Krievi salīdzinājuši pašreizējās Putina fotogrāfijas ar desmit gadus vecām un pārliecinājušies, ka brīnumi notiek – Putins, laikam ritot, ir kļuvis acīm redzami jaunāks. Savukārt amerikāņu žurnāls «Foreign Policy» ir ievērojis, ka Krievijā beidzot veidojas pilsoniska sabiedrība, kurai vajag normālu sabiedrību, normālus līderus un normālu dzīvi. Viņiem vairs nevajag baisus vadoņus, kāds bija Staļins, traģikomiskus anekdošu varoņus, kādi bija Hruščovs un Brežņevs. Viņiem beidzot apnicis arī Putins, kurš pamazām sāka pārvērsties par frankenšteinu, kas salipināts no iepriekšminētajiem tēliem. Tieši tādēļ žurnāla apskatnieks Leons Arons savā rakstā drosmīgi apgalvo – «Putin is already dead» (Putins ir miris). Ar to nedomādams Vladimira Putina fizisko nāvi, bet nebūtībā aizgājušo krievu bijību pret visvareniem līderiem.

Putins pazaudējis galveno atbalsta punktu

Plašāk analizējot, no sarunām ar krievu aktīvistiem viņš secinājis, ka Putina režīma fatālās izkurtēšanas pamatā ir morāli iemesli – krievu «interneta paaudzes» skatījumā kādas personas pārāk ilga valdīšana ir anahronisms, pazudinoša, atmetama vēsturiska tradīcija. Šī paaudze vairs nesalīdzina sevi ar vecākiem, bet gan Rietumu vienaudžiem. Raksta autors apgalvo: «Putina režīmu balstošais lozungs «mēs dzīvojam labāk nekā 90. gados» – brūk ar katru dienu.» Spriežot pēc aptaujām, Putins esot pazaudējis Maskavas un inteliģences atbalstu. «Tas nozīmē, ka viņš zaudējis arī visu valsti: tādus triecienus vēsturiski nav izturējis neviens Krievijas režīms,» apgalvo Arons.

Šoreiz nav pamata uzskatīt, ka amerikāņu pētnieks aizrāvies ar vēlmju domāšanu, lolojot cerības par Krievijas spēju atteikties no kārtējā «cara tētiņa» un, pats galvenais, – sistēmas, kas balsta šāda veida režīmu. Krievu plašsaziņas līdzekļos patiešām aizvien biežāk dzirdami vārdi par pilsonisku sabiedrību tieši Rietumu pasaules izpratnē. Par tādu sabiedrību, kur likums kalpo pilsoņiem, nevis valdošās elites interesēm.

Arī laiks, kas pagājis kopš totalitārās impērijas PSRS sagrūšanas, liecina, ka varam sagaidīt pārmaiņas. Citai līdzīgai sabiedrībai – vāciešiem arī bija vajadzīgi apmēram 20 gadi, lai pilnībā attaptos no nacisma režīma sagrūšanas. Rietumvācijā līdz pagājušā gadsimta 60 gadiem faktiski valdīja pilnīga vēsturiskā amnēzija, viņi lielākoties izvairījās atcerēties un runāt par to laiku. Tikai izaugot jaunai paaudzei, notika pilnīga domāšanas maiņa, vērtību pārvērtēšana un spēja saprast vēstures kļūdas. Protams, pilnīgas paralēles nevar vilkt, bet nevar noliegt, ka Krievijā pamazām notiek paaudžu maiņa, tai ir pavisam cits pasaules skatījums un izpratne. Pats galvenais, mūsdienu krieviem pamazām izzūd visu režīmu galvenais balsts – bailes. Krievi vairs nebaidās no varas.

Ko tas viss nozīmē Latvijai?

Vai tas, ka Krievijā pamazām sāk veidoties cita domāšana, mums pieņemamāka izpratne par lietu kārtību, nozīmē, ka Krievija pārtrauks iejaukties mūsu iekšējās lietās, mācīt, kā labāk un pareizāk dzīvot? Visticamāk, ka tik drīz tas nenotiks. Šādām pārmaiņām vajadzīgs laiks, Krievijas izpratne par veidu, kā «aizstāvēt savas intereses», vismaz līdz šā gada 18.februārim nebūs mainījusies.

Pagaidām tikai vārgas cerības uz mierīgāku kaimiņu būšanu, jo Krievijai var pārmest daudz ko, tikai ne prognozējamību. Rietumu diplomāti reiz nodēvēja Putinu par «alfa tēviņu», proti, brutālu, agresīvu dzīvnieku pasaules bara līderi, tādu, kurš spējīgs pakļaut, turēt bezierunu pakļautībā pārējos tēviņus un mātītes. Tie, kuri redzējuši «Rammstein» koncertu un viņu solistu Tilu Lindemani, iespējams, nebūtu tik pārliecināti par Putinu kā «alfa tēviņu». Tomēr Putina valdīšanas laikā Krievija bijusi enerģiska, balansējot un brīžam pārkāpjot brutalitātes robežu. Putina režīms nemitīgi ir saredzējis un radījis visapkārt ienaidniekus un ļaunprāšus.

