Kūlas dedzināšana: grābekļu deficīts un smiekli

Sandra Veinberga


Mediji ziņo, ka Latvijā atkal deg kūla. Piromāni arī šogad «uzkopj» savējos un svešos zālājus - to aizdedzinot. Zinātne šo tieksmi sauc par impulsu vadītu vajadzību aizdedzināt priekšmetus, bez atriebes motīva pret cietušo.

Izraisot ugunsgrēku, šie cilvēki sajūtot gandarījumu no liesmām. Par kukainīšiem, putniem, veģetācijas iznīcināšanu un iespējamo ugunsgrēka izraisīšanu viņi...vienkārši neiedomājas.

Kūlas dedzinātāji neesot psihopāti (klasiskajā izpratnē), taču ciešot no psihiska traucējuma jeb atkarības - vajadzības aizdedzināt.

Viņi esot impulsu atkarīgie - «vienkārši ļoti gribas aizdedzināt un viss!».

Pretoties liesmu kaislei šie sirdzēji neesot spējīgi.

Vēlēšanās aizdedzināt kūlu esot sava veida atkarība. Kaite. Kā tā izpaužas?

Izrādās, ka dažādi. Par nodarīto var arī priecāties.

Piemēram, 19 gadus vecais puisietis, kas Zviedrijā pērn 11. aprīlī bija paguvis nodedzināt 10 000 kvadrātmetru zālāju pie Lambhovas (ugunsdzēsības darbs valstij izmaksāja 1000 latu) un 23. aprīlī tika pielaidis uguni vēl divām pļāvām (ugunsdzēsības darbs valstij izmaksāja 1200 latu) pratināšanas laikā policijā sirsnīgi smējās.

Jā, atzina, ka ir pielaidis uguni kūlai.

Jā, viņš pats! Visos trijos gadījumos! Protams, ka viņš pats! Kurš tad vēl!?

Taču izstāstīt policijai detaļas par notikušo puisis nevarēja, jo visu laiku viņam nāca smiekli. Nevaldāmi, veselīgi smiekli. Viņš smējās ilgi.

Ceturtajā piegājienā aizturēta puiša māte un advokāts (kas atradās pratināšanas telpā) lūdza jaunieti saņemties, savaldīties un saprast situācijas nopietnību. Taču - nekā.

Smiešanās turpinājās. Piektajā piegājienā māte izskrēja ārā no telpas.

Tad 19 gadus vecais puisis noslaucīja no vaigiem smieklu asaras, saņēmās un atklāti pateica, ka nekā slikta nav izdarījis. Viņam patīk liesmas. Viņš pielūdz uguni, īpaši tādu, kas «izplatās ātri kā čūskiņa» ložņājot vecajā kūlā un beidzot pārtop «gigantiskā liesmu simfonijā».

Skatīšanās kūlas ugunsgrēkā viņam saistoties sākumā ar bailēm un paniku, bet pēc tam ar gandarījumu un sajūsmu.

Nē, par ugunsdzēsēju pakalpojumu cietušajiem viņš nemaksāšot.

Ja reiz esot slims, tad lai valsts viņu arī ārstē. Ja valstij tā vajag. Galu galā...

Linčēpingas pašvaldība nelikās mierā, nesmējās un iesūdzēja pusi tiesā, pieprasot no viņa kompensāciju 2200 latu apmērā.

Apsūdzētais tikmēr turpina smieties un apgalvot, ka slimam cilvēkam nekas nav jāmaksā, jo savus impulsus viņš nekādi nevarot ierobežot vai apturēt.

Vai šo kaiti var izārstēt? Jā varot, - atzīst Tiesu medicīnas ārsts Tomas Eriksons Malmes klīnikā, - taču ārstēšana no šīs atkarības esot ilga.

Kamēr sabiedrībā nav skaidrībā, ar ko impulsu atkarība atšķiras no slimības un vai no visiem impulsiem ir jāārstē slimnīcā, mēs turpinām noskatīties kūlas liesmās.

Turpinām diskutēt par aizdedzinātājiem.

Tiem pašiem, kas svilina nost «visu ko», ja sanāk dusmas.

Piemēram, protesta demonstrāciju laikā Parīzē, Kopenhāgenā vai Gēteborgā pirmās tiek aizdedzinātas miskastes vai automašīnas. Tās deg ielu malās kā gigantiskas lāpas. Kā ierāmējums saniknotā pūļa protestam.

Jo trūcīgāks ir rajons, jo zemāks sociālais vai pārticības slieksnis, jo grandiozāk deg papīrgrozi skolās vai atkritumu konteineri uz ielas.

Vai kūlas dedzinātājs ir «šķiru cīņas jautājums», jeb tomēr liesmas «palaiž ganībās» vienādi viegli un smiedamies visi? Neatkarīgi no pārticības, sociālā statusa vai izglītība līmeņa?

Cik slims ir kūlas dedzinātāja neapmierināmais impulss?

Reklāma

Aizdedzinām sērkociņu un liesma ir klāt!

Vairs nav jānopūlas, lai tiktu pie savas pirmās dzirksteles.

Uzraujam sērkociņu un uzreiz pārvēršamies par uguns stihijas pavēlniekiem.

