Šoreiz arī nav pamata runāt par iecietību pret cita viedokli vai vienkārši pieklājību pret neērtu domu autoru. Šī ir tā reize, kad žurnāla redakcija un raksta autors savā iedomībā ir pārkāpuši veselā saprāta robežas, tīši vai netīši, sējot nesaticību vai pat naidu vienas sabiedrības dažādu grupu starpā. Šoreiz varam pilnīgi droši lietot skaļo apzīmējumu – patiesi Latvijas patrioti atšķirot «Rīgas laiku» var justies nepatīkami pārsteigti. Un aizvainoti.

Runa ir par salīdzinoši nelielu rakstu komentāru slejā – «Neasimilētais Kariņš». Pēc visa spriežot, tā autors ir kādreizējais, bijušās kultūras ministres Helēnas Demakovas padomnieks Mārtiņš Vanags. Žurnālam ir visai pieklājīga reputācija, plašākai sabiedrībai raksta autora vārds daudz neko neizsaka. Komplektā ar ārkārtīgi izsmalcinātu izteiksmes stilu lasītājiem var rasties iespaids, ka viņus uzrunā nevis bijušais padomnieks, bet gan Latvijas Republikas pēdējās patiesības ministrs.

Nepieļaujamā robežu autors pārkāpj brīdi, kad pašpārliecināti uzņemas runāt visu Latvijas latviešu vārdā. Vēl vairāk – Vanags norāda, ka pastāv «īstie latvieši», par kādiem, viņaprāt, sevi iedomājas Latvijas latvieši un «neīstie latvieši». Otrie esot cilvēki, kuri runā latviski ar akcentu – trimdas latvieši un krievi, kuri dzīvo Latvijā un iemācījušies runāt latviski. Pamata problēma, kuru droši var dēvēt par galēju stulbumu ir tā, ka autors būtībā nodarbojas ar šķeltniecību. Tas ir kaut kas tāds, ko skaitliski neliela tauta, kāda ir latvieši, nevar un nedrīkst atļauties.

Pārākais Latvijas latvietis

Protams, katrā tautā ir kādā daļa, kas kādu iedomātu iemeslu dēļ stāda sevi augstāk par citiem. Tai pašā laikā Vanagam nav nekādā pamata un tiesību apgalvot, ka tas ir raksturīgs visiem Latvijas latviešiem. Tomēr viņš to dara rakstīdams: «Latvijas latvieši mēdz sevi uzskatīt par «īstajiem» latviešiem un visai atturīgi uztver cilvēkus, kuri latviski runā ar akcentu. Tādiem cilvēkiem veltītā atzinība – «Cik labi viņš runā latviski!» – norāda arī uz vērtējumu no pārākām, gluži vai latviskuma eksperta pozīcijām. Latvijas latvieša pārākums tiek vienlīdz vērsts gan pret trimdas latviešiem, kuri lielākoties runā ar amerikāņu akcentu, gan pret krieviem, kuri latviski runā ar krievu akcentu.»

Grūti pat komentēt šādus apgalvojumus. Cilvēki mēdz būt dažādi, bet vērtējums – «Cik labi viņš runā latviski!», var būt arī vienkārši atzinība cilvēkam, kurš labi apguvis valodu par spīti tam, ka nav audzis latviski runājošā vidē. Izglītotā, pieklājīgā sabiedrībā tā varētu būt arī vienīgā un galvenā atziņa. Varbūt pat ar zināmu apbrīnas pieskaņu, bet nekādā gadījumā ar tīšu vai netīšu pārākuma izrādīšanu. Mēģinājumi sevi kaut kā izcelt uz cita rēķina visbiežāk liecina par zemu pašapziņu un izglītības problēmām. Var dažādi kritizēt latviešus, bet, cerams, ka šīs tomēr nav raksturīgākās mūsu tautas iezīmes.

«Īstie», «neīstie» latvieši un Freids

Lasītājiem atliek tikai minēt, kādā vidē savas dienas vada Mārtiņš Vanags, ja viņš pilnā nopietnībā apgalvo, ka «Var nobrīnīties, cik spontāns un gluži vai pašsaprotams arī inteliģentu un iecietīgu cilvēku vidū ir ieradums atdarināt viņa akcentu, ja saruna ievirzās par kādu «neīstu» latvieti. «Īstie» latvieši gluži vai tīksminās, ka trimdas latvietis vai Latvijā uzaudzis krievs visdrīzāk nekad nespēs atbrīvoties no akcenta, savas izrunas stigmas.» Nenoliedzami, katrs no mums kādreiz ir draudzīgi pajokojis par savādāku, mazliet atšķirīgu akcentu. Tomēr grūti iedomāties, ka izglītots cilvēks pat iedomātos šādi vilkt robežas starp «īstu» un «neīstu» latvieti.

