Visdrīzākais, ka kaitina ne tikai daudz viņš pats kā mazliet savādā situācija – kaimiņvalsts prezidents pārāk spoži aizēno mūsu pašu prezidentu Andri Bērziņu. Salīdzināt patiešām ļoti grūti. Pagājušā gada oktobrī žurnālā "Rīgas Laiks" bija intervija ar mūsu nesen ievēlēto prezidentu. Fragmenti ir pieejami internetā¹, pilnā versija žurnāla drukātajā versijā. Jaunākajā – jūnija "Rīgas Laika" numurā ir intervija ar Ilvesu. Tā arī lasāma internetā². Divus vairāk atšķirīgus politiķus ir grūti atrast.

Igauņu valodas noslēpums

Kā igauņiem izdevies atrast tik spožu un atbilstošu personību? Viena no versijām ir īpašā – igauniskā domāšana. Valodnieki jau sen ir atzinuši, ka igauņu valoda ir viena no precīzākajām pasaulē – viņiem raksturīgs runāt un domāt ļoti tieši, precīzi un skaidri. Igauņiem nereti pietiek ar vienu teikumu, kur latviešiem vajadzētu vismaz trīs. Igauņu valodā teiktais no viena runātāja līdz otram nonāk ar minimāliem "domas zudumiem" pa ceļam. Iespējams, tas viņiem neļāva pazaudēt pamatdomu jautājumam – kādu prezidentu mums vajag? Atbilde bija igauniski precīza un vienkārša – spožu, pieredzējušu, atbilstoši labi izglītotu, veiklu un trāpīgu domātāju. Tādu, kurš jūtas kā zivs ūdenī jebkurā nopietnā starptautiskā forumā, lai veikli un pārliecinoši pārstāvētu un aizstāvētu savu valsti. Nekā sarežģīta. Kas meklē, tas atrod.

Savukārt latviešiem patīk lietas sarežģīt. Veidot ļoti sarežģītas kombinācijas. Kaut gan aprēķins jau sen bijis ļoti skaidrs – valdošā elite vienmēr lūkojusies pēc personas, kura vismazāk varētu traucēt. Un lielākoties tas ir izdevies – visi mūsu prezidenti ir bijuši iesācēji lielajā politikā, pagāja laiks, līdz viņi apguva savu darbu, pārāk netraucēja, nejaucās iekšpolitiskajos darījumos. Protams, katru no viņiem var vērtēt savādāk, tomēr zināšanu un pieredzes ziņā viņi nevarēja līdzināties Ilvesam vai Lenartam Meri.

Daudzi, protams, aizrādīs, ka Vaira Vīķe-Freiberga bija spoža. Tomēr jāatzīst, ka politikā viņai bija daudz mazāka pieredze un praktiskās zināšanas. Viņa uz Latvijas un vispār lielās politikas skatuves parādījās tikai 90 gadu beigās, Ilvess praktiski strādājis jau no 80. gadu pirmās puses. Ilvess no 1984. līdz 1993. gadam bija radio "Brīvā Eiropa" analītiķis, pēc tam vadījis šā paša radio redakciju. Tad trīs gadus bijis Igaunijas vēstnieks ASV, Kanādā un Meksikā. Laikā no 1996. gada līdz 2002. gadam – Igaunijas ārlietu ministrs, divus gadus strādājis parlamentā. Par Eiroparlamenta deputātu ievēlēts 2004. gadā. Tajā kļuvis par pirmo Ārlietu komisijas viceprezidentu. Tātad – igauņu prezidenta izvēle bijusi ļoti pārdomāta un pragmatiska. Vismaz, ja skatās no valsts un sabiedrības viedokļa. Latvijas politiķiem izvēle arī bija pragmatiska, bet ne gluži no valsts viedokļa. Mūsu elite izvēlējās pēc principa – simbolisks un nekaitīgs, igauņi – simbolisks un pieredzējis profesionālis.

