Viņš pauda uzskatu, ka par krievu valodu kā otro valsts valodu balsojušie, kas veido apmēram 25%, ir tikpat daudz, cik savulaik balsojuši pret Latvijas neatkarību un tas parāda, ka līdz šim īstenotā integrācijas politika nav bijusi veiksmīga.

Ja šie cilvēki jūtas Latvijā nelāgi, tad viņiem būtu jāpalīdz atrast vietu, kur viņi justos laimīgāki, un, cik zināms, tad Krievija aicina savus pilsoņus atpakaļ, piebilda politiķis.

Viņš sacīja, ka vēlētos uzdot retorisku jautājumu, piemēram, ja tiem ap 90% balsotāju, kas Zilupes novadā nobalsoja par divvalodību, tiktu jautāts - vai viņi vēlas dzīvot un veidot patiešām labklājīgu Latviju vai dzīvot Krievija sastāvā, tad kāda būtu viņu izvēle? Visticamāk, ka tas būtu pilnīgi savādāks iznākums.

Tie, kas izvēlējušies balsot par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā, visticamāk, domājuši par kādu konkrētu mērķu sasniegšanu, taču maz ticams, ka viņi iedomājušies, ka šādi tiek atvērti vārti imigrantiem no tām valstīm, kur krievu valoda ir pamata valoda un viņi varētu doties uz Latviju un izspiest šeit dzīvojošos, piemēram, no darba tirgus. Šī reālā barjera, valodas barjera, kalpo kā kvalitātes barjera savas dzīvesvietas un darbavietas nosargāšanai, lai ļautu to apzināties arī cittautiešiem.

Politiķa skatījumā, referenduma iznākums skaidrs tautas mandāts par latvisku Latviju un spilgta kremļa ideoloģijas sakāve.

Parādnieka skatījumā, pēc šī referenduma būtu jāvienojas dialogam un jārunā par to, kā vislabāk veidot pārtikušu un kvalitatīvu Latviju. Viņa pārstāvētās apvienības skatījumā, tas paveicams, godprātīgi darot savu darbu, skaidri sakot, kāda ir situācija, kā arī atzīstot, ka līdz šim integrācija Latvijā nav notikusi.

Viņa skatījumā, nepieciešams veicināt sabiedrībā patriotisku izpratni par valsti, uzsvērt identitātes jautājumus un stiprināt latvisko plašsaziņas telpu, jo, kā redzams, labāka integrācija ir Kurzemē un Vidzemē, kurās šī telpa eksistē un tur, izņemot varbūt atsevišķas pilsētas, lielu problēmu nav.