies 17. gs. beigās un 18. gs. sākumā no daudzviet Eiropā par zināmu modes lietu kļuvušā piētisma. Šo ideju pārstāvji centās padarīt luterisko baznīcu pievilcīgāku vienkāršajam ticīgajam un iesaistīt aktīvākā līdzdarbībā pēc iespējas plašāku draudzes locekļu skaitu. Viņi lielu uzmanību veltīja arī jaunās paaudzes tiem laikiem samērā plašai izglītošanai. Viens no spilgtākajiem hernhūtiešu vadoņiem Eiropā Ludvigs Nikolajs fon Cincendorfs saprata, ka vislabākie panākumi būs, ja ar latviešiem runās latviešu valodā. Vēl labāk, ja ar kristīgo ideju sludināšanu un izglītību nodarbosies paši latvieši. Tā 1738. gada 23. augustā Valmiermuižā tiek atvērts skolotāju seminārs, kura uzdevums ir izglītot apdāvinātākos latviešu jauniešus, lai viņi varētu kļūt par zemnieku skolu skolotājiem un dot izglītību zemniekiem, vienlaikus sludinot hernhūtismu jeb brāļu draudžu mācību. Brāļu draudzes un viņu skolotāji ātri vien kļūst populāri, līdz ar viņu idejām Vidzemē un citur strauji izplatās gan draudzes, gan skolas.

Latvieši bija topā salīdzinot ar frančiem, krieviem un citiem

Tas faktiski liek pamatu latviešiem kā tā laika vienai no izglītotākajām nācijām, ja runājam par tautas vispārējo izglītību. Vēsturnieks Gvido Straube, kurš pētījis hernhūtiešu devumu Latvijā, raksta: «Lai arī to nevar tā eksakti izpētīt, taču vismaz ir nojauta, ka 18. gadsimta otrajā pusē mēs kopā ar igauņiem šajā laikā esam bijuši visizglītotākie, ja ir runa par vienu sociālu kategoriju – tikai par zemniekiem. Vienā kongresā par 18. gadsimtu dzirdēju kādas francūzietes referātu – «Kad sāk runāt franču zemnieks». Šī vēsturniece bija secinājusi, ka vēl 18. gadsimtā franču zemnieks ir analfabēts un tikai 19. gadsimta sākumā parādās tie 30%, kuri, kā viņa teica, var runāt, māk lasīt un rakstīt. Mēs šos trīsdesmit procentus sasniedzām jau 18. gadsimtā. 19. gadsimtā tas procents ir pāri 50, tuvu 60, līdz ar to var teikt, ka 18. un 19. gadsimta mijā jeb apgaismības gadsimta pašās beigās latviešu un igauņu zemnieks, ja ir runa tikai par zemnieku, ir topā.» Cita hernhūtiešu pazinēja Lelde Stumbre raksta, ka lasītpratēju skaits Vidzemes Brāļu draudzes novados 1780.gadā bija apmēram 75%, 1800.gadā vairāk nekā 90%.

Līdzīgas liecības ir arī par citiem Latvijas novadiem. Zināms, ka jau 18.gadsimtā daudziem Zemgales saimniekiem Bībele nebija vienīgā grāmata mājās. Kas tikai vēlreiz apliecina, ka grāmatu lasīšana, interese par izglītību un kultūru jau toreiz bija ļoti izplatīta. Plašs tautas izglītības un zināšanu līmenis vienmēr sev līdzi nes brīvības garu. 1832.gadā, krietnus divdesmit gadus pirms Krišjāņa Valdemāra, Jānis Freimanis no Ozolniekiem dēla kristībās baznīcas grāmatā pats parakstījās kā – «brīvais latvietis». Tas viss kopā nozīmē, ka jau 18./19. gs. mijā latvieši bija viena no visizglītotākajām tautām Eiropā.

Vēl pēc simts gadiem latvieši ir sevi pilnībā apliecinājuši kā labi izglītota tauta. Vēsturnieks Guntars Aušeiks raksta: «19. gs. Latvija noslēdza ar augstu iedzīvotāju lasītprasmes līmeni, kas to līdz ar Igauniju un Somiju krasi izcēla starp pārējiem Krievijas impērijas reģioniem. Saskaņā ar 1897. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 1 929 387 iedzīvotāju. Lasītpratēju īpatsvars par desmit gadiem vecāku iedzīvotāju vidū Vidzemē sasniedza 94,6%, Rīgā – 83,1%, Kurzemē – 88,6%. Pat Latgale ar 50,3% lasītpratēju izrādījās ievērojami apsteigusi kaimiņu Vitebskas un Pleskavas guberņas 14,6%. Tajā laikā pat Pēterburgā bija tikai 71% lasīt un rakstīt pratēju. 1897.gada tautas skaitīšana parādīja tikai kopēju 21% lasīt un rakstīt pratēju Krievijā.»

