Spiegu noslēpumi un acīmredzamais (27)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Kolāža: TVNET/Toms Ostrovskis

Satversmes aizsardzības biroja gadskārtējā darbības pārskata publicētā daļa, kā parasti, ir itin lakoniska. Tāpēc varbūt nebūtu jāpārmet medijiem bezbēdīga sensacionalitāte — ka ziņu virsrakstos saistībā ar to vislielākā uzmanība pievērsta biroja direktora Jāņa Kažociņa trešdien Latvijas Radio teiktajam, ka par valsts nodevību vainotais Igaunijas Drošības policijas darbinieks Aleksejs Dresens Krievijai nodevis informāciju arī par Latvijas pretizlūkošanas darbiniekiem.

Šāda ziņa, protams, ir ievērības cienīga, tāpat arī Kažociņa teiktais, ka nākamgad, kad beigsies viņa pilnvaru termiņš amatā, viņš uz to vairs nekandidēšot. Taču, kā uzsver biroja direktors, minētais krievu spiegs nav nodarījis būtisku kaitējumu Latvijas drošības interesēm un biroja darbam.

Nav šaubu, ka daudz svarīgāki valsts ilgtermiņa drošībai ir tiklab SAB pārskatā, kā arī saistībā ar to biroja vadītāja paustie secinājumi par Krievijas mērķiem Latvijā un līdzekļiem to sasniegšanai, kuru plašajā klāstā klasiska spiegošana ir tikai viens un ne galvenais.

Intervijā žurnālam «Ir» Kažociņš uzsver — pretēji Krievijas oficiāli paustajam ārpolitikas mērķim uzturēt labas kaimiņattiecības ar Latviju tā vēlas nodrošināt sev īpašas tiesības bijušajā PSRS teritorijā, izmantojot tā dēvētos līdzpilsoņus jeb tautiešus, un mēģina panākt starptautisku akceptu savām tiesībām to darīt. No tā izriet četri slēpti Krievijas mērķi: 1) Iztēlot Latviju par «neizdevušos valsti», kura neatkarības laikā neko nav sasniegusi, tātad pieļāvusi milzīgu kļūdu, izstādamās no Padomju Savienības; 2) Likt noticēt, ka Latvijā notiekot konsekventa minoritāšu diskriminācija; 3) Pierādīt, ka Latvija «mēģina pārrakstīt Otrā pasaules kara vēsturi» un 4) ka Latvijā atdzimstot nacisms.

Igauņi ir runīgāki

Šie Krievijas pašreizējās varas mērķi var ietekmēt Latvijas drošību daudz ilgākā laikā un nesalīdzināmi nopietnāk nekā viena spiega nodarītais kaitējums. Taču, pirmkārt, to uzskaitījums lielai daļai sabiedrības laikam šķiet jau pierasts un pašsaprotams. SAB publicētajā pārskatā un biroja vadītāja komentāros šie kaimiņvalsts mērķi pieminēti skopu tēžu un secinājumu veidā bez konkrētiem piemēriem, kurus ziņām parasti meklē žurnālisti. Viena spiega neitralizēšana, protams, ir interesantāka nekā procesu vispārīgs pārstāsts.

Saprotams, ka nebūtu izpaužams SAB darītais konkrētu pretvalstisku darbību novēršanai. Taču, tā kā Krievijas pasākumi ir daļa no nedeklarētās politikas un neaprobežojas ar atsevišķām slepenām specoperācijām, birojs acīmredzot nevēlas izpelnīties pārmetumus par «politizēšanos», detalizētāk aprakstot arī it kā tīri politiskas vietējās aktivitātes nosaukto Krievijas mērķu sasniegšanai. Igauņi gan nav tik atturīgi.

Salīdzinājumam — SAB pārskats arī šogad ir pāris lappusīšu garš. Līdzīgas Igaunijas iestādes — Drošības policijas jeb KAPO — ziņojums par 2010.gadu (dienests vēl nav publicējis pārskatu par 2011.gadu), protams, arī neizpauž nekādu slepenu informāciju, tomēr ir izvērsts 36 lappusēs. Krievijas mērķi Baltijas valstīs ir līdzīgi, un arī metodes tipoloģiski neatšķiras, tāpēc ir vērts pievērst uzmanību igauņu skatījumam uz tām pašām problēmām.

Zīmīgs šķiet jau galveno apdraudējumu uzskaitījums ziņojuma vissvarīgākajā nodaļā «Konstitucionālās kārtības aizsardzība». Tajā ir trīs apakšnodaļas: «Labējais ekstrēmisms», «Kreisais ekstrēmisms» un «Krievijas tā dēvētā līdzpilsoņu politika un centieni palielināt savu ietekmi Igaunijā». (Gan jāuzsver, ka KAPO pilda arī funkcijas, kuras Latvijā veic Drošības policija.) Secināts, ka Igaunijā nepastāv ekstrēmisms, kas varētu radīt nopietnus riskus valsts drošībai, toties «Krievijas aktivitātes ir tieši vērstas, lai iespaidotu sabiedrību (tai skaitā starptautisko)», un «bažas turpina radīt Krievijas līdzpilsoņu politika un mēģinājumi iespaidot Igauniju». Bet nākamā nodaļa ziņojumā ir «Krievijas ietekmēšanas operācijas pret Igauniju».

