Valsts valodas zināšanas uzreiz nenozīmē automātisku lojalitāti Latvijas valstij. Acīmredzot problēma ir skatāma plašāk un viens no galvenajiem sabiedrības vienotības aspektiem ilgtermiņā ir izglītība. Pašreiz Latvijā par labu atzīta ir segregētā izglītība - izglītība šķiro sabiedrību pēc tautības «mūsos» un «viņos». Vai nav pienācis laiks atteikties no etniskās šķirošanas mūsu izglītības sistēmā, ilgtermiņā novēršot arī dažu politiķu vēlmi šķirot pēc etniskās piederības?
- Ķīlis: izglītības iegūšana vienā valodā ir novecojusi ideja 23. februāris, 2012
- Sociologs: cittautiešu integrāciju nevajadzētu forsēt 19. februāris, 2012
Izglītība tikai valsts valodā neesot perspektīva
Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ar padomnieka Reiņa Tukiša starpniecību sagatavotajā komentārā TVNET pauž viedokli, ka labākais veids, kā veicināt integrāciju, ir dažādu tautību un kultūru jauniešu kopdarbība, pieredzes apmaiņa un savstarpēja saskarsme. Kā piemērus ministrs min vien ārpusskolas pulciņus un nodarbības, kas apmeklējamas pēc katra paša skolēna ieskatiem.
Jāpiezīmē, ka ārpusskolas nodarbības balstās uz brīvprātības principiem un reti kad nozīmē regulāru ikdienas savstarpēju komunikāciju atšķirībā no skolas, kura tiek apmeklēta katru dienu.
«Domāju, ka izglītība tikai valsts valodā nesekmētu saliedētas sabiedrības rašanos, tā vietā raisītu konfliktu un pretreakciju. Daudzvalodība ir nākotnes izglītības pamats, un jau tuvā nākotnē Eiropas Savienības dalībvalstis ir apņēmušās ieviest mācību priekšmetu apguvi vairākās valodās,» savu nostāju pamato Ķīlis. Pašreizējais izglītības un zinātnes ministrs norāda, ka ir svarīgi meklēt balansu un pareizu proporciju valodām, kādās tiek nodrošināta izglītība.
Atgādināsim, ka 2003.gadā sākās plašas protesta akcijas pret plānoto izglītības reformu, kas paredzēja no 2004.gada 1.septembra sākt mācības vidusskolās tikai valsts valodā. Protestu rezultātā 2004. gada 5. februārī Saeima piekāpās un pieņēma grozījumus Izglītības likumā, atkāpjoties no 100% izglītības valsts valodā uz 60/40 proporciju – 40% mācību priekšmetu dzimtajā valodā un 60% - valsts valodā.
Izglītībai, kas šķiro pēc tautības, nav perspektīvas
Ja Roberta Ķīļa vadītā Izglītības ministrija uzskata, ka atgriešanās pie sākotnēji plānotā modeļa - valsts subsidētas izglītības tikai valsts valodā - nav labākais risinājums un veicinās konfliktsituācijas, tad būtu ļoti vēlams dzirdēt no izglītības ministra argumentētu un precīzu skaidrojumu - kādu izglītības sistēmas modeli viņš uzskata par labāko Latvijā?
Gribētos dzirdēt arī atbildi uz šādiem jautājumiem: vai līdzšinējais segregētais jeb «izglītība sašķiro pēc tautības» modelis patiešām ir labākais, ko mēs varam piedāvāt, lai veicinātu mazākumtautību adaptāciju un aktīvāku līdzdalību mūsu kopējās valsts dzīvē?
Vai skolēns (gan latviešu, gan cittautiešu), kurš mācās kopā ar dažādu tautību bērniem vienā skolā, kurā mācības notiek tikai valsts valodā, ir pakļauts mākslīgi radītu konfliktsituāciju riskam? Vai mācības tikai valsts valodā bērnudārzā, pamatskolā un vidusskolā liks nelatviešiem zaudēt saikni ar savu kultūru, valodu un veicinās cittautiešu asimilāciju? Vai drīzāk ir tieši otrādi – mācības tikai valsts valodā rosinās meklēt kopīgo, cenšoties izprast atšķirīgo, ikdienā mācoties kopā, savstarpēji komunicējot?
Izglītību tikai valsts valodā dēvē par asimilāciju
Bijusī izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete, kas latviešu valodas izglītības politikā darbojas kopš pirmsākumiem 1989.gadā, sarunā ar TVNET apliecina – esošo normu palielināt vairs netiek plānots. Pašreizējā sistēma, viņasprāt, ir ļoti labi pārdomāta, savu mērķi veic, un defekts meklējams valodas lietojumā ārpus izglītības sistēmas.
«Mums ir integrācijas, nevis asimilācijas modelis. Mūsu mērķis ir nevis panākt to, lai mazākumtautību bērni savu valodu prastu tikai sadzīves līmenī, bet lai tās būtu pamatīgas valodu zināšanas, tātad pilnīgs bilingvisms,» turpina bijusī nozares ministre.
Izmaņas savā mācību programmā pēc brīvprātības principa var īstenot pašas mazākumtautību skolas. Pēc Druvietes sacītā aptuveni 20% cittautiešu sākumskolās latviešu valodas īpatsvars mācību procesā patlaban sasniedz 80%.
Savukārt runājot par atlikušajām krievu skolām (pēc Druvietes teiktā tas ir vairākums jeb ap 80% no krievu skolām), jāpiemin 27.decembra valdības lēmums krievu pamatskolās noteikt latviešu valodas proporciju 40% kā obligātu nosacījumu proporcijai mācībām valsts valodā krievu skolās. Tas liecina, ka vien mazākā daļa no krievu skolām labprātīgi domā par sabiedrības integrāciju, bet vairumam krievu skolu ir nepieciešams speciāls valdības lēmums, lai tās rūpētos par skolēnu izglītību valsts valodā, lai skolēniem nerastos problēmas turpināt izglītību Latvijas augstskolās.
Skolu reforma uzlaboja cittautiešu sekmes eksāmenos
Kārlis Šadurskis, kas izglītības un zinātnes amatā atradās skolu reformas izstrādes laikā, uzskata – līdz šim izmaiņas izglītībā noritējušas pārāk gausi. Viņaprāt, reforma būtu jāturpina. To varētu īstenot straujākā tempā, taču bez revolucionāriem pavērsieniem un skaļiem lozungiem
«Šīs lietas nav izlemjamas [politiskajos] laukumos, šīs lietas ir izlemjamas speciālistu kabinetos un apspriežamas ar iesaistītajām pusēm,»
skaidro bijušais ministrs. Šadurskis pauž viedokli, ka mazākumtautību izglītība valodas prasmes problēmu ir atrisinājusi sarunvalodas līmenī, bet ne rakstiski. Strādājot akadēmiskajā vidē Rīgas tehniskajā universitātē, viņš pārliecinājies, ka absolventu-cittautiešu diplomdarbos latviešu valoda «ir visai pliekana» un nav jūtams, ka autors to pārvalda brīvi.
«Es jau ļoti labi saprotu krievu vecākus. Ja politiķi, kam viņi tic, saka, ka viņu bērniem būs slikti, viņi baidās. Laiks pierādīja, ka bērniem nebija slikti, viss bija ļoti labi,» teic Šadurskis, vēršot uzmanību uz cittautiešu skolēnu sekmju uzlabošanos valsts centralizētajos eksāmenos.
