Paziņojumi par eiro zonas nākotni pamazām kļūst aizvien nervozāki. Nopietni banķieri un globālas kompānijas sāk runāt un rīkoties gandrīz vai paniski. Tas ir uztraucoši, ņemot vērā Latvijas ekonomikas atkarību no eirozonas un lata sasaisti ar eiro. Situācija kļuvusi jau tik nopietna, ka Vācijas ārlietu ministrs brīdinājis Eiropas līderus, lai vairāk seko līdzi saviem izteikumiem.
Latvijā eļļu panikas ugunī ielēja «DNB bankas» prezidents Andris Ozoliņš. Laikrakstam «Dienas Bizness» viņš norāda: «Attīstība eirozonā vēl var būtiski pasliktināties – ir jābūt aklam, lai šādu iespējamību neredzētu.»
Banku klienti neuzticas eiro. Tātad arī latam?
Mediji citē viņa drūmās prognozes: «Domāju, ka eirozona ir ļoti dziļā krīzē, kas vēl nav eskalējusies. Ļoti jācer, ka tā arī neeskalēsies, bet es pagaidām neredzu Eiropas līderu gudru un uz ilgtspēju vērstu rīcību, lai pārvarētu šo krīzi. Paredzams, ka satricinājumi vēl nāks, un mums ir jābūt tiem gataviem. Tas attiecas ne tikai uz bankām, bet arī uz to klientiem. Proti, gudrākie un tālredzīgākie klienti jau tagad gatavojas tam, ka attīstība eirozonā vēl var būtiski pasliktināties – ir jābūt aklam, lai šādu iespējamību neredzētu.»
Viņš arī norāda, kā šie tālredzīgie klienti rīkojas – diversificē savu aktīvu valūtu, investē jaunos tirgos, atliek projektus, kuros paredzēts piedāvāt produkciju Rietumiem. Būtībā Ozoliņš norāda, ka lielais bizness strauji zaudē uzticību eiro un eirozonas ekonomikā kopumā. Ņemot vērā eiro ciešo sasaiti ar latu, daudziem banku klientiem rodas pamatots jautājums – cik droši ir uzticēties abām šīm valūtām? Zīmīgi, ka Andris Ozoliņš tik atklāti sācis runāt tieši brīdī, kad pēc 13 nostrādātiem gadiem nolēmis pamest «DNB» bankas Latvijas nodaļas prezidenta amatu.
Līdzīgs noskaņojums vērojams arī citur Eiropā. Zīmīgi, ka globāli ietekmīgā naftas kompānija «Royal Dutch Shell» («Shell») patiešām tā arī rīkojas. Tā paziņojusi, ka daļu no savām 12 miljardu eiro lielajām naudas rezervēm izņems no Eiropas bankām, daļēji tās ieguldot ASV obligācijās un amerikāņu kredītorganizācijās. Kompānijas galvenais finansists Saimons Henrijs saka, ka «Shell» patlaban mazāk nekā jebkad iepriekš ir gatava uzņemties risku Eiropā parādu krīzes dēļ. «Shell» rīcība apstiprina, ka nervozitāte Eiropā patiešām ir tuvu vārīšanās – panikas līmenim.
Vācijas ārlietu ministrs aizrāda panikas cēlājiem.
Par šīm panikas lēkmēm uztraukties sācis arī Eiropas ekonomikas motors – Vācijas ārlietu ministrs Gvido Vestervelle. Viņš brīdina, ka diskusijas saistībā ar Eiropas politiku ievirzās «ļoti bīstamā» gultnē un reģiona līderiem ir ļoti uzmanīgi jāseko līdzi saviem izteikumiem par eirozonas nākotni. Protams, tas nebija mājiens Ozoliņam. Visdrīzākais, viņš brīdināja ievērojamus Eiropas politiķus, kuri burtiski sacenšas ar paniskiem un gandrīz histēriskiem paziņojumiem.
Situācija patiešām ir sarežģīta, bet ne kritiska. Raidorganizācija «Deutsche Welle» norāda, ka eirozonas balsts un smagsvars – Vācijas ekonomika joprojām ir stabila un augoša. Darba tirgū ir pozitīvas tendences – bezdarbs kopumā samazinās. Arī «Deutsche Bank» analītiķi norāda, ka šogad Vācijas ekonomika ir augusi un tā tas turpināsies arī nākošgad.