Pazīstamais zviedru rakstnieks Stīgs Lāršons intervijā «Nöjeguiden» (2004.13.08) atzinās, ka tikšanās ar piromānu esot atstājusi uz viņu depresīvu iespaidu:

- Jaunībā kādu brīdi strādāju Ūmeo slimnīcas psihiatriskajā nodaļā. Tur spundēja cilvēkus. Viņu vidū patiešām slimie un arī parasti džeki, kas tur nez kāpēc bija nokļuvuši. Tieši tur es arī satiku Zviedrijas briesmīgāko piromānu. Sākumā domāju, ka viņš ir tāds pats līdzstrādnieks kā es. Sanitārs vai kas tamlīdzīgs. Izskatījās normāls, pavisam straight, daudz interesējās par sportu. Man patika. Reiz pajautāju, kad ir viņa maiņas, kuros laikos viņš strādā? Puisis taču vienmēr bija nodaļā pirms manis! Savādi, ka es viņam tā uzticējos. Varēju pat izlaist viņu ārā, ja man tas būtu palūgts! Viņš pats par to

uzjautrinājās un paskaidroja, ka nav sanitārs bet «valsts briesmīgākais piromāns». Sāku interesēties par viņa atkarību (es vispār nesaprotu seksuālas novirzes). Aizdedzināju šķiltavas, skatījos uz liesmu un viņam jautāju - «vai tevi tas uzbudina», jeb tomēr kairinājums ir ugunsdzēsības automašīnu sirēnas? Atbilde bija negaidīti nepatīkama - «tie ir līķi», - viņš teica. «Kādi vēl līķi» - es nesapratu.» Tie mazie, trauslie un daudzie! - viņš teica un sāka smieties. Neko vairs nejautāju. Mainīju sarunas tēmu, - atzinās Stīgs Lāršons (pie mums Latvijā labāk pazīstams ar savu romānu ekranizējumiem kino versijā - «Meitene ar pūķa tetovējumu»).

Slimību neviens neizvēlas. To ārstē.

Stīga Lāršona romānos meitene aizdedzina savu nīsto tēvu. Viņa sadedzina savus ienaidniekus. Liktenīgais pacients ir atstājis ietekmi uz Lāršona literāro daiļradi. To nevar nepamanīt.

Kā ir ar mums pārējiem? Vai kūlas dedzinātāji mūs (garāmbraucējus un garāmgājējus) traumē, jeb tomēr nekādi neietekmē (ja apdraudēts nav mūsu pašu īpašums)?

Uguns liesmās vecajā zālē sadeg «tie mazie, trauslie, daudzie»... Tie, kuri nekliedz.

Jā, protams, ka ugunsgrēku iemesli var būt dažādi.

Smēķēšana (31%), elektroinstalācijas defekti (6%), sveces (6%), aizmirsta ieslēgta plīts (10%), satiksmes negadījums (6%), kvēlspuldze (5%), pārējie iemesli (ieskaitot kūlas ugunsgrēkus) - 29%. (Dödsbrandsstatistik 2004)

Paradoksāli, ka 46% ugunsgrēku izraisītāji ir vīrieši, bet 54% sievietes.

Visbiežāk šīs sievietes ir 45 līdz 65 gadu vecumā un vēlas «nodedzināt veco zālīti, lai jaunā izaug labāk. Lai viss izskatās sakopts»

(DN, 2012. 01.03)

Labu gribot patiešām var nobruģēt ceļu uz elli.

Nenopļautās pļavas un nenovāktie lauki ir paša saimnieka, nevis uguns atbildības zonā.

Acīmredzot, ir pienācis laiks vairāk informēt tos, kas nav piromāni, bet nevēlas vai nejaudā sakopt savu īpašumu, katru gadu to «nokristot» uguns liesmās un tā apdraudot ne tikai ekosistēmu, bet arī mūs ārējos. Jo izrādās, ka pat lielu administratīvu sodu risks neattur no vēlmes pielaist uguni kūlai.

Kūlas dedzināšanas sezona ir klāt, jo grābekļa vietā daudziem/daudzām šķiet ērtāk pielaist pērnajai nenopļautajai zālei uguni.

Risks, ka zeme un pļavas atkal ietīsies smirdīgā dūmu mākonī joprojām ir spēkā.

Nez kāpēc, atkal dzirdu smieklus.

Piromāns smejas, bet tantes rausta plecus un meklē pēc sērkociņiem.

Diagnoze, tumsonība, ieradums, slinkums vai pagātnes palieka?

Ko varam darīt (lietas labā) mēs? Garāmgājēji un garāmbraucēji?

Izglītība un zināšanas esot pats izdevīgākais valsts aizsardzības veids.

Varbūt sāksim ar to?

Reklāma: Saņem 1. aizdevumu līdz 250€ uz termiņu līdz pat 45 dienām bez maksas!


Citi lasītāji iesaka


Šeit tiek apkopotas TVNET ziņas, kuras lasītāji visvairāk ir pārpublicējuši portālā draugiem.lv un facebook.com. Autorizējieties facebook un draugiem, lai redzētu, kas interesē Jūsu draugus.

Reklāma





Sadarbības partneri

  • Politika.lv