Tā runāja Ilvess. Igaunijas prezidents.

Tomēr pats galvenais, ko igauņi vēlējās un sagaidīja no prezidenta – skaidru valsts attīstības redzējumu. Viņu prezidenti ir spējuši to piedāvāt. Tajā pašā latviski tulkotajā Ilvesa Igaunijas 94.gadadienas runā ir vairāki spilgti piemēri³. Viņš teica:

"Esmu atkārtoti uzsvēris, ka mūsu pašu attieksme pret līdziedzīvotājiem nemaz nav tā mazākā problēma. Ar kļūdu meklēšanu un uzsvēršanu, skaudību un ļaunumu pret līdzcilvēkiem tālu netikt. Arī valsts bieži vien nav laipnāka – ar neelastīgu attieksmi pret atnākošo un aizejošo cilvēku problēmām, vai tā būtu bērna skolas gaitu turpināšana, bērnudārza vietas piešķiršana vai uzturēšanās atļaujas piešķiršana laulātajam – ārzemniekam, tiek kavēta cilvēku atgriešanās. Sistēmai būtu jāpielāgojas cilvēku uzvedībai, kas ir mainījusies, nevis jācenšas veidot cilvēkus atbilstoši sistēmai.

Mums ir nepieciešams katrs cilvēks, kurš dzīvo Igaunijā. Neviens no mums nav lieks, un neviens nedrīkst justies lieks. Mūsu ir pārāk maz, lai mēs būtu vienaldzīgi pret saviem līdzpilsoņiem. Mūsu ir pārāk maz, lai mēs būtu ļauni.

Draugi, mēģināsim tagad runāt nezākājot, neapvainojot, neironizējot, nelādējoties. Lietišķi. Tas attiecas uz visiem. Tas attiecas gan uz politiķu, gan ierēdņu, parlamenta locekļu, konstitucionālo institūciju pārstāvju, gan medijos publicētajiem tekstiem. Risināsim problēmas, neradīsim klāt jaunas ar saviem apvainojumiem un apvainošanos, ar lamām un zākāšanos.

Godātie tautieši, būsim godīgi paši pret sevi. Krīzes nomocīti, neaizmirsīsim tās pamatvērtības, uz kurām balstās strādājoša un veiksmīga demokrātija. Pilsoņi asi un sāpīgi sajūt šo vērtību pārkāpšanu, un tā tam ir jābūt. Turēsim cieņā empātiju, pieklājību, citu viedokļu cienīšanu arī tad, ja mēs paši šiem viedokļiem nepiekrītam."

Es latviešus nekad nesauktu par kopienu!

Tikpat skaidri un nepārprotami viņš ir paudis Igaunijas attieksmi valodas jautājumā. Ilvess nevairoties pateica, ka krievu valodu uzskata par okupantu valodu, Šveices žurnālistam aizrādot, lai neuzdod "smieklīgus jautājumus" par otro valsts valodu Igaunijā. Intervijā Šveices laikrakstam "Der Bund", tincināts par Igaunijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, kuru Latvijas kaimiņvalstī ir ceturtā daļa iedzīvotāju, viņš teica, ka ilgu laiku – 50 padomju okupācijas gadus – krievi Igaunijā sevi uzskatīja par kungiem, kam pienākas privilēģijas. "Tagad, kad viņiem vairs nav privilēģiju, daudzi no viņiem to uzskata par zaudējumu." ⁴

Augstāk minētajā šā gada jūnijā intervijā "Rīgas Laikam" atbildot uz apgalvojumu – Latvijā pēc pēdējām vēlēšanām plaisa starp abām (latviešu un krievu) kopienām ir daudz jūtamāka nekā jebkad agrāk, Ilvess atbild: "Nesāksim lietot terminoloģiju, kas mums tiek uzspiesta! Igauņi nav nekāda kopiena, Igaunija ir nacionāla valsts, un tāda ir arī Latvija. Es arī latviešus nekad nesauktu par kopienu! (..) Ir cilvēki, kam patīk dzīvot eiropeiskā valstī ar liberāli demokrātisku iekārtu, un tad acīmredzot ir tie, kuriem nepatīk dzīvot liberālā demokrātijā un kuriem ir ģeržavas mentalitāte. Viņiem tāda sīka, maza, nenozīmīga valstiņa šķiet apvainojums, pati tās eksistence ir apvainojums. Nu un ko man darīt ar tādu mentalitāti? Es katrā ziņā netaisos tai pielāgoties."