Problēmu valstis pārtop par risinājumu valstīm
Arī problēmu valstīs pamazām parādās pozitīvas tendences. Jūlijā beigās tikās ASV un Vācijas finanšu ministri Volfgangs Šoible (Wolfgang Schäuble) un Timotijs Gaitners (Timothy Geithner). Viņi izplatīja kopīgu paziņojumu, kurā norādīts – Spānija, Itālija, Portugāle un Īrija veiksmīgi pilda finanšu stabilizācijas programmas. Viņi ir pārliecināti, ka iecerētās reformas būs veiksmīgas un krīze tiks sekmīgi pārvarēta. Tiesa, kā norāda «Deutsche Welle», paziņojumā ne ar vārdu nav pieminēta Grieķija.
Līdzīgu piesardzīgu optimismu pauž arī laikraksta «Ir» analītiķi Pauls Raudseps savā rakstā «Eirozonas krīze». Viņš ar uzmanīgi cerīgām notīm runā par Spāniju, Īriju un Portugāli. Par Grieķiju gan pārliecības nav. Raudseps raksta: «Tikai augusta sākumā jaunā (Grieķijas) valdība paziņoja, ka esot vienojusies par jaunu, 11,5 miljardu eiro vērtu budžeta konsolidāciju, tomēr plāna detaļas vēl aizvien nav zināmas. Tikmēr ekonomiskais stāvoklis turpina pasliktināties, nodokļu ienākumi sarūk un bezdarba līmenis pārsniedzis 22%.»
Raudseps arī netieši oponē Ozoliņam, norādot, ka Eiropas līderi rīkojas un ir veikti būtiski soļi krīzes pārvarēšanai. Viņš raksta: «Lai atjaunotu tirgus uzticēšanos eirozonas valstīm, gan Eiropas Komisija, gan eirozonas valstu valdības ir ķērušās pie fiskālās disciplīnas atjaunošanas. Atbilstoši tā saucamajai sešpakai (sixpack), noteikumu kopumam, kurš stājās spēkā 2011.gada decembrī, Eiropas Komisijai tagad dotas papildu tiesības uzraudzīt valstu budžetus un parāda līmeni, kā arī ierosināt finanšu sodus par disciplīnas neievērošanu. Savukārt visas ES valstis (izņemot Lielbritāniju un Čehiju) 2012.gada 2.martā parakstīja Fiskālās disciplīnas līgumu, kurš uzliek valstīm pienākumu konstitūcijā vai līdzvērtīgā likumā ierakstīt pienākumu ievērot budžeta disciplīnu.»
Šobrīdējā situācijas stabilizēšanās Spānijā, Itālijā, Portugālē un Īrijā norāda, ka burtiski pāris mēnešu laikā parādījušies pirmie konkrētie rezultāti. Arī Vācijas ekonomikas stabilitāte un izaugsme norāda, ka panikai eirozonā nav pamata. Protams, Raudsepa pieminētās vienošanās nav vienīgās, diskusijas turpinās un jauni risinājumi joprojām tiek meklēti. Tomēr nav pamata apgalvot, ka ES nav spējīga reaģēt uz krīzi. Šobrīd nav nekāda loģiska pamata panikai, un tā var būt izdevīga tikai šaurpierīgiem tirgus spekulantiem. Jāatceras, ka ES ir viena no lielākajām pasaules ekonomikām. Tā ir svarīgākais tirdzniecības partneris Ķīnai, Krievijai, ASV un citām ekonomiskajām lielvarām. Eirozonas sabrukums izraisītu neprognozējamu globālās ekonomikas katastrofu. To labi apzinās šo valstu līderi un tieši tādēļ darīs visu, lai to nepieļautu.
Eiropa ir pasaules veselīgākā, gudrākā un ražīgākā sabiedrība
Šajā situācijā ir savādi, ka nopietni baņķieri sāk nodarboties ar savādu un nepamatotu politisko filozofiju. Jau pieminētajā intervijā aizejošais «DNB» bankas prezidents prāto: «Pašreizējās problēmas eirozonā atspoguļo nevis kapitālisma krīzi, bet gan Rietumeiropas sociālisma krīzi. Ja paskatāmies, cik darba stundas nedēļā strādā rietumeiropietis, amerikānis un Āzijas iedzīvotājs, šis balanss ir izteikti par sliktu eiropietim.»