Turība, izglītība, patriotisms un talanti ... terorā

Protams, augstais lasīt un rakstīt pratēju procents pats par sevi nepadarīja latviešus par lielas kultūras nāciju. Te atkal jāpiemin hernhūtieši – viņi ļoti aktīvi atbalstīja cītīgu strādāšanu, tiekšanos pēc pārticības un turības. Vēl viens ļoti svarīgs princips bija žūpības noliegšana. Tas nozīmēja, ka latvieši cītīgi strādāja, pamazām kļuva bagātāki un tai pašā laikā nosodīja alkoholismu. Šāds salikums nepalika bez rezultātiem. Drīz vien labākie latviešu jaunieši, pateicoties vecāku darba mīlestībai un turībai, varēja atļauties doties studēt uz labākajām augstskolām. Drīz vien izveidojās latviešu izglītotā elite – pazīstamākos vēsturnieki sauc par jaunlatviešiem. To līderis bija Krišjānis Valdemārs, kurš formulēja trīs pamatprincipus – «turība, izglītība, patriotisms». Tie bija pamatakmeņi, kas faktiski nostiprināja modernas nācijas pamatu, uz kura pie pirmās izdevības tika uzbūvēta neatkarīga un brīva valsts.

20.gadsimta sākumā latvieši Latvijā jau bija aktīva, veiksmīga un ļoti enerģiska tauta, kura sparīgi konkurēja ar veco impērisko tautu – vācu un krievu elitēm. Latvieši sevi bija veiksmīgi apliecinājuši kā uzņēmēji, zinātnieki, arhitekti, mākslinieki un mūziķi.

Vēsturnieks Aivars Stranga norāda arī uz vēl kādu latviešu pazīmi, kas iepriekš nebija manīta. Stranga raksta: «Jūs zināt, ka 1905. gadā latviešu valodā pirmo reizi tulkoja Garlība Merķeļa «Latviešus», kas bija iznākuši 1797. gadā, un piektajā gadā tas skanēja kā izsmiekls un kaut kas nožēlojams, jo Merķelis rakstīja, ka piedzērušais latvietis guļ kā tāds maiss uz ielas, un latvieša raksturojums bija vienkārši pretīgs un atbaidošs. Piektajā gadā latvieši un ebreji pierādīja, ka viņi nav tikai nožēlojami, bet ir pat ļoti moderni un varētu pat teikt ― bīstami, un viņi var jums sagādāt lielas nepatikšanas, teiksim, būdami neaprakstāmi talantīgi terorā, ieroču iegādē.»

Tādi tie latvieši ir

Daudzi vēlāk, 20. gadsimtā nereti ir aizdomājušies – kādēļ no tik ļoti nelielas tautiņas ir nākuši neproporcionāli daudz pasaules mēroga izcilnieku? Ieskatoties vēsturē, mēs latviešus un cilvēkus no Latvijas redzam gandrīz visur – politikas, mākslas, zinātnes, sporta visaugstākajās līgās. Viens no skaidrojumiem varētu būt tas, ka latvieši salīdzinoši ātri kļuva par ļoti izglītotu tautu. Viņi bija spiesti nemitīgi sevi apliecināt, smagi konkurējot ar vecajiem kaklakungiem – vāciešiem un krieviem. Tai pašā laikā cītīgi apguva šo un citu tautu kultūras, pārņēma to labāko. Tam bija vajadzīga unikāla spēja saprast gan Krievijas, gan Eiropas domāšanas veidu.

Ja šodien kāds iedomājas atgādināt, ka latvieši ir viena jauna, maza tautiņa ar plānu kultūras slānīti, tad nav vērts pat strīdēties. Tā vietā var aiziet uz vienu no Eiropas labākajiem teātriem – Jauno Rīgas teātri, apmeklēt Latvijas Nacionālo operu, ieslēgt TV un baudīt, kā Karaliskā «Concertgebouw» orķestra galvenais diriģents Mariss Jansons diriģē Vīnes filharmoniķu Jaungada koncertu, TV kanālā «Mezzo» skatīties, kā Vācijas vissmalkākā publika Berlīnē ar sajūsmu klausās Elīnas Garančas koncertu. Vēl pirms nepilnas nedēļas Francijā, Monpeljē aktieri Žerārs Depardjē un Fanija Ardāna bija pirmie, kas piecēlās un ar pārējiem 2200 klausītājiem sarīkoja ilgstošas ovācijas Latvijas mūziķiem un slavenajam itāļu diriģentam, Verdi interpretam Rikardo Mutti.

Elīna Garanča Žerārs Depardjē
310 Komentāri