Vanags savā komentārā piesauc pašu psihoanalīzes tēvu Zigmundu Freidu, interpretējot viņu, dziļā nolemtībā paziņo: «Krievu vai trimdas latvieti ar kaut vai ideālu latviešu valodu mēs nekad neatzīsim par «īstu» latvieti, jo tāds atzinums sakristu ar ideālā latvieša bojāeju.» Tas lasītājiem gandrīz liek domāt, ka patiesībā «Daugav's abas malas mūžam paliks sadalītas» nepārvaramā ūdenšķirtnē starp «īstajiem» Latvijas latviešiem un «neīstajiem», kas ir gan Latvijas krievi, gan trimdas latvieši. Protams, var plaši analizēt Vanaga smalko analīzi un mēģināt saprast, kādi nopietni pētījumi likuši viņam izrakstīt tik baisu diagnozi latviešu tautai. Tomēr viņa paustās pamatdomas ir nepārprotamas un tiešas.

Vai «Rīgas Laika» raksti top halucinogēno sēņu iespaidā?

Kopumā varētu nepievērst lielu uzmanību smalku intelektuāļu žurnālā sarakstītajām dīvainībām. Tomēr ir pāris ļoti nopietnas problēmas. Pirmā, visbriesmīgākā – varbūt Vanags nav tālu no patiesības? Varbūt patiešām lielākais vairums latviešu, kuri pagaidām vēl dzīvo Latvijā, sevi uzskata par «īstajiem» latviešiem un ar pārākumu raugās uz «neīstajiem», pa kluso, aizmuguriski ļauni ņirgājas un izsmej viņus. Nezinu, ir gadījies sastapt dažādus cilvēkus, dažs labs patiešām uzvedas līdzīgi, tomēr lielākā daļa neaizdomājās līdz šādām morālām perversijām. Varbūt ir vērts pasūtīt kādu apjomīgu pētījumu vai pat par dārgu naudu no ārzemēm izrakstīt kolektīvo psihotraumu speciālistus? Varētu par to paironizēt un aizmirst šo rakstu, kas, iespējams, rakstīts iekšķīgi lietotu halucinogēno sēņu iespaidā. Tomēr ... ar to problēmas nebeidzas.

Kā jau iepriekš minēju, žurnālam «Rīgas Laiks» ir visai cienījama reputācija un lasītāji no «neīsto» latviešu grupām, proti, trimdas latvieši, krievi un citi viņiem līdzīgie, var uztvert Vanaga paustās domās pavisam nopietni. Kā viņi var zināt, ko tie «īstie» par viņiem patiesībā domā? Un ja vēl nopietna žurnāla autors apgalvo, ka neko labu patiesībā nedomā, tad tas rada pavisam nejauku aizdomu ēnu. Kāds varētu teikt, ka «Rīgas Laiku» tik daudzi nemaz nelasa, bet patiesībā šādas ziņas izplatās ātri. Minētais raksts jau šobrīd tiek apspriest dažādās «neīsto» latviešu grupās. Tie, kuri būs lasījuši, agri vai vēlu, to pārstāstīs pārējiem. Mūsdienās potenciāli «neīsto» latviešu grupa ir visai lielai. Skaitot kopā agrākos trimdiniekus un jaunākās paaudzes, ekonomiskos emigrantus, šajā grupā varētu būt no 200 līdz pat 400 tūkstošiem latviešu. Aptuveni rēķinot, tie varētu būt no 20% līdz pat 30% no visiem latviešiem. Faktiski, ar šo Vanaga un viņa piesaukto «īsto» Latvijas latviešu attieksmi tiek iedzīts mazs, bet pretīgs ķīlis latviešu vidū. Vai šajos nestabilajos laikos, kad tauta mēģina izdzīvot starp dažādiem ārējiem un iekšējiem spiedieniem, problēmām, cīnās ar aizvadīto un gatavojas nākošajai krīzei, latvieši var atļauties viens otru nievāt, atgrūst?