Skarbāk un noteiktāk nekā dažs labs latvietis

Ilvess ar šādu skaidru un principiālu attieksmi latviešiem bija pazīstams, vēl būdams ārlietu ministrs. Tam pašam "Rīgas Laikam" pirms vienpadsmit gadiem – 2001.gadā viņš teica: "Kopš es sāku būt ārlietu ministra amatā, es esmu Latviju aizstāvējis daudz skarbāk un noteiktāk nekā dažs labs latvietis. Kad krievi uzbrūk Latvijai – un to viņi dara jebkurā starptautiskā sanāksmē, kur viņi ir klāt, – es vienmēr situ dūri galdā un saku: "Nē! Tas, ko jūs apgalvojat, nav pieņemami. To nedara nevienas citas valsts ārlietu ministrs. Bet par to, protams, nevienam ne prātā nenāk rakstīt." ⁵

Iespējams, ka tieši šā latviešiem tik neraksturīgā tiešuma dēļ viņš ir tik populārs Latvijā. Cilvēki Latvijā ir burtiski izslāpuši pēc politiķa, kurš spēj droši, skaidri un nelokāmi aizstāvēt valsts, sabiedrības un tuvu sabiedroto intereses. Runājot igauniski tieši. Nelokoties, neizliekoties. Prezidents Saldējums, kurš pats nekūst, bet liek to darīt latviešu prātiem, sirdīm. Mazliet jau kaitinoši tas ir. Bet varbūt ir vērts "igauniski" sev jautāt – ko darīt, lai mums būtu vēl labāks prezidents. Tāds, kurš liktu iemācīties igauņiem vēl vienu latviešu vārdu – Latvijas prezidenta vārdu. Un pats galvenais – būtu patiess valsts simbols, ideju un vērtību radītājs, nesējs.

Te gan ir jāsaprot kaut kas cits. Igauņu nodoms nekad nav bijis vienkārši atrast prezidentu, "kurš liktu latviešiem palikt zaļiem aiz skaudības". Šāda doma viņiem liktos jocīga un bezjēdzīga. Viņi teiktu – tieši otrādi mums visiem labāk būtu, ja abu valstu prezidenti būtu vienādi spoži profesionāļi.

Pats galvenais, ir jāsaprot, ka igauņu veiksme ar labiem prezidentiem nav politiskas laimes spēle, kuru kaimiņiem vienkārši "biežāk laimējas". Tam pamatā ir ļoti racionāla, pragmatiska un tālredzīga domāšana. Jau vairāk nekā pirms desmit gadiem viņi sāka rūpīgi uzlabot savu politisko vidi, sistēmu. Viņi krietni noslīpēja savu vēlēšanu sistēmu – palielinot politiķu atbildību pret vēlētājiem un mazinot naudas ietekmi uz politiku. Daudz darīts arī, lai politiskajās partijās un līdz ar to politikā būtu iesaistīti daudz vairāk pilsoņu – tādējādi palielinot ideju un cilvēku konkurenci. Kopumā jau daudzus gadus igauņi ir neatlaidīgi un rūpīgi uzlabojuši, stiprinājuši savu politisko vidi. Viņi vienkārši igauniski racionāli pajautāja – vai valsts var pastāvēt bez politiķiem, ierēdņiem? Nē – nevar. Vai kaut kas mainīsies, ja pilsoņi to tik vien darīs kā lamās politiķus un katrās nākošajās vēlēšanās noskatīsies stulbu šovu "ļaunie pret labajiem"? Tad nobalsos un atkal viss turpināsies kā ierasts. Tādēļ viņi rūpīgi un neatlaidīgi darīja visu, lai šo vidi maksimāli uzlabotu. Ilvess bija viens no šo procesu aktīvākajiem dalībniekiem. Viņš nekļuva par prezidentu tikai tādēļ, ka veikli runā angliski un māk dižoties ar smalku tauriņu. Viņš pats ir smagi un neatlaidīgi strādājis. Un viņam uzticētais augstākais valsts amats ir nopietnas, atbildīgas politiskas sistēmas rezultāts.