Tajā apskatīti konkrēti togad veiktie Krievijas pasākumi, itin detalizēti uzskaitot gan izmantotās «sabiedriskās organizācijas» un plašsaziņas līdzekļus, gan saucot vārdā arī tiešos organizētājus un izpildītājus tiklab Krievijā, kā arī Igaunijā.

Ar ziņojumu katrs var pats iepazīties internetā, taču, lai raksturotu tā vaļsirdības līmeni, var pieminēt, ka tajā atstāstītas arī Maskavas politisko grupējumu savstarpējās cīņas par ietekmi uz Kremļa politiku pret Baltijas valstīm. Piemēram, aprakstīta Latvijā parasti par «polittehnologu» dēvētā Regnum.ru portāla galvenā redaktora Modesta Koļerova togad izvērstā diskreditācijas kampaņa pret Krievijas vēstniecību Igaunijā nolūkā pārliecināt Kremli turpināt «stingro līniju» attiecībās ar kaimiņvalsti tolaik piekoptās «kultūras un humānās sadarbības» taktikas vietā. Tiek pienācīgi novērtēts arī šo «tautiešu tiesību aizstāvju» cinisms un mantkārība. Piemēram, tā paša Koļerova prioritāšu maiņa, kad kļuva skaidrs, ka Maskavas radītā organizācija «Pasaule bez nacisma» «ir pat lielāks zelta pods nekā līdzpilsoņu politika».

Stilam ir nozīme

Diezin vai būtu jāsteidz prasīt, lai SAB «dara kā igauņi» un publicē tikpat izvērstus pret Latviju vērstu Krievijas pasākumu aprakstus un iekšējo un ārējo sabiedrisko un politisko procesu vērtējumus. Ne jau publiskoto ziņojumu lappušu skaits ir slepeno dienestu darbības kvalitātes rādītājs. (Var, piemēram, aizrādīt, ka atskaites nevar atsvērt augstu stāvoša igauņu drošībnieka, Krievijas spiega Hermaņa Simma nodarīto kaitējumu Igaunijas un NATO kopējai drošībai.)

Tomēr šķiet, ka Latvijā pietrūkst daudzu sabiedrībai svarīgu norišu profesionāla skaidrojuma no dienestiem, kuru uzdevums gādāt par valsts un tās pilsoņu drošību. Un ka šādas kopainas trūkums krietni atvieglo sabiedriskās domas manipulētājiem iespējas uzdot vienota un centralizēti vadīta procesa izpausmes par nesavtīgām sabiedriskām un politiskām aktivitātēm. Krievijas politikas īstenotājiem caur Krievijas varas tieši kontrolētajiem vai netieši ietekmētajiem medijiem ir pārāk plašas iespējas pašiem noteikt toni viņu aktivitāšu vērtēšanā.

(Piemēram, Saskaņas centra līderis Jānis Urbanovičs tikai nupat vaļsirdības uzplūdos izpaudis, ka sākotnēji noraidošā attieksme pret Lindermana un Osipova parakstu vākšanu referendumam par otru valsts valodu bijis tikai taktisks gājiens, bet patiesībā SC vienmēr šo referendumu bija atbalstījis. Nu bet protams! Taču atkal jau tas ir Urbanovičs pats, kurš saka, kā tad īstenībā ir.)

Kažociņš pievērš uzmanību, ka fonds «Russkij mir», par kura darbību un finansēm plašāks pētījums publicēts arī žurnāla «Ir» iepriekšējā numurā, ir tikai viena no organizācijām, kuras Kremlis izmanto savu mērķu sasniegšanai. Viņš nosauc arī citas — «Rossotrudņičestvo», «Istoričeskaja pamjatj», «Mir bez nacizma». Saraksts acīmredzot ir garāks.

SAB galvenais uzdevums, protams, ir «ķert spiegus», un birojam nav diendienā jāuzrauga itin visu sabiedrisko organizāciju aktivitātes. Taču, nav šaubu, tās, kuras darbojas kā piesegs un aizbildinājums Latvijai nedraudzīgas politikas mērķiem, ir biroja uzmanības lokā. Vismaz šo organizāciju kopējās ainas apraksts un vērtējums noteikti nāktu par labu daudzo it kā nesaistīto norišu izpratnei sabiedrībā.

Piemēram, kāpēc Kažociņam šķiet «interesants» jautājums, «vai tad, ja kāda krieviska partija pēdējos 20 gados būtu iesaistīta valsts pārvaldē, tāds referendums būtu bijis», kā vaicā intervijā «Ir». Šādu iespēju vienmēr ir sarežģījis fakts, ka daļa demokrātiski ievēlēto politiķu pauž un mēģina īstenot viņa paša ļoti skaidri nosauktos Krievijas mērķus Latvijā. Bet varbūt mēs vienkārši kaut ko nezinām?

Tomēr var piekrist SAB direktoram, ka risinājumi problēmām, kuras parādīja referendums, jāmeklē ar politiskiem līdzekļiem. Taču arī drošības dienesti varētu palīdzēt, sniedzot detalizētāku ainu, kā tad īsti Latvijā izskatās tas «tīkls, kurš lēnām ir uzpīts un darbojas efektīvi».

Komentāri (27)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu