Bērnu iekaustīšana, sišana un citāda fiziska aizskaršana joprojām notiek arī mūsdienās. Vairums krīzes centros nonākušo bērnu esot cietuši no vardarbības. Turklāt bieži vien bērnus ne tikai sit, bet arī seksuāli izmanto. Brīdinām, ka publikācijā aprakstītas nepatīkamas situācijas un detaļas.
Kāda bērnu aizstāve, kura nevēlējās publiski atklāt savu vārdu, intervijā portālam TVNET stāstīja, ka mūsdienās ļoti bieži izplatīta «kompleksā vardarbība – fiziskā, seksuālā un emocionālā».
«Ja vardarbība ir ļoti smaga, krīzes centrā tā var arī neparādīties. Taču tā var «izpeldēt» vēlāk audžuģimenē,» viņa sacīja un piebilda, ka citi
pieaugušie par bērna piedzīvoto var uzzināt arī pēc vairākiem gadiem.
It īpaši tas raksturīgs gadījumos, kad bērni cietuši ļoti smagi.
Tādās situācijās bērni, pašsaglabāšanās instinktu vadīti, iemācās smagos piedzīvojumus «aizmirst» un paslēpt atmiņas dzīlēs. Taču parasti piedzīvoto vardarbību neizdodas «nokancelēt» uz visu mūžu. Agrāk vai vēlāk tā sāk nākt ārā.
Seksuāli izmanto pat mazas meitenītes
«Tas ir kaut kas šausmīgs. (..) Sešgadīgas un astoņgadīgas meitenītes ir vestas uz «točku».»
Meitenītes tirgotas par 50 santīmiem.
Viņa piebilda, ka ar šādiem faktiem grūti tikt galā arī pieaugušajiem, kuri apņēmušies par šiem bērniem rūpēties, piemēram, audžuvecākiem.
Turklāt seksuāli izmanto ne tikai pusaudzes, bet arī pavisam mazas meitenītes, piemēram, trīs gadus vecas.
Seksuālā vardarbība nereti tiekot piekopta gadiem, tādā veidā izraisot bērnam dažādas veselības problēmas, tostarp psiholoģiskās. Sieviete zināja gadījumu, kad meitenīte izmantota 12 gadu garumā.
Turklāt vardarbības pierādīšana un varmāku sodīšana bieži vien ir problemātiska. Bieži vien viņi izrāda agresiju arī pret bērna aizstāvjiem. Kāds vīrietis, kuru notiesāja par seksuālo vardarbību pret bērnu, pamanījās izsist tiesas zāles durvis, paķert stikla lausku un mest ar to audžumammai, kura bija uzņēmusies bērna aizstāvēšanu.
Bērnu aizstāve uzskata, ka ne vienmēr vardarbības iniciatori saņem atbilstošus sodus. Piemēram, par meitenes regulāru izvarošanu 12 gadu garumā vīrietim piespriests tikai piecu gadu cietumsods. Slikti, ka varmākas pēc laika iznāk no cietuma un bieži vien mēģina apkārtējiem atriebties.
Sievietei nav pieņemams arī seksuālās vardarbības izmeklēšanas process. Piemēram, cietusī meitenīte sešas reizes vesta pie ginekologa, lai apstiprinātu, ka viņa patiešām seksuāli izmantota.
Kāpēc bērnu, kurš ir seksuāli izmantots, pie ginekologa jāved sešas reizes?
«Vai to nevar konstatēt vienā reizē? Kāpēc ginekologa atzinums nevar būt kā akmenī kalts?»
Tāpat viņu uzmanīgu dara fakts, ka Rīgā visi tiesu ginekologi, kuri ar šādiem gadījumiem nodarbojas, ir vīrieši. Citās valstīs tā neesot. «Arī Latvijā šai jomā vajadzētu būt vismaz vienai sievietei.»
Jāuzlabo vardarbības pierādīšanas kārtība
Viņai šķiet, ka vajadzētu uzlabot arī vardarbības pierādīšanas kārtību. Piemēram, Amerikā cietušajam nav jāpierāda, ka viņš ir upuris. To nosaka jau pēc vienas pārbaudes. «Varmākam ir jāattaisnojas, nevis kā pie mums – viņi var sēdēt tiesas zālē izgāzušies un apvainot gan bērnu, gan audžumammu, ka viņi visu ir izdomājuši.» Latvijā cietušajiem ir jātaisnojas un jāpierāda, ka ir cietuši.
Viņa uzskata, ka ne cietušajiem, ne viņu audžuģimenēm tiesas prāvās vispār nebūtu jāpiedalās.
Arī tiesneši mēdz nosodīt
Dažkārt bērni un viņu audžuvecāki saņem nosodījuma un pārmetumu pilnus teikumus arī no tiesnešiem. Piemēram, kāds tiesnesis pārmetis cietušajam puikam, ka viņš jau no piecu gadu vecuma esot lietojis alkoholu. «Skatos, puiša acīs sariešas asaras.» Viņa toreiz neesot izturējusi un pielēkusi kājās, aizrādot tiesnesim par viņa sliktajām psiholoģijas zināšanām.
Ja piecus gadus vecs bērns grib dzert un redz uz galda pudeli ar baltu, caurspīdīgu šķidrumu, viņš padzeras.
»Vai tad viņš zina, ka tas ir šņabis?» Šajā gadījumā blakus sēdošie īstie zēna vecāki ņirguši par tiesneša pārmetumiem puikam.
Bērnu aizstāve uzstājusi, lai soda zēna vecākus, nevis pašu bērnu. Toreiz viņai izdevies pierādīt, ka patiesie vainīgie ir vecāki.