Demogrāfijas speciālisti pavisam nopietni runā par pavisam drīziem tautas nākotnes apdraudējumiem. Šīs ir laiks, kad katrs Latvijas valsts un tās vērtību patriots ir no svara gandrīz burtiskā nozīmē. Vai prātīga, gudra nācija šajā laikā sāks sīkmanīgi šķirot viens otru «īstākos» un «neīstākos» latviešos?

Runājot par tautas saglabāšanu, izdzīvošanu, viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir apzināt veidus, kā pamazām radīt apstākļus, lai atgriežas vismaz daļa no ekonomiskajiem bēgļiem. Pasaules pieredze rāda, ka līdzīgos apstākļos atgriežas ne vairāk kā 20–30% aizbraucēju. Latvijai un tās tautai šāds skaitlis neko labu nesola, tādēļ ir jādara viss, lai palielinātu to cilvēku skaitu, kuri atgriežas. Ne tikai viņi, bet, lai atgriežas arī viņu bērni, kuri jau šobrīd pārtop par, Vanagprāt, «neīstiem» latviešiem. Ar rakstā pausto attieksmi ir grūti cerēt, ka tas būs viegls uzdevums.

Kas vieno latviešus Daugavpilī, Rīgā, Dublinā, Ērgļos un San Francisko?

Protams, ka jebkurā sabiedrībā, tautā vienmēr pastāvēs grupas ar dažādām pieredzēm, latvieši no Daugavpils atšķirsies no ventspilniekiem, rīdzinieki vienmēr būs mazliet savādāki, latvieši Londonā nebūs tādi paši kā latvieši Dublinā vai San Francisko. Tomēr gudrās sabiedrībās atšķirīgo, savādāko uztver kā iespēju, kā pieredzi no kuras savstarpēji mācīties, bagātināties. Svarīgākais ir piederības sajūta tautai un Latvijai. Šajā brīdi var runāt par tādiem skaļiem vārdiem kā patriotisms un var arī vienkārši domāšanā lietot galvu saprotot, ka kopības sajūta, savstarpējs atbalsts ir vienkārši gudras un produktīvas nācijas iezīme. Tā ir vislabākā kopīgas nākotnes garantija.

Latviešu uz pasaules šobrīd ir apmēram četras reizes mazāk kā somu, 30 reizes mazāk kā poļu, 50 reizes mazāk kā franču un gandrīz 100 reizes mazāk kā krievu. Latvija šobrīd atrodas ekonomisko pretrunu plosītās Eiropas savienības sastāvā, blakus ir pēc senajām kolonijām skumstošā Krievija. Vai šādā situācijā var atļauties sīkmanīgi kašķēties, dalīties «īstos», gandrīz «īstos» un «neīstos» latviešos?

Tas ir stulbums

Vai šādā situācijā izdevums, kas pazīstams kā domājošu, gudru cilvēku žurnāls, var atļauties publicēt pseidointelektuālus murgus, kuri sēj vienīgi mulsumu, aizdomas un neizpratni starp vienas sabiedrības dažādām grupām? Vai arī patiešām pār Latviju nolaidies kaut kāds garīgs aptumsums, kur cilvēki tik tālu degradējušies, ka īstu problēmu vietā sāk risināt pilnīgi absurdas, izdomātas? Protams, brīvā valstī brīvi cilvēki var runāt un rakstīt, ko vien vēlas. Tomēr nevietā ir būt pārlieku iecietīgiem pret pašpasludinātiem intelektuāliem šarlatāniem, kas ar vieglu roku izraksta aplamas diagnozes uzreiz visai sabiedrībai. Neviens viņiem nevar aizliegt runāt savā un savu smalko draugu vārdā, bet neviens šiem pseidointelektuāļiem nav devis tiesības apgalvot, ka visi Latvijā dzīvojošie latvieši sevi uzskata par pašiem «īstākajiem» latviešiem. Tas vienkārši ir stulbums. Tieši tā to dēvētu jebkurā civilizētā, tolerantā, izglītotā un gudrā tautā. Tādā sabiedrībā, kas nebaidās pateikt biezu vārdu pseidointelektuāļiem, kurus, iespējams, piemeklējusi snobiska degradācija. Tāda, no kuras pat Freids nosirmotu.