Viltus pravieši ar kontrabandas degvielu

Jābūt ļoti zemam pašnovērtējumam un psiholoģiskas dabas kompleksiem, lai Latvijas sabiedrību uzskatītu par trulu un neaptēstu. Bet tieši tā šķiet tādiem mūsu valstī nevēlamiem subjektiem kā marginālie Osipovs un Lindermans, kopā ar patiesajiem referenduma iniciatoriem – saskaņiešiem Ušakovu/Urbanoviču. Pēdējiem diviem tas ir bizness, bet nav īsti skaidrs, kādēļ pirmie divi vēl arvien nav iekļauti melnajā sarakstā, liedzot Šengenas vīzas un ieceļošanu Latvijā.

Savukārt nepiedodama ir valsts prezidenta Andra Bērziņa līdzšinējā rīcība. Nepareizi domādams, ka sabiedrības saliedēšana vislabāk ir realizējama, samierinieciski klusējot, viņš ir rīkojies pretēji saviem solījumiem atjaunot sabiedrības uzticēšanos valsts varai. Šķiet, ka eksbaņķieris jūtas ne savā ādā, operējot ar ne-taustāmām vērtībām.

Ja valsts augstākai amatpersonai necienīga māžošanās būs pārliecinājusi daļu sabiedrības, ka prezidents nav lietaskoks un pašiem ir aktīvi jāpiedalās sestdien plānotajā referendumā, to noteikti varēs uzskatīt par šā  prezidenta vērtīgāko darbu līdz pat viņa amata beigām.

Andrim Bērziņam būs vēl iespēja izcelties, bet lielāku publicitāti vairs neredzēt vienam no «Oligarhu kapusvētku» organizētājiem Viesturam Dūlem, kurš kopā ar dažiem domubiedriem aicina pilsoņus referenduma urnās mest nederīgus biļetenus. Es teiktu, ka patiesībā viņš mūs aicina pašizolēties no atbildības un nopietni apšaubīt šīs akcijas iniciatoru domas spēku. Acīmredzot arī slikta publicitāte ir laba tiem, kuri pēc tās patiesi alkst.

Starp minētajiem, kas referendumu izmanto sava personiskā labuma gūšanai, ir arī vairāku Latgales rajona centru politiskā vadība, kas mērķtiecīgi sniedzas pēc referenduma galvenā ideologa – ievainotā SC līdera Nila Ušakova labvēlības. Tikai sakritības dēļ tūkstotis iedzīvotāju no pieciem Latgales rajonu centriem, kur SC izpatikt gribošie biedri domēs ir daudzumā, draud sestdien balsot par otru valsts valodu, ja - viņiem neļaus no Krievijas un Baltkrievijas ievest tādas pirmās nepieciešamības preces kā cigaretes, alkoholu un benzīnu.

Krievija ir draugs. Putins – nevēlams tās kalpinātājs

Vladimira Putina padusē veģetē fauna, kas aktivizējas pēc nēsātāja pieprasījuma. Putins plāno Kremlī sēdēt līdz 2024.gadam, tādēļ izvērsta propaganda pirms 4.marta Krievijas prezidenta vēlēšanām tiek iedarbināta uz pilnu klapi, vēl aktīvāk iesaistot arī Kremlim lojālos līdzskrējējus «perifērijvalstīs», tai skaitā Putina partijas «Vienotā Krievija» oficiālos sadarbības partnerus «Saskaņas centru».

Līdz šim «Saskaņas centrs» un Tatjana Ždanoka ir sagādājuši vilšanos Krievijas vēstniekam Rīgā Vešņakova kungam, jo «nauda ir izmesta vējā», bet vēlamo rezultātu vietā (iekļūšana valdībā/ministriju pārvaldība) ir tikai referendums par otru valsts valodu. Visticamāk vēstnieks ir diezgan saskābis, jo nav pat pārliecības, vai referenduma ideologi panāks savu mērķi – radīt kaut ko līdzīgu «Saskaņas aparteīdam» Latvijā, kur etniskā piederība ir galvenais «atlases» kritērijs politiskajai pārliecībai. Vismaz «Saskaņas centrs» Jaungada naktī vēlējās, lai situācija Latvijā būtu politiski, finansiāli un sociāli nestabila, kas nodrošina viņiem tik ierasto darba vidi - samērā viegli manipulējamas, savstarpēji sakacinātas sabiedrības grupas.

Ja pēc 18.februāra referenduma kāds neaptēstais latviešu politiķis nesāks mētāties ar frāzēm «re, kā mēs tiem krieviem parādījām», tad varēsim pieļaut, ka referendums nesis vairāk laba nekā ļauna. Bet ar šādu pārliecību vien būs par maz. Lai mazinātu SC revanšistu vēlmes šogad sarīkot vēl divus referendumus – par nepilsoņu tiesībām piedalīties pašvaldību vēlēšanās 2013.gadā un visu nepilsoņu piespiedu pārvēršanu par Latvijas pilsoņiem, ir jārīkojas saprātīgi.

Mazākumtautību adaptācija. Bez SC līdzdalības

Galvenais mērķis - izglītība tikai valsts valodā samazinās mākslīgi radītu starpetnisko konfliktu iespējamību. Pie tam izglītība valsts valodā ir viens no nepastarpinātajiem komunikācijas veidiem ar SC elektorātu, ignorējot šīs partijas politikāņu starpniecību.