Viņa pieminēja Vācijas pieredzi, kur ar nepilngadīgajiem tiesās strādā tikai speciāli apmācīti darbinieki. «Nevar miksēt kopā vecus cietumniekus un zagļus ar bērniem, kuri cietuši no vardarbības. Arī tiesnesim jāzina bērnu psiholoģija!»
Seksuāli aizskartas tiek ne tikai meitenes, bet arī puikas. Kāds gadījums – audzinātāja atļāvās «iebraukt» roku puiša biksēs, par ko zēns viņai iesita. Taču audzinātāja pēc tam izmeklēšanā pārmeta, ka puika ir psihiski slims un viņai uzbrucis.
Bērnus izmantojot un sitot arī iestādēs
No vardarbības bērni bieži vien ciešot ne tikai ģimenēs, bet arī pēc tam dažādās sociālās iestādēs. Piemēram, kādā bērnunamā
direktore sodīja bērnus, ieliekot vannā, aplejot ar aukstu ūdeni un pēc tam noliekot uz balkona žāvēties.
Turklāt viņa tā izrīkojās ar bērniem, kuriem bija kustību traucējumi un tāpēc viņi nevarēja iziet no balkona.
Šai bērnunamā dzīvojošie bērni ne tikai saņēma šādu šausminošu sodu, bet arī tika seksuāli izmantoti.
«Seksuālā vardarbība šodien bērnunamos ir ļoti izplatīta,» viņa apgalvoja un skaidroja, ka to ir ļoti grūti pierādīt, jo bērni bailēs no soda un turpmākā noliegs visu piedzīvoto pazemojumu.
Bērnunamu audzēkņi savās mītnes vietās arī dzirdējuši daudz sliktu vārdu un pazemojošu izteicienu, piemēram, kāda meitenīte arī pēc nonākšanas audžuģimenē visu laiku turpināja atkārtot, ka ir krople, kā viņai iepriekš apgalvoja bērnunamā. Tā meitenīte teica, neskatoties uz to, ka bija ļoti skaista.
Bērnam «iepotētos» vārdus neizdodas aizmirst un sākt jaunu dzīvi.
Nereti bērnunamu vadītāji ir pārliecināti, ka viņu vadītajā iestādē seksuālās vardarbības nav, taču patiesība ir cita – izvarošanas notiek, viņiem neredzot.
Taču tajā pašā laikā daļa seksuālās vardarbības notiekot ar bērnunamu vadītāju iestāžu ziņu. Šīs amatpersonas netiek nomainītas, jo izpilda visas augstāk stāvošo prasības.
Arī Tiesībsarga birojā zina par šādiem gadījumiem
Iepazīstoties ar šo bērnu tiesību aizstāves viedokli, Tiesībsarga biroja vecākā juriskonsulte bērnu tiesību jomā Laila Grāvere TVNET atzina, ka arī birojs ir saskāries ar gadījumiem, kad, nonākot audžuģimenē, atklājas pret bērnu vērsta vardarbība sociālās aprūpes iestādē.
Turklāt informācija par vardarbību pret bērnu var atklāties ne tikai audžuģimenē, bet, piemēram, skolā, slimnīcā vai citur, kur bērns satiek kādu cilvēku, kam uzticēties.
Grāvere vērsa uzmanību uz trim aspektiem, kas jāņem vērā, lai panāktu efektīvāku cietušo bērnu tiesību aizsardzību.
1. Ziņot par vardarbību
Saņemot šādu informāciju, ikvienam ir pienākums ziņot policijai un bāriņtiesai.
To nosaka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. panta pirmā daļa: «Katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai bērna tiesību aizsardzības institūcijai par jebkādu vardarbību pret bērnu, par viņa tiesību pārkāpumu vai citādu apdraudējumu (..).»
Šīs likuma normas otrā daļa paredz, ka veselības aprūpes, pedagoģiskie, sociālās sfēras vai policijas darbinieki, kā arī vēlētas valsts un pašvaldību amatpersonas, kurām kļuvis zināms par bērna tiesību pārkāpšanu un kuras par to nav ziņojušas minētajām institūcijām, par neziņošanu saucamas pie likumā noteiktās atbildības.
2. Būtiski, kas tiek iecelts par nepilngadīgā cietušā pārstāvi kriminālprocesā
No šīs personas aktīvas rīcības ir atkarīga cietušā bērna tiesību nodrošināšana kriminālprocesa laikā. Personu loku, kas var tikt ieceltas par nepilngadīgā cietušā pārstāvi kriminālprocesā, nosaka Kriminālprocesa likuma 104. panta otrā daļa. Par pārstāvi var būt:
1) māte, tēvs vai aizbildnis;
2) viens no vecvecākiem, pilngadīgs brālis vai pilngadīga māsa, ja nepilngadīgais dzīvojis kopā ar kādu no viņiem un attiecīgais tuvinieks par nepilngadīgo rūpējies;
3) bērnu tiesību aizsardzības institūcijas pārstāvis;
4) tādas nevalstiskās organizācijas pārstāvis, kura veic bērnu tiesību aizsardzības funkciju.
Procesa virzītājs ir tā persona, kuras kompetencē ir izlemt par nepilngadīgā pārstāvi. Izlemjot šo jautājumu, procesa virzītājam būtu jāizvērtē konkrēto personu iespējas un vēlēšanos patiesi aizsargāt nepilngadīgā intereses.
3. Būtiski, lai procesa virzītājam ir speciālas zināšanas bērnu tiesību jomā.
To paredz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 20.panta pirmā daļa un 2005.gada 27.septembra Ministru kabineta noteikumi Nr. 729 «Noteikumi par speciālu zināšanu apguves kārtību bērnu tiesību aizsardzības jomā un šo zināšanu saturu».