Vispirms – tās ir muļķības, ka Rietumeiropā jelkad ir bijis sociālisms. Pēckara Eiropā nekad nav bijis ne īsts sociālisms, ne brutāls, tīršķirnes kapitālisms. Galvenais eiropiešu valdību mērķis ir bijis būvēt tā saucamās «labklājības valstis», kas līdz šim kopumā ir izdevies. Tonijs Džads savā nule latviski izdotajā grāmatā «Pārvērtēšana. Esejas par aizmirsto 20. gadsimtu» salīdzina Ozoliņa pieminēto «strādīgo, kapitālistisko» Ameriku ar Eiropu. Džads raksta: «... amerikāņa dzīves ilgums ir mazāks nekā vidēji Rietumeiropā. Pastāv lielāka iespēja, ka amerikāņu bērns nomirs zīdaiņa vecumā: zīdaiņu mirstības ziņā ASV ir divdesmit septītajā vietā starp industriālajām valstīm, šis procents Savienotajās Valstīs ir divreiz augstāks nekā Zviedrijā, augstāks nekā Slovēnijā un tikai mazliet zemāks nekā Lietuvā: un tas viss par spīti faktam, ka 15 procentu ASV iekšzemes kopprodukta tiek tērēti «veselības aprūpei» (lielākā daļa šīs naudas aiziet uz peļņu orientēto privāto medicīnas iestāžu tīklu administratīvajām izmaksām). Vēlreiz pieminēsim Zviedriju, kur veselības aprūpei tiek tērēti tikai 8 procenti iekšzemes kopprodukta. Izglītības jomā aina ir visai līdzīga. Kopumā Savienotās Valstis izglītībai tērē daudz vairāk nekā Rietumeiropas valstis, tajās atrodas joprojām labākie zinātniskie centri pasaulē, – taču kādā nesenā pētījumā atklāts, ka par katru izglītībā iztērēto dolāru ASV iegūtie rezultāti ir vājāki nekā jebkurā citā attīstītajā valstī. Amerikāņu bērni atpaliek no eiropiešu jaunās paaudzes gan lasīt un rakstīt prasmēs, gan aritmētisko spēju ziņā.»
Tāpat Džads norāda uz faktu, ko Ozoliņš nav pamanījis: «Itālijā, Austrijā un Dānijā darba ražīgums stundā ir tāds pats kā ASV, taču Īrija, Nīderlande, Norvēģija, Beļģija, Luksemburga, Vācija un Francija šai ziņā nenoliedzami pārspēj Savienotās Valstis.»
Jā, Eiropai šobrīd ir finanšu problēmas. Bet tādas ir arī citām valstīm, tai skaitā ASV. Tomēr tā ir spējusi radīt daudz veselīgāku un izglītotāku sabiedrību. Eiropiešu bērni dzīvos ilgāk un veselīgāk, iegūs labāku izglītību. ES valstīs šiem mērķiem tērē mazāk, bet efektīvāk. Un rezultāti jau ir redzami – eiropiešu darbs jau ir ražīgāks nekā kapitālisma citadelē pie strādīgajiem amerikāņiem.
Eiropas Savienība sastāv no gudrām, labi izglītotām valstīm, sabiedrībām. Tās māk strādāt, domāt, rūpēties par saviem pilsoņiem. Šobrīd Eiropa savā attīstībā ir aizsteigusies priekšā citiem pasaules reģioniem un pirmā sastapusies ar attīstītu valstu nākotnes problēmām. Atskatoties pagātnē, nav šaubu, ka Eiropa tās spēs atrisināt. Pēdējās desmitgadēs Eiropa jau ir saskārusies ar finanšu, ekonomiskajām un politiskajām krīzēm. Un vienmēr tās spējusi pārvarēt. Panikai un histērijai nav pamata. Latvija ir sena Eiropas daļa. Noticēt Eiropai nozīmē noticēt arī Latvijai. Eiropa savas problēmas risina, rūpējoties par saviem pilsoņiem, paaugstinot izglītības līmeni, pacietīgi mācoties diskusiju kultūru un slīpējot sadarbības modeļus starp dažādajām dalībvalstīm. Eiropa nebalsta savu attīstību uz skarbu izdzīvošanas kapitālismu un brutāla spēka ārpolitiku kā ASV vai vergu apstākļiem līdzīgu lētā darbaspēka izmantošanu kā Ķīna. Eiropa arī nesēž uz dabas resursiem kā Krievija. Tieši tādēļ Eiropa ir tā vērta, lai tai ticētu un noticētu.
/nginx/o/2016/06/05/5478203t1h591c.jpg)
