Raivim Dzintaram un viņa mugurkaulainajiem lāpnešiem politika kā Pavlova sunim — reflektoriski reaģēt uz ārējiem kairinātājiem. Reakcija ir prognozējami vienāda — aizliegt, nepieļaut! —, lai arī kādu spuldzīti ieslēgtu viņu dresētāji. Diezin vai Kremļa laboratorijas «Pavloviem» var būt pateicīgāks eksperimentu objekts. Vai varbūt jāsaka — partneris.
Ieslēdza Lindermanu ar referendumu par otru valsts valodu — Visu Latvijai! – TB/LNNK metās to novērst un nepieļaut. Ja tas būtu izdevies un referendums būtu apturēts vai vismaz nobremzēts, valodas lietās Latvija būtu uz daudziem gadiem iedzīta ierakumos. Referenduma ierosinātāji varētu triumfēt, ka latvieši nobijušies, paši nav pārliecināti par valsts valodas statusu un savu spēju to aizstāvēt. Latviešu valodas statuss tiktu vēl niknāk apšaubīts, bet Latvijas demokrātija būtu cietusi. Tas referenduma rīkotājiem būtu bijis pat labāks iznākums nekā pilsoņu vairākuma vienaldzība un puslīdz līdzīgs par un pret balsojušo skaits, uz ko bija cerēts. Neizdevās. Tauta pārliecinoši pateica, ka ir daudz labāka valsts demokrātisko pamatu sargātāja nekā daži baiļu un nedrošības pārņemti politiķi.
Tad nu ieslēgta Ždanoka un parakstu vākšana par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem. Arī tas ir bezcerīgs pasākums. Taču arī uz to «Dzintara latviešu» reakcija ir tāda pati — aizliegt, apturēt, nepieļaut! Vēl nav izdevies, taču pasākums tikai sākas.
Maskavā sauc, Rīgā atsaucas
Valodas referendumā Kremlim iznāca pilnīga izgāšanās — tikai 17,7 procenti visu Latvijas pilsoņu balsoja par otru valsts valodu, kas bija tikai ceturtā daļa no visiem referendumā balsojušajiem. Sanāca rezultāts, uz ko paskatoties, Putinam riebumā novērsties, kā latviešiem pirms referenduma bija ieteikusi izdarīt režīma opozicionāre Valērija Novodvorska. Un jau pirmais oficiālais komentārs no Maskavas tiešām izpauda gan nīgrumu, gan netiešu norādījumu mainīt plati.
«Referenduma rezultāti nepilnīgi atspoguļo noskaņojumu valstī,» neapmierināti paziņoja Krievijas Ārlietu ministrija. Un uzsvēra — jo savu viedokli nebija varējuši paust nepilsoņi. Nedēļu vēlāk pats valdnieks Vladimirs Putins savā priekšvēlēšanu rakstā programmatiski pavēstīja: «Ar kaunpilnā nepilsoņu statusa pastāvēšanu samierināties nedrīkst.» «Tas ir apkaunojums mūsdienu Eiropai,» ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs piebalsoja un apsolīja, ka Krievija centīsies šo problēmu «atrisināt».
Norādījums bija nepārprotams. Un uzreiz Tatjana Ždanoka paziņoja, ka esot savākts jau 700 parakstu referenduma ierosināšanai par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, bet tuvākajā laikā tikšot izvērsta «plašāka kampaņa».
Arī VL! — TB/LNNK nevilcinājās un ierosināja steigšus ierakstīt Satversmē aizliegumu rīkot referendumu par pilsoņu loka paplašināšanu.
Šis priekšlikums vēl nav guvis vairākuma atsaucību valdības koalīcijā. Taču cietie latvieši vai ik dienas bombardē mūs ar jauniem — par pilsonības atņemšanu nelojāliem pilsoņiem, par politisku lojalitātes kritēriju ieviešanu pilsonības piešķiršanai, par stingrākām prasībām gados vecākiem pilsonības pretendentiem — un nepacietīgi piedraud, ka vairs netaisoties būt «jaunākais brālis», ar kura prasībām var nerēķināties. «Koalīcija atkārtoti kāpj uz vecā grābekļa, riskējot ar vēl vienu pretvalstisku referendumu,» paziņojis Dzintars.
