Latvijas televīzijas raidījums Sastrēgumstunda trešdien bija laba ilustrācija diskusiju stāvoklim par 16.martu — visi par visu un katrs par savu. Tā ka beigās nav skaidrs, par ko vispār ir runa.
Kam interesē fašisma atdzimšana? (143)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ir viens vienīgs iemesls, kāpēc «16.marta jautājums» ir bijis politiski svarīgs un diemžēl paliek starptautiski interesants. Un tas ir — ka Latviešu leģionā kritušo pieminēšana esot pierādījums nacisma atdzimšanai Latvijā, kā to pasaulei mēģina iestāstīt Krievijas Ārlietu ministrija un piedzied vietējie «antifašisti». Taču tieši tas, vai Latvijā atdzimst nacisms, netiek nopietni apspriests.
No vienas puses, tā jau pati par sevi ir laba atbilde uz šo absurdo Krievijas apvainojumu. Nu, neatdzimst te ne nacisms, ne «fašisms», tā ka pat diskutēt par to nevienam nešķiet interesanti. Taču diemžēl Kremļa ideologiem ir izdevies iedabūt Latvijas politiskajā dienaskārtībā vēl vienu ieganstu sabiedrības šķelšanai. 16.marts ir iespēja uzjundīt sabiedrībā dažādas vēsturiskas, etniskas, politiskas pretrunas.
Tieši to varējām pilnam vērot trešdienas Sastrēgumstundā, ko raidījuma veidotāji bija atdevuši raibajam dalībnieku pulkam attiecību noskaidrošanai.
Tematu sastrēgums
Raidījuma vadītājs Gundars Rēders beigās gan mēģināja savākt kopā paša radīto jucekli, retoriski taujādams, vai ir iespējams izlīgums un samierināšanās. Taču tas bija tikai abstrakti bezmērķīgs «dzīvosim draudzīgi» aicinājums pēc kautiņa, kad visi ir apvainojušies uz visiem un katrs gatavs turpināt sisties par savu atsevišķo taisnību. Ja nav skaidrs, par ko ir strīds, nav saprotams, par ko būtu jāizlīgst.
Apspriežamais jautājums, uz ko arī skatītājiem bija piedāvāts atbildēt, bija bezjēdzīgs: «Vai leģionāri pelnījuši īpašu piemiņas dienu?»
Demokrātiskā valstī katram ir garantēta vārda un pulcēšanās brīvība un nevienam nav kaut kā īpaši jāpelna tiesības kaut ko pieminēt, atcerēties, svinēt, atzīmēt vai godināt. 16.marts nav valsts svinamo un atzīmējamo dienu kalendārā, taču ikviens var šajā vai jebkurā citā datumā pieminēt jebko, kas, viņaprāt, ir jāpiemin.
Arī žurnālisti, protams, var formulēt savus jautājumus, kā vien vēlas. Tomēr no sabiedriskās televīzijas diskusiju raidījumiem varētu prasīt arī kādu sabiedrisku jēgu un mērķi. Šajā reizē vienīgā jēga iznāca esam dažādu sāpju un aizvainojumu burbuļošana.
Raidījumā dzirdējām: ka Otrā pasaules kara notikumi bija traģiski; ka leģionāri nav kara noziedznieki; kam ticēja un kā jutās karavīri, kuri karoja abās pusēs; ka 1949.gada deportācijas bija noziegums; vai 16.marts ir īstais datums, kad pieminēt latviešu karavīrus; ka latvieši un krievi var izrunāt savas problēmas savā starpā bez politiķiem; ko darīt ar Latvijas sabiedrības sašķelto vēsturisko atmiņu; ka vajadzētu izdarīt tā, lai ir miers un salīgšana.
Šo sarakstu var turpināt — tematu bija vismaz tik, cik raidījuma dalībnieku.
Galvenais jautājums
Šķiet, tikai divas reizes raidījumā tika mēģināts pateikt, kāpēc vispār ir šīs diskusijas par 16.martu. Organizācijas «Eiropas ebreju parlaments» pārstāvis Džoels Rubinfelds pauda, ka Latviju Eiropā zinot kā valsti, kurā notiek «Waffen SS maršs», un ka «Latvijas tauta ir pelnījusi labāku imidžu nekā tagad». Bet iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis jau pie raidījuma beigām mēģināja tematu juceklī iestarpināt — «ja par to fašismu, kas te atdzimst, tad neredzu šādu risku».
Taču viņu teiktais nešķita interesants ne dalībniekiem, ne raidījuma vadītājam. Kozlovska sacīto Rēders pārtrauca ar taujājumu par pasākumu vēlamo regulējumu pie Brīvības pieminekļa. Iespaids bija sirreāls — izrādās, nevienu neinteresē, kāpēc viņi vispār diskutē.