Praksē tas nozīmē skolu reformas turpināšanu, nosakot pārejas periodu, lai pēc dažiem gadiem valsts finansētās vispārizglītojošās iestādēs mācības notiek tikai latviešu valodā. Izglītības sistēmas reforma ir labākā komunikācija, kas veicinās mazākumtautību adaptāciju un aktīvāku līdzdalību mūsu kopējās valsts dzīvē.

Skolēniem adaptācija nebūs smaga, jo izglītības sistēma tikai valsts valodā, atšķirībā no pašreizējās ačgārnības, neveicina diskomfortu, neiecietību vai asimilāciju – mācoties kopā ar dažādu valodu bērniem latviešu valodā, nenotiek nelatvieša piespiedu metamorfoze latvietī, netiek zaudēta nelatvieša kultūra, valoda. Savas etniskās piederības stiprināšanai lielākā loma ir ģimenei, kā arī ir nevalstiskās organizācijas un arī privātās skolas piedāvā savu labumu.

Labumu no izglītības tikai valsts valodā saprot lielākā daļa mazākumtautību skolēnu, ko nevar teikt par politiķiem.

SC iztikas avots

Promaskaviski noskaņotie saskaņieši perfekti zina, ka valsts valodas nezināšana savu atbalstītāju/vēlētāju vidū ir vienīgais veids, kā nodrošināt partijas eksistenci – nelatvietis bez latviešu valodas zināšanām ir izstumts no mūsu sabiedrības, no politikas, viņš eksistē citā informatīvajā telpā, kura ir pārsātināta ar mērķtiecīgu propagandu. Paradoksāli, ka Gazprom īpašumā esošo lielāko Krievijas TV kanālu aktīvākie skatītāji Latvijā ļoti sekli orientējas notikumos kaimiņzemē, it sevišķi pēdējo mēnešu masveidīgajos Krievijas iedzīvotāju protestos pret Putina režīmu.

Referendums par otru valsts valodu ir cīņa par varu. Atrašanās pie varas ir Nila Ušakova, Alfrēda Rubika, Tatjanas Ždanokas, Sergeja Dolgopolova, Jāņa Urbanoviča un citu amatpersonu - deputātu, pašvaldības darbinieku vienīgais iztikas avots. Un viņi negrasās ienesīgo biznesu pamest, tādēļ nesmādēs jebkādu līdzekli, lai savu vēlētāju paturētu nemainīgā nozombētā stāvoklī. Tiesa, 18.februāra referenduma par/pret proporcija saskaņiešu rindās varētu būt ļoti nejaukas vīzijas raisoša.

Tādēļ pēcreferenduma laiks būs vienreizēja iespēja vērsties pie mākslīgi sakacinātā SC elektorāta. Šī ir vēl nerealizēta iespēja varas partijām – ne ar viltu pārvilināt, bet gan mērķtiecīgi strādāt, lai sabiedrības grupas meklētu vienojošo, nevis atšķirīgo. To nevar paveikt viena ministrija, tas ir Dombrovska valdības, Saeimas un mūsu rokās.

Mēs arī nedrīkstam aizmirst, ka tuvāko gadu laikā vārds «imigrants» būs mūsu ekonomikas līdzsvarotājs. Pēdējie iedzīvotāju balsu skaitīšanas rezultāti Latvijā vairs nav interpretējami pēc sirds patikas, tie skaidri norāda iedzīvotāju skaita sarukumu. Tas nozīmē, ka bez ārvalstu darbaspēka neiztiksim. Bet līdz masveidīgākam ārvalstu darbaspēka ieplūdumam Latvijā mums jau šodien ir jātiek skaidrībā, ko īsti gribam - vēl lielāku skaitu nelojālu pilsoņu segregētā izglītības sistēmā vai tomēr daudz labāka perspektīva ir dažādu tautību Latvijas pilsoņi, kas ciena savu valsti tāpat kā «iezemieši».

Nesarežģīsim vienkāršo

Ja tev ir šaubas vai neskaidrības, kādēļ referendums par otru valsts valodu ir tik svarīgs, piemērota lasāmviela ir skolēnu stāstiņi, kuru autori ir mūsu bērni no latviešu un krievu skolām. Ja esi apjucis vai grimsti apātijā aģitatoru, politmahinatoru un apdullušo dīķī, izlasi dažas bērnu pārdomas, ko 12.klašu skolēni stāsta par saviem latviešu un krievu draugiem.

Un ziniet, kādēļ tā ir vērtīga lasāmviela bez vecuma ierobežojumiem? Jauniešu uzrakstītajā nav nekā no publiskajā telpā mākslīgi uzkurinātājām naida un aizvainojuma interpretācijām, viņi lieliski saprot eskalēto aģitāciju; latviešu un krievu skolēnu pasaules uztverē nav vietas bezkompromisa iecirtībai vai slēptai pārākuma izpausmei, jo

viņi apzināti un mērķtiecīgi meklē kopīgo, cenšoties izprast atšķirīgo.

Neskatoties uz politmahinatoru centieniem radīt atklātas konfrontācijas un mūsu iesūnojušo liberāļu maskēto pasivitāti, mūsu bērni vienkārši un raiti šķetina mums šķietami sarežģītas problēmas. Izlasi! (Skat. resursos.)