Viņa valdīšanas laikos par Krievijas lielākajiem ienaidniekiem pasludināti bezmaz vai visi kaimiņi. Latvija varētu būt rekordiste «naidīgo» valstu skaitā, Igaunija arī nav žēlota. Par Gruziju varam pat nerunāt – Krievija paspēja iesaistīties pavisam reālā karā. «Slikto» sarakstā pamanījušās nokļūt pat Krievijas brāļu tautas – ukraiņi un baltkrievi. Asi diplomātiski konflikti bijuši arī ar citām valstīm – Poliju, Lielbritāniju un pat Japānu. Krieviem tika regulāri iestāstīts, ka gandrīz vai visa pasaule iekāro viņus un tikai brašais Putins – lidotājs, čekists, mednieks, sporta meistars džudo vienā personā - ir glābis viņus no tā pretdabiskā varas akta, ko «Rammstein» solists sastrādāja koncerta vidū ar taustiņinstrumentālistu.

Protams, lielajā diplomātiskajā spēlē noteikumi ir skarbi, diplomāti ir kā raganas, kas vārguļus gūstā neņem. Tomēr šķiet, ka šos noteikumus Putins ir sapratis visai burtiski un attiecīgi arī rīkojies. Ļoti labi tas bija redzams tieši attiecībās ar Baltijas valstīm. Pēc zināma spiediena un beigta ēzeļa ausu piesolīšanas Kalvīša valdība piekāpās un atdeva Krievijai Abreni. Joprojām nav skaidrs, ko tieši ieguva Latvijas valsts no šā darījuma, ja neskaita Putina izmaksātās vakariņas savam draugam Aigaram Kalvītim. Protams, tas formāli sakārtoja Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts robežattiecības ar Krieviju. Bet par konkrētākām darījuma niansēm plašāka sabiedrība tā arī neko neuzzināja.

Igaunijas attiecības ar Krieviju izvērtās krietni dramatiskākas. Mēģinājums 2007.gadā aizvākt no pilsētas centra strīdīgo padomju karavīru kapa pieminekli izvērtās masu nemieros ar cietušajiem, izdemolētu vecpilsētu, simtiem aizturēto un pat vienu bojā gājušo. Krievija nepalaida garām iespēju izmantot spriedzi Igaunijas sabiedrībā un darīja visu, lai satricinātu mūsu kaimiņvalsti. Nule publicēti Krievijas hakeru atrastie dokumenti, kuri apliecina iespējamo saiti starp Igaunijas provokatoriem un proputinisko jauniešu organizāciju «Naši». Pēc nemieriem Tallinā sekoja vērienīgs kiberuzbrukums un dažāda veida ekonomiskās sankcijas no Krievijas puses. Putina Krievija savu iespēju garām nepalaida. Kā tagad būs ar Latviju?

Sudetija, Danciga, «Saskaņa» un ēzeļa ausu parāds.

Šāda savu tautiešu ārzemēs izmantošana nav nekas jauns. Līdzīgi, lai destabilizētu situāciju kaimiņvalstīs, savulaik rīkojās Hitlers. Viņa režīms izmantoja Sudetijas vāciešus toreizējā Čehoslovākijā, lai panāktu okupāciju. Līdzīgi vēlāk tika izmantota vācu kopiena Gdaņskā, kādreizējā Dancigā. Sekas bija traģiskas gan toreizējai Čehoslovākijai, gan Polijai. Kara beigās īpaši nežēlīgs liktenis piemeklēja pašus šo kopienu vāciešus – čehi un poļi viņus padzina ar īpašu niknumu.

Šobrīd aktīvi un mērķtiecīgi spriedze ir radīta arī Latvijā. Kāda provokatora izraisītais referendums ir pamatīgi saasinājis attiecības starp latviešiem un vietējo krievu kopienu. Masīvajā propagandas kampaņā iesaistījusies arī partija ar skanīgo nosaukumu «Saskaņas centrs». Kremļa vadošās partijas «Vienotā Krievija» oficiālā sadarbības partnere. Maskava un šīs partijas aktīvisti var stāstīt, ko vien vēlas, bet darbi, nevis skaisti vārdi liecina par patiesajiem nodomiem. Igaunijas pieredze liecina, ka starp darbiem un vārdiem Kremļa draugiem mēdz būtu ļoti lielas atšķirības.

Latvijai šobrīd atliek vienīgi cerēt, ka putinisms kā domāšanas veids beigsies Krievijā un nekad negūs panākumus Latvijā. Putins reiz solīja mums beigta ēzeļa ausis. Ir laiks tās atdot atpakaļ. Mierīgi un ar pašcieņu. Neļaut piepildīties viņu cerībām atrast kārtējos «ļaunos». Neļaut putinistiem sarīdīt Latvijas pilsoņus pret Latvijas pilsoņiem.