Jāatgādina — līdz pat 1998.gadam neviens nesatraucās, ka 16.martā leģiona veterāni un daži politiķi noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa. (Ja nu vienīgi pabrīnījās, kāpēc tieši šajā datumā, ko 1952.gadā Daugavas vanagi izlēma uzskatīt par leģionā kritušo biedru pieminēšanas dienu.) Taču togad Krievijas ārlietu resors 16.martā pa visiem starptautiskajiem ziņu gaņģiem izbazūnēja, ka Rīgā rīkojuši gājienu tie, kuri bija nodevuši zvērestu «Hitleram un reiham», un «latviešu divīzijas bija iesaistītas slepkavošanas akcijās». Bet vietējā avīze SM pirmajā lapā publicēja Hitlera bildi un «nacistu marša» nosodījumu. Kopš tā laika Kremļa propagandisti pastāvīgi apgalvojuši, ka «fašisma atdzimšana» Latvijā esot «kauna traips visai Eiropai».
Kampaņas intensitāte dažugad noplakusi (Latvija par spīti Maskavas centieniem to diskreditēt tomēr iestājās NATO), citugad atkal uzbangojusi (2005.gadā «Visu Latvijai!» ar karogu aleju un PCTVL «antifašisti» strīpainos cietumnieku tērpos pacentās radīt aktuālu fonu Maskavā togad rīkotajām pompozajām «dižās uzvaras» sešdesmitgades svinībām). Leģionāru un vispār Austrumeiropas pagājušā gadsimta traģiskā vēsture ir skaidrota nemitīgi. Taču Krievijas propagandas mašīna turpina strādāt, un arī šogad dažviet Rietumos parādās ziņas par «nacisma atdzimšanu» Latvijā. Tātad Latvijas ārlietu resoram un politiķiem nāksies arī turpmāk skaidrot starptautiskajai sabiedrībai, ka tie ir meli.
Bet ko Latvijas sabiedrībai var dot diskusiju turpināšana par Latviešu leģiona vēsturi? Tā ir jāatstāj vēsturniekiem. Latvijai ir daudz svarīgāki — ekonomiskie, sociālie, politiskie — jautājumi, kuri pašlaik būtu jārisina. Nu, par izglītības vai pensiju sistēmas reformu, piemēram.
Vienīgais svarīgais jautājums, ko ir vērts pašiem sev uzdot 16.marta sakarā, ir sākotnējais un galvenais — vai Latvijā atdzimst nacisms? Taču sameklēt pamatojumu šādam apgalvojumam laikam ir tik problemātiski, ka diskutēt par to nešķiet interesanti. Kur tad ir tie Latvijas nacisti? Pat 16.marta provokācijām to pietrūkst, nākas importēt.
Dažādi gājieni
Cits temats, kas vienmēr būs svarīgs jebkurai demokrātiskai sabiedrībai, ir pulcēšanās un vārda brīvība. Ir vērts diskutēt, vai vispār var uzdot jautājumus, kurš šādas tiesības ir, kurš nav «pelnījis».
2010.gada jūnijā viens no Latvijas diviem redzamākajiem nacistu slavinātājiem Freimanis vēlējās sarīkot gājienu par godu vācu armijas ienākšanai Rīgā 1941.gada 1.jūlijā. Tiesa to atļāva, taču Drošības policija aizturēja viņu, par Uzvaras pieminekļa spridzināšanu savulaik notiesāto «pērkoņkrustieti» Šiškinu un vēl trīs cilvēkus. Pērn Freimanis bija pārformulējis gājiena mērķi — par godu Baigā gada beigām. Rīgas pašvaldība to atļāva. Gājienā devās apmēram 20 cilvēku. Tas pat algotajiem «antifašistiem» nebija interesanti.
Daudz skaļāka rezonanse arvien paliek kādam citam neonacistu iecerētajam gājienam. 1977.gadā Amerikas Nacionālsociālistu partija paziņoja, ka maršēs nacistu formās Čikāgas priekšpilsētā Skokijā, kuras iedzīvotāju vairākums bija ebreji, turklāt daudzi no tiem bija nacistu koncentrācijas nometnēs izdzīvojušie. Vietējās varas iestādes to neatļāva, Ilinoisas štata tiesa gājienu aizliedza. Par nacistu tiesībām demonstrēt iestājās Amerikas pilsoņu tiesību savienība (ACLU), turklāt gājiena rīkotājus uzņēmās pārstāvēt ebreju izcelsmes advokāts Bērtons Džozefs. Pēc gadu ilgušas lietas izskatīšanas, kas satricināja Ameriku, Augstākā tiesa nosprieda, ka nevar liegt kādam izteiksmes brīvību, pamatojoties uz vēstījuma saturu, un arī svastikas publiska lietošana pieder pie izteiksmes brīvības. Šis tiesas lēmums iespaidīgi atgādina, ka vārda brīvība jāaizstāv arī tad, kad no tās iegūst arī tādi sabiedrības pārstāvji, kuri pauž mums nepieņemamus uzskatus.
Vai Latvijas sabiedrība ir gatava šāda līmeņa sarunai par brīvību? Kamēr ļausim, ka mūsu diskusiju dienaskārtību nosaka Kremļa čekisti, nomocīsimies gan ar runas sastrēgumu, gan argumentu aizcietējumu.