Diemžēl autoritāri policejiski instinkti ir dzīvelīgi, aizliegšanas un neļaušanas indeve izrādījusies lipīga. Pirms valodas referenduma arī krietns pulciņš Vienotības deputātu parakstījās zem pieprasījuma Satversmes tiesai izvērtēt tā atbilstību Satversmei. Bet daži no viņiem arvien vēlētos pasargāt Satversmes «kodolu», vispār aizliedzot rīkot tautas nobalsošanas par vairākiem pamatlikuma pantiem. Un līdztekus pēc iespējas sarežģīt iespēju tautai ierosināt jebkādus referendumus. Jo, redz, «demokrātijai jāspēj sevi aizstāvēt».
Latvijas demokrātija spēj sevi aizstāvēt, kā to tauta parādīja nobalsošanā pret otru valsts valodu. Demokrātiju apdraud pirmām kārtām tie, kuri vēlas to ierobežot.
Otrreiz grābeklis
Ždanoka un kompānija cer līdz septembrim savākt 10 tūkstošus parakstu, kuri nepieciešami, lai pārējo referenduma ierosināšanai vajadzīgo vākšanu turpinātu Centrālā vēlēšanu komisija.
Lai tik vāc un vēlreiz uzkāpj uz tā paša grābekļa. Jautājumu par otru valsts valodu tauta nupat noņēmusi no politiskās darba kārtības. Līdzīgs iznākums arī referendumā par pilsonību būtu vēl viens smags trieciens Kremļa leijerkastei.
(Tikai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība šīs akcijas finansējumam. Skaidrs, ka Maskava to atbalstīs arī ar rubļu iešpricēm savu «nevalstisko» organizāciju plaši sazarotajā un necaurspīdīgajā tīklā Latvijā. Kā Kremļa nauda šeit ieplūst «kultūras» un «tautiešu» atbalstīšanai, var izlasīt žurnāla Ir jaunākajā numurā publicētajā pētījumā.)
Tiesa, pilsonības politikas maiņai nebūtu jāgroza Satversme, tāpēc par šādām likuma izmaiņām būtu jānobalso mazākam skaitam vēlētāju nekā par otras valsts valodas ieviešanu. Tomēr arī šāda referenduma izdošanās iespēja ir tikai teorētiska.
Parakstu vācēji lēš, ka varētu uzvarēt, ja «par» balsotu visi tie apmēram 260 tūkstoši vēlētāju, kuri pēdējās vēlēšanās balsojuši par «krievvalodīgo» partijām. Taču paši arī atzīst, ka obligāts priekšnoteikums būtu latviešu vēlētāju totāla vienaldzība. Viens no rēķinātājiem Andrejs Solopenko PCTVL atvasinājuma «Par vienādām tiesībām» mājaslapā publicētajā rakstā galu galā atzīst: «Protams, šie pārspriedumi piepildīsies, ja latviešu vairākums ignorēs šo referendumu, bet atnākušo un «pret» balsojušo skaits nepārsniegs 20% no latviešu elektorāta.»
Tā ir tikai vēlmju domāšana. Latvieši nupat referendumā par valsts valodu pierādīja, ka netaisās ignorēt apdraudējumus savas valsts pamatiem. Nav šaubu — ja notiktu referendums arī par pilsonību, nokautu arī šo otru no abiem galvenajiem Kremļa impēriskās politikas jājamzirdziņiem. Atņemt tautai iespēju to izdarīt (vai atņemt šā referenduma rīkotājiem iespēju izgāzties jau ar parakstu vākšanu) nozīmētu iedot Maskavai papildu trumpjus pret mūsu valsti. Vai tas ir tas «viss», ko Latvijai grib «Dzintara latvieši»?