Latvijā jāatzīst, ka šīs nepieciešamās reformās nepiedodami ilgi kavējās. Joprojām vēlēšanu sistēmā ir veikti nevis pilnvērtīgi labojumi, bet gan neizlēmīgi pussoļi. Kaut kas puslīdz nopietns ir panākts partiju finansējuma jautājumā – tas, cerams, mazinās ietekmīgu bagātnieku spiedienu. Tomēr partiju sistēma joprojām ir salīdzinoši vāja.

Politiķu atbildības slieksnis joprojām zems un sabiedrības neticība politiskajai sistēmai politiķiem augsta. To visu vajag un var mainīt. Tikai jābūt pietiekami drosmīgiem un gudriem. Un vienkāršiem. Pajautāt – vai mēs vēlamies, lai mūsu priekšstāvji Saeimā ir liekuļi un divkoši? Nē. Nu tad jāspēj pateikt deputātam, kurš pieķerts ciniskā vārdu un darbu neatbilstībā, pateikt – tu esi atlaists. Lūdzu, savāc savas mantiņas un ej. Jā, formāli piespiest to nevar ne vēlētāji, ne partijas biedri. Bet kādēļ viņiem un ekspertiem jārunā riņķī apkārt? Par kādu valsti mēs sapņojam, ka tik mierīgi noskatāmies uz "viltoto zaķi" valdošās partijas Saeimas frakcijas vadītāja amatā?

Igauņiem mēdz pārmest lēnumu, bet viņu atbilde būtu zibenīga, uzzinot, ka viņu politiķis maksājis 1000 eiro lietuviešu firmai, lai nesamaksātu savai valstij nodokļos 8800 eiro. Tā būtu reize, kad igauņi pārfrāzētu latviešiem pazīstamo viņu teicienu par lāci. Viņi teiktu – par vēlu, lācis jau ir atnācis. Bet latvieši vēl prasa padomu KNAB. Kaut arī visi lieliski saprot, ka kaut kas briesmīgi smird gan konkrētajā gadījumā, gan sistēmā kopumā.

Un tas vairs nav stāsts par igauņu prezidentu, kuram patīk joki par saldējumu un Ušakova Rīgas ielām. Viņš atbrauca un aizbrauks. Mums paliek jautājumi, uz kuriem jāspēj atbildēt. Bez muldēšanas riņķī – apkārt.

^{Avoti internetā:}

^{1. "Rīgas Laiks" 2011. gada oktobris. Intervija ar Latvijas prezidentu Andri Bērziņu. http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2011&month=10&article=2}

^{2. "Rīgas Laiks" 2012. gada jūnijs. Intervija ar Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2012&month=6&article=7}

^{3. "Ir" Igaunijas prezidenta Ilvesa runa Igaunijas 94.gadadienā http://www.ir.lv/2012/2/27/igaunijas-prezidenta-ilvesa-runa-igaunijas-94-gadadiena}

^{4. "Ir" Ilvess: krievu valoda ir okupantu valoda http://www.ir.lv/2011/12/11/ilvess-krievu-valoda-ir-okupantu-valoda}

^{5. "Rīgas Laiks" 2001. gada jūlijs. "Tas sasodītais Ilvess" http://www.rigaslaiks.lv/Read.aspx?year=2001&month=7&page=12}