Daļa vēlēšanu iecirkņu ir pilnībā nepieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Par to portāls TVNET pārliecinājās, kopā ar ratiņkrēslā sēdošo Sintiju un tuviniekiem apmeklējot Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā izveidoto 3. vēlēšanu iecirkni. Jaunajai māmiņai nespēja iekļūt iecirknī šķiet nepieņemama, un viņa to uzskata par ņirgāšanos par cilvēkiem.
Lai gan skola tiek uzskatīta par ļoti prestižu un vienu no labākajām Latvijā, tomēr tā ir pilnībā nepiemērota kustību invalīdiem. Jau pie ieejas saprotam, ka bez citu cilvēku palīdzības Sintija skolā netiks.
Pirmais nepārvaramais šķērslis sagaida jau pie ārdurvīm. Lai pa tām iekļūtu skolā, jāuzkāpj pa vairākiem pakāpieniem. Šķiet sīkums, taču ratiņkrēslā sēdošajai jaunajai sievietei vienai pašai tos ir neiespējami pārvarēt.
Nolemjam mēģināt citādi. Kāds no klātesošajiem pamana, ka pie skolas ieejas uzstādīts zvaniņš. Sintija mēģina to aizsniegt. Bet arī tas izrādās pilnīgi neiespējami. Zvaniņš atrodas pārāk augstu! To var aizsniegt tikai staigājošs cilvēks.
Taču, pat ja zvaniņš atrastos zemāk, no tā nav nekādas nozīmes, jo pēc mūsu zvanīšanas neviens no personāla neiznāk ārā, lai apvaicātos, vai un kā var palīdzēt. Tieši pretēji – uz zvanīšanu neviens nereaģē.
Līdz ar Sintiju iecirknī jātiek arī mazajai meitiņai, kuru atstāt uz ielas ratiņos guļošu Rīgas centrā, protams, nedrīkst. Foto: Mārtiņš Otto/TVNET
Tomēr nepadodamies un nolemjam iecirknī iekļūt. Labi, ka todien Sintiju pavada pazīstami cilvēki. Vispirms divi vīrieši prasmīgi uznes pa kāpnēm ratos guļošo astoņus mēnešus veco Sintijas meitiņu Anci. Atstājuši bērniņu guļam skolas foajē, vīrieši steidzas palīdzēt Sintijai.
Pazīstamajiem pavadoņiem Sintija uzticas, taču atzīst, ka no svešu palīdzības baidās. Neprasmīga un pavirša nešana var novest pie ļoti smagām sekām – izkrišanas no ratiņiem un ilgas, sarežģītas ārstēšanās.
Kad esam tikuši iekšā skolas foajē, secinām, ka šeit arī mums būs jāpaliek.
Uz iecirkni ved vēl vairākas kāpnes.
Uzbrauktuves, protams, nav.Lai arī kopējais pakāpienu skaits ir mazāk par desmit, tomēr ratiņkrēsls tos nevar pārvarēt. Nākas runāties turpat skolas koridorā, kur ikkatru vārdu pavada skaļš troksnis – skolēni tieši patlaban izbauda starpbrīža priekšrocības.
Sintijai nav iespējams aizsniegt zvanu pogu pie skolas durvīm. Turklāt durvis ir ļoti smagas. Pat ja ratiņkrēslā braucošais cilvēks varētu līdz tām nokļūt, būtu ļoti grūti tās atvērt. Foto: Mārtiņš Otto/TVNET
Jautāju Sintijai, kā viņa vērtē to, ka netiek iekšā vēlēšanu iecirknī? Viņa skumji pasmaida, noplāta rokas un atzīst, ka
to uztver kā ņirgāšanos par cilvēkiem.
It kā jaunajai māmiņai nebūtu, ko darīt, kā tikai tērēt laiku, lai censtos nokļūt iecirknī.Piedāvā dokumentus iznest uz ielas
Kopā ar invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» pārstāvjiem dodamies aprunāties ar 3.vēlēšanu iecirkņa komisijas vadītāju Dainu Gulbiņu. Viņa atzīst, ka bez citu būtiskas palīdzības invalīdiem vēlēšanu iecirknī nav iespējams nokļūt, taču ir iespēja, ka kāds no komisijas dokumentus iznestu uz ielas, kur Sintija ar tiem varētu iepazīties.
Barga sala laikā piedāvā lasīt uz ielas...
Taču «Apeirona» pārstāvjiem nešķiet pieņemami, ka barga sala un sniega laikā cilvēkam ar kustību traucējumiem un mazu bērniņu vajadzētu uz ielas pavadīt daudz laika, lai tikai izpildītu savu pilsoņa pienākumu. Tāpat uz ielas bieži vien nav pietiekami daudz gaismas un ir pārāk skaļš. Līdz ar to šāds piedāvājums vērtējams kā absurds.
Gulbiņa arī piemin, ka invalīdi skolā var iekļūt pa durvīm, kas atrodas otrā pusē ēkai. Tikai kā gan viņi to var uzzināt, nonākot pie galvenās ieejas? Nekā! Turklāt, pat ja viņi skolā var iekļūt, tomēr tālāk par foajē viņi netiek – visur, tostarp uz vēlēšanu iecirkni, ved kāpnes.
Sintija iecirknī tiek tikai ar vairāku līdzcilvēku palīdzību. Kā risinājumu daudzām problēmām Sintija un viņas draugi redz elektroniskās vēlēšanas. Foto: Mārtiņš Otto/TVNET
Vēlēšanu komisijas pārstāve arī piemin balsošanas iespējas mājās, kā arī ir pārliecināta, ka invalīdam, ja viņš gribētu iekļūt iecirknī, noteikti palīdzētu gan komisijas pārstāvji (parasti viens esot vīrietis), gan arī apkārtējie. Viņa savā praksē vairāku gadu garumā neesot saskārusies ar kāda invalīda vēlmi nokļūt iecirknī.
Gulbiņa arī akcentē, ka Centrālās vēlēšanu komisijas interneta mājas lapā ir informācija, kuri vēlēšanu iecirkņi piemēroti cilvēkiem ar kustību traucējumiem. «Apeirona» pārstāvji gan norāda, ka iepriekš šādas ziņas tiešām bijušas, taču pirms šā referenduma viņiem nav izdevies tās atrast.
Kopā ar Gulbiņu secinām, ka vēlēšanu iecirknis ir nepieejams ne tikai Sintijai, bet arī daudziem cilvēkiem ar redzes traucējumiem.
Nav pieejami nedz audioierakstu, nedz Braila raksta.
Vēlēšanu iecirkņa vadītāja kā risinājumu piedāvā doties uz citiem netālajiem vēlēšanu iecirkņiem, taču Sintijas pārstāvji norāda, ka pie tiem ir grūtības ar auto atstāšanu. Foto: Mārtiņš Otto/TVNET
Sintija iebilst - nav pieņemami, ka vēlēšanu komisijas pārstāvji nāktu pie viņas uz mājām. Jaunā māmiņa paskaidro savu nostāju – pirmkārt, viņa nav radusi un nejūtas droša pie sevis uzņemt svešus cilvēkus. Tas varot būt bīstami.
Otrkārt, ziema tradicionāli ir vīrusu un gripas laiks. Tādēļ viņa bažījas, ka svešie cilvēki varētu aplipināt mazulīti. «Kāpēc lai sveši cilvēki nāktu manā mājoklī, ja es pati varu tikt no tā ārā?» Sintija neizpratnē jautā un akcentē, ka viņa
negrib visu laiku sēdēt mājās un gaidīt, ka citi viņu apkalpos.
Jaunā sieviete vēlas aktīvu sabiedrisko dzīvi, un vēlēšanas, viņasprāt, ir viena no iespējām, kā tajā iesaistīties. «Nav normāli, ka man jāpavada puse dienas, lai es atrastu, kurā vēlēšanu iecirknī tikšu iekšā un varēšu nobalsot.» Tādos brīžos piezogas šaubas, vai vispār piedalīties vēlēšanās un referendumos.
Viņa un citi «Apeirona» pārstāvji uzskata, ka
visiem vēlēšanu iecirkņiem ir jābūt pieejamiem invalīdiem.
Rīgā ir gana daudz vietu, kurās izvietotos vēlēšanu iecirkņos varētu iekļūt arī cilvēki ar kustību traucējumiem.
Netiek arī aptiekās un slimnīcās
Sintija stāsta, ka ikdienā ļoti bieži sastopas ar problēmām iekļūt dažādās ēkās. Runa ir ne tikai par vēlēšanu iecirkni, skolu, bet arī visnepieciešamākajām vietām, piemēram, aptiekām, poliklīnikām un slimnīcām.
Piemēram, Rīgas 1.slimnīca invalīdiem ir pilnībā nepieejama. Arī dzemdībās Sintijai nācās piedzīvot dažādas neērtības.
Katrā vietā ir savas, bet invalīdiem nepārvaramas problēmas, piemēram, pārāk stāvas uzbrauktuves vai šaurs lifts. Daudzviet ārzemēs šīs problēmas esot atrisinātas un cilvēki ar kustību traucējumiem varot justies tikpat ērti kā staigājošie.
Invalīdi netiek vēlēšanu iecirknī
«Apeirona» pārstāvji uzsver, ka
pēc likuma visām ēkām Latvijā jābūt pieejamām
arī ratiņkrēslos sēdošajiem, taču reālā dzīve diemžēl pierāda pretējo.Būvniecības normas tiekot dažādos veidos apietas, taču Sintija neizprot, kāpēc ļaudis tā rīkojas.
Runa jau neesot tikai par viņu, bet arī citiem sabiedrības locekļiem, kuru pārvietošanās ir apgrūtināta, piemēram, māmiņām ar bērnu ratiņiem un veciem ļaudīm.
«Kā būvnieki neaizmirst uzlikt jumtu vai ignorēt ugunsdrošības prasības?» sieviete retoriski jautā.
